Grūti izdzīvot zem savas valdības

Māris Gailis: Nu ko, Valdi, prieks, ka varam aprunāties netraucētos apstākļos!

Valdis Birkavs: Gan jau mūs patraucēs.

Gailis: Varbūt skaistā meitene parādīsies un mēs varēsim paņemt kaut ko aperitīvā. Starp citu, ko tu domā par aperitīvu?

Birkavs: Nav tie gadi, lai atteiktos.

Gailis: Ja būs šerijs, paņemsim sauso šeriju. Tas ir klasisks aperitīvs.

Birkavs: Lai atraisās mēle!

Gailis: Varētu arī šampanieti. Šķiet, Koko Šanela teica, ka šampanieti dzerot gan uz bēdām, gan priekiem, vai iemīlējusies, vai kas…

Birkavs: To teica Napoleons: šampanietis jādzer, lai svinētu uzvaru, bet, ja kauja zaudēta, tad noteikti jādzer. Man liekas, mūsu valsts dod mums pietiekami daudz tematu labai diskusijai.

Gailis: Taisnība. Savā laikā mēs uz valsts rēķina arī diezgan dzērām un ēdām, vai ne? Tu kā ārlietu ministrs to piedzīvoji vienā laidā.

Birkavs: Tā bija daļa no procedūras.

Gailis: Ko tu dzēri, kad bija pieņemšana pie Anglijas karalienes? Viskiju? Džintoniku?

Birkavs: Nav ne mazākās sajēgas. Es atceros, kā mēs sēdējām, viņa sēdēja šaipusē (rāda), bet, ko es dzēru un ēdu un vai es vispār ēdu, neatceros. Tas laiks bija pārpildīts ar entuziasmu un aizrautību, par ēšanu un dzeršanu domāju daudz mazāk nekā tagad. Mani bija trīs principi: es nekad neesmu noguris, es nekad negribu ēst, man ir pilnīgi vienalga, kāds laiks. Bet, protams, bija jāatpūšas, bija jāpaēd, un lietussargu arī vajadzēja.

Gailis: Valdi, kā tu domā, par ko lai mēs te parunājam?

Birkavs: Es gribētu, lai tu palūkojies atpakaļ un uz priekšu jautājumā, kurā biji iniciators, atbildīgais un, iespējams, vienīgais Latvijas ministrs, kas no tev piešķirtajiem 11 miljoniem ietaupīja trīs miljonus un atgrieza atpakaļ budžetā. Es runāju par tavu valsts reformu, tu radīji bezpersonas kolektīvo valsts vadību – birokrātiju.

Gailis: Es, protams, par to esmu domājis. Ja runājam par birokrātiju, man skumīgi skatīties, kā tas beigās ir sanācis, kā ir tagad. Vai mēs nepareizi ielikām pamatus? Ļoti iespējams. Man nav skaidrs, kur toreiz kļūdījos, bet tagad izskatās slikti.

Birkavs: Man bija telefonsaruna ar prezidentu, un es minēju trīs jautājumus, kuros mēs ielikām pamatus un kuri lielā mērā turpina darboties līdz šai dienai. Ir ļoti svarīgi pārskatīt, vai tie pamati bija nepareizi vai arī kļūdas pieļautas procesā. Es uzskatu, ka pamati bija pareizi un kļūdas tika pieļautas procesā, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

Gailis: Es tikko pārlasīju Edmunda Krastiņa eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk”¹. Esi lasījis? Ļoti labs gabals.

Birkavs: Jā, visiem iesaku!

Gailis: Tur ir vairākas pareizas lietas. Var piekrist viņa pamatojumiem, ka mums iet sliktāk un grūtāk tādēļ, ka padomju okupācijas laikā esam izkauti vairāk. Bet es pamanīju vienu citu interesantu lietu, proti, lai iestātos Eiropas Savienībā, mums vajadzēja radīt ļoti daudz normatīvo aktu, likumu, Ministru kabineta noteikumu, likumdošanas process bija ārkārtīgi straujš. Tā tas bija visās trijās Baltijas valstīs. Igaunijā pēc iestāšanās ES likumdošanas procesa ātrums norima, bet šeit amoka skrējiens turpinās. Daļēji sekodami Eiropas direktīvām, daļēji pārcenšoties, daļēji izdomājot vienalga ko, lai tikai ierēdņiem būtu vairāk darba, mēs aizvien vairāk un aizvien ātrāk ražojam nevajadzīgus normatīvos aktus. Ko tu par to saki?

Birkavs: Zini, es drusku pieķeršos tam pirmajam punktam, ko tu pieminēji. Tiešām, okupācijas laikā cieta daudzi, mēs zaudējām milzīgu daudzumu cilvēku. Bet man rādās, ka kopējais zaudēto iedzīvotāju skaits, kopš esam Eiropas Savienībā un NATO, ir lielāks par skaitu, ko pazaudējām no 1918. līdz 1990. gadam.

Gailis: Nu, nezinu vai. Krastiņš raksta par kaut ko citu, proti, par kvalitatīvo pusi: Latvija bija stingri priekšā Lietuvai, Igaunijai, jo labu daļu ekonomiskās aktivitātes un kapitāla esamības nodrošināja vācbaltieši un ebreji. Vācbaltieši tika aizsaukti 1939. gadā, un ebrejus... Mēs zinām, kas ar viņiem notika, Holokausts. Krievi arī daļu paspēja izvest, tie vismaz nezaudēja dzīvību, bet nonāca Sibīrijā. Un, protams, arī darbaspējīgākā, pieredzējušākā daļa latviešu pēc asiņainā 1940., 1944. gada aizbrauca. Savukārt lietuvieši mācēja izmantot padomju varu, viņi nekautrējās piedalīties, kolaboracionēt, un tagad mēs redzam rezultātus. Viņiem bijusi mazāka imigrācija, viņi ir homogēnāki, viņi krievus, kas tur dzīvo, pilnībā asimilējuši, asimilējuši, nevis integrējuši, un tagad viņu attīstība iet milzīgi strauji, viņi aizies tālu priekšā.

Birkavs: Es tomēr atgriežos pie tā, ka mēs ārkārtīgi daudz cilvēku zaudējam, ne tik drausmīgi, kā tas bija pirms tam, bet viņu šeit vairs nav.

Gailis: Tu domā tos, kas emigrēja, meklējot darbavietas?

Birkavs: Protams, maksājumi, ko viņi sūta tuviniekiem, kuri palikuši šeit, ir labs papildinājums, bet tagad maksājumu skaits sāk stipri mazināties, tāpēc ka aizbrauc arī ģimenes. Un viens no jautājumiem ir: kāpēc tas notiek vairāk nekā citur? Bet atgriezīsimies pie birokrātijas. Kāpēc mums pietrūkst skolotāju? Vajadzētu izanalizēt, cik skolotāju šobrīd strādā valsts birokrātijā.

Gailis: Un cik dakteru!

Birkavs: Valsts ieņēmumu dienests mums ir četrreiz lielāks nekā Igaunijā.

Gailis: Un iekasē divreiz mazāk. Birokrātija attīstās kā veselīgs, labi barots organisms, tā dalās kā amēba. Viņi vienmēr izdomā vairāk darbu, un, kad darbs ir izdomāts, pietrūkst resursu, lai to veiktu, un tā nepārtraukti. Šobrīd birokrātijas algas ir lielākas par uzņēmējdarbības algām. Tas taču ir pilnīgs absurds, un arī ierēdņu skaits pieaug, neskatoties uz iedzīvotāju skaita sarukumu.

Birkavs: Birokrātija ir absolūti nepieciešama.

Gailis: Zināms. Paši radījām.

Birkavs: Tas ir skelets, tā ir bezpersoniska, kolektīva valsts vadība, bet tai ir viens ļoti specifisks talants: tā sevi atražo. Vieni birokrāti rada darbu citiem birokrātiem, un ne tāpēc, ka viņi tā grib. Viņi var būt labticīgi un ar savu labticību nogalināt demokrātiju.

Gailis: Jā, tā ir aizbildnieciskā sistēma, sociālisma pamatbūtība: ierēdniecībai jākontrolē pēc iespējas vairāk cilvēka sfēru, jo vairāk, jo labāk. Tā saucas demokrātija, bet pēc būtības tā vairs tāda nav. Kad mēs bijām pie teikšanas, bija daudz lai arī nepieredzējušu, tomēr spēcīgu, enerģisku cilvēku, kas ķērās pie politikas, bet ierēdniecība tikai veidojās. Tagad esam nonākuši pie situācijas, kad ierēdniecība kontrolē šo valsti, bet politiķi gandrīz neko nevar darīt.

Birkavs: Ierēdņi dancina politiķus.

Gailis: Ja esi tikko iecelts ministrs, tu aizej pie sava valsts sekretāra… Tu vari nezin ko gribēt, tev pateiks: “Paga, paga, normatīvs akts vai direktīva no Briseles neļauj šo brīnišķīgo ieceri realizēt.” To es redzu nozarēs, ar kurām esmu saistīts.

Birkavs: Es gribu teikt, ka tev bija taisnība, veidojot dienestu tādu, kāds tas bija, jo pirmajos 10 gados bija vajadzīgs panākt ierēdņu kvalifikāciju, lai varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un tas tika izdarīts.

Gailis: Viena mana kļūda bija sekojoša. Mēs iedibinājām jaunu ministriju, Valsts reformu ministriju, reformas pabeidzām divarpus gados un ministriju likvidējām. Smaga kļūda, manējā. Man šķita, ja es solīju, tad jāizpilda, jo tas bija paša varā – likvidēt savu ministriju!

Birkavs: Es pielaidu kļūdu, likvidējot Kultūras ministriju.

Gailis: Manuprāt, vajadzēja tā, ka jābūt ļoti cietam, stingram politiskam instrumentam – varbūt nevajadzēja obligāti ministriju, varbūt pietiktu ar Ministru prezidenta biedru –, kas ierobežo un skatās, lai ierēdniecība neuzblīst ar nevajadzīgām prasībām.

Birkavs: Es to sistēmu redzu citādi.

Gailis: Un kā tu to redzi?

Birkavs: Man patīk ASV princips: ja budžetā trūkst naudas, un mums tās noteikti trūkst, tad no janvāra slēdz visas iestādes un finansē tikai tās, bez kurām pilnīgi nevar iztikt. Un tad skatās, kur darbs turpinās normāli, bet bez kurām var iztikt. Reiz es televīzijā izteicu šo domu un man…

Gailis: Es tikko biju televīzijā TV24, un viena aktualitāte bija tāda, ka atkal ir jauna Briseles direktīva, jauna iniciatīva, būs speciāli noteikumi un visa tauta varēs piedalīties likumdošanas normatīvo aktu radīšanā. Tātad – no visiem prasīs kaut kādu viedokli, visu rakstīs iekšā, to apkopos un ņems vērā. Tas ir tik stulbs piedāvājums! No parastās tautas neviens nesaprot Briseles mandarīnu valodu, ja to nav mācījies gadiem, tie ir penteru penteri. Tā ir vēl viena birokrātiska lieta, kas prasīs jaunus resursus un palielinās ierēdņu skaitu.

Birkavs: Es ļoti kritiski skatos uz mūsu kolēģa un drauga Egila Levita prezidentūru, to neesmu slēpis, bet viņš ir izdarījis vienu labu darbu, kuru parlaments pa daļai diemžēl nobremzēja. Viņš ierosināja izveidot iedzīvotāju padomes pie pašvaldībām, kas brīvprātīgi, bez apmaksas piedalās pašvaldību darbā kā iedzīvotāju pārstāvji.

Gailis: Pašvaldību darbā ir citādi, es runāju par valsts līmeni.

Birkavs: Es neredzu nekā slikta iedzīvotāju līdzdalībā caur internetu.

Gailis: Nē, tur nav nekādu problēmu. Piedalīšanās ir ļoti laba lieta, es runāju par mehānismu, kurš būs jārada. Piedalīties vajadzētu caur partijām. Un arī šeit mēs baigi atpaliekam, ja salīdzina ar Igauniju un Lietuvu.

Birkavs: Te vēlreiz esmu spiests kritizēt Egila Levita iniciatīvu, kas sākotnēji man šķita pozitīva, par partiju finansēšanu no budžeta. Manuprāt, tā ir radījusi vēlmi darbu partijās pārvērst par biznesu. Uztaisi mazu partiju, saņem piecas vietas parlamentā un dzīvo cepuri kuldams.

Gailis: Tas nav tik vienkārši!

Birkavs: Tas nav tik vienkārši, bet, aizliedzot gandrīz visus pārējos finansējumus, mēs vairs neredzam, kas ko lobē.

Gailis: Jā, tā ir tāda mode. Tas atkal ir to pašu birokrātu pirksts. Ja man būtu vara, es liktu plānu samazināt ierēdņu skaitu par trešdaļu, likvidēt visdažādākās ierēdņu pārvaldītās funkcijas, atstājot tās sabiedriskajām organizācijām. Šis tas ir izcīnīts ārstiem, arhitektiem un būvniekiem, bet es atstātu daudz mazāk kontroles. Es, piemēram, tai pašā televīzijā satiku vienu skolas direktori, un viņa saka: “Laba lieta tā militārā mācība, arī no sporta viedokļa nav slikti, bet mēs nevaram dabūt skolotāju.” Es saku: “Paņemiet kādu pieredzējušu zemessargu!” – “Nedrīkstam, nav profesionālās pedagoģiskās izglītības.” Paies gadi, kamēr saražos. Līdzīga problēma ir ar otro svešvalodu, laukos nevar dabūt skolotāju. Ja par varas makti negrib mācīt krievu valodu, tad vai nu vispār atcelt, vai pārejas periodā kaut kā atvieglot situāciju, bet arī to nedara.

Birkavs: Tātad mums vajadzīga debirokratizācija, deregulācija un…

Gailis: De-debilizācija arī.

Birkavs: Deliberalizācija pie mums jau notiek.

Gailis: Taisnība, no klasiskā liberālisma mēs attālināmies milzu soļiem. (Pienāk viesmīlis.) Jūs mums kaut ko iedosiet?

Viesmīlis: Ar tādu nolūku es atnācu.

Gailis: Labi, Valdi, tagad pievērsīsimies vēl svarīgākām lietām. (Aplūko dzērienu karti.) Bezalkoholiskie dzērieni, tos mēs ignorēsim. Zini, ko mēs varētu darīt? Mēs varam iešaut vienu Luāras kremānu. Dzirkstošais vienmēr noder, ja jau Napoleons cienīja un Šanela arī. Tagad par ēdienu. Varu tev nolasīt. (Lasa ēdienkarti.) Ir tapas ar tīģergarnelēm, ar auksti kūpinātu lasi, ar dzeltenspuru tunča fileju, ar pīļu aknu pastēti un sīpolu marmelādi, ar serrano šķiņķi, ar liellopa rostbifu, ar chorizo desu, ar mīksto sieru. Ir arī veģetārās un bezglutēna. Tev taču nav glutēna problēmu?

Birkavs: Nē.

Gailis: Ļoti labi. Ir visdažādākās uzkodas, protams, olīvu izlase... Bet kā tu domā, ņemam kaut kādus salātus, ņemam tapas, kādu zupu? Mūs finansē, kā sapratu. (Lasa.) Vasaras tomāti... Vasara jau pagājusi, bet ir tomātu krēmzupa. Lapu salāti, Nicas salāti ar tunci, Cēzara salāti, kazas siera salāti, burrata ar Latvijas tomātiem, rukolas pesto un burrata ar biešu karpačo. Un tad ir pamatēdieni – gaļa un zivis. Uz kuru pusi tu?

Birkavs: Gaļa.

Gailis: Urugvajas antrekots ar garšaugu mērci un trifeļu un parmezāna mājas kartupeļiem – tas izklausās labi. Tad ir pīles kājas konfits ar burkāniem…

Viesmīlis: Pīles diemžēl nav.

Gailis: Labi. (Lasa.) Grillētas vistas un dārzeņu kārtojums, pesto pasta tagliatelle ar parmezāna kraukšķīgo vistu, pasta carbonara, veģetārā carbonara arcukīni, ņoki.

Birkavs: Tu pats esi noskaņots uz otro?

Gailis: Es kaut ko ēdīšu, jā, protams.

Birkavs: Kas tur ar tām olīvām?

Viesmīlis: Olīvu plati var uztaisīt.

Birkavs: Man olīvas un salātus ar kazas sieru.

Gailis: Es paņemšu burratu ar Latvijas tomātiem. Tas sākumam. Tagad otrais – vai nu steiks, vai burgers, vai grillēta vista.

Birkavs: Steiks acīmredzot. Bet viņi droši vien ir lieli.

Viesmīlis: 200, 250 gramu.

Birkavs: Neapēdīšu.

Gailis: Paņemsi līdzi, doggy bag!

Viesmīlis: Jā, to mēs varam.

Birkavs: Nu tad dodiet!

Gailis: Labi, sāksim ar aukstu kremānu.

Viesmīlis: Baltu? Rozā?

Gailis: Baltu, vai ne?

Birkavs: Jā, un glāzi sarkanvīna.

Gailis: Sarkanvīnu pie gaļas.

Viesmīlis: Jā, es pie steika atnesīšu kaut ko pagaršot.

Gailis: Es ņemšu antrekotu, vidēji gatavotu.

Viesmīlis: Antrekotu pagatavosim ar grillētiem dārzenīšiem.

Gailis: Jā, ļoti pareizi.

Birkavs: Paldies.