Blaknes: intervija ar Igoru Stravinski

Mums ļoti žēl, ka jums nācās vēlreiz atgriezties slimnīcā, Stravinska kungs.¹

Pateicos par līdzjūtību. Un tā man tik tiešām vajadzīga. Pēdējā laikā man radies iespaids, ka, jo tālāk sniedzas jaunākie medicīnas sasniegumi, jo mazākas kļūst pacienta izredzes izdzīvot, saskaroties ar ārstiem un slimnīcām. Pirms šī pēdējā piedzīvojuma man nebija ne jausmas, kādā mērā mediķi, gluži kā ģenerāļi un politiķi, bauda tiesības kļūdīties, un ne jausmas, ka pastāv tāda plaisa starp medicīnas zinātni kā bezkaislīgu pašmērķi – tā sakot, “operācija izdevusies, pacients miris” – un medicīnas praksi tajā ieinteresēto cilvēku labā. Liela daļa preses materiālu, kas bija veltīti nelaiķa Vaškanska kunga² jaunajai sirdij, palīdzēja šo starpību izlīdzināt, visai nepārprotami parādot, ka cilvēka dzīvība ir mazāk svarīga par simbiotisko eksperimentu, kuru tā padarījusi iespējamu. Smeļoties iedvesmu no savas nesenās pieredzes, es raizējos ne jau tikai par pašu Vaškanska kungu, bet arī viņa likteņa biedriem, citiem pacientiem, kuri nav izpelnījušies preses ievērību. Medmāsas pozēja žurnāla Life objektīvu priekšā; ārsti sniedza intervijas Time žurnālistu komandai – bet kurš tikmēr iznēsāja slimniekiem digoksīnu?

Mans otrais ieslodzījums slimnīcas sienās bija divtik garš kā pirmais un, neraugoties uz, kā mēdz teikt, maharadžas cienīgo aprūpi, simtkārt mokošāks. Laimīgā kārtā es biju pārāk sazāļots, lai līdz galam apzinātos, cik briesmīgi tas viss bija, taču mana apziņa bija pietiekami skaidra, lai es saprastu, ka ļoti daudz kas tai visā nav kārtībā – neskaitot to, kas nebija kārtībā ar mani pašu. Arī mana ticība mediķiem bija sašķobījusies; tiesa gan, slimīgā uzmanība, kas šai profesijā tiek veltīta statusam – Amerikas Mediķu asociācija laikam gan devusi patvērumu ne vienam vien “ārstam pret paša gribu” (médecin malgré lui) –, manī jau pirms tam raisīja spēcīgu nepatiku, vēl stiprāku nekā ķirurgu pasaulē valdošā tīksmināšanās par otra nelaimi (Schadenfreude) un vienaldzība, ar kādu tiek zāļoti pacienti (var jau to saukt par stoisku mieru, taču man vēl palikušas sāpīgas atmiņas no paša pieredzes). Tāpat nevar teikt, ka būtu augusi mana paļāvība uz elementārākajām slimnīcas procedūrām. Bija gadījums, kad man pirms rentgena caurskates iebaroja nepareizo kontrastvielu, bet kādā citā situācijā manas vēnas gandrīz pieplūdināja ar nepareizo šķidrumu. Turklāt, kad beidzot atradās pareizā pudele (droši vien pēdējā brīdī, pirms tās saturs bija sagāzts kādā slimnīcas apmeklētājā) un to beidzot pievienoja katetram manā rokā, adata izslīdēja un āda piepūtās kā balons. Es “eksplodēju”, kā reizēm ar ievērojami mazāku pamatu mēdza sacīt viena no māsiņām, taču šis protests noteikti nebija īpaši kavējošs, jo nākamajai pudelei izrādījās pārāk vaļīgs aizbāznis. Manī satecināja tik daudz šķidruma, ka sāku prātot, cik daudz no šī jaunā pusizdzisušā manis tagad ir kādreizējais es un cik – sintētiskais.

Tamlīdzīgas identitātes problēmas kļūs arvien izplatītākas šajos laikos, kad tiek izskalots arvien vairāk un vairāk smadzeņu un, pārvarot histoloģijas un aparteīda sarežģījumus, arvien efektīvāk darbojas dažādu ķermeņa rezerves daļu bankas, vēl funkcionējošu orgānu stafetes un organismu ķirurģiskās saaudzēšanas (šodienas terminoloģijā, kas labprātāk smeļas no dārzniecības nekā vivisekcijas apcirkņiem, “pārstādīšanas” un “transplantācijas”) metodes. Vēl viena iespēja, ar ko jārēķinās, ir nejauša dvēseles un id pārnese. Tas, protams, novestu pie Elejas filozofu dalāmības un nedalāmības argumentu atdzimšanas, kā arī teoloģiskiem samudžinājumiem “pretimnākošās žēlastības” jautājumā un tiesu mediķu strīdiem personiskā īpašuma (ļoti personiska īpašuma) prāvās attiecībā uz to, kāds ir precīzais “es” vai “tu” saturs. Šādu domstarpību atrisinājums varētu izpausties kā donora un saņēmēja vārdu apvienošana ar defisi. Galu galā, kopš molekulārajiem biologiem pērn izdevās iedarbināt laboratorijā būvētu DNS, līdzšinējās “dzīvības” definīcijas ir novecojušas. Taču esmu pārāk tālu aizklīdis no tēmas.