Cilvēki istabās

Rīgas Laiks: No tavas izstādes man bija sajūta, ka aiz fotokameras bijis cilvēks ar savu koncepciju, ar savu uztveri, savu attieksmi pret to, kas notiek, lai cik šķietami tehniski bezkaislīgi tās bildes būtu nofotografētas. Patiesību sakot, tās drīzāk atstāj spēcīgu emocionālu iespaidu.

Vilnis Vītoliņš: Nu jā. Jautājumu varbūt īsti nesapratu, jo nodevos, tā teikt, filozofisko procesu kontemplācijai, kas patlaban notiek manī pēc pirmā alus malka, bet jā – es arī pats domāju, kas tad tas īsti ir, no kādām iekšām nāk un uz kādām iekšām virzās. Un es pats sev radīju tādu izskaidrojumu, kāpēc es to daru. Un es to daru varbūt nevis tāpēc, ka – nu tagad uztaisīs izstādi un paliks slavens un tad tevi visi pazīs, vai ne? Varbūt varētu būt pat tieši pretēji, jo visu mūžu esmu drīzāk tiecies pēc diskrētuma. Mani jau maz kas pazīst, izņemot šauru cilvēku loku, varbūt kādi pāris simt cilvēku. Bet tā īstā lieta varbūt ir tajā, ka atmiņas apcirkņi, man liekas, pēdējā laikā, kādos pēdējos piecpadsmit gados, ir tik ļoti pārpildījušies un ir tāda sajūta, ka tu vienkārši atrodies brīvās krišanas paātrinājumā. Nevar lāgā atcerēties ne epizodes, ne notikumus... Pirms kādiem desmit gadiem es mēģināju domāt – nu labi, te acs ir pieradusi pie visa, varbūt vajag paceļot uz eksotiskām vietām. Un es aizbraucu uz kaut kādām tur Peru, bet nekā nav. Nekādu iespaidu. Nav izjūtu.

RL: Jā.

Vītoliņš: Gribas izjūtas, bet nav. Šausmīgi kalni, šausmīgi dzeļ moskīti, šausmīgi ezera spogulis gluds. Un es padomāju – nu jā, tas nepalīdz. Pilnīgā bezjēgā. Bet kaut kā jāmēģina noturēt tā kustība pa slīpni. Un tad es iedomājos, ka, tā kā es vairāk vai mazāk māku ar to kasti operēt, pamēģinās, nofotografēs, uztaisīs lielu, riktīgi lielu bildi, nostāsies pretī un skatīsies – vai tad būs izjūtas. Un tu zini, nostrādāja. Tad radās ideja, ka vajadzētu visu to dzīves sulu... es nezinu, tas nav tāds labs vārds. Nu varbūt to kvintesenci, to koncentrātu kaut kā dabūt. Un kur tad tas koncentrāts vairāk koncentrējas nekā tajās cilvēku istabās? Es sāku mēģināt – kādu gadu nekas tā īsti nedevās rokā, tā bilde izskatījās pēc interjera žurnāla fotogrāfijas, kur viss tāds smuks... Bet pēc kāda gada es beidzot uztvēru to momentiņu... Ne jau, kā fotografēt, bet kā meklēt, kā tikt pie tām istabām. Un par atmiņu. Man tā doma bija, ka, ja es nodrukāšu tās bildes ar labu tinti, pielīmēšu uz bleķa – tas arī ir darīts –, tās nostāvēs gadus trīsdesmit, četrdesmit pilnīgi brīvi, mazbērniem būs prieks uz tām paskatīties. Tā, kā man ļoti patīk vecā albumā ieskatīties – kur es esmu, teiksim, kādus piecus gadus vecs.

RL: Bet tad iznāk par atmiņu – kam? Par atmiņu tev jeb par atmiņu kaut kādām nākošām paaudzēm?

Vītoliņš: Nē, nē, nu pirmkārt jau man, bet gan jau kāds cits arī uzlūkos.

RL: Tātad tu domā, ka pēc kāda laika varēsi paskatīties uz šīm bildēm, šīm istabām, un izsaukt sevī sajūtu, kas tev ir bijusi.

Vītoliņš: Jā. Redzi, es tā mēģinu. Tas ir eksperiments, jo, protams, kad mēs skatāmies uz kādām tālas jaunības vai bērnības bildēm – rodas varbūt ne pārāk stipras sajūtas, bet kaut kas aktivizējas. Un es izdomāju iztaisīt tās bildes stipri informatīvi bagātākas, lielākas, detalizētākas, un tad varbūt tie knikšķi ir vēl mazliet stiprāki.

RL: Bet tas ir tik jocīgs uzstādījums, proti, nofotografēt pēc iespējas vairāk lietu ar aprēķinu, ja nu kādā no šīm lietām ieslēpjas... Nu, Prusta madlēnas kūciņa, tā teikt.

Vītoliņš: Jā, pēkšņi tur palīdusi, no pašas avīzes apakšas redzama, jā... Bet tā var arī būt. Tur var diezgan daudz ko izurķēt, teiksim, atrast grāmatplauktā.

RL: Jā, līdzīgi kā, ieejot svešā dzīvoklī, vienmēr vajadzēja izpētīt, kādas grāmatas atrodas grāmatu plauktā.

Vītoliņš: Mēs visi to esam darījuši. Starp citu, ar šo tu patiesībā uztvēri punktu, nu, to sāli, tā teikt.

RL: Tavās istabu bildēs arī var salasīt grāmatu nosaukumus, un es sevi pieķēru, ka skatoties daru tieši to. Teiksim, tai meitenei uz galdiņa ir divas grāmatas, pie tam viena ir par politiku, bet otra...

Vītoliņš: Vīķes-Freibergas latvietība...

RL: Garīgums un latvietība, manuprāt, kaut kā tā.

Vītoliņš: Nu ģeniāli. Bet vai nav brīnišķīgi, ka meitene ir vismaz šķirstījusi šo grāmatu?

RL: Un tas nav tā, ka to grāmatu tur biji nolicis tu?

Vītoliņš: Diemžēl tā bija. Tā grāmata stāvēja smuki plakani stūrītī, un mūsu fotogrāfijā nespēja to nolasīt, tā nu es viņu pavilku drusku tā kā tuvāk, bet ne jau atnesu līdzi.

RL: Starp citu, vai tās bildes, kas ir redzamas datoros – tās arī tu tur ieliki?

Vītoliņš: Kādos, lūdzu, datoros?

RL: Tur ir diezgan daudz datoru tajās fotogrāfijās.

Vītoliņš: Jā, ar īpašu cinismu es ieliku Kobzona seju televizorā pie Ģelža. A kam man bija vajadzīgs tur kaut kāds pusizplūdis Jaunalksnes feiss, kas, protams, daudz vairāk raksturo laiku, taču tā bija gara ekspozīcija, un tie kadri jau bija mainījušies. (Smejas.) Es domāju, ka Kobzons varētu Ģelzi komplimentāri papildināt, un viņš to lieliski arī izdarīja. (Smejas.) Absolūti neiespējams keiss.

RL: Un jau pieminētajai meitenei...

Vītoliņš: Ar čipendeiļiem?

RL: Jā, ar čipendeiļiem...

Vītoliņš: Viņus es ieliku, tas varbūt arī tā īsti labi nebija.

RL: Kaut kā ar to Vairas Vīķes grāmatu kopā negāja tie čipendeiļi.

Vītoliņš: Nu, tie ir mani ironiskā rakstura uzplaiksnījumi, jo vienkārši, ja tajā bildē ir melns datoriņa ekrāns atvāzts, tur tajā palielinājumā būs diezgan liels pleķis, ar neko nenosegts. Un es pieļauju, ka meitene labprāt apskatītos čipendeiļu koncertu, ja viņai iedotu brīvbiļeti...

RL: (Smejas.)

Vītoliņš: Nu kāpēc ne? Nešķīsti smejas – iekavās. (Smejas.) Tie čipendeiļi tik jauki, es pats viņus nebiju īsti redzējis, un es to bildi atradu – vienkārši skatījos, kas varētu būt piemērots – burvīgi! Kā es gribētu būt čipendeilis, bet nekā.

RL: Bet es, vēlreiz atgriežoties pie tām atmiņām, domāju, ka atmiņu mehānisms...

Vītoliņš: Nav īsti skaidrs.

RL: Nav īsti skaidrs. Taču tas varētu darboties tādējādi, ka tajā priekšmetā, kurš var atdzīvoties pēc kāda laika, ir jāiegulda kaut kādi savi pārdzīvojumi, savi...

Vītoliņš: Fluīdi.

RL: Fluīdi, pretējā gadījumā tās lietas paliks mirušas vai, runājot skaistajā Prusta valodā, tajās tiek ieslodzīta dvēsele, kas spēj atbrīvoties tikai tad, kad tā tevi uzrunā un tu to pazīsti.

Vītoliņš: Es sapratu, un steitments ir pieņemams. Taču, teiksim, ir istaba un ir tās lietas, un es tās sajaucu, bet pēc kāda laika tās nonāk atpakaļ – cepure karājas uz naglas, spieķis virtuvē pie durvīm – tā ka lietas ir savās vietās un cilvēks savā. No sākuma doma bija vispār to cilvēku nerādīt, lai būtu tas, kā skatoties vienkārši grāmatu plauktu... Bet kad tas cilvēks ir jau piedabūts nofotografēt viņa istabu, tajā brīdī cilvēks kā tāds ķipis ieņem savu vietu – vai nu tur pie galda, vai pie loga...

RL: Tā kā kaķis.

Vītoliņš: Tā kā kaķis viņš ieņem savu vietu. Visa tā mūsu intervija ir kā tāda mušas lidošana, bet tu mani uzvedināji uz domu, ka, ja vienā brīdī šis cilvēks izčab vai aizbrauc vienkārši projām, teiksim, strādāt uz Īriju un viņa īrētais dzīvoklis paliek neapmaksāts, tad atnāk kāds, pieņemsim, es, kas pieņēmies darbā pie tiesu izpildītāja un vienkārši šīs lietas sarauš kaudzē – vienā brīdī viss izzūd, visas madlēnas kūciņas sabirst pīšļos. Nekā vairs nav. Ir vienkārši kaut kādu nodeldētu krēslu pāris, kāds lietots televizors. Nu, mēs esam redzējuši tādus dzīvokļus, kur šo cilvēku vairs nav. Lietas pārstāj elpot. Cilvēka klātbūtne ir tā faila darbība, kas lietas atdzīvina. Jo paskaties, ja nu sadomātu taisīt tādu fotogrāfiju sēriju ar dzīvokļiem-muzejiem. Tu ieej tādā dzīvoklī kā faraona kapenē, cilvēka vairs nav, un arī tās lietas vairs nestrādā, jo tas viss nav dzīvs. Tās lietas tā smuki salikuši darbinieki – papīra gabals, spalva, it kā tas īpašnieks tepat kaut kur būtu. Bet tā imitācija nestrādā, mēs uzreiz redzam, ka tas ir feiks, ka tas ir muzejs.

RL: Andrejs Grants man stāstīja tādu gadījumu, ka viņš bijis juristu praksē un vajadzējis kopā ar miličiem braukt uz izsaukumiem. Un reiz viņi braukuši uz dzīvokli, kur bijis pašnāvnieks pakāries, un... (Smejas.)

Vītoliņš: (Smejas.) Nez kāpēc mēs smejamies.

RL: Tiešām nez kāpēc.

Vītoliņš: Varbūt neesam pārāk tālu no šī risinājuma. (Smejas.)

RL: Jā, un Andrejs pievērsa uzmanību, ka tas milicis jocīgi uzvedas – viņš tur tā grozās, smaida.

Vītoliņš: Tas milicis tāds priecīgs, bet kur tad ir atbilde?

RL: Jā, un atbilde ir tā, ka viņš saka – nu paklausies, man viss bija aizmirsies – es taču šitajā dzīvoklī dzīvoju un to naglu es pats iedzinu. (Smejas.)

Vītoliņš: (Smejas.) Tekstā atspoguļosies tas, ka mēs smejamies?

RL: Es gribu teikt, ka šie priekšmeti atdzīvojas tad, kad tiem ir savs stāsts. Jā, starp citu, vakar tajā izstādē pie vienas bildes ar sievieti istabā tieši šī sieviete arī stāvēja.

Vītoliņš: Viņa to esot darījusi stundu vai divas, man pēc tam ziņoja.

RL: Jā, un viņa bija pilnīgā sajūsmā.

Vītoliņš: Tas vien ir tā vērts...

RL: Tas bija tā vērts. Man bija ārkārtīgi jocīga sajūta. Viņai tā cepurīte arī bija līdzi...

Vītoliņš: Bet vai tev bieži gadās dzīvē ārkārtīgi jocīga sajūta? Taču nē, vai ne? Tik šad un tad.

RL: Jā, varētu gribēties vairāk.

Vītoliņš: Par to jau te viss tas stāsts ir.

RL: Nē, nu tas stāsts ir par kaut ko tādu...

Vītoliņš: Sajūtu meklējumos.

RL: ...ko es nevaru definēt, bet ir skaidrs, ka sešdesmit bildes...

Vītoliņš: Ir padaudz, jā.

RL: Un dod mazlietiņ citu sajūtu nevis to, ka tu aizbrauc pie kāda mājās un vienkārši apsēdies. Jā, kādas tev veidojas attiecības ar šiem cilvēkiem istabās?

Vītoliņš: Tajā bildē man bija tāda sajūta, ka es tūlīt noģībšu, kas man ne pārāk bieži dzīvē gadās. Jo tur pašaurā dzīvoklītī dzīvoja gan suns, gan kaķis, gan arī šī kundze, kuras hobijs nu absolūti nav kaut ko skribināt un attīrīt. Viņai tur viss bija tā kupli, teiksim tā – visās šā vārda iespējamās formās. Tāds, kā lai saka, aromterapijs. Izsitās auksti sviedri, bet tev jāsaņem sevi rokās, jāveic kāda joga vai elpošana, un es parasti koncentrējos uz to savu tehniku, sāku izskrūvēt tās kājas un štellēt aparātu, lai vispār pat neļautu kaut kam vairāk iekļūt sevī. Nu tā tas reti gadās, bet tur bija ļoti bieza atmosfēra.

RL: Tev nav tā, ka, piemēram, tu tās savas istabas vēlāk redzi sapņos?

Vītoliņš: Nē, nē... Bet tur ir tas enerģētikas... Pretīgs vārds īstenībā. Tas sajūtu dāsnums vai tā plūsma dažādās istabās ir ļoti atšķirīga, un tad, kad tu tiec tādās dažās telpās, kurās viss ir tā ļoti spēcīgi, tad dabīgi, ka miega laikā... Nav teikts, ka tur rādās tā istaba vai kā... Bet principā tu saproti, ka tas, kas tur ir noticis, ka smadzenes tukšgaitā ir pa nakti darbojušās un kārtojušas visu pa plauktiņiem kā mans makdators, kad viņam pa nakti ir procesi, ko viņš izpilda ar diskiem. Primitīva analoģija, bet tu saproti, ka noteikti esi iespaidots no redzētā ļoti stipri un tu esi tur bijis, to redzējis, varbūt pat ne tik ilgi – stundiņu, pusstundiņu, bet tu arī esi tas cilvēks, kas biji pirms, un tad jau, kad tu esi izgājis pirmās piecdesmit istabas, mani priekšstati par vietu, valsti un vispār ir pat ne tikai nedaudz, bet reāli pamainījušies. Vispār es ievērojami esmu zaudējis kategoriskumu šo ceļojumu laikā pa istabām.

RL: Ahā.

Vītoliņš: Tas ir viens no... Mums ar sevi ir kaut kas jādara, un tas ir viens burvīgs veids, ko darīt ar sevi, lai... Nu, kā lai pasaka, es nezinu, vai lasītājs sapratīs. Ne jau tādā nozīmē – palikt labākam vai kā, bet tomēr tā maģija diezgan...

RL: Man liekās dīvaina tā situācija ar... Tu it kā šiem cilvēkiem tās lietas un to viņu vidi atņem, izmantojot tās.

Vītoliņš: Tāds cilšu priekšstats, ka tevi nofotografē un ka tevis paliek mazāk. Smejas iekavās.

RL: Tieši tā, jā. (Smejas.) Bet tu, piemēram, šīs lietas atņem tiem cilvēkiem un piedāvā sev, kā tu stāstīji pašā sākumā – uz ko skatīties un atcerēties. Tā teikt, izmanto ļaunprātīgi.

Vītoliņš: Kāpēc ļaunprātīgi?

RL: Jā, nu kāpēc ļaunprātīgi.

Vītoliņš: Kad mēs skatāmies uz mūsu daiļo oficianti – un abi divi to darījām –, Amerikas kontekstā mūs vajadzētu spundēt iekšā par šādu skatīšanos. (Smejas.)

RL: Nu jā, jā.

Vītoliņš: Ļaunprātība tīrākā. (Smejas.) Es saprotu tavu joku un akceptēju. Ļaunprātīgi izmantoju cinismu. Patiesībā, bez īpaša cinisma, bet ar pietāti, jo cilvēki jau arī kādu brīdi, pirms viņi pasaka to galīgo jā, viņi jau arī... Neviens jau nav tik apdauzīti glups, ka, lai viņš arī skatās “Ugunsgrēku”, viņš tomēr skenē to atnākušo fotogrāfu kā cilvēcisku būtni... Kas tas ir – tāds piecdesmitgadīgs sirms slamsts. Un man bija reālas problēmas, kad es braucu tādā druscīt premium klases automašīnā uz fotografēšanas vietām. Tad man vajadzēja ilgāku laiku taisnoties un pat obligāti lietot alkoholu, lai mazinātu to iespaidu, bet tad es pārgāju uz trīspadsmit gadus vecu volvo, un tu iebrauc pagalmā – nekādu jautājumu nav, klasiskās zaļās krāsas mašīna, apbružājusies, apdauzītiem bamperiem – viss kārtībā. Nu, tas tur drusciņ tā... Zvejnieks jau arī ģērbjas kaut kā tā, lai neiztraucētu foreli, vai ne?

RL: Es iedomājos, kā tas ir – kaut kam tevī tomēr ir jābūt, lai ielauztos pie tiem cilvēkiem, lai viņi stātos ar tevi kontaktā un piekristu bildēties.

Vītoliņš: Jāvar sevi pārdot.

RL: Tieši tā. Un cik nu es tevi pazīstu...

Vītoliņš: Kā es to esmu varējis izdarīt, ja?

RL: Jā, jo tu man tiešām atgādini vairāk tādu...

Vītoliņš: Ne pārāk mīlīgu tipiņu. (Smejas.)

RL: Patīkami cinisku cilvēku.

Vītoliņš: Jā, visi mani paziņas ir pārsteigti par šo veikumu. Varbūt es esmu pēkšņi pāraudzis kā tāds nelāgs lugas varonis.

RL: Tev nācās domāt par sevi, kad tu gāji pie viņiem?

Vītoliņš: Jā, procesu ļoti veicināja tas, ka mēs jau esam sasnieguši vecumu, kad būtu tā kā laiks padomāt par sevi pēc iespējas biežāk. Taču vienmēr ir citas darāmas lietas, kas pārmāc šo impulsu, kas varbūt tev ir mostoties un aizmiegot. Ka vajadzētu padomāt par sevi, par tautu... Bet, kad uzsāc šo ceļojumu pa istabām, mājokļiem, tad tu neizbēgami padomā, jo vienkārši pilnīgi automātiski sāc domāt par to, kas tu neesi.

RL: Tu neesi tas, kas ir viņi.

Vītoliņš: Jā, jā. Tu saproti, ko es saku. Vienkārši es neesmu šis kungs, neesmu šī kundze, neesmu šī beibe. Tad jau gluži automātiski parādās tas sausais atlikums – kas tad es īsti esmu? Nē, nu šis ir ļoti disciplinējošs, tonizējošs process, pie tam notiek ļoti dabiski. Piemēram, pie šīs burvīgās zupiņas apēšanas un tādas atvieglojuma sajūtas, kas iestāsies, baltā glāzīte un tā, es galīgi nemēģinu domāt par to, kas es esmu, pareizāk sakot, kas es neesmu. Kaut gan varētu, bet negribas, ir labi. Bet kad es iznācu no kundzes ar benīti, tad gan ir jādomā. Nav kur palikt. Izjūtas un dzīves intensitāte pastiprinās ievērojami. Nav jāēd bekas kaltētas vai kas tur. Tu vari staigāt pa istabām un bildēt.

RL: Bet varbūt tas arī ir tas, pēc kā tu tiecies? Pēc tādas dzīves intensitātes pastiprināšanas?

Vītoliņš: Jā, tas ir...

RL: Tas izklausās apmēram tā: atvaļināts baņķieris garlaikojas, darīt viņam nav ko, dzīve kļūst arvien lēzenāka jeb sākas brīvais kritiens. Un, lūk, lai piešķirtu enerģētiku, tu atrodi sev tādu lietu, kura tev tīri tehniski palīdz...

Vītoliņš: Nuja.

RL: ...doties tālāk.

Vītoliņš: Burvīgs izskaidrojums, kāpēc to daru, jā. Viens no. Tur varētu arī vēl būt variācijas. Tikpat labi kāds Delfu komentētājs varētu teikt, ka šis izkurtušais onkulis, agrāk ievērots darbībās, kas nav savienojamas ar jauno pasaules kārtību, ir izdomājis īpaši cinisku veidu, kā kļūt slavenam un vēlreiz pamatīgi nopelnīt, pārdodot savas bildes. Arī skaidrojums, bet tavējais man patīk labāk. Kaut kā gaumīgāk. (Smejas.)

RL: Zini, es sevi pieķēru pie domas, ka man ir interesanti skatīties uz pazīstamiem cilvēkiem, kā tu viņus tur esi nobildējis. Piemēram, skatoties uz Kroderu, man radās kaut kāds pilnīgi tāds asarains aizkustinājums. Un tās zeķītes uz radiatora...

Vītoliņš: Es apzināti vairījos no sabiedrībā pazīstamu cilvēku bildēšanas, bet, nu ja reiz tāda iespēja pagriezās un es braucu uz Valmieru bildēt aktrisi, kura sēž tur ļoti latviskā istabā, stilā... Jo man bija mānija, ka pazūd latviskās istabas ar tā saucamajām sekcijām ar visām grāmatām un bildītēm – tās tikpat kā vairs nevar dabūt. Nu, lūk, un tad bija iespēja ar teātra vadību... Protams, es nedomāju, ka Kroders jutās kaut kā īpaši komplimentēts, viņš vienkārši izdarīja gribas aktu un cieta. Es teicu, ka es būšu ātrs kā tāds, es nezinu, dakteris Kevorkjans, un ātri izdarīšos, nemocīšu viņu. Un es izdarīju ātri un piecās minūtēs biju ārā no istabas, un īpaši nebija mums tur nekādu sarunu, kur viņš atklātu savu tēlu, viņš vienkārši sakoda zobus, nu, cilvēks vienkārši nejutās pārāk labi, tomēr viņa gadi, un... Kadrā neiekļuva tas otrs skapītis, kas ir pa kreisi, diezgan pilns ar farmācijas izstrādājumiem. Tas būtu ļoti tā – parādītu īsto lietu, bet to jau tāpat varēja redzēt, kā viņam tur viegli neiet, bet tajā pašā laikā tas viss kontrastē ar to, ka viņš ir bright un apzinās, protams, ļoti labi to savu... Tajā bildē ir spēks, tā liek domāt. Jaunākus cilvēkus, kuri faktiski ir pārliecināti par savu mūžīgumu, tā varbūt atstāj vienaldzīgus, bet mūsu gados mēs to bildi pieņemam un...

RL: Visumā tajos sešdesmit dzīvokļos cilvēki bija salīdzinoši labi situēti, taču viena bilde bija galīgs tāds, kā saka...

Vītoliņš: Na dņe (dibenā - krievu val.).

RL: Na dņe, kur puisis ar tiem ārprātīgajiem zobiem un diviem bērniņiem, eglīte stūrī...

Vītoliņš: Ziemassvētki. Tādu cilvēku sabiedrībā varbūt ir nedaudz vairāk, nekā bija izstādē, bet es domāju, ja būtu divas bildes, jau būtu par daudz. Mēs negribējām to akcentēt, jo, protams, Latvijā tā situācija ir tālu no, es nezinu, Zviedrijas vai kādas citas labklājības zemes.

RL: Jā, bet nu tā viena bilde, protams, arī pasaka daudz.

Vītoliņš: Vecīt, man bija pāris naktis diezgan “jautri” pēdiņās pēc tās istabas apmeklējuma. Agrāk es domāju, ka es esmu tāds košļājamās gumijas čalis un visu tolerēju, bet nu tas bija tā... Pie tam tu jau neredzi caur to bildi visu, ko tur varēja redzēt.

RL: Un vēl man likās, ka šī vide, kurā cilvēki ir safotografēti, ka tā grib it kā kaut ko rādīt.

Vītoliņš: Rāda jau teātrī, te jau cilvēki tajās telpās dzīvo. Maksimums, es varu paņemt kādu avīzi, pievilkt to tuvāk vai tālāk, bet vienā gadījumā nolikt čībiņas drusciņ tuvāk objektīvam, kur tā meitene bija uz paklāja... 

RL: Nē, es runāju par to, ka šī vide it kā aizsedz kaut ko citu. Bet ko?

Vītoliņš: Nu, es nezinu, jūsu nepietiekamais caurspīdīgums, kā saka, tulkojot no krievu valodas, droši vien rada to sajūtu, ka tas kaut ko aizsedz. Ko gan tas var aizsegt? Tā tur ir. Tā tur ir bijis, tā tur ir un tā tur būs.

RL: Nē, nu skaidrs, katram cilvēkam ir sava vide un viņš kaut kā to organizē pēc saviem estētiskajiem kritērijiem, pēc nejaušības, pēc visa kā pārējā. Bet tā ir banalitāte un saprotami, taču tad, kad uz to skatās sešdesmit bildēs pēc kārtas...

Vītoliņš: Tas vienkārši ir mūsu procesuārajām smadzenēm tāds paspēcīgāks uzdevums un tas rada to sajūtu...

RL: Jā, tas rada to mazlietiņ citu sajūtu.

Vītoliņš: Tas ir neizbēgami, bet ir daudzi cilvēki, kas iet skatīties ne vienreiz vien, un viņi kaut kā atceras dažas tās istabas, viņi grib ielūkoties vēl. Tas bija jau Arsenālā, kad karājās divdesmit no tām istabām, un zini, es pats nebiju redzējis tās lielās izdrukas un aizgāju uz Arsenālu un nogāju gar tām divdesmit bildēm – un es taču biju bijis tajās istabās –, bet tas viss man pacēlās kā dīķī dūņas augšā. Mani saņēma, kā mēdz teikt, kondīcijs. Saņēma tā, kā iziet ārā ieelpot svaigu gaisu, un tas bija pēc divdesmit bilžu apskatīšanās, kuras es jau zināju un pazinu. Tas nostrādāja.

RL: Skaidrs. Bet iespaidu no tavām bildēm gribas dēvēt par – izmantosim tādu briesmīgu vardu – eksistenciālu.

Vītoliņš: Šausmīgs vārds ar smārdu. Ož pēc tās naglas, ko tu minēji iepriekš.

RL: Vārdu sakot, šīs bildes raksturo cilvēka situāciju pasaulē. Un šajās cilvēka un vides attiecībās slēpjas arī kaut kas diezgan traģisks.

Vītoliņš: Tad, kad tu netici dvēseles nemirstībai, tad liekas...

RL: Es neticu.

Vītoliņš: ...ka, nometis savus gaļas svārkus, tu arī esi... Es gan esmu tāds kā ticīgs, tad ir vieglāk.

RL: Tu gribi teikt, ka...

Vītoliņš: Nē, es neesmu konstitucionāli ticīgs. Superīgi – neticīgais Tīrons un ticīgais Vilnis! Bet tu zini, nekas nenotiek nejauši. Par to ticēšanu aizkapa dzīvei vai, es nezinu, kam tur vēl. Nu, bet man ir komfortabli sevi mierināt ar domu, ka tas ir liels projekts un ka šī ir tikai sīka stadija. Ar vārdu sakot, tu pieturies pie tā, ka cilvēks ir radības kronis, es atkal domāju, ka cilvēks ir bezgalīgā hierarhijā pirmais tārps, kas tur kaut kur kūņojas pusapjēgdams vispār, kur viņš kūņojas un vai vispār kūņojas. Tas skan glupi, bet tāds tas steitments man ir jau ilgāku laiku.

RL: Tu zini, skatoties uz šiem cilvēkiem istabās, mani pārņem tādas jūtas, kas mani reizēm pārņem skatoties uz cilvēkiem vispār – zināma solidaritāte.

Vītoliņš: Jā, bez šaubām. Mūsu situācija ir diezgan vienāda, neatkarīgi no tā, cik makā kam ir piķis, vai vēl kas tur. Ir tā, ka nav kur sprukt. Un tie mēģinājumi izsprukt kaut kādās dzelzs mucās ārpus atmosfēras robežām, es domāju, ir pilnīgi nožēlojami.

Es reizēm iedomājos – varbūt, ja tu dzīvo tādā tukšā minimālistiskā istabā, ar ļoti minimālu datoriņu un tā, un tu kā padomju laikā ar bērzu birzs fototapetēm nosegtu sev sienu ar kundzi ar micīti...

RL: Kaut kā baigi jocīgi.

Vītoliņš: Uztrūkties naktī no sapņa sapnī, iedegt gaismu, uz tevi skatās tā kundze, un tu neesi vairs vientuļš.

RL: Diezgan pabaisa sajūta.

Vītoliņš: Nu, bet tādā veidā tu varētu sevi sagatavot ceļojumam.

RL: Kuram – pēdējam?

Vītoliņš: Iespējams. Lai gan man nepatīk tas vārds – “pēdējais”. Būtu ļoti labi tādas foto tapetītes. Esmu pārliecināts, ka ir tā... pa stipro. Jo jebkurš scenogrāfijas uzkrāvums, lai vai tur būtu kādas ķermeņa daļas no morga maisos, kādas tur rokas pusnogrieztas, tas nebūs tas, kas ir īsta lieta. Dzīve tomēr ir par kārtu štengrāka nekā Holivudas inscenējumi. Es pēdējā laikā pa šīm istabām ņemos un domāju – nu kādas tur filmas!

RL: Nez kāpēc man liekas, ka dzīve ir interesanta tikai tajos brīžos, kuros viņu fiksē māksla; kā teica Hičkoks, filma ir kā dzīve, no kurienes izņemts ārā viss neinteresantais. Šajā ziņā tās tavas bildes arī liek domāt par šiem cilvēkiem varbūt interesantāk, nekā viņi patiesībā dzīvo. Savā ziņā jau arī tie labie dzīvokļi ir mēģinājums izsprukt dzelzs mucā, kā tu saki. Kas tavā dzīvē, neitrāli raugoties ar fotogrāfa skatienu, kas tavā dzīvē ir bijis tāds, kas novedis tevi tur, kur tu atrodies? Protams, ka man nav nekādu tiesību interpretēt tavu personību pašam un teikt, ka, piemēram, Viļņa Vītoliņa dzīvē pats galvenais notikums bija slaveno trīs miljonu latu iznešana no Trasta komercbankas.

Vītoliņš: Kas to vairs atceras... mugursomā.

RL: Polietilēna maisiņos.

Vītoliņš: Maisiņos, jā. Nu, es nezinu. Grūti spriest, vai ir kādas tādas situācijas, par kurām var teikt – ja to nebūtu, es tagad būtu rīkojies citādi. Droši vien nebūtu rāvis mušai nost kājas, kā es darīju piecu gadu vecumā pie loga, lai paskatītos, kas notiek. Esmu izaudzis, esmu jau liels.

RL: Es jautāju, pieņemot tādu teoriju, ka mākslas darbs kaut kādā veidā atspoguļo mākslinieka dzīvi. Vai tu piekrīti šādam apgalvojumam?

Vītoliņš: Drīzāk nē, nekā jā. Es domāju, ka tas droši vien ir kaut kāds štamps vai tam arī tā vajadzētu būt, bet tas vēl ir jautājums, vai fotogrāfija vispār ir māksla. Varbūt tas kāda gleznotāja kontekstā varētu būt patiesāks apgalvojums. Bet ar to fotogrāfiju ir visai tā... Varētu būt laimīgs momentuzņēmuma veicējs, kurš īstajā brīdī nospiež pogu, un tas kadrs sāk dzīvot savu atsevišķu dzīvi. Tu izstiep roku ar mazu kameriņu, un pēkšņi tur kadrā parādās lidojošs kaķis logā.

RL: Kāda varētu būt tava galvenā kaislība, kas tevi ir radījusi par tādu fotogrāfu, kāds tu esi?

Vītoliņš: Es to nezinu. Ir lietas, ko es nevaru nobildēt. Kaut kādas rasainas pļavas, miglaina saule dūmakās... Nē, man tas viss patīk, bet agri jāceļas ārprātā.

RL: Vai tevi nepārsteidz, ka šādus skaistus dabas skatus bildē, piemēram, tieši Mārcis Bendiks, kuru pazīstot, nekādi to nevarētu iedomāties?

Vītoliņš: Šajā gadījumā tu pienāci tuvāk tai serdei. Tas, ko Bendiks bildē, pasaka mums par viņu daudz ko tādu, ko mēs pat lāgā nenojaušam, jo, kad viņš apjozies ar savām frāzēm un ozonē gaisu, teiksim, radioviļņos, tas ir pavisam cits cilvēks. Mums visiem it kā zināmajā Bendikā iekšā ir vēl viens. Tu zini – tirgo tos mazos gorbačovus, un tu attaisi vaļā, un izlien ārā kaut kas pavisam cits, nu, kas tas varētu būt, kas izlien? Kāds riktīgs Jaunsudrabiņš. Tas ir fanī, jā. Un tas piedod veselu šķautni vēl. Nu tā jau ir, ka cilvēkā ir kaut kādas dzīles. Varbūt ne pārāk dziļi, bet no virspuses ir jāpaskrubina.

RL: Ir kaut kāda pretruna starp to, ka no vienas puses, lūk, manā priekšā sēž cilvēks, kurš daļu savas dzīves pavada villā Itālijā...

Vītoliņš: Ne pārāk lielu – divas nedēļas pagājušogad.

RL: Bet ko tad tu dari tādā gadījumā? Visādā ziņā par tevi ir priekšstats kā par pensionētu baņķieri.

Vītoliņš: Kāds baņķieris, paklausies, tas bija pirms gadiem trīspadsmit, un es jau sen to esmu notīrījis no atmiņas failiem.

RL: Jā, bet ko tu tagad dari?

Vītoliņš: Es domāju, ko varētu nofotografēt. Tā tiešām ir atbilde. Lai tevi pārsteigtu, šokētu vai vēl kaut kā... kamēr vēl var pafotografēt.

RL: Vai drīkst uzdot tev tādu jautājumu – kādu lomu tavā fotografēšanā ieņem sieviete? Tevi ir grūti iedomāties bez sievietēm.

Vītoliņš: Es gan varu iedomāties bez sievietēm. Kāpēc ne ar puisēniem? (Smejas.) Ar kaķiem, nu, ja galīgi ekstrēmi gribas – ar zirgiem vai zivīm. Es lasīju, ka ir tādas zivtiņas, kas kājām apgrauž tās ādiņas. Pēc šīs ziņas izlasīšanas es lāgā vairs sevi nevaru iedomāties bez zivtiņām.

RL: Nu labi, bet no tavām fotogrāfijām ir gandrīz vai tāda sajūta, ka tu mīli tos savus fotografētos cilvēkus, tev patīk, ka viņi tā tur dzīvo ar savām vājībām un lietām.

Vītoliņš: Nē, nu, ka viņi vienkārši ir. Tas ir daudz patīkamāk, nekā, ja viņu nebūtu. Dažās nelāgās filmās rāda, ka cilvēki visi kaut kur ir pazuduši, tu pamosties pēc kodiena un neviena nav, tukšas ielas. Tad jau labāk, ka viņi ir. Tad kaut kā vieglāk panesams tas process.

RL: Panesams – kas?

Vītoliņš: Process. Ilgšana uz planētas virsmas. Kā lai to vēl nosauc... dzīve.

RL: Bet vai tu esi domājis, ka, piemēram, fotogrāfijas, kurās ir diezgan daudz fotogrāfa personības un redzams, kam viņš devis priekšroku, ir mazāk interesantas nekā tās, kur ir daudz detaļu, kur tu vari iedziļināties un pētīt.

Vītoliņš: Nu, bet padomā, kāpēc tas tā, tev taču galva ir. Es domāju, tas izriet no pašas būtības, jo cilvēka spēja kaut ko izspiest no sevis salīdzinājumā ar pašas dzīves plūdumu ir diezgan ierobežota, un jebkuru bildi ar kādu 8. marta atzīmēšanu padomju iestādē var aplūkot pusstundu no vietas. Tas ir tas, saproti, nevis kaut kāds fotostudijas uzstutēts meitietis, ko nevar aplūkot pat vienu sekundi.

RL: Jā, tas ir pārsteidzoši.

Vītoliņš: Šito ieliec, lai viņas redz.

RL: Tas ir saistīts ar to, ka lietas pasaulē iekārtojas zināmā vēstījumā...

Vītoliņš: Lietas ir savā vietā.

RL: Viņas ir savā vietā, un viņas ir gatavas, lai uz viņām skatītos ar interesi.