Galvenais, vajag knibināties

Parunāsim par visagrākajām atmiņām, kas jums ir par jūsu ģimeni, tuvāko apkaimi un mājām.

Nezinu, ko teikt. Tas nu ir grūts jautājums. Man ir daudz atmiņu, visādi sīkumi un krikumi.

Pavaicāšu, kur jūs Fārrokavejā dzīvojāt, vai tas bija...?

Esmu dzimis kaut kur Ņujorkā, taču neko neatceros, atceros tikai Fārrokaveju, un vēl mēs, atceros, kādu gadu vai pusgadu, vai vasaru nodzīvojām vietā, kuru sauca Boldvina, Longailendā. Un tad, kādu laiku pēc Fārrokavejas, mēs padzīvojām Sīdarhērstā, bet tad man jau bija deviņi vai vienpadsmit gadi. Pēc tam mēs atkal atgriezāmies Fārrokavejā. Tāda apmēram tā ģeogrāfija.

Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?

Manam tēvam bija dažādas darbavietas un dažādi darbi. Visagrākais... Viņš, man liekas, nebija sevišķi veiksmīgs. Nezinu. Nu, sākumā. Atceros, ka kādu laiku viņš izplatīja Whiz produktus, tās bija kaut kādas lietiņas automašīnām, aksesuāri. Mums bija pilna garāža ar visvisādiem “viziem” – tas bija apmēram tas pats, kas Simoniz. Pēc tam viņš bija ķīmiskajā tīrīšanā. Viņam Ņujorkā bija ķīmisko tīrītavu ķēde, ko sauca Sanis Cleaners, kas viņam piederēja kopā ar cilvēku, uzvārdā Brokmans. Un tad viņš metās formastērpu biznesā.

Kāda bija viņa izglītība, vai tas jums ir aizķēries atmiņā?

To es lāgā nezinu. Droši vien parastā vidusskola. Pēc tam viņš iestājās kaut kādā medicīnas skolā, homeopātijas institūtā vai tamlīdzīgi. Tā bija tāda dīvaina medicīna. Bet, cik nu es to stāstu zinu, un diez cik labi to nezinu, viņam bija maz naudas, tāpēc viņš dzīvoja tādā mājā, kur visi bija ļoti nabadzīgi, un viņš mēģināja viņiem palīdzēt, un tas pajuka. Sanāca tā, ka viņš pameta medicīnas studijas.

Un jūsu māte? 

Viņai bija smalka izglītība. Viņa bija samērā veiksmīga cilvēka meita. Mācījusies ētiskās kultūras skolā, un tā, pēc visa spriežot, bija viņu diezgan spēcīgi ietekmējusi.

Tātad, ja es pareizi sapratu, jūsu tēvu interesēja zinātne. Kā tas izpaudās?

Nu, abi šie stāsti, cik man zināms, ir leģenda, tomēr stāsts ir tāds, ka pirms manas piedzimšanas viņš bija manai mātei teicis: “Ja būs puika, viņš būs zinātnieks.” Taču, vai tā tiešām bija, jums būtu jāprasa mātei. Nezinu, vai esmu šo stāstu pareizi iegaumējis. Un otra leģenda ir tāda, ka tajā laikā, kad biju ļoti mazs, viņš aizbraucis uz firmu, kas ražoja vannasistabas flīzes, un atvedis daudz vecu, nepārdotu flīzīšu. Tad viņš mēdzis tās salikt uz mana augstā krēsliņa stāvus garā rindā – tā, kā liek domino kauliņus. Kad mēs bijām to visu sagatavojuši, es drīkstēju pagrūst malējo flīzīti, un viss būvējums sagāzās. Mums bija tāda spēle. Bet tas jums, protams, jāpārjautā manai mātei, jo es precīzi neatceros. Viņš teicis: “Tagad noliksim balto, tagad zilo, tagad balto, tagad zilo.” Es dažreiz gribēju nolikt divas zilās blakus, bet viņš teica: “Nē, nē, te jābūt baltajai.” Māte stāstīja, ka viņa teikusi: “Ļauj taču bērnam nolikt zilo!” Viņš atbildējis: “Nē, mums jāpanāk, lai viņš saprot atkārtojuma ideju.” Pēc necik ilga laika es spēju tikt galā ar ārkārtīgi sarežģītām shēmām – tas ir, kad skatījos, kā tas notiek: divas zilās, baltā, brūnā, divas baltās, divas zilās, baltā... Tātad viņš bija maksimāli agri iesācis ar to, ko viņš sauca par tādu kā matemātikas ēnu. Viņš vienmēr spēlēja spēles un stāstīja man visu ko tādu, par ko viņam bija skaidrs, ka tas saistīts ar zinātni.

Kā jums bija ar grāmatām? Vai viņam mājās bija grāmatas?

Tēvam bija grāmatas. Tās nebija zinātniskas grāmatas ierastajā izpratnē. Viņam bija grāmatas – es tagad sadzejoju, bet apmēram ar tādiem nosaukumiem kā “Dēmoni, zāles un ārsti” vai “Cilvēki, ārstniecība”. Jūs saprotat, par ko ir runa. Tāda līmeņa grāmatas. 11 vai 12 gadu vecumā es bēniņos atradu mātes vai tantes skolas laika algebras grāmatu un sāku to studēt. Tātad grāmatas bija.  

Kā jums gāja skolā? Vai kaut kas no tā jums ir aizķēries atmiņā?

Atceros, ka skolā man bija tīri labas sekmes, noteikti virs caurmēra, bet aritmētikā gāja ļoti viegli. Pārāk viegli. Piemēram, kad man bija 10 vai 11 gadi, mana iepriekšējā skolotāja kādu dienu izsauca mani no klases uz iepriekšējo klasi, kurā biju gājis, lai es skolēniem izskaidrotu atņemšanu. Biju izgudrojis (tā viņi apgalvo) labāku atņemšanas paņēmienu nekā tas, ko parasti lietoja, un viņai tas bija iepaticies. Pa šo laiku viņa bija to aizmirsusi un mani izsauca no klases to izskaidrot. Visi apgalvo, ka es esot to izgudrojis, taču es tam neticu. Gan jau es šo atņemšanas paņēmienu biju iemācījies Fārrokavejas skolā, bet Sīdarhērstas skolā izmantoja citu, ne tik labu metodi. Es biju sācis atņemamo desmitu paturēt prātā, tāpat kā dara saskaitīšanā: viņi samazināja augšējo skaitli par vienu, turpretī es par vienu palielināju apakšējo. Lai vai kā, pamatskolā jau biju izslavēts par tādu kā aritmētikas brīnumbērnu.