Ar laiku mēs kļūstam arvien skaistākas

Pirms diviem gadiem braucot vilciena Deli—Kalkuta indiešu pārpildītajā 2. klasē, es lasīju žurnāla Granta numuru, kas bija veltīts Indijai, un izlasīju arī pēdējo fragmentu izdevumā — par kādu vēl jaunu, šķirtu sievieti un viņas bērniem — dvīņiem, par viņu gājienu uz kino jau trešo reizi skatīties Mūzikas skaņas, par kinoteātra tualetes apmeklējumu, par mazo puiku, kurš nespēj savaldīties, nedziedot līdzi filmas varoņiem, un, izraidīts no zāles, foajē kļūst par limonādes pārdevēja seksuālas uzmācības upuri. Tas ir brīdis, kad zēns saprot, ka “jebkas var notikt ar jebkuru”. Turpat bija publicēts rakstnieces portrets — skaistas jaunas sievietes seja. Viņas ironiskais un grūtsirdīgais tonis nemaz neatbilda maniem vieglprātīgajiem priekšstatiem par indiešu sievieti. Jau lidostā es nopirku grāmatu, kuras titullapā atradās tas pats portrets — romānu sauca Mazo lietu Dievs, un uz vāka bija rakstīts, ka tas saņēmis Bukera prēmiju 1998. gadā. Pa šo laiku romāns iznācis jau 32 pasaules valodās, un tā kopējā tirāža sasniegusi 6 miljonus, bet Roja noraidījusi Holivudas piedāvājumus uzņemt pēc grāmatas filmu. Pēc Bukera prēmijas saņemšanas Arundhati Roja, līdz tam — kino scenāriste ar arhitektes izglītību, pēkšņi nokļuva sabiedriskās uzmanības centrā. Gandrīz gadu ilga ar prēmiju saistītā turneja pa Rietumu valstīm, lekcijas, grāmatu parakstīšanas, apbalvošanas ceremonijas, pieņemšanas… 1998. gada pavasarī Roja atgriezās Indijā, kas pa to laiku bija sevi pasludinājusi par kodollielvalsti: maijā Taras tuksnesī Indijas valdība bija veikusi pirmos kodolsprādzienus. Arundhati Roja atsaucās ar lielu rakstu Ilūzijas beigas, ko publicēja vienlaikus abi nacionālie žurnāli: “Gaiss ir piesmacis, šeit nepārprotami ož pēc fašisma… Indijas atombumba ir pēdējais solis valdošās šķiras nodevībā pret savu tautu…” Vēl pirms neilga laika godinātā salonu rakstniece pēkšņi bija kļuvusi par dzimtenes nodevēju. 1999. gada februārī Indijas Augstākā tiesa atcēla pirms četriem gadiem pieņemto lēmumu par Sardaras Sarovaras dambja celtniecības apturēšanu. Runa bija par vienu no lielākajiem pasaules aizsprostiem, kam vajadzēja iekļauties 3200 aizsprostu sistēmā uz Narmadas upes — realizējot projektu, nāktos pārcelt no dzīves vietām apmēram 40 miljonus cilvēku. Arundhati Roja uzraksta eseju Lielais nākotnes labums un kļūst par pretdambja celtniecības aktīvisti. “Stāsts par Narmadas ieleju ir stāsts par mūsdienu Indiju. Tāpat kā tīģeris Belgradas Zooloģiskajā dārzā NATO bombardēšanas laikā mēs sākam grauzt paši savus locekļus.”

Kādā no demonstrācijām Roju apcietināja, bet patlaban jau vairāk nekā gadu turpinās process Indijas Augstākajā tiesā, kas rakstniecei draud ar pusgada ieslodzījumu par Augstākās tiesas apvainošanu. Neviens no Rietumu intervētājiem, kas pabijis Arundhati Rojas dzīvoklī Ņūdeli, neaizmirst pateikt kādu vārdu par rakstnieces skaistumu un laureātes dzīvokļa atturīgo iekārtojumu. “Tagad viņa sēž, maza, smalka, mierīga un sakrustotām kājām uz sava Ņūdeli dzīvokļa grīdas un ir gatava ikvienam pateikt, kas jādara romānistam.” Pie divstāvu kotedžas durvīm rej taksis, kas arī aprakstīts teju vai katrā intervijā. Arundhati Rojai, atšķirībā no portreta žurnālā Granta, ir īsi apgriezti mati, tomēr tā ir tā pati lēnā un nesteidzīgā vēstītāja balss, kuru smaids mēdz pārtraukt, šķiet, tam pašās nepiemērotākajās stāsta vietās. Vispārsteidzošākā ir šīs klusās balss saklausāmība, kad ir taču karš.

U. T.

Rīgas Laiks:Jūs esat teikusi: “Mans stils esmu es pati, pat tad, kad esmu mājās.” Vai arī jūsu dzīve ir stils?

Arundhati Roja:Man šķiet, ka mēs Indijā ļoti nopūlamies, lai līdzinātos tādiem cilvēkiem kā Mahatma Gandijs. Taču neviens nespēj būt tāds, kāds bija viņš. Un tā nu ir šī valsts, kur jūs vai nu esat Mahatma Gandijs, vai arī nevarat neko. Taču var jau arī dzīvot tā, kā jūs spējat, jo sevišķi, ja esat mākslinieks vai rakstnieks, vai gleznotājs — saprotot, ka tas, kā jūs dzīvojat un kas jūs esat, pat tad, kad esat mājās un liekas, neviens jūs neredz, ietekmē jūsu mākslu un rakstniecību, iekšējos meklējumus...

RL: Vai jūs lasījāt Indijas nedēļas žurnālā Outlook par Indijas sievietēm?

Roja:Nē.

RL: Tajā bija rakstīts: “Indijai ir mērogs un dziļums, milzu aizmugure, gara, gara vēsture. Indiešu sievietes no tās gūst dziļu iekšēju drošību, un Rietumu sievietes to var tikai apskaust.” Tas bija teikts par jums.

Roja:Tiešām? (Smaida.)

RL:Jā. Kā jūs to komentētu?

Roja:Es nekādi nespēju pārstāvēt visas indiešu sievietes, viņas ir tik dažādas. Indijā mūsdienās ir tādi rajoni, kas atgādina Afganistānu, kur pret sievietēm izturas tāpat kā talibi; ir vietas, kur tiek nogalinātas jaundzimušās meitenes. Bet Indijā dzīvo arī visapburošākās sievietes. Manuprāt, mūsdienās fantastiskākie cilvēki Indijā ir sievietes. Savā ziņā šis tradīciju un mūsdienīgā sajaukums var būt ļoti veiksmīgs, sākot ar visuzskatāmāko, piemēram, stilu un apģērbu. Tas ir neaptverami skaisti — krāsas, audumi, līnijas un tamlīdzīgi. Mēs vēl neesam tā pakļautas Rietumos pastāvošajam mārketinga diktātam, kur tiek ieskaidrots, ka, ja nelietosiet šādu krēmu, jūsu seja kļūs tāda, ja nevalkāsiet tādas un tādas drēbes, neviens jūs neuzskatīs par skaistu. Es piederu pie paaudzes, kas no tā bija kaut kā pasargāta, kam kādu dienu nevajadzēja pēkšņi kļūt anoreksiskai, un man nav problēmu šodien valkāt sari, rīt džinsus un parīt triko.

RL:Par jums ir arī sacīts, ka šī “skaistā, atklātā un netradicionālā” Roja pārstāv Indijas jauno garu. Ko nozīmē šis “jaunais gars”?

Roja:Es nedomāju, ka tā ir taisnība.

RL:…par “skaisto, atklāto un netradicionālo”? Vai par “garu”?

Roja:…vai arī par “pārstāvēšanu”. Es vienmēr esmu teikusi, ka nepārstāvu nevienu, izņemot sevi. Neesmu pārliecināta, ka Indijā ir kas tāds, ko varētu nosaukt par vienotu garu, jo tā ir tik dažāda, vēl atšķirīgāka nekā visa Eiropa, ziniet.

RL:Jūs nezināt, kas ir šis “jaunais gars”?

Roja:Nē. Protams, ir... Aizvakar es biju Indijas Augstākajā tiesā — es nezinu, vai jūs zināt —, pret mani ir ierosināta krimināllieta par necienīgu izturēšanos pret tiesu ...

RL:Pusgads cietumā...

Roja:Jā. Viņi vēlas, lai es atvainotos par kaut ko tādu, ko neesmu darījusi. Bet es vienmēr uzsveru, ka šāda atvainošanās būtu nodevība pret trim paaudzēm Indijas šķirto sieviešu.(Smejas.) Es to nevaru darīt, jūs saprotat. Pirms manis dzīvojuši cilvēki, kas atbrīvojuši šo vietu man, es nevaru to padarīt mazāku, mans pienākums ir to paplašināt. Iedomājoties manas vecmāmiņas, mātes un manu pašas dzīvi, ir skaidrs, ka daudz kas ir mainījies. Teiksim, pretkara demonstrācijās Pakistānā, Indonēzijā un vairākumā citu trešās pasaules valstu — tur sieviešu nav, bet Indijā jūs varat redzēt, kā viņas protestē un cīnās, cik viņas ir skaistas — šortos vai džinsos, vai sari, vienalga, viņas ir uz ielām un tas ir brīnišķīgi.

RL:Vai taisnība, ka cilvēkus šeit apcietināja par piedalīšanos pretkara demonstrācijās?

Roja:Jā.

RL:Vai pret jums nevēršas sakarā ar jūsu rakstiem par karu, kas, bez šaubām, ir skaidra pretkara propaganda?

Roja:Redziet, Indijas valdību jau neinteresē pretkara aktivitātes. To interesē musulmaņu vajāšana. Piemēram, tika aizliegta Studentu islāma kustība, apgalvojot, ka tā ir teroristu organizācija, bet visas hinduistu fundamentālistu organizācijas, kas pastrādājušaas daudz briesmīgākas lietas, var pastāvēt pilnīgi netraucēti.

RL:Vai jūs varētu pastāstīt, kā jūs arestēja?

Roja:Par aizsprostu? Es tur biju tikai viena no pieciem tūkstošiem cilvēku, kas mēģināja apturēt aizsprosta celtniecību. Mēs devāmies turp naktī, demonstranti plūda no visām malām. Ap pusčetriem no rīta, vēl pilnīgā tumsā un klusumā, mēs sākām virzīties uz aizsprosta pusi. Mums izdevās aizsprostu ieņemt, bet policisti mūs ar varu aizdzina prom, pavēlēja sakāpt autobusos. Mani iesēdināja džipā, kas pieder dažām privātpersonām, kuras nodarbojas ar šī privātā aizsprosta būvniecību, arestēja tūkstošiem cilvēku.

RL: Policisti zināja, kas jūs esat...

Roja:Jā, tāpēc jau es tiku nošķirta no pārējiem. Tomēr pateicoties tam, ka es tur biju, notika mazāk vardarbības, bija arī daudz preses. Bet tagad viņi saka, ka tie, kas piedalījušies šāda veida protestos, arī uzskatāmi par teroristiem. Redziet, katrs cenšas izmantot 11. septembri saviem mērķiem. (Smejas.)

RL: Pēc Bukera prēmijas piešķiršanas visi Indijā ar jums lepojās; vai nu šī attieksme ir mainījusies?

Roja:Jā, bet ko mēs saprotam ar visiem? Pirmkārt, šī ir valsts, kur lielākā iedzīvotāju daļa neprot lasīt, tātad runa ir tikai par elitāru ļaužu grupu. Tas bija ļoti jocīgi, ka pēc romāna iznākšanas nikni bija komunisti, bet tad notika kodolizmēģinājumi, es rakstīju pret tiem un tad pret aizsprostu privatizāciju, un pēkšņi ļoti dusmīgi kļuva visi tā sauktie rietumnieciski noskaņotie vidusslāņa elites pārstāvji, intelektuāļi un labējie. Pat ja es būtu vienīgā, kas protestē pret šiem kodolizmēģinājumiem, lai tā arī būtu, es necīnos par savu popularitāti. Tiesa, pēc pēdējiem rakstiem [1. Raksti, kas saistīti ar 11. novembra notikumiem. Arundhati Rojas raksts Karš ir miers publicēts RL 2001. gada decembra numurā.] viņi vairs nav tik saniknoti, jo visi vairāk vai mazāk piekrīt.

RL:Vai jūs uzskatāt, ka pastāv kaut kas tāds kā nacionālais lepnums vai gods?

Roja:Tas, ziniet, ir tas, ko cilvēki gribētu. Rakstā Karš ir miers es runāju par to, ka viņi izmanto karogus, lai ietīstītu cilvēku prātus un tos apbedītu, kad tie būs miruši. Protams, daļa cilvēku jūt šo fantomu, ko dēvē par nacionālo lepnumu, bet es to nejūtu. Manuprāt, valdības ir tikai administratīva nepieciešamība, un mani neinteresē ne lepnums, ne patriotisms, ne nacionālās jūtas. Es ticu civilizācijām nevis nācijām... un kultūrām, stāstiem, dziesmām un valodām. Nācijas ir tikai mākslīgas barjeras.

RL:Dīvaini, ka viss, ko esmu lasījis par Indiju, ir par nelaimīgu mīlestību; visbiežāk tā saistīta ar kastu sistēmu. Vai kastu sistēma joprojām pastāv?

Roja:Kastu sistēma joprojām ir dzinējs, kas nodrošina Indijas sabiedrības un politikas funkcionēšanu, tā ir vissvarīgākā lieta mūsdienu Indijas sabiedrībā. Palasot pēdējo mēnešu laikrakstus, var uzzināt par barbariskiem gadījumiem, kas notiek tepat Deli apkārtnē, nekur tālu nav jāmeklē. Cilvēkus nogalina viņu kaimiņi tikai tāpēc, ka viņi apprecējuši kādu no citas kastas, cērt galvas — tas ir drausmīgi. Rietumnieciskā elite izliekas neko neredzam, jo viņi vienalga visi ir no augstākās kastas, un neviens no zemākiem slāņiem, kas ir barbariski un dzīvo pēc cilšu likumiem, viņiem netiek pat tuvumā. Ārpus kastām ir musulmaņi, kas dzīvo absolūtā sociālajā apspiestībā un diskriminācijā.

RL:Vai jūs esat hindu?

Roja:Manī viss ir sajaucies — māte ir kristiete, tēvs hindu, taču ar tēvu es neesmu saistīta, jo vecāki šķīrās, kad biju maza. Esmu nekas, tāds sajaukums.

RL:Kāpēc jūs izvēlējāties dzīvot bez bērniem?

Roja:Es baidos no tā, cik ievainojami ir bērni. Mana māte bija skolas pārzine, man vienmēr bija jāpieskata mazākie bērni, un astoņpadsmit gadu vecumā es pateicu, ka nevēlos redzēt vairs nevienu bērnu. Diezgan interesanti, ka tik daudzām man pazīstamām sievietēm, kuras iesaistījušās politikā, nav bērnu. Jo tas jūs padara viegli ievainojamu. Tiklīdz jums ir bērni, jūs savā ziņā esat spiesti ieguldīt sistēmā, kuru jūs, iespējams, neatbalstāt. Jums jāspēj pateikt, kas ir pareizi un kas nepareizi, un es to vēl neesmu gatava darīt.

RL:Lasot romānu, man bija iespaids, ka jūs labi saprotat bērnus.

Roja:Jā, bet bērni arī padara ļoti savtīgu — pret saviem bērniem nesavtīgu, bet savtīgu pret pasauli. "To es daru savam bērnam, mana bērna nākotne", ziniet, var palikt traks, ejot pa ielu un skatoties uz visām šīm bērnu dzimšanas dienu ballītēm…

RL: Vai jūs uzskatāt, ka ģimene kā institūts ir novecojis?

Roja:Nē, es tā nedomāju, tas ir atkarīgs no ģimenes. Ja jūs palasītu indiešu autoru darbus, jūs ievērotu, ka rakstnieki vīrieši ir ļoti apmierināti ar ģimeni, viņiem tas nozīmē, ka vienmēr būs kāds, kas gatavo ēst, un māte, kas pērk sari… Taču sievietēm ģimenē jāpiedzīvo tik daudz vardarbības, un ir ļoti grūti to pieņemt bez ierunām. Man nekad nav bijusi tradicionāla ģimene ar māti un tēvu un visu pārējo, tādēļ mani tā ļoti biedē, jo, manuprāt, cilvēki bieži neļauj cits citam domāt, augt, mainīties. Dažiem cilvēkiem ģimene noteikti ir liels atvieglojuma un prieka avots, bet es nezinu.

RL:Jūsu brīnišķīgie suņi lejā… Kāpēc jūs izvēlējāties taksīšus?

Roja: Tas lejā, starp citu, nav manējais. Manējos izvēlējās vēl pirms manis, tas nozīmē, ka manam vīram jau bija gan bērni, gan suņi, gan viss pārējais.

RL:Šie suņi man atgādina sabiedrību: šie šeit, un tie uz ielas — kraupaini, uz tiem nav iespējams skatīties.

Roja: Jā, tieši tāpat ir ar cilvēkiem, un tāpēc man ir tik grūti domāt, ka man būtu bērns. Jūs viņu mīlat, un jums jāredz arī viss apkārt notiekošais. Vakar es runāju ar kādu cilvēku, kas man sacīja: “Bet Arundhati, tev jāsaprot, ka amerikāņi jūtas drausmīgi tā dēļ, kas notika Ņujorkā.” Es atbildēju, ka viņi var būt laimīgi, ka spēj to just. Šeit, Indijā ir tik daudz cilvēku, kas lielāko savas dzīves daļu cenšas nejust, jo ik dienu ir jāredz. Ja paskatās uz to, kas notiek apkārt, tu jūties kā monstrs. Ēst, dzert tēju vai sēdēt tādā istabā kā šī, viņiem tas ir — ak, Dievs! Kaut kas neiedomājams. Pasaulē viss ir saistīts un, ja jūs esat kaut kur projām un to neredzat vai arī jums ir iespēja to neredzēt, tā faktiski ir privilēģija. Vienīgais, ko var darīt, ir skatīties un mēģināt saprast.

RL:Pirms dažām dienām kāds cilvēks — viņš ir virsnieks — uzaicināja mani šeit, Deli, uz kādu bāru. Es aizgāju — sandalēs, tēkreklā ar amerikāņu dzejnieka Bukovska portretu, bet izrādās, ka tas bārs bija kādā klubā, un tas cilvēks mani palūdza aiziet mājās un uzvilkt kaut ko piemērotāku. Tur bija dažādi cilvēki, viņi dzēra viskiju un runāja dažādus niekus angliski. Virsnieka sieva man teica, ka viņas māte atceroties laiku, kad šajā klubā indieši vispār nav laisti. Man šķiet, viņi bija lepni, ka tagad tur ir viņi un nevis briti.

Roja: Jā, bet viņi jau paši ir kļuvuši tādi kā briti. Indijā vēl var sastapt cilvēkus, kas nezina, ka briti ir projām, un vissliktāk šajā ziņā ir Deli. Es te uzstājos sakarā ar aizsprostu lietu, un runāju par to, ka dzīvesvietu zaudēs četrsimt tūkstoši cilvēku, bet visi tikai atsaka: “Slikti, bet ko lai dara.”

RL:Kādā intervijā jūs sacījāt, ka vēlētos, lai norimtu troksnis galvā, taču man šķiet, ka jūs darāt tādas lietas, kas nekā to neveicina.

Roja: Jā, tā ir. Ikreiz, kad man kāds saka: “Tu esi tik drosmīga savos rakstos par politiku”, es domāju, ka man personiski vislielāko drosmi prasītu palikt klusu. Ja vien es spētu pārstāt rakstīt, jo katra politikas problēma laužas ārā no manis. Visi jau smejas, kad es saku, ka nekad vairs ar to nenodarbošos. Paiet laiks, un atkal kaut kas notiek — es neprotu novērsties un skatīties projām.

RL: Vai jūs cerat pasauli mainīt?

Roja:Nē, bet es uzskatu, ka būtu ļoti žēl, ja mēs domātu, ka tas nav iespējams. Es nedomāju, ka pasaulē kādreiz valdīs miers, un viss būs brīnišķīgi un visi būs laimīgi, bet, manuprāt, vienmēr jāstrīdās par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Mums neatlaidīgi jāasina opozīcijas politika, kas izaicina jebkuru varas struktūru un prasa no tām atbildību. Nav runa par kapitālismu, komunismu vai sociālismu, bet par jebkura veida varu. Es uzskatu, ka vara pēc būtības ir samaitājoša, tāpēc vienmēr vajadzīga opozīcija.

RL: Vai rakstnieks spēj to ietekmēt? Piemēram, amerikāņu rakstnieks Pols Boulzs pēc kara pārcēlās uz dzīvi Marokā; viņa veids, kā kaut ko saprast, bija aiziet un darīt kaut ko ar sevi un nedarīt neko ar pasauli.

Roja:Katram ir savs ceļš, te nav nekas pareizs vai nepareizs. Indijā ir dīvaini: tikko kāds kļūst slavens, viņš pazūd. Kad iznāca mana grāmata, The New Yorker gribēja veidot ieskatu par pazīstamiem Indijas rakstniekiem, un es biju vienīgā, kas dzīvo Indijā, visi pārējie kaut kur Amerikā, Anglijā vai citur. Taču man… Katrs laiks ir svarīgs, bet šeit ir kas tāds, ko es vēlos sajust ik dienu, ziniet. Lai gan, taisnību sakot, es te vienkārši jūtos laimīgāka. Ceļot, doties uz Rietumiem — man tas ir kā aiziet uz restorānu vakariņās. Šeit es esmu dzīva, es te piederu kā daļa no milzīga dzīves tīmekļa, es neesmu izolēta persona, kas var savākt somas un doties tālāk. Un ko gan es darītu bez cilvēkiem, ko es pazīstu, kurus mīlu un ar kuriem kopā esmu uzaugusi? Veļas mašīna vai burvīgs dzīvoklis ar skatu uz kalniem nav galvenais. Pat šajā pilsētā, kur notikušas tik briesmīgas lietas, tas nevar būt par iemeslu… Kad nošāva Indiru Gandiju, Deli uz ielām tika nogalināti četri tūkstoši sikhu — viņi tika sadedzināti un noslepkavoti. Es pieņemu, ka 99,9% cilvēku dzīvo tur, kur viņi dzīvo, un tikai pavisam neliela daļa ir tādu, kas varētu izlemt — “man šeit nepatīk, es došos prom…” No sevis var aizbēgt jebkurā vietā, tā ir jūsu izvēle.

RL: Vai jums ir kāds priekšstats par Budas ceļu uz nirvānu?

Roja: Nirvānu? Tas ir mazliet bailīgi — atrasties tādā vietā, kur nav sajūtu, kur tu esi pāri visam… Varbūt, kad es būšu vecāka, bet pagaidām — lai paliek… Tā ir deja starp kaislību, saprašaanu un neskaidrību. Šķiet, ka svarīgi ir neuztvert sevi pārāk nopietni, tad ir okei. Es nekur netaisos doties, neko citu, reālāku, es nemeklēju.

RL: Kāds ir jūsu veids būt laimīgai?

Roja: Nav tāda veida. Manuprāt, katram jācenšas atpazīt laimes avoti un tie jāsargā. Cilvēki lielākoties nezina, kas viņus dara laimīgus, viņi tikai iedomājas — “ak, ja man būtu nauda, es būtu laimīgs!” vai arī — “ja es apprecētos, būtu laimīgs!”, tādas banālas lietas. Taču patiesībā, Dievs vien zina, varbūt jūs laimīgus dara skaisti uzrakstījies teikums vai neko nedarīšana, vai suņa smarža.

RL: Es atvainojos par jautājumu, bet jūs izskatāties tik jauna. Vai jūs nebaidāties no vecuma?

Roja:Es neesmu jauna meitene, es jau esmu veca. Man ir četrdesmit viens gads. Redziet, lieta tāda, ka līdz ar vecumu mēs kļūstam skaistākas. Jaunās var tikai priecāties, ka labākais laiks viņām vēl priekšā. Es nerunāju par fizisko skaistumu, bet visādā ziņā, dzīve kļūst aizvien aizraujošāka. Tā ka es vairāk uztrauktos par to, lai nesaslimstu vai nekļūstu nespēcīga, nevis par novecošanu. Jaunība arī var kļūt apnicīga.

RL:Jūs esat strādajusi par aerobikas treneri, kas manā uztverē ir diezgan muļķīgi un īsti amerikāniski. Kā jūs to varējāt?

Roja:Reizēm ir ļoti svarīgi rīkoties muļķīgi, jūs nevarat būt inteliģents un gudrs un atbildīgs visu laiku. (Smejas.) Ja jūs vēlaties būt brīvs un neatkarīgs, ir jācenšas uzturēt savu veselību, cik vien tas ir iespējams. Kad man būs deviņdesmit, es vēl gribētu kāpt kalnos, tāpēc man nav nekas pretī uzvesties muļķīgi vienu stundu dienā.

RL:Jūs sakāt, ka “rakstnieks ir saprašanas vecmāte.” Tas skan līdzīgi kā Sokratam Dzīrēs, kurš sarunā ar saviem jaunajiem draugiem arī sevi nosauc par vecmāti. Kam kalpo vecmāte jūsu gadījumā?

Roja: Ikvienam, kurš vēlas sazināties. Rakstot es it kā sūtu vēstuli ikvienam, kurš vēlas kaut ko saprast. Es esmu rakstniece, jo uzskatu, ka stāsts ir vienkāršākais veids, kā parādīt sarežģīto pasauli.

RL:Lasot jūsu romānu, man rodas sajūta, ka tādu cilvēku, kas spētu saprasties, vispār nav. Ko jūs varētu teikt par saprašanos, piemēram, starp vīriešiem un sievietēm?

Roja:Man ir daudz draugu vīriešu, kurus es, manuprāt, saprotu un kuri mani saprot lieliski, bet vienmēr ir vajadzīga piepūle. Nevar sēdēt kā kartupeļu maiss un saukt: “Saproti mani!” (Smejas.) Dzīve mēdz būt tik dažāda, ir tik daudz krāsu un ceļu, un iespēju, vienkārši ir jābūt gatavam uz visu, kā teica Esta “jebkas var notikt ar jebkuru”. Dzīvē galvenais ir draudzība un mīlestība, bet tam ir jāveltī laiks un pūles.

RL:Vai jūsu pašas bērnībā ir bijis kāds notikums, pēc kura “jebkas var notikt”?

Roja:Tas nav kāds atsevišķs notikums. Tajā laikā mēs dzīvojām kā uz naža asmens, un jebkurš mirklis bija tāds. Ļoti vispārēji cilvēkus var iedalīt divās grupās: tie, kas ir drošībā, un tie, kas nav. Ja reiz jūs esat nedrošībā, tad vairs nav iespējams nokļūt tur, kur ir droši, jo jūs vienmēr paturat prātā briesmas un daudzas citas iespējas. Mēs bijām kā dzīvnieki, kuri, saspicējuši ausis, gaida, kas notiks. Esmu pārliecināta, ka Afganistānas bērni, kas uzauguši divdesmit kara gadu laikā, arī ir tādi — viņi zina, ka ne par ko nevari būt drošs un ar tevi var notikt jebkas.

RL:“Jebkas” ir nāve?

Roja:Ak, mans Die’s, jelkas! Kaut kas var atgadīties ar vecākiem, tu vari saslimt, kāds var tev nodarīt pāri, jelkas. Tur jau tā lieta, ka nevar zināt, tieši kas tas varētu būt.

RL: Šķiet, ka jūs esat cilvēks, kas zina, kas viņš ir.

Roja:Nē, es nedomāju, ka tas būtu vajadzīgs...

RL: …lai būtu šāds priekšstats?

Roja: Es uzskatu, ka tas ir muļķīgi — mēģināt sevi definēt un ierobežot.
Taču, kad kļūsti slavens, ir ļoti viegli sākt domāt, ka tu esi ārkārtīgi svarīgs un tev jābūt ļoti nopietnam un kaut kas jāspēj pateikt par jebkuru jautājumu. Reizēm var sākt likties, ka pasaule bez tevis nevar iztikt, bet faktiski pasaule pavisam lieliski iztiktu bez jebkura no mums. (Smejas.) Svarīgākais ir saprast savu nenozīmību un darīt to, ko tu gribi un vari izdarīt. Nedomāt — ak, mans Dievs, ja es nesargāšu pasauli, pasaule ies bojā. Protams, ka nē, jūs neesat viens.

Tā es rakstu savas pretkara esejas, un ir labi, ja kāds kaut ko sadzird, bet to var arī viegli pārvērst par šovu — sarunāt septiņdesmit piecas intervijas dienā, ceļot pa pasauli, uzstāties, taču vienā brīdī tas vairs nav par lietu, bet gan par sevi pašu, un tas ir jāatzīst.

RL:Kāds jau norādīja uz jūsu “neparasto neatkarības izjūtu”…

Roja:Nav nekā, ko es vēlētos vairāk. Jau agri bērnībā es sapratu, ka, tikko tu esi no kāda atkarīgs, tevi var apspiest, ievainot, apklusināt — viss ir iespējams, un ne jau tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki, bet gan tāpēc, ka tāda ir varas būtība. Tāpēc, lai varētu runāt, man ir nepieciešama brīvība, un ir taisnība — ja man liktu izvēlēties zaudēt brīvību vai mirt, es labprātāk mirtu.

Deli, 2001. gada 1. novembrī.

Abonēt Rīgas Laiku