Ceļā uz kosmisko orgasmu

Mūsu izdevuma līdzstrādniekam Arnim Rītupam beidzot izdevās satikties ar divām Visuma orgasma skolotājām – tantristēm Mahasatvau Ma Anandu Saritu un Roksanu Hjūetu. Piedāvājam lasītājiem palūkoties, kas no tā iznāca.

Rīgas Laiks: Sakiet, ko nozīmē jūsu vārds?

Mahasatvaa Ma Ananda Sarita: Man ir garš vārds. Mahasatvaa – tas ir tituls.

RL: “Lielā būtne” vai kaut kas tāds?

Sarita: Tas nozīmē “lielās gudrības esence”. Šo titulu man piešķīra mans garīgais skolotājs Ošo pēc 15 kopā ar viņu pavadītiem gadiem. Kad viņš mani iniciēja meditācijā un tantrā, viņš deva man vārdu Ma Ananda Sarita.

RL: Un ko tas nozīmē?

Sarita: “Ma” nozīmē “Visuma māte”, “ananda” nozīmē “svētlaime”, un “sarita” nozīmē “upe”. Cilvēki mani parasti sauc par Saritu.

RL: Bet tomēr – “Visuma māte”, “lielās gudrības esence”. Vai šīs nozīmes kaut kā ir jūsos? Vai jūs tās nesat sevī – faktiski, potenciāli vai kā citādi?

Sarita: Faktiski.

RL: Tātad, runājot ar jums, es kaut kādā nozīmē runāju ar Visuma māti?

Sarita: Jā.

RL: Kādā tieši nozīmē?

Sarita: Katra sieviete nes sevī šo īpašību – viņa ir māte fiziskā nozīmē, bet garīgajā nozīmē viņa ir saistīta ar kosmisko klēpi, no kura mēs visi nākam un kurā atgriežamies.

RL: Taču ne visām sievietēm ir šāds vārds.

Sarita: Bet visas glabā sevī šo potenci.

RL: Bet līdz ar vārda piešķiršanu kaut kas taču mainās, vai ne?

Sarita: Vārds aktualizē atvēršanos šai iespējai jeb šīs potences, ko visas sievietes sevī nes, atraisīšanai.

RL: Bet ir taču atšķirība, vai es runāju ar parastu sievieti – un caur viņu ar Visuma māti – vai ar jums. Vai arī nav nekādas atšķirības?

Sarita: Tas atkarīgs no sievietes pieredzes sava iekšējā visuma izpētē. Man šajā jomā ir liela pieredze, jo es pa šo garīgo ceļu eju kopš 17 gadu vecuma un pēdējos 38 gadus nodarbojos tikai ar iegremdēšanos savā iekšējā esībā un ar šīs pieredzes nodošanu citiem.

RL: Sakiet, ko jūs esat iemācījusies no sava garīgā skolotāja?

Sarita: Mīlestību. Un līdzcietību... un meditāciju.

RL: Kāda veida meditāciju?

Sarita: Esmu apguvusi ļoti daudzas meditācijas metodes, tādēļ varbūt vispirms jāpasaka, ko man nozīmē meditācija. Meditācija nozīmē turēt savu apziņu stāvoklī, ko mēs saucam par “vērojošo apziņu”, ikvienā dzīves brīdī – dzerot tēju, pastaigājoties, sēžot vai vienkārši elpojot. Turot savu apziņu šādā stāvoklī, burtiski jebkas var kļūt par portālu, par vārtiem uz dziļu meditāciju.

RL: Skaidrības labad – ko jūsu apziņa vēro šajā brīdī: to, kā jūs sēžat, runājat, gaidāt tēju, skatāties man acīs, vai ko?

Sarita: Es esmu klāt. Ļoti klātesoša tam, kas šobrīd šeit notiek.

RL: Tātad jūsu apziņa vēro to visu vienlaikus?

Sarita: Jā, vienlaikus. Vērojošā apziņa iekļauj savā vērojumā ne tikai ķermeni, prātu un emocijas, bet arī dvēseles līmeni – tā iekļauj visu. Tātad cilvēks kaut kādā ziņā saplūst ar visu, kas ir, un tajā pašā laikā redz vai piedzīvo visu, kas ir, paplašinātā mērogā.

RL: Es gandrīz neko no tā nesapratu, bet atgriezīsimies pie jautājuma, kāda veida meditāciju jūs iemācījāties no Ošo.

Sarita: Viņš mācīja, piemēram, dažādas paša radītas metodes, kuras izmanto emocijas, prātu, ķermeni, klusumu, prieku... Visi šie elementi bija ieausti viņa meditācijas tehnikās, bet papildus tam viņš mācīja arī meditācijas, kuras devuši dažādi skolotāji, tai skaitā Jēzus, Laodzi, Buda, tantras skolotāji, sūfiju skolotāji...

RL: Esmu pamanījis, ka viņš savā mūžā ir nolasījis vairāk lekciju un uz to bāzes izdevis vairāk grāmatu ar Ošo vārdu nekā Ļeņins.

Sarita: Parasti skolotājs māca saviem skolniekiem sekot vienam ceļam, bet Ošo mūs mācīja būt atvērtiem daudzām dažādām iespējām un daudziem pretrunīgiem elementiem. Tas palīdz prātam kļūt plašākam. Es tātad iemācījos dažādas meditācijas tehnikas, kas man palīdzēja atvērties visās dimensijās, bet personiski man vistuvākās ir tantriskās meditācijas. Mana specializācija ir Vidžņāna bhairava (Vigyan Bhairav) tantra, kuru veido 112 meditācijas tehnikas.

RL: Ko nozīmē “Vidžņāna”?

Sarita: Viss kopā tas nozīmē “apziņas atmodināšanas metodes”. Tūlīt paskaidrošu. Vidžņāna bhairava tantra ir teksts, kas uzrakstīts kā dialogs starp Šivu un Pārvatī. Šiva, kā zināms, ir viens no hinduisma dieviem, bet šajā tekstā viņš figurē kā skolotājs, kā jogs. Tātad šajā dialogā Šivas mīļākā Pārvatī uzdod viņam jautājumus par dzīvi, mīlestību un garīgumu, bet Šiva atbild, un šajās atbildēs aprakstītas 112 meditācijas tehnikas – katrā atbildē viena –, kuras nosedz visu cilvēka pieredžu spektru. Ir tāds uzskats, ka tantra nav nekas cits kā sekss un izvirtība, bet tas ir gaužām aplami. Tantra aptver dzīvi visā tās kopumā un māca, kā dzīvot apzinātu un mīlestības pilnu dzīvi.

RL: Pakavēsimies vēl nedaudz pie Ošo. Pie kuras tradīcijas viņš piederēja?

Sarita: Viņš aizsāka pats savu tradīciju – tāpat kā Buda vai Jēzus, vai Muhammeds.

RL: Tātad viņš nepieder pie šivaisma vai pie kādas citas pirms viņa pastāvējušas tradīcijas?

Sarita: Nē, viņš pieder pie cilvēces.

RL: Interesanti... Bet izskatās, ka viņš daudz ko pārņēmis no šivaisma.

Sarita: Jā, arī no šivaisma, bet tas viņa mācībā nav galvenais.

RL: Un kas ir galvenais?

Sarita: Pamatā viņš darīja to, ko dara katrs skolotājs, – viņš strādāja ar cilvēkiem, kuri atradās viņa priekšā, centās atraisīt katrā no viņiem tā iekšējo potenciālu. Un viņš strādāja ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Jo dažiem dabiski tuvāka ir dzena pieeja dzīvei, citiem tuvāka ir budistu vai kristiešu, vai sūfiju, vai tantristu pieeja. Viņš izmantoja visas šīs dažādās pieejas, palīdzot katram koncentrēties uz viņa individuālo ceļu, bet tajā pašā laikā darīt to kopā ar citiem, kuri varbūt izvēlējušies citu ceļu.

RL: No tā, ko jūs stāstāt par Ošo, man iztēlē iznirst tāds tēls, ka viņš ir kā kalns, no kura pārredzami visi ceļi. Vai šāds tēls jums liekas atbilstošs?

Sarita: Jā, tā varētu teikt.

RL: Vai jūs esat sapratusi, kādā veidā viņš nokļuva tur, kalna galā, no kurienes pārredzami visi ceļi?

Sarita: Viņš bija pretrunu meistars. Viņš vienlaikus varēja būt vairāki. Piemēram, vienu vakaru viņš spīdoši iztirzāja kādu jautājumu, un visi domāja: o, jā, šī ir augstākā patiesība! Nākamajā vakarā viņš tikpat spīdoši pagrieza šo tēmu pilnīgi pretēji, un visi atkal domāja: o, nē, šī ir patiesība! Viņš palīdzēja mums paplašināt apziņu, palīdzēja saprast, ka mēs esam gan tas, gan tas – ka mēs esam viss. Mēs iekļaujam sevī pilnu spektru, arī tā pretējās krāsas.

RL: Bet neviens taču nevar iet pa diviem ceļiem vienlaikus.

Sarita: Var gan. Ja ir plastisks. Cilvēks var būt ļo-o-o-ti plastisks. Piemēram, sievišķais ceļš ļoti dabiski tiecas uz mīlestību un ziedošanos, savukārt vīrišķais ceļš tiecas uz vērošanu un tīru klātbūtni. Es esmu izgājusi abus šos ceļus, tāpat kā ļoti daudzi citi, kuri vēlas savienot sevī vīrišķo ar sievišķo. Tāds meistars kā Ošo dod šo iespēju: jā, tu vari iet pa sievišķo ceļu, bet vari iet arī pa vīrišķo. Un tad tu vari savīt tos abus kopā.

RL: Viena no oriģinālajām lietām tajā tradīcijā, ko Ošo aizsāka un ko jūs acīmredzot turpināt, ir tā, ka viņš bija arī naudas meistars. Viņš mācīja par maksu.

Sarita: Man jūs jāpalabo. Kad Ošo bija ķermenī, viņš neprasīja gandrīz neko no cilvēkiem, kuri nāca pie viņa mācīties meditāciju. 10 rūpijas par pilnu dienu, kas ir tikpat kā nekas. Ja kāds vēlējās iziet pie viņa terapijas kursu, tad par to bija jāmaksā atsevišķi. Citiem vārdiem, viņa darbā varēja piedalīties cilvēki ar dažādu maka biezumu.

RL: Jūs tātad nesaskatāt viņā nekādu svaigu attieksmi pret naudu?

Sarita: Jā, ļoti svaigu. Jēzus, piemēram, mācīja ļoti nabadzīgus cilvēkus. Tajā laikā nabagiem nebija tādas pieejas garīgajai dzīvei, kāda bija bagātajiem. Jēzus nāca ar jaunu attieksmi, sakot, ka nabagi īstenībā ir tuvāki garīgajai pasaulei nekā bagātie. Un ar laiku cilvēkos nostiprinājās priekšstats, ka nabadzība ir saistīta ar garīgumu. Un šis divtūkstoš gadus senais priekšstats valda joprojām. Bet pasaulē daudz kas ir mainījies, tādēļ Ošo nāca ar jaunu ideju, ka arī bagātība var būt garīga. Jūs saprotat? Jo dzīves apstākļi Rietumos vairumam cilvēku ir ļoti labi salīdzinājumā ar dzīves apstākļiem Jēzus laikā, kad cilvēki dzīvoja būdās kopā ar mājlopiem.

RL: Vai jūs varētu mani apgaismot, kā bagātība var būt garīga?

Sarita: Bagātība var būt garīga tāpēc, ka radītajā pasaulē valda pārpilnība. Paskatieties dabā – tajā valda neiedomājama puķu, koku, dārzeņu pārpilnība. Ja mēs savā iekšējā pasaulē kļūstam tikpat pārpilni, tad nav nekāda iemesla, kāpēc mēs nevarētu būt bagāti – dzīvot komfortablos apstākļos un tajā pašā laikā saskaņā ar dabu. Nav iemesla, kāpēc materiālais nevarētu sadzīvot kopā ar garīgo.

RL: Kad jūs sakāt, ka mēs visi varam dzīvot mierā un harmonijā, vai jūs šajā “mēs” ietverat arī trešo daļu no pasaules iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības līmeņa?

Sarita: Jā. Tam tā nevajadzētu būt!

RL: Un veids, kā šos cilvēkus sasniegt, būtu piedāvāt viņiem ļoti dārgus kursus garīguma atmodināšanai sevī?

Sarita: Pietiek ar meditāciju... Tagad daudz kas ir mainījies, tagad viņa ašramu pārvalda citi cilvēki, un ieejas maksa ir ļoti augsta. Kad es dzīvoju Ošo kopienā, es biju viena no tām, kas nāk no ļoti nabadzīgas ģimenes.

RL: No kurienes jūs esat?

Sarita: No Kalifornijas. Es uzaugu nabadzīgā ģimenē un biju ļoti dedzīga patiesības meklētāja. Kad man bija 15 gadu, es aizgāju no vecākiem un sāku ceļot ar gadījuma mašīnām pa pasauli. 17 gadu vecumā es nonācu Indijā un tur arī satiku Ošo. Naudas man nebija. Ošo ļāva man dzīvot viņa kopienā, strādāt, nodarboties ar meditāciju. Es tur paliku 26 gadus. Un 26 gadus man nebija nekādas darīšanas ar naudu. Es vienkārši strādāju ar sevi.

RL: Jūs nepieskārāties naudai 26 gadus?

Sarita: 26 gadus. Jo par visu bija gādāts. Tā es tur dzīvoju, strādāju, darot katru darbu kā meditāciju, un tajā pašā laikā saņēmu nenovērtējamas dāvanas. Ošo kopienā bija ļoti dažādi cilvēki – gan turīgi, gan tādi, kuriem vispār nebija naudas.

RL: Vai jūs piekristu, ka pēc tam, kad Ošo, kā jūs teicāt, pameta ķermeni, viņa centrs tika pārvērsts par tādu kā biznesa uzņēmumu?

Sarita: Jā. Un daudzos tas izsauca dziļu neapmierinātību. Joprojām izsauc.

RL: Un uz kurieni Ošo devās?

Sarita: Viņš pārcēlās uz smalko pasauli, bet viņš ir ļoti tuvu visiem, kuri pēc viņa tiecas. Es sajūtu viņa klātbūtni.

RL: Tantriskajā tradīcijā valda ļoti spēcīga cieņa pret guru. Guru savā ziņā ir svarīgāks par dievu.

Sarita: Nu, guru tiek uzskatīts par tādu kā dieva inkarnāciju.

RL: Ja Šiva ir dusmīgs, guru tevi var glābt, bet, ja guru ir dusmīgs, neviens tevi nevar glābt. Vai jums jūsu meditācijas praksē Ošo joprojām ir dieva inkarnācija?

Sarita: Es teiktu, ka viņš ir viss, kas ir. Dažreiz meditējot es sajūtu viņa klātbūtni, un tā ir liela žēlastība, jo attiecības ar skolotāju ir mīlestības attiecības.

RL: Jūs to domājat burtiskā vai metaforiskā nozīmē?

Sarita: Metaforiskā. Arī burtiskā. Tas nenozīmē, ka tev ar skolotāju ir sekss, bet tās ir mīlestības attiecības visos līmeņos.

RL: Bet vai tad sekss nav daļa no viņa apmācības sistēmas?

Sarita: Protams. Tāpat kā viss cits.

RL: Nē, es domāju sekss ar viņu.

Sarita: Nē, ne jau sekss ar viņu. Man šķiet, ka viņš bija viens no nedaudzajiem skolotājiem, kuriem nebija seksa ar savām skolniecēm.

RL: Ar kurām tad viņam bija sekss?

Sarita: Cik man zināms, ne ar vienu. Es astoņus gadus uzkopu viņa māju, no pussešiem rītā līdz vakaram, un es nekad neredzēju neko tādu, kas liecinātu, ka viņam ir seksuālas attiecības ar skolniecēm. Viņš dzīvoja ļoti vienkārši, ārkārtīgi vienkārši, un viņam bija sava mājkalpotāja, bet viņai bija draugs, kurš dzīvoja turpat blakus.

RL: Jūsu mājaslapā es uzgāju ļoti interesantu vārda “mahāmudra” skaidrojumu, kādu nebiju sastapis nekad iepriekš, – mahāmudra kā kosmiskais orgasms. Cik bieži jūs esat piedzīvojusi kosmisko orgasmu?

Sarita: Daudz, daudz reižu.

RL: Kā jūs aprakstītu kosmisko orgasmu cilvēkam, kurš to nekad nav izjutis?

Sarita: Tie, kuri piedzīvojuši pilnīgu ekstāzi seksā, ekstātisko orgasmu... Es nerunāju par parastu atbrīvošanos ģenitālā līmenī, kas var būt arī ļoti zemas kvalitātes. Es runāju par tādu orgasmu, kad tu jūti, ka tev parauj vaļā visas slūžas. Iedomājieties kaut ko tādu – tikai ar visu kosmosu.

RL: Es nevaru. Es nevaru to iztēloties.

Sarita: Šāds orgasms ir ne vien fizisks, bet arī garīgs. Tas iekļauj visu cilvēka dvēseli. Tam ir tā pati funkcija – savienošanās –, tikai tu savienojies nevis ar citu cilvēku, bet ar visu. Ir svarīgi apgūt orgasma valodu, lai iemācītos, kā atvērt sevi garīgas pamošanās iespējai.

RL: Ko jūs domājat ar “orgasma valodu”?

Sarita: Apgūt “orgasma valodu” nozīmē iemācīties, kā dzīvot orgasmiski. Piemēram, ja es dejoju, es varu dejot ļoti primitīvi, mīdoties no vienas kājas uz otru, bet es varu arī visa atvērties un dejot orgasmiski. Un es varu pastaigāties pa parku miegainā stāvoklī, bet varu arī pastaigāties ļoti modrā apziņas stāvoklī un sajust, ka viss ir dzīvs un vibrē un krāsas ir košākas, un gaiss smaržo vienkārši neticami, un es jūtos svētlaimīga vienkārši pastaigājoties.

RL: Ja jūs spējat pārvērst dejošanu, pastaigu un ko visu tik ne orgasmam tuvā stāvoklī, tad jums nav nekādas vajadzības pēc tā orgasma, ko gūst parastie cilvēki – tie, kuri nav izkopuši šo spēju un nav apguvuši orgasma valodu.

Sarita: Ziniet, katra cilvēka ķermenim jau ir nepieciešamība atbrīvoties ģenitālajā līmenī. Tas ir automātisks reflekss...

RL: Bet jūs teicāt, ka Ošo bez tā varēja iztikt, kas nozīmē, ka ne visiem ir šāda nepieciešamība.

Sarita: Viņš... Viņš pastāvīgi atradās šādā stāvoklī. Es nezinu, vai viņam bija arī seksuālas attiecības. Man nav ne jausmas.

RL: Šis viņa dzīves aspekts jūs neinteresēja?

Sarita: Nu, es biju jauna sieviete, pilna dzīvības sulas. Protams, ka man bija fantāzijas, tāpat kā droši vien visām sievietēm viņa kopienā.

RL: Bet, ja kāds atnāktu pie jums mācīties orgasma valodu, ar kādiem vienkāršiem vārdiem jūs sāktu apmācību? Ar muskuļu kontrakcijām?

Sarita: Es sāktu ar intelektuālu eksperimentu, jo to cilvēkiem būtu visvieglāk saprast. Es savai grupai uzdotu jautājumu: “Aprakstiet to, ko jūs piedzīvojat orgasma brīdī.” Un viens teiks: “Es jūtu ekstāzi”, cits: “Es piedzīvoju saplūšanu ar visu” vai “savienošanos”, vai “svētlaimi” – ko nu kurš. Tad es uzrakstītu visas šīs atbildes uz tāfeles un teiktu: “Tagad iedomājieties, ka šeit sarindotajiem aprakstiem nav nekāda sakara ar seksualitāti. Ko jūs padomātu, tos lasot?” Un tad viņi teiktu: “Tie izskatās pēc mistisku stāvokļu aprakstiem.” Tā mēs nonākam pie acīmredzamā secinājuma, ka orgasms ir ļoti līdzīgs mistiskajiem stāvokļiem. Un tad seko jautājums: vai mēs varam sasniegt šādu stāvokli ne tikai seksā, bet it visā? Jā, varam. Fiziskais orgasms ir ļoti līdzīgs garīgajiem apziņas stāvokļiem, tādēļ mēs varam izmantot šīs fiziskās durvis, lai pa tām izietu paplašinātās apziņas stāvokļos. Šeit galvenais ir apziņas modrība. Ja cilvēks spēj pievienot šo komponentu tam, ko piedzīvo fiziskā orgasma brīdī, un pārnest to uz jebko, ko dara, tad fiziskais orgasms kļūst par durvīm. Un tad mēs to izspēlējam – caur deju, caur masāžu, ēšanu, emocijām, caur visām maņām.

RL: Bet tīri tehniski es nesaprotu, kā iespējams saglabāt vērotāja apziņu, kā jūs to aprakstījāt, orgasma brīdī. Jo, ja orgasms ir īsts, tad ir ļoti grūti to vienlaikus piedzīvot un vērot.

Sarita: Ja mēs dzīvojam tikai prāta būrī, tad nespējam to iztēloties, bet, ja izkāpjam ārpus tā, tad – jā, ir iespējams saglabāt apzinātību orgasma brīdī. Tikai šī pieredze būs nevis mentāla, bet kosmiska. Minēšu jums piemēru...

RL: Jā, lūdzu, tas ļoti palīdzētu.

Sarita: Vidžņāna bhairava tantrā ir dota šāda meditācija: ēdot vai dzerot kļūsti par ēdiena vai dzēriena garšu.

RL: Es varu sevi iztēloties tikai kļūstam par dzēriena garšu.

Sarita: Es jums pastāstīšu, kā mēs to darām. Mums tātad ir cilvēku grupa. Katrs izvēlas sev partneri. Katrā pārī vienam partnerim aizsien acis un otrs viņu baro. Un mēs esam sagatavojuši debešķīgu maltīti: lieliski ēdieni, deg sveces, skan skaista mūzika. Un viens no partneriem vienkārši bauda šo ēdienu ļoti apzinātā veidā. Viņa acis ir aizsegtas, jo 80% enerģijas no cilvēka iziet caur acīm. Kad acis ir ciet, sajūtas kļūst daudz asākas. Tu sāc just, kā katra tava ķermeņa šūna reaģē uz ēdienu, kā tās atdzīvojas. Tu sāc izjust šo ēdienu arvien dziļāk un dziļāk. Šī meditācija tevi var burtiski aizvest līdz satori. Katra tava šūna ekstāzē vibrē, vienkārši izgaršojot ēdienu. Šis rituāls ilgst divas stundas, jo viņi mainās: vispirms viens baro otru desmit minūtes, un tad viņi mainās vietām.

RL: Vai līdzīga, bet alternatīva meditācija nevarētu būt arī ar orālo seksu?

Sarita: Ir arī meditācija par orālo seksu, bet tā notiek citādi.

RL: Bez acu aizsiešanas?

Sarita: Var to darīt arī ar aizsietām acīm, kā gribas. Ja sieviete izpilda orālo seksu vīrietim, tad tā ir cita meditācija.

RL: Viena no 112 meditācijām ir veltīta orālajam seksam?

Sarita: Nē, bet ir teikts, ka muti var lietot jebkam. To var lietot orālajam seksam, var lietot krūts zīšanai... Runa ir tikai par to, ka, lai ko darītu, tas jādara pilnībā apzināti, jābūt pilnībā klāt ar visu savu būtni tajā, ko dara. Tad jebkas, arī orālais sekss, var kļūt par vārtiem uz apziņas paplašināšanu. Un, esot paplašinātas apziņas stāvoklī, cilvēks piedzīvo svētlaimi, piedzīvo ekstāzi.

RL: Vai arī nāve varētu būt jūsu orgasmiskās pieredzes daļa?

Sarita: Jā. Arī tam Vidžņāna bhairava tantrā ir veltīta atsevišķa sūtra: “Sajūti uguni kāpjam augšup no kāju pirkstiem līdz galvai un saki savam ķermenim, lai tas pārvēršas pelnos, bet ne tu.” Šajā sakarā mēs veicam ļoti skaistu nāves rituālu – meditāciju, kurā grupas dalībnieki faktiski izdzīvo šo pieredzi iztēlē. Kad cilvēks pie tā pierod, viņš mirstot piedzīvo ļoti skaistu apzinātu nāvi.

RL: Un kas notiks ar jums pēc nāves?

Sarita: Kad nāve pienāks, tad arī uzzināšu.

RL: Iespējams. Bet kā jūs to iztēlojaties?

Sarita: Izplešanās. Un saplūšana ar visu, kas ir.

RL: Jūs būsiet viena ar Visuma māti?

Sarita: Jā.

RL: Bet vai būs arī Sarita kā no Visuma mātes atsevišķa esība?

Sarita: Nē. Ziniet, dzīves laikā mēs piedzīvojam daudzas sīkas nāves. Piemēram, Viktorijas laikmetā seksuālās jūtas tika stipri apspiestas un cilvēki mēdza runāt par orgasmu kā nāvi: “Ak, es mirstu!”

RL: La petite mort.

Sarita: Jā. Tāpat arī katru reizi, kad aizmiegam, tā ir maza nāve. Sievietei katrs menstruālais periods ir maza nāve.

RL: Kāpēc?

Sarita: Ja jūs būtu sieviete, tad zinātu. Hormonu līmenis ļoti īsā laika sprīdī nokrīt tik dramatiski, ka sieviete to sajūt kā milzīgu enerģijas izsīkumu. Un tas pārņem kā emocionālo, tā prāta un ķermeņa līmeni: tu visa it kā aizveries ciet. Sievietei šādi tiek dota skaidra zīme: apstājies, atpūties, ļaujies, lai tas notiek. Ja sieviete cenšas apslāpēt šīs sajūtas, viņa kļūs arvien stresaināka un nīgrāka. Bet, ja viņa ļaujas tam, ko ķermenis saka, un nepretojas – to var saukt par viņas “tumšo periodu” vai “bezdibeņa periodu”, absolūtu jiņ –, tad šī pieredze darīs viņu bagātāku. Viņa kļūs piepildītāka kā sieviete.

RL: Vai jūs varat pateikt kaut ko par cilvēka personību pēc viņa sejas?

Sarita: Ja es to vēlos. Ja es viņam “pieslēdzos”. Parasti es to daru, ja cilvēks mani lūdz: “Vai jūs varētu man pieslēgties un pateikt kaut ko par mani?” Tad es to varu izdarīt.

RL: Atvainojiet, ko nozīmē “pieslēgties”?

Sarita: “Pieslēgties” nozīmē nonākt rezonansē ar kādu, kļūt vienam ar kādu.

RL: Un jūs to varat?

Sarita: Jā, es to daru. Es jau gadiem sniedzu arī ārstēšanas seansus, un ārstēšanas seansos tieši to mēs parasti arī darām. Piemēram, mēs darām to, ko es saucu par “sirds lasījumiem”, kur sieviete uzliek roku otrai sievietei uz sirds, pieslēdzas un vienkārši kaut ko saka – teiksim, kāda ir tās pieredzes daba vai raksturs, ko viņa izjūt, turot roku citai sievietei uz sirds.

RL: Tātad, lai kaut ko par mani pateiktu, jums būtu man jāpieskaras.

Sarita: Tas nav obligāti, bet tā ir vieglāk. Cilvēki intuīciju izmanto dažādi – vieni visu uztver ar acīm, citi ar tausti.

RL: Un kurš veids jums ir piemērotākais?

Sarita: Man abi veidi ir labi. Ja es ārstēju no attāluma, tad vienkārši aizveru acis un sajūtu otru cilvēku.

RL: Ar “ārstēšanu no attāluma” jūs domājat ārstēšanu skaipā?

Sarita: Skaipā vai arī meditācijā.

RL: Bet jūs ārstējat cilvēkus arī ar skaipa starpniecību?

Sarita: Jā, ja cilvēki to vēlas.

RL: Iedomājieties, ka man, piemēram, ir aizkuņģa dziedzera vai prostatas vēzis. Vai jūs varētu man palīdzēt ar skaipa starpniecību?

Sarita: Ja jūs gribētu ar mani pakonsultēties, es jums ieteiktu, ko varētu darīt, pie kā griezties. Un es varētu veikt arī, piemēram, enerģētisko ārstēšanu skaipā. Tas būtu tāds kā ārstēšanas ceļojums, kurā es kā gids palīdzētu jums ieiet savā ķermenī un sajust, kas tajā notiek, stāties dialogā ar savu ķermeni un ļaut, lai tas jūs māca no iekšpuses.

RL: Vai jūs esat kādu izārstējusi?

Sarita: Neviens nevar nevienu izārstēt. Mēs varam tikai palīdzēt cilvēkam izārstēt pašam sevi. Es nevienam neapsolu, ka viņu izārstēšu, – vienīgais, ko varu, ir palīdzēt cilvēkam atrast savus iekšējos izārstēšanās resursus. Piemēram, pie mums dzīvoja tāda Lūsija, kura izārstējās no krūts vēža. Protams, daudzi viņai palīdzēja, viņa izmēģināja dažādas metodes, bet galu galā izārstēt viņa izārstēja sevi pati, viņa to izdarīja.

RL: Ja šī metode darbojas, tad izskatās, ka šāda ārstēšana ir daudz lētāka nekā maksāt par zālēm...

Sarita: Tā vienmēr ir gan viens, gan otrs.

RL: Tātad jūs neiesakāt pacientiem atturēties no zālēm, ko var nopirkt aptiekās?

Sarita: Katram ir jāseko savai dvēseles balsij. Ir tāda grāmata, ko sarakstījuši trīs ārsti, kuri vēlējās noskaidrot, kas izraisa spontānu remisiju – pamatā vēža gadījumā. Vai visiem šiem gadījumiem ir kāda kopīga iezīme? Viņi atklāja, ka šāda kopīga iezīme ir: visi šie cilvēki ticēja tai ārstēšanās metodei, kādu viņi lietoja. Un vēl viena svarīga lieta: viņi ļoti neuzticējās ārstiem, apšaubīja visu, ko tie teica, un veica paši savu izpēti. Citiem vārdiem, viņi uzņēmās atbildību par savu ārstēšanās procesu. Bet ārstnieciskie līdzekļi, kurus viņi izmantoja, bija visdažādākie! Nav nekādu brīnumzāļu, katrs slimības gadījums ir ļoti individuāls!

RL: Bet jūs sakāt, ka cilvēkam jāseko dvēseles balsij. Ļaujiet man pieņemt, ka nav nekādas dvēseles, vēl jo mazāk – dvēseles, kas runā. Ņemsim, piemēram, mani – bezdvēseles būtni, kura dvēsele neko nerunā. Ko man darīt?

Sarita: Sekojiet savai sirds balsij.

RL: Mana sirds arī nerunā.

Sarita: Katra sirds runā, vajag tikai tajā ieklausīties.

RL: Sakot “runā”, jūs domājat – mīlestības valodā?

Sarita: Daļa no mana darba ir palīdzēt cilvēkiem ieklausīties sirds balsī. Es kādreiz strādāju kopā ar dižu dziednieku – Pēteru Mandelu, vācu naturopātu, kas specializējas darbā ar cilvēkiem, kuri atteikušies no tradicionālās medicīnas. Un viņš izteica ļoti interesantu apgalvojumu: kad ķermeni pamet mīlestība, tajā iemetas slimība. Ja var saslimušo vietu piepildīt ar mīlestību, slimība izzudīs. Tātad mīlestība ir jebkuras izārstēšanās pamatu pamats.

RL: Bet kas ir šīs mīlestības avots? Piemēram, cilvēkam ir problēma limfātiskajā sistēmā. Ja šīs problēmas cēlonis ir mīlestības trūkums, tad kā mīlestības viņam trūkst?

Sarita: Mīlestība piepilda Visumu, bet mēs tās plūsmu varam nobloķēt. Cilvēki parasti to nobloķē kādas traumas rezultātā, un tad enerģijas plūsma apstājas, tā sāk stagnēt. Iedomājieties upi. Kaut kādā brīdī tajā sakrīt koki, un straume šajā vietā vairs brīvi neplūst, ūdenī sarodas aļģes, tas sāk smakot, un tā tālāk. Šie sakritušie koki ir trauma, kas atgadījusies cilvēkam, un tajā ķermeņa vietā enerģija ir sākusi stagnēt. Tātad mums ir jāiet uz šo vietu un tā jāatbrīvo, lai mīlestība tajā varētu plūst no jauna. Slimība vienmēr skar ne tikai fizisko, bet arī psiholoģisko un emocionālo līmeni, tādēļ ārstam ir jādarbojas ar visiem šiem līmeņiem. Tātad ir vajadzīgas dažādas zāles: savas ķermenim, savas emocijām un savas prātam, jo ļoti iespējams, ka cilvēkam jāmaina arī kaut kas savā attieksmē. Dziednieks vienkārši palīdz cilvēkam atrast viņam piemērotāko veidu, kā atbrīvoties no enerģijas blokiem visos šajos līmeņos.

RL: Bet kā mīlestība piepilda Visumu? Vai tā ir Visuma mātes mīlestība?

Sarita: Jā, Visuma mātes, taču jūs saprotat, ka tā nav persona, vai ne? Mēs vienkārši tajā dzīvojam. Tas ir līdzīgi kā prasīt zivij: kas ir jūra? Zivs nezina, kas ir jūra, bet viņa tajā peld.

RL: Mēs peldam mīlestības jūrā?

Sarita: Jā, bet mēs ne vienmēr to apzināmies.

RL: Vai šajā jūsu mīlestības jūrā ir kāda nozīme grēkam?

Sarita: Es teiktu, ka mēs grēkojam, kad atrodamies miegainā apziņas stāvoklī, kad neesam pieslēgušies šim mīlestības okeānam. Ja mēs paskatāmies tuvāk uz šo neapziņas stāvokli, tad atklājam, ka tā pamatā vienmēr ir kāda trauma, sāpes. Lai nejustu šīs sāpes, cilvēks sev izveido tādas kā bruņas. Šīm bruņām kļūstot arvien biezākām, viņš sāk darīt lietas neapzināti – kā mēnessērdzīgais, viņš bieži vien nodara pāri citiem un arī pats sev. Ja mēs varam palīdzēt šādam cilvēkam atgriezties pie viņa sākotnējās traumas, pie sāpju avota un no tā atbrīvoties, viņam zudīs vēlēšanās darīt visas tās nejēdzības, ko viņš dara.

RL: Vai šajā mīlestības jūrā ir iespējama arī traģēdija? Īsta traģēdija.

Sarita: Īstā traģēdija ir tad, kad cilvēki dzīvo atrauti no mīlestības, kad viņi neapzinās mīlestību, – tā ir traģēdija, un tā notiek katru dienu katrā pasaules stūrī. Mans darbs, mana misija ir palīdzēt cilvēkiem atcerēties, ka mēs dzīvojam mīlestībā, mīlestības jūrā. Lai to izdarītu, man ir jāatšķetina visi mezgli, kas izveidojušies cilvēku psihē un ķermeņos, – viņu rētas, traumas un sāpes... Jāatšķetina un jāpalīdz viņiem kļūt par to, kas viņi savā dziļākajā būtībā jau ir.

RL: Man par šo ainu, kuru jūs tagad zīmējat, ir lielas šaubas...

Sarita: Bet lūdzu! Speriet tik vaļā.

RL: Mana galvenā problēma ir tīri estētiska rakstura: jebkura viendabīga substance vai jebkas, ko var reducēt līdz kaut kam vienam – kā mīlestība –, man liekas banāla, estētiski nepievilcīga un neinteresanta.

Sarita: Es saprotu jūsu šaubas. Drīkstu paskaidrot? Mīlestības un ziedošanās ceļš ir absolūti sievišķa lieta, un tas ir visnotaļ dabiski, ka vīriešiem tas nešķiet pievilcīgs. Vīrišķajai uztverei interesantāks ir intelekta ceļš, un, ja mēs runājam par paplašinātu intelektu, tad tā būtu vērošana, meditācija, zinātne. Piemēram, budisms un dzens ir ļoti vīrišķs ceļš, savukārt mīlestības un ziedošanās ceļš ir daudz sievišķīgāks. Tantrā abi šie ceļi – vīrišķā un sievišķā pieeja – ir saausti kopā.

RL: Es pārfrāzēšu savu problēmu. Jūsu aprakstā viss iegūst tādu kā sīrupainu garnējumu un vienīgais, kas mums atliek, ir laimīgi smaidīt.

Sarita: Tiešām? Es tā neteicu.

RL: Nē, bet tā izklausās: mīlestība ir visur, un viss ir tik salds. Lai spētu novērtēt saldumu, man vajag iepazīt arī rūgtumu.

Sarita: Tantras grupās mēs izmantojam visus emocionālos stāvokļus kā portālus meditācijai. Piemēram, ja jūs māc dusmas, mēs jums piedāvātu spilvena sišanas meditāciju...

RL: Bet tā taču nāk no Rietumu psiholoģijas!

Sarita: ...kurā jūs varat izgāzt savas dusmas uz āru ļoti apzinātā veidā un pilnībā no tām atbrīvoties. Jūs piecas minūtes dauzāt spilvenu, cik vien jums spēka, un tad apsēžaties tam pretī un meditējat klusumā. Efekts ir absolūti fantastisks! Šo meditāciju var izmantot arī ķildīgi pāri. Viņi noliek spilvenu zemē, nometas tā priekšā uz ceļiem un sāk to sist. To darot, viņi var izkliegt visas savas dusmas, bet viņiem tās ir jāieliek spilvenā.

RL: Viņi to dara reizē?

Sarita: Jā, reizē – kliedz, spiedz, dauza spilvenu, izgāž visu, kas viņiem ir iekšā. Pēc tam viņi piecas minūtes sēž un klusi vēro savu ķermeni, prātu un emocijas. Tad viņi ņem puķi vai lapu, vai vienalga ko un visas savas sāpes ielej tajā. Tad viņi to nodod augstākajai apziņai, lūdzot tai padomu par nākamo soli attiecībās ar partneri. Viņi saņem kaut kādu iekšēju vēstījumu par nākamo soli, tad viņi atver acis un pačukst viens otram, kādu vēstījumu saņēmuši. Tas ir kā tāds miniatūrs šķiršanās un attiecību atjaunošanas rituāls. Būtu labi, ja katrā mājā būtu liels, sarkans spilvens dusmu izgāšanai.

RL: Sakiet, kāda ir jūsu saistība ar Kālī?

Sarita: Es mīlu Kālī!

RL: Vai viņa jums atbild ar pretmīlu?

Sarita: Jā.

RL: Bet viņas mīlestība pavisam noteikti ir citāda nekā tā, par kuru jūs runājat.

Sarita: Nepavisam.

RL: Nē? Tā ir tā pati mīlestība?

Sarita: Cilvēkiem ir aplams priekšstats par Kālī. Kālī īstenībā ir dieviete, kas atbild par ego nāvi. Ja esi sasaistīts ar savu ego, tad tev viņa parādīsies briesmones izskatā, jo tu uz viņu projicēsi savu briesmīgo seju. Ja nomet savas bruņas un savu ego, viņa atklāsies kā skaista, starojoša būtne. Viņa savā ziņā simbolizē atdzimšanu – atbrīvošanos no ego.

RL: Tā vien izskatās, lai cik briesmīgi aspekti viņai piemistu, jūs tos aprakstītu tajā pašā saldajā veidā kā visu pārējo. Jūs atceraties stāstu par Indijas žņaudzējiem jeb tagiem? Viņi dzīvoja Indijā 18. un 19. gadsimtā, pielūdza Kālī un upurēja tai cilvēkus, tos nožņaudzot. Bija tāds kults. Bet jums Kālī kaut kāda iemesla pēc neprasa upurēt cilvēkus.

Sarita: Nē. Tikai upurēt ego.

RL: Bet upurēt ego, nogalinot cilvēku!

Sarita: Tas būtu muļķīgs veids, kā to darīt, vai ne?

RL: Ļoti efektīvs veids.

Sarita: Es domāju, ka tā ir muļķība. Cilvēki paņēmuši kaut ko skaistu un pārvērtuši to par kaut ko idiotisku. To pašu var izdarīt arī ar tantras mācībām par seksualitāti, un daudzi to arī dara. Viņi tulko tantru kā izvirtību un orģijas un izkropļo to līdz perversijai.

RL: Tātad tagi – tā ir perversija?

Sarita: Es domāju, ka tā ir perversija. Manā skatījumā tas ir ļoti izsmalcinātas mācības rupjš izkropļojums. Daudzas mācības šajā pasaulē ir tikušas izkropļotas, ieskaitot Jēzus mācību. Tas nav nekāds noslēpums.

RL: O, tas ir interesanti! Vai jūs varētu atmaskot Jēzus mācības sagrozītājus un atsegt šīs mācības patieso kodolu?

Sarita: Jēzum pieder tāds brīnišķīgs teiciens, ka tad, kad vīrietis nebūs vairs vīrietis un sieviete nebūs vairs sieviete, un abi būs viens…

RL: Toma evaņģēlijs?

Sarita: Jā, tad viņi ieies Dieva valstībā. Man šķiet, ka šī doma ir daudz tuvāka viņa mācības būtībai.

RL: Kas visvairāk saindē cilvēka prātu?

Sarita: Bailes.

RL: Bailes no kā?

Sarita: Bailes no nāves. Jo jebkuras bailes, ja mēs tās ņemam un sadalām pirmreizinātājos, būtībā ir bailes no nāves. Un, ja cilvēkam palīdz tikt cauri viņa baiļu mežam, viņš automātiski iznāks mīlestībā. Bet mīlestībā nevar iznākt, bailes apspiežot; tikai pieņemot savas bailes, apzināti sakot tām “jā” un tad izlaužoties tām cauri, var iznākt mīlestībā.

RL: Piedodiet man šo muļķīgo jautājumu, bet kas ir mīlestība?

Sarita: Kas nav mīlestība?

RL: Jūs minējāt, ka bailes nav mīlestība.

Sarita: Ja es dodos iekšā savās bailēs apzinātā stāvoklī, tās pārtaps mīlestībā.

RL: Bet kas ir mīlestība?

Sarita: Dzīve.

RL: Tātad dzīve un orgasms?

Sarita: Arī.

RL: Kas vēl? Šī mīlestība liekas kaut kas ļoti dīvains.

Sarita: Tā ir viss, kas ir.

RL: Jā, bet mans jautājums bija: kas ir mīlestība? Jūs sakāt: šī ir mīlestība, un tā ir mīlestība, un bailes dziļākajā būtībā arī ir mīlestība. Bet kas ir mīlestība?

Sarita: Vienība. Mīlestības gaismā viss ir viens.

RL: Man vienmēr šķitis, ka “viss” ietver vismaz divus.

Sarita: Bet, ja jūs iegremdēsities tajā dziļāk, jūs atradīsiet vienu.

RL: Man liekas, ka es atradīšu trīs. Godīgi! Es to saku ļoti nopietni.

Sarita: Vai jums ir zināms simbols, kuru latīniski sauc vesica piscis? Tā ir tāda forma, kurā elipsei daļēji pārklājas cita elipse. Centrs ir viens, bet tas sadalās divos. Un tad tas turpina dalīties un kļūst par to, ko sauc par “Dzīvības ziedu”. Šī formula ir pamatā visai radīšanai. No elementārdaļiņu pasaules līdz mums uztveramajai ķermeniskajai pasaulei viss top saskaņā ar šajā simbolā ietverto formulu: vesica piscis pārtop Dzīvības ziedā, viens kļūst par diviem un tad par daudziem. Bet sākumā allaž ir “viens”, kura forma, starp citu, atgādina yoni.

RL: Yoni sanskritā nozīmē “vagīna”!

Sarita: Jā, sievietes klēpi. Visuma klēpi.

RL: Un kur šajā ainā ir vieta fallam?

Sarita: Nē, “vienam” ir gan Šivas, gan Šakti aspekti, un tas spēlējas ar sevi, un šajā vīrišķā un sievišķā saspēles dinamikā viens pārtop par diviem.

RL: Jūs tagad aprakstāt kaut kādu masturbējošu Visumu. Viena liela vagīna spēlējas ar sevi un rada šos divus aspektus, kuri tad rada visu pārējo.

Sarita: Es to sauktu citādi – par dievišķo spēli.

RL: Dievišķā spēle pašam ar sevi.

Sarita: Dievišķā pretmetu spēle. Hinduismā ir brīnišķīgs radīšanas stāsts. Brahmam, kurš ir Viens, kļūst garlaicīgi, jo neviena cita nav. Viņš pārvēršas par bulli un rada govi, un sāk dzīties govij pakaļ. Bet govs no viņa visu laiku izbēg un beigās pārvēršas par briežumāti. Brahma pārvērš sevi par briedi un atkal sāk dzīties pakaļ. Viņa bēg un pēc kāda laika pārvēršas par trusi; arī viņš pārvēršas. Tas ir ļoti jauks stāsts par radīšanu, kas sākas no viena un pamazām pārtop par visu, ko mēs ap sevi redzam. Un viss, ko mēs ap sevi redzam, galu galā atgriežas pie viena.

RL: Es biju pārsteigts, izlasot jūsu mājaslapā, ka tantras tradīcija nāk no Šivas, kurš savu mācību esot nodevis cilvēkiem pirms 5000–7000 gadiem.

Sarita: Nē, no tā laika nāk pirmās rakstiskās liecības. Pirms tam šī tradīcija pastāvēja mutvārdu formā.

RL: Pirms 5000–7000 gadiem? No kurienes jums šāda informācija?

Sarita: Esmu lasījusi, ka pirmie rakstu avoti parādījās Indijā pirms apmēram 5000 gadiem.

RL: Kur jūs to lasījāt?

Sarita: Vairākās grāmatās.

RL: Tādā gadījumā mēs esam lasījuši ļoti dažādas grāmatas, jo nevienā no tām, kuras es esmu lasījis, tik sens datējums nav sastopams.

Sarita: No tā, ko es esmu lasījusi par Vidžņāna bhairava tantru, pirmie teksti Indijā parādījušies apmēram pirms 5000 gadiem. Pirms tam nebija rakstu valodas, taču tantriskie simboli pastāvēja skulptūrās un tamlīdzīgi. Tā ka es ticu, ka šī tradīcija ir ļoti, ļoti sena – varbūt tikpat sena kā cilvēce. Lai gan izskatās, ka vēl pirms tās bija reliģija, kurā pielūdza fallu, un reliģija, kurā pielūdza yoni, – divas atšķirīgas reliģijas. Un tad pamazām cilvēki kļuva gudrāki un teica: “Bet varbūt dievs ir vīrišķs un sievišķs vienlaikus?”, un tā tapa tantra.

RL: Kaut kā tas stāsts visu laiku grozās ap ģenitālijām.

Sarita: Ja dievs ir ģenitālijās, tad viss, ko mēs darām, ir dievišķs! Tā ir skaista mācība.

RL: Un kā būtu ar aknām?

Sarita: Arī. Bet bērna radīšana ir ļoti svarīgs akts jebkura cilvēka dzīvē, un, ja tajā ir klāt dievs, – kas tā par skaistu pasauli!