Ebrejs ir foršmaks

Roī Henam pieder viena no labākajām metaforām par rakstnieka prātu. Tas ir kā pārpildīts autobuss, kura pasažieri trokšņo, ķildojas, sabļaustās visās īpašniekam zināmajās valodās, bet alkohola ietekmē sāk ālēties un trakot.

Vai cilvēks pievēršas rakstniecībai šī iekšējā trokšņa dēļ vai, otrādi, troksnis izceļas rakstot – kā nu kuram. Svarīgākais ir tas, ka rakstīšana un līdz ar to arī vārds Hena prozā un dramaturģijā ir maģiska atslēga uz citu personību: atliek pateikt īsto vārdu, un viss dzīvē tūlīt pārgrozās pat bez īpašas iejaukšanās no autora puses.

Roī Hens ir romāna “Dvēseles” autors un štata dramaturgs Telavivas teātrī Gešer. Regulāri apgūst jaunas valodas un līdz ar to arī ielaiž autobusā jaunus pasažierus. Tie savukārt atrod veidus, kā iekļūt viņa prozas darbos un skatuves iestudējumos. Par spīti arvien mainīgajam identitāšu ņudzeklim, Hens sevi raksturo kā ebreju. Ko šai jēdzienā iekļauj, tas ir cits jautājums.

S. K.

Rīgas Laiks: Vēlējos jums pavaicāt par vienu būtisku tulkotāja problēmu. Teiksim, “Maskava–Gailīši”, ko es tulkoju latviski, sastāv no milzīgi daudzām atsaucēm. Jerofejevs rakstīšanu pirmajā personā uzskatīja par banālu. Tādēļ rakstīja apofātiski, ja drīkst tā teikt. Bet visas šīs atsauces latviskajā tulkojumā faktiski nestrādā. Dažas, tādas spārnotas, viens otrs zina, bet pārējās ne. Tāpat kā nezina, nu, cik maksāja portvīns un visādas tādas lietas. Tādējādi tulkojums zaudē saikni ar to valodas vidi, kura šo tekstu radījusi. Ivrits ir valoda, kurā padomju reāliju nav. Kā jūs, tulkodams krievu literatūru, piemēram, to pašu Harmsu, risināt šo problēmu?

Roī Hens: Nu, kā saka, tulkojums ir skūpsts caur lakatu... Bet kādi tad mums ir varianti? Neskūpstīties vispār? Vai nu skūpstīties caur lakatu, vai neskūpstīties nemaz. Vienkārši labam tulkotājam tas lakats ir plāns – tad nu es cenšos, lai lakats būtu pēc iespējas plānāks. Un tas ir interesanti, jo tam vispār nav nekāda sakara ar padomju vai nepadomju valodu. Jebkurā valodā ir kaut kādas savas reālijas. Arī tad, kad lasām Dikensu vai Selindžeru, vai Dostojevski... vienalga, ko... vai Danti, vai Bībeli – mēs galvenokārt lasām tulkojumu. Nu labi, lasot Bībeli, mēs nelasām tulkojumu, tā ir mūsu laime. Viss pārējais ir mūsu nelaimes.

RL: Jaunā Derība jau šā vai tā ir tulkojums.

Hens: Jā, Jaunā Derība... tas ir daudz trakāk. Taču visu pārējo pasaules literatūru mēs lasām tulkojumā. Tādēļ: a) mēs esam pieraduši lasīt tulkojumā; b) mēs saprotam, ka vienmēr ir kāda teritorija, kas mums nav zināma. Mums nav ne tikai padomju dzīves reāliju vien – mums nav 19. gadsimta reāliju. 19. gadsimtā nebija Izraēlas, nebija ivrita, ebreji nebija aristokrāti. Tāpēc mums ivritā nav uzrunas “jūs”.

RL: Ak tā, nav atšķirības? Nu, tāpat kā angliski, you – un viss?

Hens: Absolūti nav atšķirības. Ir kaut kādi viltīgi gājieni – pateikt mar, “kungs”. Vienubrīd ivrita pirmsākumos mēģināja teikt “viņš” vai “viņa”, kā vāciski Sie, taču “jūs”, uzrunas daudzskaitlī, nekad nav bijis. Un, lūk, mums bez tā visa kaut kā jālasa 19. gadsimta literatūra, un mēs to kaut kā lasām, un mums patīk, un viss ir labi, jo virs tā lidinās kaut kas svarīgāks par “jūs”. Un, kad jūtam, ka mums kaut kā pietrūkst, tad sākam mācīties valodas – es tieši tā arī izdarīju.

RL: Man radies iespaids, ka šeit cilvēki lasa un runā dažādās valodās. Tad kāpēc vispār ir vajadzīgi tulkojumi?

Hens: Tā gluži nav. Pat tie, kas zina angļu valodu, labprātāk lasa ne oriģinālā, jo ar viņu angļu valodu, kaut arī ikdienas dzīvei tā ir lieliska, tomēr nepietiek, lai lasītu literatūru un gūtu to pašu baudu, kuru gūsti... Vispār es arī dažkārt lasu krievu literatūru ivrita tulkojumā. Kāpēc? Tāpēc, ka man kā rakstniekam reizēm ir svarīgi dabūt kaut kādu impulsu. Krievu rakstnieki izvēlas vārdus, kurus es ivritā neizvēlētos. Pirmie vārdi, kas viņiem ienāk prātā, ir kaut kādi sinonīmi – un man tos pēkšņi sastapt ivritā ir svarīgāk nekā sastapt tos krieviski un tulkot prātā. Un tur jau nav vārdi, bet vārdu kārtība, un man kā rakstniekam, piemēram, izmantot šo vārdu kārtību nozīmē atsvaidzināt frāzi, pateikt to citādi, nekā teiktu ivritā.

RL: Tātad ivrits šādu iespēju pieļauj?

Hens: Jā, pieļauj. Ivrits ir pietiekami elastīgs.

RL: Tomēr lielākoties ikdienā tāda vārdu kārtība netiek izmantota?

Hens: Jā, varētu būt tāda jocīga sajūta, tomēr viss ir saprotams. Un šī te jocīgā sajūta, jaunā sajūta ir tas, ko es dažkārt meklēju.

RL: Jūs droši vien zināt Majakovska vārsmu: “Es krievu valodu iemācītos...”

Hens: “Tāpēc vien, ka tajā runāja Ļeņins.”

RL: Un ievēroju, ka jūs esat diezgan dedzīgs krieviskā cienītājs, mēdzāt braukt uz Krieviju. Vai jums tagad par to nav kauns?

Hens: Ai, nē, nepavisam nav. Es ļoti mīlu krievu valodu. Ļoti mīlu krievu literatūru un krievu teātri. Un ļoti mīlu savus krievu draugus, kuri šobrīd dzīvo Krievijā. Brīdis tagad ir ļoti smags, taču es skaidri nodalu krievu valdību un manus draugus. Vēl vairāk es skaidri nodalu rakstniekus, kurus esmu tulkojis, un krievu valdību. Jo arī Puškins kaut kādā ziņā bija disidents – tādā, ka negāja kopā ar dekabristiem...

RL: Taču bija arī impērisks.

Hens: Jā. Toties Harmss nomira cietumā. Un Šalamovs sēdēja lēģerī, un Buņins aizbrauca no Krievijas, un pat Gogolis nezināja, kur dēties. Tas ir, rakstnieki, kurus esmu tulkojis, lielā mērā bija pretvalstiskās kustības pārstāvji. Tā jau arī ir literatūras loma – atspoguļot to, kas nav labi dzīvē, varā, sabiedrībā utt. Man ļoti sāp par ukraiņu tautu, esmu pieslēgts pie televizora, skatos un klausos Arestoviču un vēl to un šito un, protams, sarunājos ar saviem izdevējiem, ar citiem cilvēkiem, kuri tur palikuši. Redzu milzīgu daudzumu cilvēku, kuri brauc šurp. Daļa pie mums teātrī iestudē izrādes, daļa vienkārši ir mani draugi, kas atbraukuši, cilvēki, kuri tur bija superveiksmīgi, tagad viņiem bērni ir armijā. Notiek kaut kas milzīgs. Mēs par to vēl ilgi, ilgi runāsim. Pēc tam par to mācīsies skolās... Un – vai man ir kauns? Klausieties, es dzīvoju Izraēlā, esmu tik ļoti kritisks pret savu valdību! Tā nu es ļoti labi saprotu, ko nozīmē dzīvot valstī, kur tu nepiekrīti tam, kas notiek varas un likumu līmenī. Stundas brauciena attālumā no manis atrodas vislielākā nometne pasaulē – saucas Gaza. Un ko? Es sēžu te ar jums, dzeru kafiju, saprotat? Un vai man nav kauns? Arī ir kauns. Par daudz ko ir kauns.