Arhitekts uz Piena Ceļa

Arnis Rītups: Kāpēc ir svarīgi izglītot arhitektus? Kāpēc vajag izglītot arhitektus? Varbūt lai datorprogrammas ražo projektus un celtnieki būvē ēkas un nekāda arhitektūras izglītība nemaz nav nepieciešama?
Jevgeņijs Ass: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsāk no paša sākuma. Kas ir arhitekts? Ko īsti izglītot? Un pēc tam – kāpēc izglītot? Šis ir visneskaidrākais jautājums: kas mūsdienās vispār ir arhitekts? Kādām prasmēm un zināšanām jābūt viņa rīcībā, lai viņu varētu saukt par arhitektu?
Rītups: Vai ir kādas orientējošas atbildes, ko jūs varētu...?
Ass: Nu, manuprāt, uz šo jautājumu ir sarežģīti atbildēt tieši tā iemesla dēļ, ar ko tu iesāki, jo izskatās, ka tuvākajā nākotnē dators varēs pilnībā aizstāt arhitektu kā skiču un pat projektu ražotāju. Un nākamais šīs diskusijas pavērsiens varētu būt šāds: vai mums vispār vajag paturēt šo profesionālo arhitektu? Vai arī mēs pieskaņosimies civilizācijas attīstībai, kas notiek datorizācijas virzienā, un aizmirsīsim par arhitektūru tradicionālajā nozīmē? Es nezinu, kādas ir datorprogrammu iespējas, taču zinu, kas pašlaik, kad dators var izdarīt gandrīz visu un vajag tikai daudzmaz precīzi formulēt galarezultātu, notiek lielajos birojos.
Rītups: Labi, tu uzdevi jautājumu par arhitekta lomu datoru pārvaldītā pasaulē. Varbūt ar to arī sāksim.
Ass: Pabeidzot domu: dibinādams savu skolu, МАРШ, es precīzi zināju, ko domāju par arhitekta lomu un viņa pienākumiem pret sabiedrību. Arhitekts ir atbildīgs par kaut ko tādu, ko grūti aprakstīt vārdos, bet ko var dēvēt par “esības poētiku”.

Austris Mailītis: Manuprāt, tas, kā datoriem vēl nav, un nezinu, vai būs nākotnē, ir radītspēja un iztēle. Šīs īpašības vēl joprojām piemīt tikai arhitektam.
Rītups: Un kam vajadzīga iztēle un radītspēja? Varbūt mums vienkārši vajag funkcionālas būves dažādiem mērķiem.
Mailītis: Nu jā, varbūt. Tomēr es domāju, ka cilvēkam ir savas vajadzības – ne tikai fiziskās, bet arī mentālās, garīgās vajadzības. Mēs jau nedzīvojam tikai fiziskā pasaulē; ar prātu un dvēseli mēs dzīvojam arī metafiziskā pasaulē.
Rītups: Un ēkas ir ne tikai fiziski, bet arī metafiziski objekti?
Mailītis: Mēs dzīvojam vidē, un vidi mēs uztveram ne tikai fiziski, bet arī metafiziski, mentāli, garīgi... Citiem vārdiem sakot, mēs vidi uztveram kā simbolisku telpu. Laikam cilvēki ir vienīgās būtnes, kas dzīvo ne tikai fiziskā telpā – fiziskā telpā dzīvo arī baktērijas –, bet arī simboliskā telpā. Un arhitekts, manuprāt, ir tas, kurš strādā ar visiem šiem telpas aspektiem.
Rītups: Vladimir, kas ir arhitekts? Kādas ir arhitekta funkcijas?
Vladimirs Neilands: (Sarunu turpina krieviski.) Nu, šis jautājums – kas īsti ir arhitektūra un kas ir arhitekts – mūsdienu izglītībai nav īpaši svarīgs. Jo tā vispār ir feiks.
Rītups: Kas ir feiks?
Neilands: Mūsdienu augstākajai izglītībai arhitektūrā nav nekā kopīga ar to, ko es uzskatu par arhitektūru.
Rītups: Nu tad liec kārtis galdā un paskaidro, ko tu ar to domā.
Neilands: Lai saruna būtu konstruktīva, šobrīd varbūt nav jēgas spraukties iekšā ar kaut kādiem radikāliem...
Rītups: Tu jau iespraucies ar radikāliem...
Neilands: Es atvainojos.
Rītups: Neatvainojies! Izvērs! Kāpēc tu uzskati, ka augstākajai izglītībai arhitektūrā nav nekā kopīga ar to, ko tu uzskati par arhitektūru?
Neilands: Tāpēc, ka mūsdienu arhitekta izglītība vispār tika radīta mākslīgi. Pirms tam tā bija vienkārši daļa no universālās mākslas izglītības. Cilvēks ar mākslinieka izglītību varēja pievērsties glezniecībai, tēlniecībai, scenogrāfijai, rakstīt sonetus un, ja vajadzēja, arī uzskicēt kādu ēku. Tā bija vienota kultūras daļa. Bet tagad tas ir bizness. Tās ir tehniskās skolas, kurās var uzzināt, kā izbīdīt lielus projektus, kā attīstīt teritorijas, kā slaukt līdzekļus – budžeta, Eiropas, vienalga kādus. Nekādu saistību ar arhitektūru es tur nesaskatu.
Rītups: Miša, kāda ir tava izejas pozīcija?
Mihails Bogomoļnijs: Kad es sāku par to domāt, man jānošķir arhitektūra no projektēšanas. Un man šķiet, ka mūsdienās datorizācija noved līdz galējībai tieši projektēšanas situāciju – jo projektēšana jau sākotnēji prasa noteiktu analītiskumu un precizitāti, un pārdomātu rezultātu. Savukārt arhitektūra man ir nodarbošanās ar nejaušību, ar nenoteiktību, kas piemīt cilvēka eksistencei pasaulē. Un, ja arhitektūra ar to nodarbojas – un arhitektūrai ar to ir jānodarbojas –, tad mēs, man liekas, atrodamies ļoti labā laika momentā, kurā datori rada tādu situāciju, kas liek jautāt: bet tu, arhitekt, – kam tu esi vajadzīgs?

Rītups: Kam mums, datoriem, esi vajadzīgs tu, arhitekts?
Bogomoļnijs: Jā.
Rītups: Labi, lai savienotu šīs četraspozīcijas... Jevgeņijs ieviesa arhitekta poētisko atbildību. Austris ieviesa simbolisko līmeni, kurā pastāv cilvēks un ēka. Vladimirs ieviesa mākslinieka tēlu.
Neilands: Amatnieka.
Rītups: Labi, amatnieka – kura iemaņās ietilpa arī spēja radīt ēkas zīmējumu. Un Mihails ieviesa nejaušību. Šo kategoriju es saprotu vismazāk – kā arhitektūra ir saistīta ar nejaušību? Vai te vispār ir kaut kāda kopaina? Jevgeņij, vai tev pie šī galda veidojas kopaina?
Ass: Man liekas, pat ļoti veidojas, jo darbība, kuru es saucu par poētisku, ir mākslinieciska, proti, tās pamatā ir noteikta intuīcija, pirmām kārtām mākslinieciska. Tā ir darbība, kas ietver – ne obligāti, tomēr ietver – metafizisko komponenti, par kuru runāja Austris. Un, bez šaubām, dzeja – kā teicis Mandelštams, tā nav “pusdieva untums, bet parasta namdara alkatīgais acumērs”. Šai ziņā tā ļoti lielā mērā ir amatnieka prakse. Un nejaušība tā ir tik lielā mērā, cik dzīve vispār ir neparedzama. Bet kāpēc es neatlaidīgi pieminu poētismu? No vienas puses, skaidrs, ka tas saistās ar Heidegeru un Helderlīnu, jā? Cilvēks dzīvo dzejiski, proti, darbīgs, kreatīvs cilvēks...
Rītups: Cilvēks, kurš rada.
Ass: Cilvēks, kurš rada, jā, kurš dzīvo šajā radīšanas telpā. Un šajā ziņā arhitektūra man ļoti cieši saistās ar dzejas praksi, proti, ar tēlainu konstrukciju radīšanu no tiem pašiem vārdiem, kurus citi izmanto tikai avīžrakstu cepšanai. Valodai, lūk, piemīt šāda lieliska spēja – vienu un to pašu vārdu komplektu, ko lieto vienkāršu konstatāciju izteikšanai, pārvērst jaudīgās tēlainās konstrukcijās. Un tāpēc manā skolā būtiska programmas sastāvdaļa ir prakse radīt jēgas un kaut kādu saturu no tā paša, no kā citi taisa, nu...
Rītups: Paga, to es nesaprotu. Pirmkārt, jēgu radīšana. Kāds tam sakars ar arhitektūru, kāds sakars ar ēkām?
Ass: Nu pagaidi, visām ēkām, visiem telpiskajiem notikumiem piemīt zināmas jēgas. Bet jēga kā sense of being.¹
Rītups: Pieņemsim. Man vispār ir dziļi nesaprotama krievu valodas spēja vārdu “jēga” lietot daudzskaitlī. Citās valodās tas ir gandrīz neiespējami.
Ass: Piekrītu. Tas tiešām ir savā ziņā metaforisks šī vārda izmantojums, taču piedod man to.
Neilands: Lai gan vispār tas ir ļoti precīzs. Es domāju par jēgām arhitektūrā. Labi, es atkal sevi apliecinu kā pilnīgu reakcionāru, bet, teiksim, pēc Raskina arhitektūrā neviens nav radījis neko tādu, kas man būtu saprotams un pieņemams. Sākot ar uzupurēšanos un beidzot ar daiļumu vai atmiņu. Ja mēs nesaprotam, ko nozīmē uzupurēšanās arhitektūrā, tad mēs šādu jēgu svītrojam. Un, ja mēs to svītrojam, tad pēc Raskina iznāk, ka arhitektūras vairs nav: bez zināmas uzupurēšanās nekāda arhitektūra nevar notikt. 

Bogomoļnijs: Kad jūs sakāt “uzupurēšanās” – kāpēc šis jēdziens, termins, stāvoklis ir svarīgs?
Neilands: Tā ir absolūti personiska iesaiste tajā, ko tu dari, dodot labāko, ko vari dot. Tu faktiski upurē ne tikai laiku, ne tikai veselību, tu būtībā...
Rītups: Upurē sevi.
Neilands: Sevi, jā. Un otra upurēšanās puse savukārt attiecas uz pasūtītāju, uz to, kam tu to dari. Ja mēs esam profesionāļi, mēs strādājam kādam. Reti paši sev. Un tāpēc ir jāprasa, lai šī uzupurēšanās notiktu arī no otras puses. Ne tikai ieguldot līdzekļus, bet... Ja viduslaikos cēla, teiksim, katedrāli, viņi faktiski atdeva labāko, kas viņiem bija. Nevarēja teikt: klau, ietaupīsim, pamatus ieliksim no lētāka materiāla. Nē. Tā būtu zaimošana. Tā arī ir uzupurēšanās jēga: mēs atdodam labāko.