170 gaismas gadi informācijas laukā

Kas ir cilvēks, vārdā Juris Panteļejevs?

Pierastajā veidā ar interneta palīdzību to noskaidrot nevar, jo viņa tur nav. Dzimis Rietumsibīrijā, Novokuzņeckas, toreiz Staļinskas, pilsētā 1936. gadā un pirmos 11 gadus pavadījis ārpus savu senču vēsturiskās dzimtenes; tad ģimene saņēmusi atļauju atgriezties Latvijā.

1959. gadā pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas un mašīnbūves fakultāti, uzrakstījis disertāciju lietišķajā fizikā; no 1965. līdz 1985. gadam pasniedzējs RPI. Padomju inženieris, kurš jau agrajos septiņdesmitajos aizrāvies ar budismu un līdz šai dienai ir praktizējošs teravādists.

Nelielam radošu cilvēku lokam viņš ir pazīstams ar 35 gadu pasniedzēja darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur pasniedza materiālu tehnoloģijas Dizaina nodaļā līdz pat 2020. gada pavasarim.

Kā lielāko atzinību savam pasniedzēja darbam Juris jeb, kā viņš pats paraksta savas e-pasta vēstules, “Jurīc” atceras reiz kādas savas studentes teikto: “Paldies, ka mācījāt mums domāt!”

Kaut kas simbolisks ir faktā, ka abi Jura dēli, Kirils un Gļebs, ir tēlnieki. Ņemot vērā, ka galvenais Budas princips, Juraprāt, ir cēlonība, jāsaka, ka viņš ir bijis labs karmisks “mēslojums” viņu radītajiem darbiem.

Juris, būdams fiziķis un budists, saka, ka strāva plūst tāpēc, ka ir potenciālu starpība, bet tā ir ierobežota tāpēc, ka ķēdē ir pretestība. Nekas nav statisks, pastāvēšanas iespēja ir ilūzija; var runāt nevis par pastāvēšanu, bet par bezgalīgu tapšanu. Caur dēliem Jura karmiskās tapšanas process noteikti virzās sava augstākā uzdevuma virzienā.

Kā raksturot viņa cilvēciskās īpašības?

Pats par sevi viņš teic, ka ir pļāpa pēc dabas, pļāpa pēc profesijas un pļāpa pēc vecuma.

Pilns enerģijas un mīlestības, pateicīgs visiem un par visu, pazemīgs savās domās un rīcībā. Atsaucīgs katra interesenta vēlmei aprunāties.

Mīl citēt Veco, kā viņš pats sauc Budu, turklāt vārdos, kurus Buda, visticamāk, nekad nav teicis. Uz jautājumu, cik liels ir Visums, Buda, Jura vārdiem runājot, esot atbildējis, ka tik liels, cik tālu sniedzas vistālākās mums redzamās zvaigznes gaisma. Vai tas ir bezgalīgs? Juris, aiz Budas muguras slēpdamies, saka: protams, bet tikai ar savu daudzveidību.

Sarvam Asti!

Ainars Gulbis

Rīgas Laiks: Nu labi! Par satikšanos! (Saskandina glāzes.)

Juris Panteļejevs: Mm! Rums kā rums.

RL: Uz ruma pusi ir, jā.

Panteļejevs: Rums, rums! Es no tīrā cukura taisu! Ļoti primitīva tehnoloģija. Bet rezultāts – nu, ne tikai es esmu apmierināts, bet tādi zinoši cilvēki, lietpratēji, arī garšoja un teica, ka labs. Viens diplomāts, Gļeba kaimiņš, pagaršoja un teica, ka mājas apstākļos tādu lietu uztaisīt nevar. Tāds, lūk, man viens no hobijiem. Kā teica kāds skotu džentlmenis, neatceros uzvārdu: “Es nodarbojos ar cildeno kandžas dzīšanas sportu!”

RL: Un kādi jums vēl hobiji? Lasīt grāmatas?

Panteļejevs: Nē… Ēvelēju pirkstus. (Smejas.) Un tā naivi turpinu to, ko iesāku akadēmijā. Es cenšos no dabiskiem polisaharīdiem, no celulozes, ar potēšanas kopolimerizāciju…

RL: Ar potēšanas ko?

Panteļejevs: Ko-po-li-me-ri-zā-cija! Savstarpēja polimerizācija.

RL: Ā! Sapratu!

Panteļejevs: Uz celulozes mugurkaula, kas nepakļaujas polimerizācijai, pieaudzē atzarojumu no cita kaut kāda materiāla.

RL: Un kas rezultātā sanāk?

Panteļejevs: Tas rada papildu saites starp molekulām. Materiāls kļūst daudz izturīgāks gan termiski, gan mehāniski.

RL: Jūs te turpināt veidot jaunus materiālus?

Panteļejevs: Jā… Ceru, ka kaut kas iznāks.

RL: Bet vai kaut ko tikpat izturīgu kā zirnekļu tīkls jums ir izdevies radīt?

Panteļejevs: Jā, jā!

RL: Tad principā jūs varētu sākt pīt zirnekļu tīklus?

Panteļejevs: Mm… jā! (Smejas.) Jūs varat paņemt gabaliņu polietilēna plēves, kur polietilēna lineārās molekulas orientētas tikai vienā virzienā, vienā plaknē, bet pašā plaknē viņas nav orientētas. Kad izplūst tāda caurule no milzīgas filjēras polietilēna izstrādājumu rūpnīcā, tad molekulas orientējas tikai vienā plaknē.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Un tāpēc materiāls ir neizturīgs, jo starp molekulām ir tikai polarizācijas saites… Molekulas šļūd savstarpēji.

RL: Šļūc?

Panteļejevs: Šļūd. Ползут! Un, kad jūs pavilksiet šo plēvīti ar mehānisku spēku, tad molekulas neizbēgami pagriežas plastiskās deformācijas virzienā. Jūs jutīsiet, ka sākumā plēvīte padodas viegli, bet tad pakāpeniski nostiprinās un beigās kļūst diezgan izturīgs materiāls. Jo visas molekulas orientējas vienā virzienā – tāpat kā zirnekļa diegos.

RL: Sakiet, varētu taču domāt, ka dimants ir dabā viens no izturīgākajiem materiāliem?

Panteļejevs: Tāpēc, ka viņa struktūra veidojas tikai uz kovalentām saitēm – uz tām visizturīgākajām.

RL: Bet tur ir kaut kādas ļoti dziļas simetrijas princips kristālos.

Panteļejevs: Struktūras sakārtošanas princips – tā pareizāk būtu.

RL: Nevis simetrijas?

Panteļejevs: Jā, jā! Tāpēc, ka dimanta kristāliskais režģis ir perfekti sakārtots. Atstatumi starp oglekļa atomiem ir minimāli un spēki starp tiem maksimāli. Un tāpēc materiāls grūti deformējas, viņam tikai neliela elastība ir, plastiskuma nav vispār, jo kovalentās saites vai nu pretojas spēkam, vai sabrūk momentā. Dimants ir ciets, bet par to cietību viņš maksā ar plastiskuma trūkumu.

RL: Bet tātad mums ir dimanti, kas ir minerāli, ja?

Panteļejevs: Jā.

RL: Ir zirnekļtīkli, kas aug no zirnekļa dibena.

Panteļejevs: Jā.

RL: Ko cilvēki ir tādu samērojamu radījuši?

Panteļejevs: Gan to, gan šito. Mēs abus mehānismus izmantojam. Un mēs taisām materiālus, cietākus par dimantu.

RL: To cilvēki ir iemācījušies pēdējos simt gados?

Panteļejevs: Jā! Kad beigu beigās atšifrēja atomāro un molekulāro uzbūvi vielām, jo pirms tam... Nu, bija tāds priekšstats no senajiem grieķiem, pirmajiem atomistiem, saglabājies, ka atoms ir vielas gabaliņš, ko nevar tālāk sadalīt. Un tie nedalāmie gabaliņi ir savienoti ar tādiem āķīšiem. Tad sanāk drusku paradoksāli: no vienas puses, nedalāmā vielas daļiņa, no otras puses – kaut kādi āķīši, kas jau dod mājienu uz to, ka ir vēl smalkāka vielas forma.