Cik žēl, ka nepaspēju līdz galam pastāstīt, kas tur bija

Valts Kleins: Lielisks vakars saimniekam. Mums ir sēnītes, mums ir steiks, mums ir lielisks vīns – un mūs, jādomā, gaida lieliska saruna. Galvenais ir baudīt ēdienu, kas, jādomā, veicina sarunas. Lai būtu labs garastāvoklis.

Aleksandrs Rapaports: Man vienmēr ir labs garastāvoklis.

Kleins: Vakar, domādams par to, ka mēs tiksimies un sarunāsimies, atskārtu, ka man, izmantojot par starpnieci fotogrāfiju, veidojas dialogs ar kaut ko man nesaprotamu. Tas ir, es kā fotogrāfs pievēršu uzmanību nesaprotamajam. Un tad, jau šajā kodējumā, ar fotogrāfijas tehniku, ar kompozīcijas vai satura zināšanām nesaprotamais sāk organizēties saprotamākos, daudzmaz skaidros tēlos. Bet tad, kad bildē saprotamo, jau zināmo, tad tas ir tāds monologs pašam ar sevi. Tas jau vairs nav interesanti.

Rapaports: Borja Mihailovs, manuprāt, vienmēr bildēja supersaprotamo. Ieradās pludmalē un bildēja cilvēkus, kas tur krastā sēž. Nu kas var būt vēl saprotamāks?

Kleins: Taču viņam nebija saprotams, kāpēc viņi tur sēž. Kāpēc viņi tādā veidā sēž, ko viņi tādējādi meklē? Kāpēc šis te kūleņo?

Rapaports: Kas tad tur ko nesaprast? Atbraukuši svētdien atpūsties, nopeldēties. Viņš, protams, nepazina šos cilvēkus, tie bija viņam sveši ļaudis, tas gan. Lielākoties visi fotografē paziņas. Es domāju, paņemot visas pasaulē taisītās bildes, 90% būtu pazīstamu cilvēku fotogrāfijas.

Kleins: Jūs domājat?

Rapaports: Es domāju, jā. Neesmu skaitījis, protams, bet kā gan citādi? Cilvēks bildējas uz pazīstamu cilvēku un Partenona fona. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki, kas bildē savus paziņas, viņus vispār nesaprot? Nu, droši vien kaut kādā mērā nesaprot. Fotogrāfija aizstāj izpratni. Lūk, tas ir ļoti svarīgi. Jo fotogrāfija īsteno varu pār cilvēkiem, tā piespiež viņu saglabāt.

Kleins: Bet vai tā ir saglabāšana? Varbūt uz to brīdi. Neviens taču nedod garantijas, ka tas saglabāsies. Tas var pagaist, tas var...

Rapaports: Garantijas vispār neviens nekad nedod.

Kleins: Bet mēs jau nu gan piedzimstam ar domu, ka mums ir garantijas visam. Mums viss ir apsolīts, brīnišķīga pasaule.

Rapaports: Kurš jums to teicis?

Kleins: Sistēma, sociums, kurā es piedzimstu.

Rapaports: Nē tak, neko tā jums nesaka. Sociums neiedveš neko, izņemot paklausību.

Kleins: Nu, bet ne jau tīrā prieka pēc tas iedveš paklausību?

Rapaports: Tas pats nezina, kālab. Savas varas labad. Sociums ir ar mums vardarbīgs, tam tā patīk: vardarbībā tas saskata savu spēku. Fotogrāfijas sociums pārvalda ļoti veikli, izbrāķē visu to, kas neatbilst tādai sociālās attēlošanas etiķetes normai.

Kleins: Pareizi dara. Ir tāda 1993. gada filma “Plaukstas”. Uzskatu, ļoti spēcīga. Tajā par sociumu daudz tiek runāts kā par neizbēgamu ļaunumu. Vai varbūt tas ir neizbēgams mūžīgais, kurā mēs piedzimstam un no kura pēc tam aizejam ar prieku vai nožēlu. Nu re, un tur pavīdēja tāda doma, ka vienīgā iespēja ir tā, ka vajag īstajā laikā sajukt prātā. Sajukdams prātā, tu it kā daļēji aizej no tā. Un te es uzreiz ieraudzīju paralēli: varbūt fotogrāfija ir tas pats? Veids, kā sajukt prātā. Un, kad es skatos, kā cilvēki fotografē un kā šis bildēšanas bums atkal veļas pa visu pasauli, – viņi visi vienkārši jūk prātā.

Rapaports: Nosaukt var visādi. Es te nesaskatu ārprātu, viņi drīzāk atmet domāšanu. Fotografēšanai domāšana nav vajadzīga: tu spied podziņu un bildē visu, kas tev iepaticies. Ilgi pārdomāt tev neļauj.

Kleins: Cilvēks, kurš ar to nodarbojas nopietni, nespiež pogu. Viņš jau spiež sirdi.

Rapaports: Taču fotogrāfi nesajūk prātā.

Kleins: Domāju, ka viņi visi ir jukuši, līdz pēdējam. Paklausoties, kā viņi savā starpā sarunājas, tas vienkārši ir trakonams. Šai sakarā, bija tāds čehu fotogrāfs Jozefs Koudelka, viņš teica: ja jūs nesaprotat manu fotogrāfiju, tad diez vai sapratīsiet manus vārdus. Tas ir, kad viņam lūdza paskaidrot, ko viņš bildē, viņš vienmēr atteicās to darīt. Nevis tāpēc, ka nespētu, bet pēc savas idejas fotogrāfija it kā neprasa paskaidrojumus.