Ainava pēc kaujas

Ja parādes stilā, tad Adams Mihņiks – poļu politiskais un sabiedriskais darbinieks, vēsturnieks, publicists, esejists, rakstnieks, pretkomunistiskās pretošanās kustības leģenda, simbols cīņai pret Polijas sovjetizāciju un “poļu demokrātisko pārmaiņu tēvs” (gluži kā Ilfa un Petrova “Divpadsmit krēslos”).

Kaut ko pateikt par nacionālo vērtību, kāda Polijai, bez šaubām, ir Adams Mihņiks, ir visai nepateicīga lieta, un nelaime vēl arī tā, ka ar zelta burtiem Žečpospolitas vēsturē ierakstītais Mihņika tēls nekādi neatbilst pašam Mihņikam un stāstu par Adamu nākas “sazemēt”.

Kad pagājušajā gadsimtā pienāca dumpīgie sešdesmitie, laiks, kā šķita, bija paguris sēdēt rezervistos un pārņēma spēli; arī jaunie cilvēki nepalika malā, uztvēra “bumbu” un, tā teikt, pamodās jau slaveni. Bija jautri, interesanti un aizraujoši. Turklāt sociālistiskās nometnes valstīs “jaunos komunisma cēlājus” vēl gaidīja papildu atrakcijas: bija ne vien jautri, bet arī bīstami. Adams šajās atrakcijās iesaistījās. Tiesa gan, ja viņš to nebūtu darījis, viņš droši vien būtu nokaltis aiz garlaicības, pasniedzot kaut kur provinces skolā vēsturi. Taču iznāca citādi: fantastiski draugi, tādi paši kā Adams, pārgalvīgi neprāši, konspirācija, samizdats, strīdi par Polijas likteņiem, pratināšanas, aresti, reizēm arī cietumi...

Mihņiku pazīst kā joku plēsēju; viņš joko vienmēr, tai skaitā par savu cietuma pagātni; viņam ir ass prāts, asa mēle un, protams, arī lamāšanās talants, kas piemīt dažiem vaļīgiem intelektuāļiem. Par tādiem saka: viņiem nav nekā svēta; taču Adamam kaut kas svēts tomēr ir, un tā ir ticība “labajiem” katoļu hierarhiem un “labajiem” krieviem. Mihņiks saka: “Esmu optimists.” Un patiešām: viņš tic, ka Krieviju gaida brīnišķīga nākotne un ka “dižā krievu literatūra” atstāj auglīgu iespaidu uz cilvēka dvēseli.

Uz jautājumu “Kam pieder Krima?” Mihņiks atbild: “Krimiešiem,” – nu burtiski kā labie krievi, kuriem viss, kas saistīts ar Krimu, ir strīdīgs, divdomīgs un neviennozīmīgs. “Strīds par Krimu ir līdzīgs Polijas strīdam ar Lietuvu par to, kam pieder Viļņa.” Nu, kā lai maigāk pasaka... nē, nav līdzīgs, nu nepavisam nav līdzīgs. Strīds nav karš, turklāt arī pats poļu un lietuviešu strīds jau sen pārcēlies vēsturē. “Protams,” turpina Mihņiks, “no starptautisko tiesību viedokļa...” Patiešām gan, šeit arī varētu pielikt punktu, jo no kāda gan viedokļa vēl būtu uz to jāskatās? Taču, pēc Adama domām, “no Krimas iedzīvotāju viedokļa”... Kuru iedzīvotāju? To, kuri pēc Krimas aneksijas aizbrauca? Vai to, kuri gribēja aizbraukt, taču nevarēja? To, kuri okupantus sagaidīja ar ziediem? Vai to, kuri desmit gadu laikā “sabraukuši”, pie viena paķerot līdzi “krievu pasauli”? “Nākotnē nebūs svarīgi, kam piederēs Krima,” saka Mihņiks, “daudz svarīgāk ir atvērt robežas”, nu, kā starp Lietuvu un Poliju... Putins pateica skaidrāk: “Krievijai nekur nav robežu,” – un kā pierādījumu “atvēra” Ukrainu – tikai tādēļ, lai “aizsargātu’’ kārtējās dūmojošās krāsmatas. Nu, un tālāk, pan Adam, ja “vienalga, kam pieder Krima”, tad vienalga arī, kam Varšava un Rīga, un Viļņa. Adams sevi sauc par “pretpadomju rusofilu”, jauki. Bet kas tad ir palicis pāri? Pretpadomju elements ir izzudis, jo izzudusi pati padomija, bet rusofils – jā, tas ir palicis tepat.

Bet nu – lai paliek. Lai ko teiktu, Adams Mihņiks ir Adams Mihņiks. Viņa pārgalvība un bezbailīgums ir leģenda. Viņš ir kolosāls. Un, kā par viņu uzrakstīja labējie radikāļi: “Jāatzīst, uzvarētājs.”

Polijas Drošības dienests (SB) veiksmīgi vajāja Mihņiku trīsdesmit gadus. Adamu gan sēdināja, gan amnestēja, lai atkal iesēdinātu. Pirmoreiz Adamu arestēja 1981. gada 13. decembra naktī. Tonakt Jaruzelskis paziņoja par karastāvokļa ieviešanu Polijā. Saņēma ciet ne tikai Mihņiku, bet arī visu Solidaritātes vadību – Lehu Valensu, Jaceku Kuroņu, Vladislavu Frasiņuku... Arestēto skaits pakāpeniski sasniedza desmit tūkstošus. Arestēja, cik spēja; protams, gribējās vairāk, taču desmit miljonus, kas bija iestājušies Solidaritātē, iesēdināt nevarēja.

Adams Mihņiks sēdēja vienā kamerā ar Pjotru Skužiņski, kurš atceras: “Pirmos ieslodzījuma mēnešus atceros kā vienu no labākajiem savas dzīves posmiem. Lielā mērā – pateicoties tam, ka mūsu kamerā sēdēja Adams Mihņiks. Viņš ātri vien aplenca sevi ar nelielu galmu, savu svītu. Papildu pluss bija tas, ka mēs bijām varoņi (!!) un, nerunājot par prestižu, mēs no Rietumiem saņēmām tādas paciņas, par kurām tie, “brīvībā”, varētu tikai sapņot. Mihņiks jutās lieliski arī tādēļ, ka viņu, par laimi, savāca, citādi, kā viņš pats atzina, viņam karastāvokļa apstākļos nāktos pieņemt kaut kādus politiskus lēmumus, taču viņam nebija ne jausmas, ko varētu darīt. Tikmēr šeit, cietumā, Mihņiks varēja plēst savus bon mot, spēlēt pokeru, diskutēt par Polijas Nacionāli demokrātisko partiju un rakstīt kaismīgas un tukšvārdīgas vēstules jaunības dienu Gandija stilā.” Mihņiks ar cigareti zobos cietuma kamerā spēlē pokeru – labāku tēlu Polijas jaunāko laiku vēstures kalējam grūti iztēloties. Atmiņu autors pēc daudziem gadiem labprātīgi aizies no dzīves, atstājot zīmīti: “Tas ir vienīgais, ko varu izdarīt, lai nepaliktu šajā bezjēdzīgajā pasaulē.”

Protams, tik idilliska dzīve cietumā varēja arī nebūt. Mihņiks varu mierā nelika, piesakot badastreikus, dumpojoties, pieprasot, lai viņu atzīst par politisko ieslodzīto, taču tā vietā pēc diviem gadiem viņam piedāvā... emigrēt. Mihņiks bez vilcināšanās atbild ar niknu vēstuli iekšlietu ministram Česlavam Kiščakam. Cita starpā vēstulē rakstīts: “Uzskatu: 1) lai tik acīmredzami atzītu, ka uz likumu nospļauties, jābūt idiotam; 2) lai cilvēkam, kurš sēž jau trešo gadu, cietuma uzraugs [Kiščaka pārziņā bija valsts cietumi] piedāvātu doties uz franču Rivjēru, viņam jābūt cūkai; 3) lai noticētu, ka es varētu šādu piedāvājumu pieņemt, ir jāpieņem, ka ikviens cilvēks ir stukačs.” Vēstulei bija panākumi, un Mihņiku apsūdzēja mēģinājumā gāzt sociālistisko iekārtu, taču process tā arī nenotika; 1984. gadā Mihņiku atbrīvoja, lai iesēdinātu atkal 1985.

Tālāk var pārlēkt uz neaizmirstamo 1989. gadu. Apaļais galds, vēlēšanas, gaviles ielās, sajūsma, brīvība un asaras. Šķiet, visa pasaule ir ciemos pie mums, poļiem. Romans Polaņskis uz Varšavu atved Mihailu Barišņikovu, kurš gan dejot nevar (kārtējā trauma), taču runāt var, un to viņš arī dara. Adams Mihņiks kļūst par pirmās neatkarīgās avīzes Gazeta Wyborcza galveno redaktoru. Avīzē – žurnālistikas crème de la crème; pēc tās stāv garās rindās kā pēc maizes astoņdesmito gadu sākumā. Un viss būtu labi, taču viss labi nemēdz būt.

Adams ir pret radikālismu: “Amnestija, taču ne amnēzija.” Par kādu, velns parāvis, amnestiju
bija runa? Taču tā arī notika. Protams, tas nebija Mihņika nopelns, par to būtu jāsaka – kolektīvs.

Neviens vairs neatbildēs par astoņdesmito gadu beigu badu, kas bija mākslīgi izraisīts, gatavojoties atkal ieviest karastāvokli (“lūk, līdz kam mūs novedusi Solidaritāte”): produkti tika uzkrāti noliktavās, bet līdz veikaliem nonāca kaut kādas drumslas, rindās stāvēja no četriem pieciem rītā, brīvā tirdzniecībā veikalu plauktos bija vienīgi etiķis. Neviens neatbildēs par karastāvokli, par tankiem un cilvēkiem ar automātiem mūsu ielās, par protestu apspiešanu un nogalinātajiem.

Svētītajā 1989. gadā Adams Mihņiks negaidīti iestājas par sava paša laika satrapu Vojcehu Jaruzelski. Ne man spriest par kristīgo piedošanu, kas, ja pareizi saprotu, ir Adamam izšķirīga. Atzīstoties ģenerālim mīlestībā, Mihņiks saka: “Beidzot arī tevi kāds mīl.” Tā tas bija: ģenerāli patiešām neviens nemīlēja, tik ļoti nemīlēja, ka viņš jau izsauca žēlumu. Pat Valensa, kam gan mīlestības jūtas pret Jaruzelski nepiemita, centās viņu aizstāvēt: “Iespējams, ka viņš kļuva par upuri tai lomai, kuru viņam nācās spēlēt.”

Bet ģenerālis? Ko ģenerālis? Viņu tā arī nesodīja, un viņš laimīgi nomira dziļā vecumā. Ja nu vienīgi... viņa visnotaļ mierīgajā dzīvē bija tikai viena nepatikšana: ik gadu 12. decembra naktī pie viņa mājas pulcējās ļaudis. Nekas tāds tur nenotika, vienkārši reizi gadā ģenerālim nācās nakšņot cilvēku ielenkumā un skatīties uz bojāgājušo fotogrāfijām aiz loga un svecītēm viņu piemiņai. 2000. gadā Mihņiks šo nakti pavadīs kopā ar Jaruzelski. Pēc gadiem Kačiņska sekta centīsies to izmantot, lai viņiem nīstamo Adamu “piebeigtu”; parādījās komentāri: “Jaruzelskis un Mihņiks svin karastāvokļa ieviešanas gadadienu.” Nekādu svinību gan nebija: pie Jaruzelska bija sabraukuši žurnālisti (to vidū bija arī Adams), lai sagatavotu materiālu “Nakts ar ģenerāli”. Tad arī mēs nakts notikumus pirmo reizi ieraudzījām “no iekšpuses”, ar mājinieku acīm. Mihņiks savas simpātijas pret Jaruzelski neslēpa: “Tikai tu, Vojceh,” viņš teica ģenerālim, “un Lehs Valensa varējāt mainīt vēstures gaitu, un jūs to arī izdarījāt.” Viss būtu pareizi, taču nepieciešams neliels papildinājums: vēstures gaitu var izmainīt dažādi, dažādos, ja drīkst tā teikt, virzienos. Valensam un Jaruzelskim vēstures virzības vektori bija diametrāli pretēji, un šādu vienādu spēku gadījumā vēstures gaita varēja iesprūst pie nulles atzīmes, uz cik ilgu laiku – neviens nezina. Valensa reiz teica: “Es zaudēju Jaruzelskim kaujā, taču uzvarēju karā.” Uzvarēja arī Mihņiks.

Patlaban Adams Mihņiks kaujas par Jāņa Pāvila II godu jeb, plašāk, par visas katoļu baznīcas godu, kas gan, ak vai, ir stipri iedragāts. Iespējams, Mihņiks netic (vai nevēlas ticēt), ka Jānis Pāvils visu zināja par “pedofilu karnevālu”, ka visu zināja un zina katoļu hierarhi. Iespējams, ka pats svarīgākais Jānim Pāvilam II bija baznīcas autoritāte, ko viņš patiešām pacēla vēl nebijušos augstumos, tādēļ “paslaukot zem paklāja” visas baznīcas afēras, skandālus, cūcības un nejēdzības. Ja tā, tad vietā ir Adama vārdi: “Iztēlojoties Poliju bez baznīcas, manā priekšā izplešas viens vienīgs melnums.” Var būt, ka baznīca arī reiz mainīsies, taču šis pieņēmums līdzinās tai pašai “brīnišķīgajai nākotnes Krievijai”, ar kuru nebūs robežu, kad arī jautājums, kam pieder Krima, vairs nebūs svarīgs.

Panie Adamie, serdeczne pozdrowienia i dzięki za wszystko.²

Ludmila Pjatigorska,

Varšava

Saruna notika dokumentālā kinofestivāla Artdocfest 2024 laikā.

Rīgas Laiks: Kā jums šķiet, vai Polijai jābaidās no Putina Krievijas uzbrukuma?¹

Adams Mihņiks: Šis melnais scenārijs ir iespējams, jo viņš, Putins, jau ir iegājis citā loģikā. Viņš jau ir zaudējis prātu. Viņš ir psihopāts, un, ja viņš ir ielaidies tādā bandītiskā avantūrā ar Ukrainu, viņš tagad var visu, visu var. Un es domāju, ka arī Baltijas valstis un Polija ir apdraudētas, tomēr pirmā būs Moldova.

RL: Jūs taču zināt, ka ilgus gadus Krievijas iedzīvotāju aptaujās Polija bija viens no galvenajiem ienaidniekiem. Nu, ASV, protams, kā vienmēr, 2008. gadā – Gruzija, reiz bija arī Latvija un Lietuva, taču Polija stabili ieņem savu vietu Krievijas ienaidnieku vidū.

Mihņiks: Vēl agrāk, atceros, runāja, ka Polija ir Padomju Savienības pirmā trofeja Otrajā pasaules karā. Un bija teiciens: “Vista nav putns, Polija nav ārzemes.”

RL: Es gan to esmu dzirdējis par Bulgāriju.

Mihņiks: Arī.

RL: Tomēr, ja drīkst, apstāsimies pie Polijas. Kā jums šķiet, kādēļ ir sanācis tā, ka Polija Krievijas iedzīvotāju priekšstatos ir kaut kas nesaprotams un naidīgs?

Mihņiks: Ziniet, Polija ir to šausmīgo Rietumu pirmais bastions. Jau boļševisma laikos mēs skaitījāmies baltie, nevis sarkanie. Taču vēl agrāk: Dostojevskim Polija bija ienaidnieks, Rietumi, ne vairs slāvu, bet katoļu valsts – un katoļi ir nenopietni slāvi. Slāvi ir pareizticīgie. Un viņi, proti, Krievija, tagad aizsargā tradicionālās vērtības. Konservatīvā, pareizticīgā, godīgā un spēcīgā, ļoti spēcīgā Krievija. Taču, ja palūkosimies uz krievu ieroču panākumiem Ukrainā, ieraudzīsim, ka tas ir blefs – ka viņiem nav spēka. Viņiem ir ļoti daudz demagoģijas, taču Krievija ir “benzīntanks ar atomieročiem”.

RL: Parastajam mūsdienu eiropietim Polija ir poļu strādnieki Anglijā vai kaut kur citur, poļu veikali, vārdu sakot, tāda pati Austrumeiropa kā Lietuva, Igaunija un Latvija. Kā jums šķiet, cik reāli ir – ja bez demagoģijas –, ka NATO spēs aizstāvēt Poliju iespējama krievu trieciena gadījumā?

Mihņiks: Nezinu. Taču ļoti priecājos, ka esam NATO, ļoti priecājos. Un lūk, ir acīmredzama atšķirība starp Ukrainu, kas nav iestājusies NATO, un, piemēram, Lietuvu, Latviju un Igauniju, kuras NATO iestājās. Bet, kas būs, neviens nezina. Taču, ja Ukraina šajā karā nezaudēs, tas būs liels Rietumu pasaules – ne tikai Ukrainas – panākums. Turpretī, ja Ukraina zaudēs, tas būs ne tikai Ukrainas, bet mūsu visu zaudējums. Taču, manuprāt, Krievija šajā karā jau ir zaudējusi.

RL: Kādā ziņā?

Mihņiks: Tādā ziņā, ka, ja otrā armija pasaulē pēc diviem gadiem kara ar Ukrainu nav uzvarējusi, tad viņu “speciālā operācija” Ukrainā nav mazs, uzvarošs karš. Tie vienkārši ir slima suņa murgi. Šajā ziņā karš Ukrainā Putinam būs tas pats, kas Brežņevam bija Afganistāna, – viņa gala priekšvēstnesis.

RL: Statistika pauž, ka Polijā šobrīd esot ap 4 miljoniem ukraiņu...

Mihņiks: Ir bijuši tādi brīži, tomēr viņi lielākoties devušies tālāk uz Rietumiem. Taču es lepojos, ka poļi ukraiņus uzņēma, atvēra savus dzīvokļus un savas sirdis.

RL: Var sanākt, ka ukraiņi Polijā kļūs par vislielāko mazākumtautību. Turpretī krievu ir tikai 16 tūkstoši. Sakiet, lūdzu, kādēļ Polijā ir tik maz krievu?

Mihņiks: Nevaru atbildēt uz jūsu jautājumu.

RL: Bet ja padomātu?

Mihņiks: Ziniet, līdz Otrajam pasaules karam Rzeczpospolita bija daudznacionāla valsts, taču, pateicoties Hitleram un Staļinam, esam kļuvuši par gandrīz monoetnisku valsti. Ir nedaudz ukraiņu, baltkrievu, bet ļoti maz.

RL: Paskaidrojiet, kāds te sakars ar Hitleru un Staļinu? Tai ziņā, ka viņi Poliju apcirpa līdz poļiem?

Mihņiks: Staļins gribēja, lai Polijas rietumu robeža kļūtu par garantiju Krievijai, savā ziņā par ķīlnieci. Vācieši savukārt vēlējās sev pievākt Ščecinu un tā tālāk. Mums bija 3,5 miljoni ebreju, viņus gandrīz pilnīgi iznīcināja Hitlers. Visas zemes, kurās dzīvoja poļi, lietuvieši, ukraiņi, baltkrievi, Staļins nošķērēja priekš Padomju Savienības. Tā nu Polija palika bez mazākumtautībām. Taču patlaban Polija nav krievu mērķis: viņiem tuvāk sanāk Parīze, Vācija, ASV, Kanāda, Austrālija.

RL: 1984. gadā, kad aizgāja bojā, pareizāk sakot, tika nogalināts, ksendzs Ježijs Popeluško, Valensa viņa bērēs teica, ka Solidarność pastāvēs tādēļ, ka Popeluško aizgāja bojā.

Mihņiks: Tādēļ, ka “tu atdevi savu dzīvību”. Jā.

RL: Vai jūs varat sacīt, ka Krievija pastāvēs tādēļ, ka Navaļnijs atdeva savu dzīvību?

Mihņiks: Droši vien, droši vien. Navaļnijs, Ņemcovs, visi Putina režīma upuri ir jaunās Krievijas vēstījums.

RL: Piedodiet, kur jūs šo jauno Krieviju redzat?

Mihņiks: Cietumos, Sibīrijā, emigrācijā, Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā. Viņu ir daudz.

RL: Ziniet, krievu dzejniece Olga Sedakova reiz rakstīja, ka ““nāve” nav krievu vārds, krievu vārds ir “cietums””...

Mihņiks: “Pogroms” arī ir krievu vārds.

RL: Kas tas par mājienu? Ja nemaldos, arī Polijā bija savi pogromi.

Mihņiks: Pēc cilmes tas ir krievu vārds. Nevis poļu.

RL: Jā, bet vispār ebrejus sita nevis ar vārdiem, bet, tā sakot, ar akmeņiem un nūjām.

Mihņiks: Jā, taču ne Kišiņeva, ne Odesa nebija Polija. Polijā pogromus taisīja ne jau poļi.

RL: Jūs taču droši vien esat dzirdējis par grāmatu “Kaimiņi”, ja nemaldos, tā to sauc? Pēc kuras iznākšanas sākās Polijas nacionālistisko aprindu uzbrukumi autoram.

Mihņiks: Jā, jā. Poļiem nepatīk, kad kāds uzraksta, ka mūsu vēsturē bijušas arī melnas ainas. Neko nevar darīt. Bet nevajag apgalvot, ka pogromi ir Polijas specifika. Pogromi bija, teiksim, arī Lietuvā. Un Ukrainā.