Es pats nezinu, kāpēc taisu filmas. Jūs zināt?

Šī kinorežisoru Frica Langa un Žana Lika Godāra saruna notika 1964. gadā, tas ir, gadu pēc tam, kad abi kopā bija beiguši strādāt pie filmas “Nicinājums”. Langam tobrīd bija 73, Godāram – 34 gadi. Saruna tika filmēta, un režisors Andrē Labarts uz tās pamata izveidoja 60 minūšu TV dokumentālo filmu populārajam seriālam “Cinéastes de notre temps” (“Mūsdienu kinorežisori”). Filma tika pirmizrādīta 1967. gadā un pieejama YouTube.

Žans Liks Godārs: Jūsu vārds ir Frics Langs, un mani sauc Žans Liks Godārs. Jūs esat uzņēmis daudz vairāk filmu nekā es. Pieļauju, ka jūs zināt, cik jums to ir.

Frics Langs: Nē, nezinu. Bet es zinu, ka jūs zināt…

Godārs: Zinu gan.

Langs: …jūs par mani un manām filmām zināt daudz vairāk nekā es.

Godārs: Jums ir 42 filmas..

Langs: Ak Dievs! Pārāk daudz.

Godārs: Un šajās 42 filmās jūs esat pievērsies daudzām dažādām tēmām un svarīgiem satricinājumiem Eiropas un Amerikas vēsturē. Tomēr šodien es gribētu… Ja kāds, kurš tik labi nezina kino un nepazīst jūs, vaicātu jums, Fricam Langam: “Kā jūs definētu cilvēku? Un vēl konkrētāk – režisoru?” Vai viņš ir strādnieks vai mākslinieks? Kāds ir cilvēks, kurš reizē ir arī režisors? Kādas īpašas pazīmes viņam piemīt?

Langs: Jūs jau zināt, ka man nepatīk vārds “mākslinieks”. Ko tas vispār nozīmē? Tas ir cilvēks, kurš daudz strādā un kurš labi prot savu darbu. Manuprāt, labs ķirurgs ir mākslinieks. Es esmu cilvēks, kurš daudz strādā un kuram patīk savs darbs. Jāatzīst, pat ļoti patīk. Tas arī viss.

Godārs: Es gan to redzu mazliet citādi: es tomēr domāju, ka Van Gogs bija mazliet svarīgāks par galdnieku, kas izgatavoja molbertu, uz kura viņš gleznoja, kaut arī tas bija ļoti labs molberts.

Langs: Jums, protams, ir pilnīga taisnība. Tas ir neparasts piemērs, bet ļoti labs. Kas zina, varbūt man nav taisnība, varbūt es kļūdos. Bet, klau, jūs zināt…

Godārs: Vai jūs sevi labprātāk uzskatāt par galdnieku vai par mākslinieku?

Langs: Nē, par galdnieku ne. Es sevi uzskatu par strādnieku.

Godārs: Par strādnieku? Bet visi taču domā, ka kino neviens nestrādā, kaut gan…

Langs: Jā, skatītāji domā, ka filmas rodas pašas no sevis. Ka tā ir izklaide. Viņi nezina, ka tas ir ļoti, ļoti smags darbs. Ziniet, man liekas, ka man un jums ir kaut kas kopā – franciski tā saka?

Godārs: Kaut kas kopīgs.

Langs: Kopīgs. Es domāju, ka jūs esat romantiķis. Un es arī. Bet neesmu drošs, vai šajos laikos ir labi būt romantiķim.

Godārs: Šajos laikos, man liekas, tas ir slikti.

Langs: Kāpēc?

Godārs: Tāpēc, ka būt romantiķim ir sentimentāli.

Langs: Nē, es jums teikšu, tas nav sentimentāli, it nemaz ne. Es domāju, ja cilvēks nav romantisks, ja viņš ir ciets kā smagā tehnika, tad viņš neko nevar pateikt.

Godārs: Tā ir, tehnika nav romantiska.

Langs: Jā, it nemaz ne. Es negribu skatīties uz pasauli kā mašīna, kā kaut kāds automāts. Un ir vēl viena lieta... Jūs pirmīt jautājāt, kāds, pēc manām domām, ir režisors. Es domāju, ka režisoram ir jābūt mazliet (aizdomājas un sit knipjus)… psychoanalyst.

Godārs: Psihoanalītiķim.

Langs: Jā, psihoanalītiķim. Viņam jāvar palīst aktierim zem ādas. Viņam jāzina, kāpēc cilvēki scenārijā dara to, ko viņi dara. Tāpēc uzskatu, ka viņam jābūt psihoanalītiķim. Kad man reiz par šo jau vaicāja, man ienāca prātā ideja, no kuras vairs netieku vaļā. Kāds cilvēks man teica: “Es ļoti labi zinu, ko jūs centāties panākt un kas jums bija prātā, taisot “M”.”

Godārs: Tiešām?

Langs: Un es viņam jautāju: kā jūs to varat zināt? Viņš man kaut ko atbildēja, es vairs nezinu, ko… Uz ko es atbildēju, ka tas ir stulbums. Bet pēc tam es sāku domāt. Varbūt visās mūsu filmās ir mūsu sirds un iekāres un viss, ko mēs mīlam vai pieviļam… Ja kādu dienu atradīsies cilvēks, kurš spēs mūs – mani un jūs – izanalizēt, varbūt viņš to sapratīs. Es pats nezinu, kāpēc taisu filmas. Jūs zināt?

Godārs: Nē.

Langs: Manuprāt, šis cilvēks sapratīs, kāpēc mēs to darām. Bet uzskatu, ka režisoram jābūt arī psihoanalītiķim.