Zilas debesis, sarkanas asinis, balta veļa, zaļa zāle

Kad es un mans vīrs, mākslinieks Andrejs Krasuļins, bijām jauni, mums bija draugi, kuri bija jaunāki par mums. Vismīļākais no viņiem bija Griša Freidins. Tajos gados viņš vēl nebija slavens slāvists, Andrejs nebija slavens mākslinieks un es nepavisam nedomāju kļūt par rakstnieci. Bija grūtais un ļoti spilgtais mūsu jaunības laiks.

Mēs dzīvojām vienā pagalmā ar Grišu, Ļesnajas ielā. Pie Grišas mājas ārdurvīm gandrīz visu laiku stāvēja stukačs, kas garlaikotu seju pieskatīja viņu nākšanas un iešanas. Ap Grišu un viņa tālaika sievu Mašu Sloņimu virmoja viegli briesmu dūmi. Mēs paslepšus devām cits citam aizliegtas grāmatas, kas gadsimta ceturksni vēlāk, neizraisot ne mazāko interesi, stāvēja visās grāmatnīcās. Tad Griša, būdams vēl pavisam zaļš studentiņš, aizbrauca uz Ameriku, un tajos gados tā bija atvadīšanās uz visiem laikiem. Un ne prātā nevarēja ienākt, ka pēc daudziem gadiem mēs ieradīsimies šajā noslēpumainajā un bīstamajā Amerikas zemē ar Andreja izstādi un pārtrūkusī draudzība acumirklī atjaunosies no tās pašas vietas, kurā bijām šķīrušies. Un Griša kļūs par ievērojamu slāvistu, un mēs turēsim rokās viņa angliski sarakstītās grāmatas, pūloties tās lasīt. Svešā valoda, kurā mēs tikai stomījāmies, viņam bija kļuvusi par “darba valodu”. Kad sākām lasīt viņa grāmatas, izrādījās, ka šīs grāmatas par Babelu un par Mandelštamu mums no jauna atklāj šos izcilos cilvēkus. Ko te lai piebilst? Manuprāt, Griša Freidins ir viens no labākajiem cilvēkiem, kurus mums dzīvē gadījies sastapt.

Ludmila Uļicka

Gregorijs Freidins: Kā jūs izvēlējāties mani?

Rīgas Laiks: Man iepatikās jūsu seja.

Freidins: Jauki.

RL: Man tā šķita dzīvīgāka nekā pārējiem 90%...

Freidins: ...akadēmiskajā pasaulē.

RL: Jā. Un mana pieredze liecina, ka akadēmiskajā pasaulē vajadzīga lielāka dzīvelība, lai tajā saglabātos intelektuālā dzīve.

Freidins: Es tur nokļuvu nejauši.

RL: Kādā ziņā? Kur tad vēl jūs varējāt nokļūt?

Freidins: Man jaunībā bija daudz visādu ambīciju. Kādu laiku mani interesēja lingvistika, pēc tam ekonomika. Vienmēr mani ir interesējusi literatūra, taču nevis kā akadēmiska nodarbošanās, bet kā kaut kas dzīvs.

RL: Tādā ziņā, ka jūs vēlējāties rakstīt?

Freidins: Es vēlējos rakstīt un rakstīju. Dzeju nekad neesmu rakstījis, bet rakstīju šādu tādu kritiku, žurnālistiku – tas ir bijis. Pēc tam man vairākkārt neizdevās iekļūt universitātē. Es nebiju komjaunietis un biju ebrejs – tas bija dubults trieciens manam dosjē. Mēģināju, liekas, trīs vai četras reizes.

RL: Tas ir, dabūt darbu?

Freidins: Nē, vienkārši mācīties. Man bija sudraba medaļa, bet viņi katru reizi mani izgāza eksāmenā. Ne nu gluži izgāza, bet pazemināja atzīmi, un...

RL: Jūs par to runājat ar īgnumu.

Freidins: Nu, tas bija nepatīkami, jo mani draugi jau bija iestājušies un mēs sākām iet katrs savu ceļu. Radās citas intereses, sāka veidoties tāds kā profesionālais profils. Bet es zināju angļu valodu un beigu beigās aizgāju strādāt uz institūtu – to sauca Informelektro. Tā bija tāda vieta, kur atsijāti talantīgie, bet nesaticīgie, un es tur strādāju pasaules ekonomikas pētniecības nodaļā. Kosigins kaut kad, man liekas, 60. gadu sākumā, bija izdomājis: ja tiks celta jauna rūpnīca, vienalga, kāda, jāatrod tai analoģiska rūpnīca vai fabrika Rietumos.

RL: Nospert visu, vai?

Freidins: Ne obligāti nospert, bet vismaz lai netiktu celta rūpnīca kā no pirmsplūdu laikmeta. Lai tā atbilstu vismaz kaut kādām mūsdienu prasībām. Tāpēc arī visas ministrijas sev ieviesa institūtus, kuros sēdēja cilvēki, šķirstīja žurnālus, pētīja, kas gan Rietumos notiek, lai uztaisītu attiecīgi to pašu. Tā, protams, bija zaudētāju stratēģija, jo viņi visu laiku atpalika par 10 gadiem.

RL: Bija otršķirīgi.

Freidins: Jā. Bet vismaz atpalika par 10, nevis par 30–40. Nu lūk, tur bija ļoti interesants direktors, un viņš piesaistīja interesantus cilvēkus.

RL: Vai pirms tam jums bija kaut kādas zināšanas par ekonomiku?

Freidins: Nekādu nebija. Manuprāt, Padomju Savienībā nekādu zināšanu par ekonomiku nebija nevienam.

RL: Tomēr ceļš no pasaules ekonomikas pētniecības institūta līdz Bērklija Universitātei, kā minimums, nav bijis taisns?

Freidins: Nepavisam nav. Galu galā viņi mani uztaisīja par zinātnisko līdzstrādnieku, kaut arī man nebija diploma. Tas bija interesanti, man bija bibliotēkas dienas. Vispār dzīve bija laba, drīkstēju šķirstīt un lasīt jebkurus žurnālus.

RL: Un tomēr, kādā ziņā jūs nokļūšana akadēmiskajā pasaulē bija nejauša?

Freidins: Es iepazinos ar savu nākamo sievu, viņa bija Hārvarda Universitātes aspirante. Viņa vispār ir ļoti akadēmisks cilvēks. Kā jau visi akadēmiskie cilvēki, viņa pazina tikai akadēmisko dzīvi, neko citu nezināja. Nu, vēl viņa šo to saprata politikā, bija studente aktīviste, taču kopumā... Viņa pazina teātra pasauli – viņas vecāki bija nākuši no teātra vides, pati bija mācījusies teātra skolā, dejojusi baletu –, taču ārpus šīs pasaules viņa nezināja pilnīgi neko. Un, tā kā mēs nolēmām dzīvot šeit, viņa kļuva man it kā par... nezinu... binokli, caur kuru es skatījos uz pasauli. Šajā binoklī bija iespēja dzīvot akadēmisku dzīvi. Tikmēr man Padomju Savienībā jau bija iznākušas divas brošūras par amerikāņu ekonomiku. (Smejas.) Es ļoti lepojos, ka tajās citēju nevis Ļeņinu, bet Galbreitu.

RL: To institucionālistu?

Freidins: Jā, jā, tas mani interesēja. Tad nu lūk, kad mēs prātojām, kā veidosies mūsu dzīve, viņa teica: “Tu iesi un pabeigsi universitāti, iestāsies aspirantūrā.” Bet mani uzreiz paņēma aspirantūrā. Universitāti tā arī nepabeidzu.

RL: Ne Padomju Savienībā, ne ASV? Vareni.

Freidins: Es īsti nezinu, ir tas vareni vai nav. Domāju, ka īstenībā tas ir slikti. Jo amerikāņu koledža, universitāte sniedz priekšstatu par pasauli un par dažādām iespējām, kā uz to raudzīties, to pētīt un tajā dzīvot. Bet man tā nebija. Man bija tāda bohēmiska mājas jeb virtuves izglītība, pie kuras tiek daudz lasījis zēns, kas labprāt klausās gudrus cilvēkus.

RL: Ar ko tad tas bija sliktāk par amerikāņu koledžu?

Freidins: Tas nav sistemātiski.

RL: Nu, dzīve arī nav sistemātiska.

Freidins: Bet zinātne ir. Tur tad it kā arī ir visa tā jēga. Tas būtu pirmkārt. Bet otrkārt – varēju būt politologs, vēsturnieks vai fiziķis. Es sapratu, ar ko fiziķis atšķiras no politologa, to es sapratu. Bet, ar ko atšķiras politologs, sociologs, literatūrzinātnieks un vēsturnieks, tas man bija... Un tātad, sākdams izvēlēties aspirantūru, es aizgāju pie viena vēsturnieka Amerikā. Tas bija tāds skots Neds Kīnans. Ļoti labi runāja krieviski, kaut arī Krievijā bija sabijis labi ja divas nedēļas – līdz viņu arestēja un izmēza laukā. Es viņam pajautāju: “Ned, man iet uz vēsturniekiem vai uz literātiem? Saprotiet, mani interesē tādi jautājumi...” Viņš atbildēja: “Nu, vēsture – tie būs 8 gadi, literatūra – 6.”

RL: Un tas jūs aizveda uz literatūru?

Freidins: Tas mani aizveda uz literatūru.