Es esmu savas smadzenes

Vakarā pirms intervijas sēdēju ar draugiem Osirisā, un mēs sapratām, ka nesaprotam: filmas “Nabaga radības” galvenajai varonei tika pārstādītas zēna vai meitenes smadzenes? Likās, ka to būtu svarīgi zināt. Vai mēs vispār varam sacīt “galvenajai varonei”, ja savu smadzeņu viņai vairs nebija? Neiroloģes Sandras Vestermanes apgalvojums, ka “dvēsele mājo smadzenēs”, darīja mani nemierīgu vēl ilgi pēc sarunas. “Ihtiologs un zivs kopā” – tā par Sandras vectēvu, Holokaustā izdzīvojušo vēsturnieku Marģeru Vestermani, rakstīja Lolita Tomsone. Ņemot vērā, ka Vestermane, precīzāk, viņas smadzenes, līdzīgā pašrefleksijas ceļā ir secinājušas, ka karu var atcerēties, arī to nepieredzot, nav pārsteigums, ka no vectēva viņa pārņēmusi arī vajadzību urķēties visai miglainos cilvēka esamības nostūros. Reizēm viņa par tiem stāsta Mierielas budisma centrā Ganden. Kamēr, pašas Vestermanes gleznotu smadzeņu ieskauti, viņas kabinetā centāmies tikt skaidrībā ar neskaidro, pilsētu apriņķoja ziņa par Alekseja Navaļnija nāvi. Vēlāk atklājās, ka todien aizgājis arī fotogrāfs Dmitrijs Markovs, kura slavenākā fotogrāfija mudina uzdot arī šajā intervijā izskanējušu jautājumu: “Kā tas nākas, ka vienām smadzenēm tik veiksmīgi izdodas kontrolēt daudzas citas?” Pasaulē, kurā neironi nosaka rīcību, kas savukārt nosaka reizēm brutālu politiku, ir grūti nejusties kā ne tikai savu, bet arī citu smadzeņu ķīlniekam. Taču vienlaikus, apzinoties šī ļumīgā, trauslā orgāna nepārtrauktos centienus dzīvot priecīgāk, neviļus nākas pasmaidīt, kad, mājās dodamās, vēroju piektdienas vakarā pa pilsētu klunkurējošos tipāžus un viņu centienus atvieglot būšanu.

J. V.

Rīgas Laiks: Un tas ir neirons?

Sandra Vestermane: Jā.

RL: Neirona portrets.

Vestermane: Šis ir svaigākais, tā teikt, pasūtījums.

RL: Skaists.

Vestermane: Smadzenes rāmītī.

RL: Tās krokas arī atbilst patiesībai?

Vestermane: Principā jā. Katram indivīdam ir savas, bet viņas nav simetriskas, kas arī ir interesanti.

RL: Pieņemot, ka es nezinu gandrīz neko par neirozinātnes šībrīža situāciju...

Vestermane: Es arī neko nezinu par šībrīža situāciju.

RL: Jūs nezināt, kas jauns neirozinātnē?

Vestermane: Neirozinātne ir ļoti plašs lauks – sākot ar medicīnisko neirozinātni un beidzot ar mākslīgo intelektu. Tagad jau jebkam var pabāzt apakšā ideju, ka viss ir neironu tīkli un programmēšana. Es pārstāvu kognitīvo neirozinātni. Par mākslīgo intelektu nevajag man jautāt.

RL: Nē, mūs interesē dabiskais.

Vestermane: Mani interesē praktiskais pielietojums. Ir tāda nozare: praktiskā neirozinātne. Kopumā to es arī daru. Piemēram, praktiski izmantoju neirozinātnes teoriju par neiroloģiskām, psihiatriskām tēmām. Tā ka darbā es esmu pārkāpusi robežas, izejot ārpus neiroloģijas. Problēma ir tajā, ka medicīnā par visu jābūt sertifikātiem.

RL: Tātad pareizi būtu teikt, ka jūs strādājat praktiskajā neirozinātnē.

Vestermane: Gribētos teikt, ka jā.

RL: Vai jautājums par apziņu un tās dabu ir pilnīgi nepraktisks?

Vestermane: (Nopūšas.) Apziņa ir tēma divām dienām – kādā aspektā mēs skatāmies un ko mēs katrs saprotam ar apziņu.

RL: Un ko jūs saprotat ar apziņu?

Vestermane: Apziņa ir tad, kad es esmu pie samaņas. Es saprotu, kur es esmu, ko es daru. Parasti diskusija ir par to, vai cilvēks, kurš ir komā, ir pie apziņas. Tīri medicīniski un praktiski – nav. Vai miegā ir apziņa? Arī atvērts jautājums, par kuru šķēpi joprojām tiek lauzti.

RL: Un jautājums, vai apziņa pastāv komā, no jūsu puses bija retorisks?

Vestermane: Jā. (Smejas.)

RL: Es pieņemu, ka jūs strādājat ar kādu apziņas definīciju. Kāda ir jūsu operacionālā apziņas definīcija?

Vestermane: Ikdienā es par to nedomāju. Pārbaudot Freida konceptus – arī par apziņu un zemapziņu –, šobrīd ir izveidojies tāds virziens kā neiropsihoanalīze, kas neirozinātni integrē ar psihoanalītiķu idejām, pārbaudot, cik tuvu Freids ir bijis patiesībai. Viņš diezgan daudz ko uzminēja veiksmīgi. Pēc būtības mūs vada nevis apziņa – apzinātās domas un apzināti lēmumi –, bet gan zemapziņa un emocijas. Racionāli, apzināti lēmumi ir ilūzija.

RL: Vai mūsdienu neirozinātne ir nonākusi tuvāk izpratnei par apziņas atrašanās vietu?

Vestermane: Apziņai ir noteikta vieta.

RL: Vai tā vieta ir smadzenēs?

Vestermane: Jā. Es jums tagad nevaru parādīt, bet pētījumos viss ir smuki strukturēts – Freida koncepti un neirozinātnes koncepti salikti visi vienā bildītē.

RL: Vai apziņa ir tas, kas veido katru cilvēku kā personu?

Vestermane: Ne tikai, arī zemapziņa veido personu.

RL: Hipotētiski, ja man pārstādītu smadzenes, vai es joprojām būtu es?

Vestermane: Jūs būtu cits cilvēks. Piemēram, ja pārstāda sirdi, ir tikai cits “sūknis”, kas pumpē asinis. Mans ceļš uz neirozinātnes mācībām sākās tad, kad manā redzeslokā nejauši nonāca viena neirozinātnieka grāmata “Dvēseles mājvieta”. Tajā skaidrots, ka dvēsele mājo smadzenēs – ne sirdī, ne apkārt vai kaut kādā mākonī. Bet ko mēs saprotam ar dvēseli? Katrs to saredz no savas prizmas – reliģiski, zinātniski, vēl kaut kā. Tāpat kā zemapziņu. Vai zemapziņu var pielīdzināt dvēselei? Tas ir kaut kas, kas mūs vada, bet ir nemateriāls. Taču mēs zinām, ka kaut kas tāds ir un ka tas mūs ietekmē.

RL: Vai jūs savā praksē esat nonākusi tuvāk atbildēm uz šiem jautājumiem?

Vestermane: Es pieturos pie koncepta, ka dvēsele jebkurā gadījumā mājo smadzenēs. Zemapziņu funkcionāli varētu pielīdzināt intuīcijai. Tas viss notiek zemgarozas struktūrās, kuras sāk veidoties vēl pirms mūsu piedzimšanas. Līdz ar to tas, kas notiek ar mums vēl mātes vēderā, ietekmē mūsu smadzeņu un attiecīgi arī psihes un personības attīstību. Šobrīd jau ir pierādāms, ka tā nav nekāda ezoterika. Tāpēc pat visdziļākajā psihoanalīzē mēs nevaram nonākt reālās atmiņās par kaut kādiem traumējošiem notikumiem, jo tie ir notikuši pirms dzimšanas. Šie agrīnie pieredzējumi notiek infantilajā amnēzijas periodā.

RL: Jūs sacījāt: traumējošiem notikumiem. Kas ir trauma?

Vestermane: Šobrīd traumu klasifikācija paplašinās. Psihotrauma ir ne tikai reāla, fiziski piedzīvota vardarbība, bet arī būšana vardarbības lieciniekam. Tā ir emocionāla vardarbība, bērnu atstāšana novārtā. Daudzi cilvēki izaug savā vaļā, pēc tam it kā pabeidz skolu, augstskolu. It kā labi funkcionējošs cilvēks, bet ir kaut kādas problēmas ar emociju regulēšanu, atpazīšanu, attiecību veidošanu. Agrīnajā periodā, kad smadzenes aug visātrāk un straujāk, šī informācija nav ienākusi. Tas ir kā izlaists attīstības periods, kuru ļoti grūti rekonstruēt.

RL: Kas tādā gadījumā liek cilvēkiem pieņemt lēmumu, ka viņiem vajadzīgs, piemēram, psihoterapeits vai neirologs? Un kāpēc citi nekad nenonāk pie šīs sapratnes?

Vestermane: Pie tā, ka ir problēmas ar emociju atpazīšanu, nonāk individuāli, ģenētiski, situatīvi – piemēram, krīžu iespaidā. Pamana, ka galvassāpes ir pēc konflikta vai smagas darba dienas. Pirms eksāmena piemetas caureja, ir bail no lidošanas u.tml. To vada bailes – bailes izkrist eksāmenā, bailes no apkaunojuma, neveiksmes. Bailes, ka lidmašīna nokritīs.

RL: Ja tam ir tik liela, izšķiroša nozīme, tad kādēļ tas aiziet infantilajā amnēzijā jau pašā sākumā?

Vestermane: Agrīnajā periodā visi orgāni, tai skaitā smadzenes, attīstās visstraujāk. Bet smadzenes nepaspēj izaugt tiktāl, lai veidotos struktūras, kas uzglabā informāciju. Viss ir tādā sajūtu, nevis verbālā jeb deklaratīvā līmenī. Mums nav vārdu, nav naratīva, lai izstāstītu, kas ir sajūta. Tā ir atmiņa impulsu līmenī. Un vēlāk cilvēks sāk analizēt: “Lūk, kāpēc man vienmēr tā notiek.”

RL: Vai no šāda viedokļa nesanāk, ka smadzenes galvenokārt ir orgāns, kurš reaģē uz dažādu veidu apdraudējumiem? Tas, protams, ir ļoti reduktīvi.

Vestermane: Stress ir izdzīvošanai vajadzīga reakcija. Mums ir trīs reakcijas: cīņa, bēgšana, sastingšana. Iedomājieties, nāk virsū lācis. Mums ir varianti: bēgt, cīnīties vai sastingt – ar domu, ka nepamanīs, vai ne? Un tā mēs uz visu reaģējam automātiski. Vienam vairāk dominē cīņas reakcija, citam – bēgšanas. Dzīvnieki dabā tā arī dzīvo. Viņi cīnās, bēg, slēpjas. Mēs civilizētā pasaulē nevaram ne izkauties, ne fiziski aizbēgt. Es varu labākajā gadījumā sastingt un nereaģēt, apspiest emocijas un noklusēt.

RL: Bet, Sandra, kas esat jūs? Kas ar mums šobrīd sarunājas? Kas sūta mums signālus no jūsu galvas?

Vestermane: Smadzenes sūta.

RL: Mēs šobrīd sarunājamies ar jūsu smadzenēm?

Vestermane: Es domāju, ka jā.

RL: Kad jūs sakāt “es” un “smadzenes”, jūs tomēr nodalāt šīs divas lietas.

Vestermane: Pašlaik manas smadzenes darbina manus valodas un balss centrus. Pateicoties tām, mēs sarunājamies. Ja ir bojājums valodas centrā, cilvēks nespēj runāt.

RL: Sanāk, ka, runājot par savām smadzenēm, jūsu smadzenes runā pašas par sevi?

Vestermane: Protams, tur ir zināma subjektivitāte. Kā es tās varu izpētīt?

RL: To, ka jūs atrodaties savās smadzenēs, jūs teicāt pilnīgi definitīvi. Tur nebija šaubu.

Vestermane: Tāpēc, ka es turos pie šī neirozinātnes koncepta. Tā ir mana vide, nevis, teiksim, reliģiskais skaidrojums.

RL: Kā jūs varat zināt, ka esat jūsu smadzenes?

Vestermane: Man pagaidām nav citu variantu.

RL: Kāpēc nav?

Vestermane: Es taču nevaru būt jūsu smadzenes. Vai lampas smadzenes. Ikdienas šaubas par pacientu diagnozēm un ārstēšanas metodi man ir nepārtrauktas, jo ir dažādi varianti. Par savām smadzenēm man īpaši šaubu nav.

RL: Ja ir dažādi varianti, vai tas nozīmē, ka pastāv brīvā griba?

Vestermane: Tas atkal ir sarežģīts jautājums, par kuru neirozinātnē viedokļi dalās. Es vairāk pieturos pie tā, ka brīvā griba nepastāv. Ir eksperimenti, kuri parāda, ka impulsu pārraide smadzenēs sākas, pirms cilvēks apzināti pieņem lēmumu. Ir simts milisekundes no brīža, kad neironi sāk darboties, līdz momentam, kurā cilvēks apzinās, ka viņš grib paņemt glāzi ūdens. Līdz ar to rodas jautājums: kurā brīdī sākas brīvā griba paņemt ūdeni? Par ūdeni varbūt nav labs piemērs, jo tas ir saistīts ar slāpēm un pamatvajadzību apmierināšanu. Bet, ja man vajag maizi un veikalā ir divdesmit pieci varianti, gala izvēle ir impulsīva – piemēram, smukāks iepakojums. Tas notiek, ja ir par daudz izvēļu.

RL: Labi, tas būtu par maizi. Bet, cik saprotu, jūs pieņēmāt arī lēmumu domāt par sevi kā par smadzenēm?

Vestermane: Es visu laiku ikdienā domāju par citiem. Es par sevi patiesībā praktiski nedomāju.

RL: Taču šobrīd jums ir tāda izdevība. Tajā brīdī, kad jūs pieņemat lēmumu domāt par sevi kā par smadzenēm, jūs šo lēmumu pieņemat racionāli?

Vestermane: Es par sevi nedomāju kā par smadzenēm. Es par sevi domāju kā par funkcionējošu organismu. Un es sev jautāju, kāpēc es jūtos tā, kā jūtos, jo es negribu tā justies. Bet es nevaru visu izvilkt ārā vārdos un faktos. Tur ir kaut kas, ko es joprojām nezinu. Smadzenes pēc būtības ir slinks orgāns un visu laiku tiecas taupīt enerģiju, tās nedara neko tāpat vien. Un tās virza motivācija, virzība uz mērķi, ja tāds ir. To ļoti labi var sajust uz noguruma fona, kad sākas tā saucamā prokrastinācija. Nav tā, ka tu neko nedari, bet tu dari ne to, ko tai brīdī vajag. Piemēram, ir jāraksta atskaite. Ir visādas bažas par to, vai izdosies, vai būs pareizi u.tml., tāpēc es labāk aizeju nomazgāt traukus. Uzreiz ir redzams rezultāts, tāpēc manām smadzenēm ir skaidrs, priekš kam to vajag.

RL: Kam to rezultātu vajag?

Vestermane: To vajag tajā brīdī man kā cilvēkam. Atskaite būtu jāraksta, lai es iekļautos savā sociumā, darba vidē.