Apvalks, kurā glabājas DNS

Nikolajs Berdjajevs, atsaucoties uz Dostojevski, darbā “Krievu revolūcijas dēmoni” runā par nolādēto jautājumu, kuru “krievu puikas” ienesuši pasaules vēsturē. Tas ir jautājums nevis par Dievu, bet par Dieva radītas un ar ētiskiem pirmsākumiem apveltītas pasaules nepieņemšanu. Šie “krievu puikas” var pārstāvēt dažādas tautības – tie var būt krievi, vācieši, ebreji –, bet viņi visi ir nihilisti. Turklāt uzskatāma ir šī nihilisma eskalācija. Nihilists un dabas pētnieks Bazarovs šokē savus salona sarunu biedrus, preparējot vardes; nihilisms un darvinisms Dostojevska “Velnos” tiek pieminēti sarunā, kuras dēļ izceļas skandāls, un viss beidzas ar ugunsgrēku un slepkavību; krievu revolūcijas laikā nihilisti marksisti sagrauj ierasto ikdienas dzīvi, nihilisti kodolzinātnieki rada atombumbu, pakļaujot cilvēci iznīcības riskam, un tagad nihilisti ģenētiķi apgalvo, ka “mūsu dzīvei nav nekādas citas jēgas kā vien DNS nodošana pēcnācējiem”. 19. gadsimts centās cilvēci padarīt par lopiem, 20. gadsimts, Sergeja Bulgakova vārdiem izsakoties, panāca cūkcilvēces triumfu, bet 21. gadsimts cūku reducē līdz DNS.

Maksims Davidovičs Franks-Kameņeckis arī ir šāds “krievu puika”. Viņš ir 12 gadus vecāks par mani, taču mūsu jaunības (un ne tikai jaunības!) svarīgākās vietas, cilvēki un tēmas ir kopīgas: tā ir Sarova (Arzamasa-16), Fiztehs¹, Landaus un DNS, bet vēlāk es 10 gadus strādāju laboratorijā pie viņa tēvoča, kristalogrāfa Viktora Albertoviča Franka-Kameņecka.

Cik saprotu, svarīgākā grāmata gan mums, gan mūsu tuvākajam lokam bija “Teorētiskās fizikas kurss”, kura sējumu autori galvenokārt bija Landaus un Lifšics, taču es šajā sabiedrībā biju biologs un vienlaikus filozofisks ideālists. Tāpēc es šo kursu uztvēru nevis Dau (kā viņu dēvēja pielūdzēji) apjūsmošanas gaismā, bet caur (neo)vitālisma prizmu – tā aizsācēji bija Hanss Drīšs un vēl dziļāk domājošais Vladimirs Karpovs. Neovitālisms tolaik bija kritikas un apsmiekla objekts.

Vēl vairāk, Landauu es vienmēr esmu uztvēris tieši kā ģeniālu cūkcilvēces pārstāvi – zinātnieku, kurš radījis planētas eksistenci apdraudošus ieročus, un vīrieti, kurš iegūst sievieti, kamēr tajā pašā istabā skapī ieslēgta viņa sieva grūtniece.

Arī DNS mēs ar Maksimu Franku-Kameņecki sapratām atšķirīgi. Viņam tā bija molekula, kas jānodod pēctečiem, bet man tas ir teksta (izpausmes plāna) zīmes ķermenis, kas organizēts pēc visiem semiotikas kanoniem; tādējādi to var aplūkot arī kā tekstu, kuram piemīt semiotiskajā pragmatikā saskatāma jēga. Tieši šī pragmatikas koncepcija arī sastāvēja no epiģenēzes idejām, kuras īpaši plaši bija pārstāvētas starp 20. gadsimta sākuma neovitālistiem. Un šajā jomā man bija pavisam cita autoritāšu grupa, kurā, par spīti dažādībai, ietilpa lingviste M.Borodina, semiotiķis J.Lotmans un viņa skolnieki, biometriķi O. Kaļiņins un A.Barts, biologi R.Bergs, A. Ļubiščevs, P.Svetlovs, M.Golubinskis un N.Timofejevs-Resovskis (lai gan viņu es personīgi nepazinu), par kuru runā arī Maksims Davidovičs. Gadu desmitiem spilgtākos šīs grupas pārstāvjus uzskatīja par margināliem autsaideriem, kuriem no visām pusēm uzbruka, piemēram, A.Kitajgorodskis vai M.Franka-Kameņecka skolotājs M.Volkеnšteins. Bet tad radās zinātnes joma ar pagaidām netulkojamu nosaukumu systems biology, kas nodarbojas tieši ar epiģenētiku. Ne velti tagad pēc Čikāgas Universitātes pētniecības kolektīva vadītāja Džona Rainica iniciatīvas no krievu uz angļu valodu tiek tulkoti V.Karpova raksti par 1909. gada vitālismu. Puikas ir paaugušies...

Tieši tāpēc šī intervija ir tik intriģējoša un saistoša. Tā ir daļa no tiesas prāvas (atkal Dostojevska iecienīts sižets!), kurā vēsture vēršas pret krievu puikām. Turklāt liecinieki vēl ir dzīvi – gan I.M.Halatņikovs (viņam šobrīd ir 97 gadi), par kuru stāsta M.D.Franks-Kameņeckis, gan D.A.Graņins (98), kurš ir rakstījis par visiem trim antipodiem – mākslinieciskā formā par Landauu (Dankеvičs filmā “Eju pretī vētrai”), bet dokumentālā formā par Ļubiščevu (“Šī savādā dzīve”) un Timofejevu-Resovski (“Sumbrs”).

^{Sergejs Čebanovs}

Maksims Franks-Kameņeckis: Nupat iznāca manas grāmatas jaunais izdevums. Un tur ir teikts: “Lai cik skumji būtu to apzināties, mūsu dzīvei nav nekādas citas jēgas kā vien DNS nodošana pēcnācējiem.” (Smejas.)

Rīgas Laiks: Reizēm mēs joka pēc jautājam, kāda ir dzīves jēga. Bet jūs pats ar to sākāt.

Franks-Kameņeckis: (Smejas.) Jā, pilnīgi pareizi. Lai cik grūti būtu to atzīt, ir tikai viens mērķis, kura dēļ katrs no mums ir nācis pasaulē: nodot savu DNS nākamajām paaudzēm. Mūsu eksistencei nav pilnīgi nekādas citas jēgas. Ir diezgan nepatīkami apzināties, ka mūsu ķermenis nav nekas cits kā apvalks, kurā glabājas DNS. Principā nav nekādas atšķirības starp cilvēku un baktēriju vai visparastāko vīrusu, pat plazmīdu.

RL: Bet tas taču ir tīrākais redukcionisms.

Franks-Kameņeckis: Bet es arī esmu absolūts redukcionists.

RL: Tad sāksim ar jautājumu, kā jūs nonācāt pie šādas dzīves.

Franks-Kameņeckis: Es vienmēr tāds esmu bijis. Ziniet, es patiesībā nemaz neesmu biologs, pēc izglītības un domāšanas veida esmu fiziķis, vienkārši tā ir sanācis, ka visu mūžu nodarbojos ar DNS, es esmu biofiziķis. Es mācījos Fiztehā, kad Fiztehs vēl bija ļoti spēcīga augstskola.

RL: Eksāmenu kārtojāt pie paša Landaua?

Franks-Kameņeckis: Bija tāda lieta, jā. Es kārtoju eksāmenu viņa dzīves beigu posmā, lai gan Landaus nomira pavisam jauns. Es nokārtoju eksāmenu burtiski gadu vai divus pirms autokatastrofas, kuras rezultātā viņš gāja bojā. Viņš tolaik pieņēma tikai vienu eksāmenu – matemātikā. Tā bija tīrā bauda. Uz mani tas, protams, atstāja milzīgu iespaidu, jo Landaus katram fiziķim ir kulta figūra. Vēlāk es kārtoju matemātiku-2 un mehāniku pie Abrikosova, pēc tam kvantu mehāniku pie Dzjalošinska... Bet tad kādā brīdī to visu pametu. Visus eksāmenus tā arī nenokārtoju.

RL: Apnika?

Franks-Kameņeckis: Es ļoti aizrāvos ar bioloģiju un nolēmu, ka būšu biofiziķis. Vairs negribēju būt vienkārši fizikas teorētiķis. Es joprojām gribēju būt teorētiķis, taču nevis fizikas, bet bioloģijas jomā.

RL: Un bioloģijā jūs esat redukcionists tāpēc, ka jūsu starta pozīcija ir fizika?

Franks-Kameņeckis: Jā, jā. Tāpēc, ka...

RL: Kas ir tas, ko redukcionists neredz?

Franks-Kameņeckis: Ziniet, kā jebkuram galējam skatpunktam, arī manam ir savi defekti. Ir ārkārtīgi daudz faktu, kurus nevar iekļaut vienkāršā redukcionisma shēmā, kas radusies pēc dubultspirāles atklāšanas. Vienā vārdā to sauc par epiģenētiku. Tas nozīmē, ka dzīvā organismā visu nosaka ne tikai posmu secība DNS molekulā, bet arī citi signāli, kas tiek uzkrāti organisma dzīves laikā. Un šie epiģenētiskie signāli padara informācijas nodošanu no DNS uz olbaltumvielām un tamlīdzīgus procesus daudz sarežģītākus.

RL: Jūs sniedzāt savu dzīvības definīciju. Kā šīs definīcijas kopsakarā jūs saprotat vārdu “jēga”?

Franks-Kameņeckis: Kā jau teicu, jēgu atrast nav iespējams, tāpēc jēga var būt jebkas. Galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas reliģijas, ir: kāpēc es esmu? Kāpēc es esmu vajadzīgs? Vai manai esībai ir kaut kāds mērķis? Nu lūk, nekas no tā visa neeksistē.

RL: No šāda viedokļa mūsu tikšanās un mūsu saruna pēc definīcijas ir bezjēdzīga. Vai arī tai tomēr ir kaut kāda epiģenētiska jēga?

Franks-Kameņeckis: Skatoties, par ko mēs runāsim. Protams, jēga var būt mūsu pozīcijai un tam, ko mēs darām citu labā.

RL: Bet tas taču neietekmē DNS nodošanu nākamajām paaudzēm.

Franks-Kameņeckis: Ietekmē, jo, ja, piemēram, izcelsies Trešais pasaules karš, cilvēce savu DNS vairs nevarēs nodot tālāk. Tāpēc mūsu domāšanai par politiskiem jautājumiem galu galā ir ģenētiska jēga. Mēs varam noslaucīt no zemes virsas jebkuru sugu. Nupat tika izstrādāta genoma rediģēšanas metode, ar kuras palīdzību var pilnībā iznīcināt malārijas odus. Šis rediģētais ods slepkava jau dzīvo laboratorijā. Ja to ielaistu ekosistēmā, visi malārijas odi pēc dažām odu paaudzēm izmirtu. Mēs varam izvēlēties jebkuru sugu pēc saviem ieskatiem un to iznīcināt.