Arhitektūra tuksneša malā

Zeevs Drukmans (1945) ir mans skolotājs; svarīgi, ka šajā formulējumā ietverta abpusējība. Es viņu joprojām pieņemu kā savu skolotāju, un viņš mani pieņem kā savu skolnieku. Sāku pie viņa mācīties gandrīz pirms 30 gadiem, un līdz pat šim laikam katra sarunas minūte ar viņu ir atskārsmju laiks.

Mūsu pirmā tikšanās notika Jeruzalemē, Skopus kalnā, viņa radītajā manā alma mater – Becalela mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā. Pati mācīšanās domāt un radīt šajā vietā bija kāpšana kalnā. Arhitektūras nodaļa atrodas augstākajā Jeruzalemes kalnā, uz klints radzes, kas sliecas pāri pašam kalnam. Taču arī pašā nodaļas aizņemtajā ēkā bija jāuzkāpj augstākajā punktā: pirmā gada arhitektūras studija atradās ēkas pēdējā, devītajā stāvā. Tu celies augšup no lauzuma vietas, no Nāves jūras ielejas, uz pašu augstāko Jeruzalemes vietu uz klints, kas atrodas visa vidū. Nes savus arhitektūras modeļus, kas tevi ceļ kā spārni, un jebkuros laika apstākļos tevi līgo vējš. Galu galā tu nonāc gaismas pielietā studijā, kur ir gan vieta, gan laiks, gan skolotājs. Un saņem savu pirmo uzdevumu uzprojektēt pilsētu, vadoties no “starp” jēdziena. Skaidrs, ka pirmā mācību gada pirmajā mācību dienā tu nesaproti, ka šim uzdevumam nav ne gala, ne nobeiguma. Taču pats uzdevums dzimis no vietas, kurā atrodas Arhitektūras nodaļas pirmā kursa studija.

Zeevs Drukmans uzskata, ka arhitektūras akta vienīgā reālā nozīme ir atkārtots un bezkompromisa pētījums par to, kā kļūst par cilvēku konkrētā vietā. Viņš artikulē pilsētas telpu, pirmkārt, kā daudzveidīgu, ar sarežģītību piepildītu telpu ar daudziem nosacījumiem un laikiem, kas darbojas vienlaicīgi un pamato ikvienu arhitektūras aktu jebkurā mērogā ikvienā brīdī. Arhitekta misija ir radīt šādā vidē “brīvu vietu”, kas ļauj telpā ievietoties “citam” un sākt ar viņu dialogu.

Zeevs met izaicinājumu pieņemtajām koncepcijām, atkal un atkal no jauna tās pārinterpretējot. Arhitektūra, kuru viņš iedomāja un pasniedza, pēc savas būtības ir savstarpējības un attiecību saruna. Šīs koncepcijas centrā atrodas humānists, kurš domā par pilsētu un to ceļ, domā un satiekas ar citiem. Šis īpašais pasaules redzējums desmitgades vadījis Drukmanu viņa darbā divos paralēlos arhitektūras pasaules aspektos: no vienas puses, viņš nodarbojās ar arhitektūras pedagoģiju – izveidoja, vadīja arhitektūras skolu un pasniedza arhitektūru; pie viņa mācījušies neskaitāmi studenti, kas pēc tam veidoja Izraēlas arhitektu paaudzes. No otras puses, viņš nodarbojās ar arhitektūras praksi – projektēja pilsētu kvartālus, pilsētas un, Zeevam pats svarīgākais, skolas.

Mihails Bogomoļnijs

Rīgas Laiks: Kāpēc jūs dzīvojat Telavivā, nevis Jeruzalemē?

Zeevs Drukmans: Labs jautājums, uz kuru man nav labas atbildes… Domāju, ka galvenokārt sievas dēļ.

RL: Tātad vienkārši gadījuma, nevis principa pēc.

Drukmans: Nē, nepavisam ne principa.

RL: Pēc tā, kā jūs domājat par pilsētu, man radies iespaids, ka jūs drīzāk izvēlētos dzīvot Jeruzalemē, kas kaut kādā ziņā ir pilsētu pilsēta. Tāpēc arī pajautāju.

Drukmans: Pilsētu pilsēta… Tā ir vieta ar 3000 gadus ilgu konfliktu vēsturi. Bet kā arhitekts es varu teikt, ka bez konflikta nevar uzbūvēt nevienu projektu. Konflikts ir nepieciešams, lai kaut ko radītu. Un, jā, Jeruzaleme ir vieta, kas… kā lai to pasaka… tā ir pasaulē būšanas vieta. Kaut kādā veidā. Man reiz Jeruzalemē bija tāds projekts – ļoti slavena skola, kurā mācās arābi un ebreji.

RL: Divvalodīga skola?

Drukmans: Divvalodīga, jā. Es gāju uz pilsētas domi pēc atļaujas, un viņi man jautāja: “Kā tas var būt, ka arhitekts, kas dzīvo Telavivā, dabū šādu projektu?” Un es atbildēju, ka uz jebkuru vietu pasaulē es dodos caur Jeruzalemi.

RL: Ar to domājot ko?

Drukmans: Man Jeruzaleme ir vieta, ar kuras palīdzību interpretēju citas vietas.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru, tieši kā jūs lietojat Jeruzalemi citu vietu – ne tikai Izraēlā, bet jebkur pasaulē – interpretēšanai?

Drukmans: Piemēram, Jeruzaleme ir vieta, kur tai piegulošās ielejas nāk augšā uz pilsētu, nevis pilsēta laižas lejup ielejā.

RL: Mhm.

Drukmans: Viena no slavenākajām ir Kidronas ieleja, kas nāk no Nāves jūras. Tā ceļas augšup, apmet loku ap vecpilsētu un veido Jeruzalemes centru. Tātad šī ir poētiska vieta, jo tai piemīt nozīme, kas sniedzas tālāk par pa-
šu vietu. Un tādu vietu Jeruzalemē ir daudz. Piemēram, vieta, ko šķērso, iebraucot Jeruzalemē, – nu, kur ir tas… arhitekta Kalatravas projekts, zināt?

RL: Nē, kas tas ir?

Drukmans: Nu, tas tilts.

RL: Ā, vanšu tilts?

Drukmans: Jā. Šo vietu veido divas lielas kustības: viena nāk augšup no rietumiem…

RL: Zemes virsmas kustības vai…?

Drukmans: Zeme ceļas augšup virzienā no rietumiem. Un vienā brīdī tā ienāk pilsētā. Un šī topogrāfijas zināšana, Jeruzalemes nozīmes zināšana ir rīks, ar kura palīdzību var novērtēt un saprast citas vietas. Jeruzalemē tu sev jautā: ko tas nozīmē – uzcelt pilsētu tuksneša malā? Ko nozīmē dzīvot tuksneša malā? Kas tā ir par vietu – tuksneša mala? Tā nav vienkārši pēdējā celtne, pirms sākas tuksnesis. Tajā ir kaut kas īpašs. Un Jeruzaleme ir vieta, kas dod iespēju attīstīt un izrisināt daudzas idejas un daudzus konfliktus, kādu Telavivā nav.

RL: Pie Telavivas mēs vēl atgriezīsimies, bet sakiet, kā Jeruzaleme palīdz jums tulkot vai interpretēt, teiksim, Manhatanu?

Drukmans: Tā ir Jeruzalemes pretpols. Manhatana ir cilvēka veidota pilsēta. Tā ir pasaules pilsēta, kas izauga uz 19. gadsimta cilvēku alkatības pamata. Tieši tāpēc, man šķiet, tā ir bijusi tik sekmīga. Un tai gandrīz nav vēstures, gandrīz nav topogrāfijas. Jeruzaleme ir… citāda.

RL: Bet arī tā taču ir cilvēka veidota, vai tad ne?

Drukmans: Jā. Bet par Jeruzalemi mēs nedomājam vai neinterpretējam to, izejot no celtnēm vai objektiem. Par Jeruzalemi mēs domājam, vadoties pēc tā, ko mums tā nozīmē. Piemēram, kāda ir galvaspilsētas definīcija?

RL: Galvaspilsēta ir statuss ar administratīvu funkciju.

Drukmans: Es nezinu. Mums, piemēram, Jeruzaleme ir galvaspilsēta tāpēc, ka tā pieder ne tikai tās iedzīvotājiem, bet ikvienam planētas iedzīvotājam.

RL: Man tā nepieder. Es šeit esmu tikai iebraucējs. Varbūt es piederu tai, bet tā nepieder man.

Drukmans: Kāpēc jūs tai piederat?

RL: Nu, man liekas, ka viņa ļoti aicina, pievelk. Man nav ne jausmas, kā viņa to panāk, bet es ierodos un jūtu, ka viņa sāk mani ievilkt. Un šajā nozīmē es varbūt piederu viņai, bet tā nav mana pilsēta.

Drukmans: Nē, tā nav jūsu pilsēta. Bet, ja jūs viņai piederat, tas nozīmē, ka pilsēta jums kaut ko saka. Pilsēta ir kas vairāk nekā tikai ielas un nami vai administratīvā funkcija, vai kas tamlīdzīgs.

RL: Taisnība. Bet sakiet, ko jums pašam nozīmē Jeruzaleme?

Drukmans: Man Jeruzaleme ir kā āda, es caur to elpoju. Ņemiet, piemēram, Atēnu akropoli: grieķi Rietumu kultūru saprata caur akropoli vai Partenonu, un arī pasaule Grieķiju saprot caur Partenonu. Tā ir kā āda, tur ir šīs attiecības starp iekšpusi un ārpusi. Lūk, ko man nozīmē Jeruzaleme.

RL: Vai jums ir svarīgi, ka kādreiz tur bija templis un tagad vairs nav?

Drukmans: Nē, nav svarīgi.

RL: Jūs pieminējāt Atēnas un Jeruzalemi kā divas pilsētas, kuras var izmantot kā rīku pārējās pasaules saprašanai. Vai pasaulē ir vēl kāda šāda pilsēta?

Drukmans: Nē. Pat Romai nav tādu atribūtu kā Atēnām un Jeruzalemei.

RL: Viens Jeruzalemes atribūts, ko jūs pieminējāt, ir 3000 gadus sena konfliktu vēsture. Kā konflikta klātbūtni var izteikt arhitektūrā?

Drukmans: Es nerunāju par cilvēciskiem konfliktiem, tos arhitektūrā izteikt ir gandrīz neiespējami. Es runāju par kaut ko citu: piemēram, ja kaut kas jāuzbūvē tuksneša malā, tur ir konflikts.

RL: Mhm.

Drukmans: Kā ievest tuksnesi pilsētā, un kas notiek starp tiem. Vai kā radīt pilsētas kodolu ar ieleju palīdzību, kuras ienāk pilsētā. Vai cits piemērs: ja Jeruzaleme ir pasaulei atvērta pilsēta, tad tajā jābūt brīvām vietām, kur var nākt un dzīvot citi.

RL: Krievi, armēņi, gruzīni, arābi, eiropieši…

Drukmans: Jā, un kādās attiecībās šiem citiem jābūt ar pilsētu un jeruzalemiešiem, kas viņus uzņem. Arī tas ir konflikts, tikai cita veida.

RL: Bet šāda veida konflikti jau nav specifiski Jeruzalemei. Tādi ir arī citās…

Drukmans: Jeruzalemē vietām ir sava nozīme. Ieleja nav vienkārši ieleja, un upe nav vienkārši upe – tām ir stāsti. Tur kaut kas senos laikos notika. Piemēram, vecpilsēta: vai tā ir vienkārši objekts vai kaut kas tāds, no kā mums vajadzētu mācīties? Un Jeruzaleme atrodas tai apkārt – tā tai pieskaras, tā uz to skatās un domā par tās nozīmi. Un vēl jāņem vērā, ka 60 km uz rietumiem atrodas Telaviva. Kas mums būs Jeruzaleme, ja tepat blakus, tikai 60 km uz rietumiem, atrodas Telaviva?