Atstājiet mani vienu

2019. gada vasarā mans draugs kinorežisors Aleksandrs Šeins ierosināja doties ceļojumā, lai satiktu Žanu Liku Godāru (1930–2022). Sarunās ar savu kolēģi Aleksandru Šapiro Šeins bija nonācis pie neprātīgas idejas Kannās radīt Godāra mauzoleju un piedāvāt viņam iespēju mūsu rīcībā nodot savu ķermeni vai vismaz dvēseli. Tai bija jākļūst par noslēdzošo sēriju mūsu kopīgi aizsāktajā “Rīgas Laika atlantā”, kurā jau bija tapušas filmas ar Borisu Juhananovu, Ludmilu Maksakovu, Oļegu Kuļiku un Broņislavu Vinogrodski. Šīm sarunām un filmām cauri vijas strīds starp mākslu un dzīvi kā jautājums, kas nosaka – kā māksla veido dzīvi un kā dzīve nosaka mākslu. Pa ceļam pie Godāra notika sarunas par to pašu ar Hermani Niču un Ivanu Viripajevu. Ceļš pie Godāra bija daudzu maģisku šķēršļu pilns; tos mēs mitoloģizējām kā meistara noteiktus pārbaudījumus. Dažādi Godāra miera sargātāji mums teica, ka viņš ir atvaļinājumā, aizbraucis, atgriezīsies pēc mēneša. Beidzamais pārbaudījums bija Rolas (Rolle) ciematiņa iedzīvotāju pretrunīgās norādes uz Godāra dzīvesvietu, kas lika mums trīsreiz apstaigāt kvartālu. Iepriekšējā dienā Godāra pastkastītē ielikuši žurnālu Rīgas Laiks angļu valodā līdz ar vēstuli, kurā aicinājām viņu uz sarunu, agrā 2019. gada 15. jūlija rītā mēs devāmies uz senāko, labāko vietējo kafejnīcu-konditoreju, kas nosaukta Kristofa Morē vārdā (ConfiserieChristophe Moret), un sākām aktīvi gaidīt Godāra ierašanos. “Aktīvi” te nozīmē – runājot par iespējamās tikšanās jēgu, par patiesu pieeju šai sarunai, par to, kāpēc mēs to darām; galu galā mēs ķērāmies pie grafiska scenārija, kuru varētu lūgt Godāru īstenot. Tajā brīdī, kad tika pabeigts scenārija tīrraksts un Šeins teica: “Būtu lieliski, ja viņš tagad ienāktu,” – kafejnīcā un kadrā ienāca Žans Liks Godārs.

Pēc brīža es piegāju pie viņa galdiņa. Starp mums notika šāda vārdu apmaiņa.

Rītups: Atvainojiet, ka jūs traucēju.

Godārs: Tad netraucējiet.

Rītups: Esmu atbraucis no Rīgas, lai ar jums parunātu.

Godārs: Es dzeru kafiju.

Rītups: Gribu jums iedot mūsu žurnālu angļu valodā.

Godārs: Nevajag. Man nepatīk lasīt angliski. Mani neinteresē tas, kas rakstīts angliski.

Rītups: Mēs ar draugu izveidojām jums scenāriju. Vai jūs būtu ar mieru to apskatīt?

Godārs: Nē, man nav tādas vēlēšanās. Es vairs ar to nenodarbojos. Esmu prom no visa.

Rītups: Atvainojiet, ka iztraucēju.

Godārs: Atstājiet mani vienu.

Rītups: Labi.

Godārs: Paldies. Lai Dievs jūs svētī.

Mūsu saruna ilga 39 sekundes. Šeins joprojām uzskata, ka meistars šajās dažās frāzēs mums ir pateicis visu svarīgo, ko gribējis. Šie vārdi vēl ir pakļaujami interpretācijai, taču uz šī žurnāla numura vāka redzamā Aleksandra Šeina Godāra fotogrāfija 2022. gada 13. septembrī izmainīja savu nozīmi.