Dzeja! Proza! Avangards!

Valters Liberts: Sestdiena… Kā jums liekas, kurās dienās viņiem piegādā jūras veltes?

Betija Zvejniece: Vai jūs izdomājāt, par ko mēs runāsim?

Liberts: Droši vien par kaut kādiem YouTube video, ko mēs esam redzējuši pēdējā laikā.

Viesmīlis: Čau, čau!

Fotogrāfs: Tev būs jāizstāsta cilvēkiem, kas ir antrekots.

Viesmīlis: Gaļa, kārtīga gaļa. Urugvajas antrekots no liellopa stilba augšējās daļas. Tur liess un ir arī taukumiņš iekšā – nav tīra galīgi gaļa. Trekns gabaliņš.

Liberts: Tas ir īstais, kas jāņem?

Viesmīlis: Jā! Nu, ja gribas gaļu kārtīgi uzēst un ar kārtīgām piedevām, tad ir ļoti labi.

Liberts: Tad es to, lūdzu, ņemšu. Ar grillētiem dārzeņiem. Un vīnu – droši vien, ka jūs varat labāk ieteikt.

Viesmīlis: Varbūt kādu pudelīti vajag, saliedējoties visiem kopā, vai arī katrs atsevišķi?

Valters Dakša: Jā, es domāju, tas būtu prātīgi.

Viesmīlis: Ļoti labi. Kādu baltvīniņu vai sarkano gribas?

Liberts: Man jau patīk sarkanvīns vispār.

Viesmīlis: Tad varbūt atsevišķi...

Zvejniece: Nē, nē, es arī sarkanvīnu.

Liberts: Kaut ko tādu, kas piestāv šitam…

Dakša: Antrekotam!

Viesmīlis: Pārējam ēdienam vienalga, kā piestāv, galvenais, lai piestāv tam antrekotam.

Liberts: Kurš skaļāk runā, tas uzvar. Kaut ko mēs gribējām no uzkodām vēl izmēģināt, kaut ko interesantu.

Dakša: Man arī antrekotu. Jo es kā Rītupa bibliotēkas nopizģītājs jūtos pelnījis arī antrekotu.

Liberts: Nozadzējs.

Dakša: Nē, nopizģītājs, jāsaka, kā ir. Un būs arī desertā mājas saldējums.

Zvejniece: Jā, es arī gribēšu desertu. Izvēlēsimies vēlāk to desertu?

Liberts: Es nezinu, domā, ka vēlāk būs vieglāk?

Zvejniece: Izskatās, ka fotogrāfs par mums smejas.

Liberts: Jūs smejaties par mums? Ar mums… Es paņēmu anekdošu krājumu līdzi, ja nu kas.

Fotogrāfs: Tas tev palīdzēs sarunai?

Zvejniece: Lai smietos nevis par mums, bet.. Par ko mēs tur runājām?

Liberts: Par to lasīšanu. Valter, tu krievu valodu māki atdzejot, kā tev liekas?

Dakša: Atdzejot nemāku gan, nē, tur uzsvari jāprot un tamlīdzīgi. Man šodien, starp citu, bija maza saruna krieviski.

Zvejniece: Jā, par ko?

Dakša: Par kino un staļinisma laiku. Man zvanīja draudzene Inuta, lai filmēšanas vajadzībām dabūtu grāmatas krieviski, 30. gadu. Un tad viņa man palūdza aiziet uz provēm, ko es negribēju darīt, bet par godu Inutai aizgāju. Tad es runāju ar to režisoru, bet viņš atstāja tādu krievu imperiālistu iespaidu. Totāli. Šī ir nedēļa, kurā es izgāzos ar grāmatu iepirkšanu.

Liberts: Ko nozīmē izgāzies? Valter!

Dakša: Nē, es nopirku dārgas grāmatas un ar peļņu, bet tā bija bibliotēka, ko vajadzēja visu nopirkt. Un tad škrobe, ka neizdevās visu iegādāties.

Liberts: Kāpēc neizdevās?

Zvejniece: Nebija naudas.

Dakša: Tas nebija iemesls! Iemesls bija godīgums. Vajadzēja godīgi izstāstīt, ka mums ir grāmatu antikvariāts.

Liberts: Vajadzētu teikt: “Davai, štuka, un ņemam visas.”

Dakša: Vajadzēja teikt nevis: “Ņemam visas”, bet: “Pārdosim visas, 50% jums, un 50% mums.”

Liberts: Tas būtu, starp citu, vislabāk. Tā vajag darīt.

Dakša: Un nebūtu arī pašiem sava nauda jātērē. Draugi! Par to, ka esam šeit!

Liberts: Jā, priekā!

Dakša: Priekā un trijatā! Bibliotēka, ko es nopūdelēju, nenopirkdams visu, bija profesora bibliotēka, kurš bija ļoti rūpīgi krājis visu par akadēmisko dzīvi. Tur bija ļoti daudz visādu korporāciju biogrāfiju, albumi un tā. Interesanti.

Liberts: Un viņa sieva pārdod, vai kā?

Dakša: Jā.

Liberts: Betij, ja es kādreiz nevaru par sevi atbildēt, nepārdod manas grāmatas! Kamēr vēl esmu dzīvs.

Zvejniece: Bet tas ir bēdīgi par tām grāmatām. Es citreiz par to domāju, skatoties uz savu grāmatu plauktu. Tagad ir kaut kāda struktūra, svarīgas grāmatas, un tad tu nomirsti, un viņas atdod Valteram Dakšam.

Liberts: Starp citu, kopš es ar Valteru Dakšu esmu biznesa partneris – es par to šodien vēl domāju –, man ir tie anekdošu krājumi, un man gribējās nedaudz ar zīmuli tur atzīmēt labās vietas vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad man likās, ka tas nedaudz sabojā grāmatu nodošanai tālāk. Un arī tie ieraksti man nepatīk.

Zvejniece: Man gan patīk, ka grāmatas ir tādas. Var redzēt, ka viņas lasītas.

Dakša: Tie ieraksti ir pats foršākais grāmatā.

Zvejniece: Es kādreiz vidusskolā izlasīju grāmatu, tad ierakstīju viņā, ka es viņu esmu izlasījusi, un tad pa pastu nosūtīju citam draugam ar domu, ka viņš varētu arī tā ierakstīt, bet neviens nekad, man liekas, to neturpināja. Man likās, tas būtu forši, ja tu atver to grāmatu un redzi, kuri cilvēki viņu ir izlasījuši.

Dakša: Kas ir foršākais ieraksts, ko jums kāds ir ierakstījis grāmatā?

Zvejniece: Foršākais ieraksts? Kārlis Vērdiņš man ierakstīja “Mīlulītei Betijai”. Un tev?

Dakša: “Brīvības albatrosam Valteram Dakšam.”

Liberts: Kaut kas dzirdēts izklausās.

Dakša: Jā, jā. To Rvīns Varde ierakstīja, bet man šķiet, ka viņš visiem to rakstīja. Tas arī ir okei.

Liberts: Es atceros tikai, ka Joņevs man parakstīja “Decembri”, un viņš teica, ka parasti viņš neraksta datumus, bet šoreiz ierakstīs. Un vēl tas bija tāpēc, ka es nopirku no Didža Bolderājā, un tur viņam bija divi eksemplāri, un es sāku skatīties neparakstītu, redzēju, ka tur ir vēl viens, un sapratu, ka noteikti tas otrs ir parakstīts. Didzis bija aizgājis, un es domāju, ka varētu samainīt un dabūt to autoreksemplāru. Bet tad es izdomāju, ka tomēr ne. Un tad viņš atnāca atpakaļ un pats man piedāvāja to, bet es vienalga teicu nē, un, par laimi, tajā brīdī Joņevs ienāca iekšā, un tad es dabūju daudz labāku parakstu no viņa.

Zvejniece: Vienreiz Bolderājā Valters – šis Valters – nopirka man Kurtu Vonnegūtu, un es teicu: “O, tu man neko neierakstīji!” Un tad es aizgāju mājās, un tur jau bija divi ieraksti. Pirmais bija kaut kāds ne tik ļoti nozīmīgs, es šobrīd neatceros, kas tur bija, bet otrais bija, kur meitene uzdāvina puisim šo grāmatu un saka: mēs esam tikušies tur un tur, varētu satikties. Saprotams, ka viņi nav ļoti labi pazīstami, tomēr ir kaut kāda interese. Un tas datums bija tajā pašā mēnesī, kad es to dabūju. Respektīvi, tas cilvēks nodeva to Didzim uzreiz pēc tam, kad viņš to dabūja.