Ikviens cilvēks ir interesants

Palestīnā, Karmela kalna pakājē, krievu cariskās armijas virsnieka un krievu zobārstes ģimenē 1933. gadā dzimušajam Oksfordas vēsturniekam Teodoram Zeldinam es ar apbrīnu sekoju gadus desmit, kopš brīža, kad iepazinos ar viņa BBC radiolekcijām par sarunas vēsturiski mainīgo vietu un lomu cilvēku dzīvē (uz lekciju pamata sagatavotā grāmata Conversation iznāca 2001. gadā) un viņa dibināto Oksfordas Mūzas fondu (oxfordmuse.com), kas ne tikai regulāri organizē sarunas starp svešiniekiem, bet palīdz darba devējiem un ņēmējiem visdažādākajās jomās saprast vienam otra vajadzības un vēlmes, kā arī veic priekšdarbus nespeciālistu augstākās izglītības programmas veidošanai Oksfordā, lai tās dalībniekiem ļautu iepazīt dzīvi un domāšanas iespējas no dažādu profesiju un specialitāšu pozīcijām. Esmu gatavs piekrist tiem, kas Zeldinu uzskata par Gibona un Burkharta raudzes vēsturnieku, par meistaru, kura veikums var atstāt iespaidu ne tikai uz viņu lasošiem laikabiedriem, bet arī uz vairāku nākamo gadsimtu lasītājiem. Lai gan viņš ir Britu akadēmijas biedrs un saņēmis Lielbritānijas augstāko apbalvojumu vēsturniekam (Vulfsona balvu), kā vēsturnieks un plaša vēriena intelektuālis Zeldins ir daudz pazīstamāks Francijā nekā Lielbritānijā. Tas saistīts ar viņa lielāko, 20 gadu laikā tapušo darbu “Franču kaislību vēsture 1848–1945”, kura 2000 lappusēs viņš “tiecās izģērbt frančus”, kā rezultātā viņu salīdzināja ar “mūsdienu Balzaku”, un, kā izteicās viens no šo sējumu pēckara Francijai veltītā turpinājuma apskatniekiem, Zeldins “mūs saprot labāk nekā tie, kas pār mums valda, labāk nekā mūsu laulātie, mūsu priekšnieki un mūsu bērni”. Tas kļuva iespējams, pateicoties Zeldina uzmanības vektora nomaiņai: no vēsturniekiem ierastā skatījuma, kura centrā ir politiski vai militāri notikumi, dažādu sociālo grupu vai politisko strāvojumu aktivitātes, Zeldins uzmanīgi aplūko dažādu kaislību un emo- ciju vietu individuālās dzīvēs, kuru gaismā lielās, vēsturnieku iemīlētās tēmas kļūst otršķirīgas. Vēlāk viņš uz Franciju atsaucās kā uz savu laboratoriju, kurā, pateicoties franču artikulētībai un senai runas kultūras un publisku debašu tradīcijai, bija iespējams mikroskopiskā līmenī pētīt cilvēku dažādību (Tokvilam šķita, ka demokrātija cilvēkus padarīs līdzīgākus; Zeldina darbi pierāda tieši pretējo). Zeldina paša vārdiem runājot, visos viņa darbos viņu vada mēģinājums atbildēt uz trim jautājumiem: kur cilvēks var meklēt iedvesmojošākus veidus, kā pavadīt katru dienu un gadu? Kādas iespējamās cilvēka ambīcijas vēl palikušas neizpētītas līdzās laimei (“laime ir visstraujāk augošā reliģija pasaulē”), turībai, ticībai, mīlestībai, tehnoloģijām un terapijai? Kāda ir iespējamā loma indivīdiem ar neatkarīgu prātu vai tiem, kas jūtas izolēti, citādi vai nekam nederīgi? Šie jautājumi sazarojas daudzos citos jautājumos gan jau astoņās valodās tulkotajā grāmatā “Cilvēces intīmā vēsture”, gan Zeldina pēdējā grāmatā “Dzīves slēptās baudas: jauns veids, kā atcerēties pagātni un iztēloties nākotni” (2015), kas abas balstītas uz dažādu laikmetu un civilizāciju cilvēku personīgajām liecībām, vēstulēm, atmiņām un dienasgrāmatām. Atšķirībā no tīri akadēmiskiem vēsturniekiem, Zeldina aktivitātes neaprobežojas ar pasniedzēja un grāmatu autora funkciju izpildi: viņš ir viens no dzinējspēkiem Eiropas Komisijas pasūtītajā daudzu gadu izpētes projektā par darba nākotni (Future of Work); pirms vairāk nekā 35 gadiem Zeldins aizsāka ikgadējo Oksfordas ēdiena un gastronomijas simpoziju; viņam padomus ir lūguši un lūdz gan augstākā līmeņa Francijas politiķi, gan lielākās starptautiskās korporācijas. Pēc mūsu sarunas viņa brīnišķīgajā Art deco mājiņā netālu no Oksfordas es viņam jautāju, kā viņam izdodas sevi uzturēt tik labā formā. Viņš teica, ka tas ir vienkārši: regulāras ikdienas pastaigas un nekādu bažu.

Arnis Rītups

Teodors Zeldins: …es drīzāk tiecos atklāt, ko dažādi cilvēki īstenībā dara, ir darījuši, kas īsti viņi ir, tā ka es attiecos pret viņiem kā pret molekulām, un katrai molekulai ir savas īpašības.

Rīgas Laiks: Taču molekulas ir lielāka veseluma daļas.

Zeldins: Jā, bet tad var ieraudzīt, kur un kā tās var savienot citādi, un pārbaudīt, vai tas novedīs pie kaut kā negaidīta. Ja saliek kopā tikai idiotus, viņi radīs idiotisku rezultātu. Bet, ja vienu idiotu ieliek no viņa atšķirīgā grupā, var izrādīties, ka tas idiots nav pilnīgi idiotisks.

RL: Iespējams. Mūsu sarunā es vispirms gribētu pievērsties tam, kas cilvēkus atšķir no citiem dzīvniekiem, augiem, sēnēm un, iespējams, mašīnām, un pēc tam izsekot vairākām mākslām: mākslai dzīvot, mākslai mīlēt, mākslai sarunāties, mākslai domāt un mākslai mirt.

Zeldins: Labi. Tas ir labs plāns.

RL: Pirms kāda laika es palūdzu savai tobrīd deviņus gadus vecajai meitai Marijai padomāt, ar ko cilvēki atšķiras no visiem citiem dzīvniekiem. Pēc pusotras stundas viņa atnesa man atbildi, uzrakstītu uz sarullētas papīra lapas un aptītu ar lenti. Viņas atbilde mani toreiz pārsteidza un turpina pārsteigt. Tā bija šāda: “Cilvēks ir pašpārliecināts, pēc dabas pakļāvīgs, bet, ja saņemas, tad var paveikt visu. Viņš ir neprognozējams un neatkarīgs. Tā es domāju. – Marija tēvam.” Sākumam es gribētu lūgt jūsu komentāru par šajā aprakstā iekļautajiem elementiem.

Zeldins: Jums ir vienreizīga meita… Atvainojiet, es labāk pierakstīšu… Pašpārliecināts?

RL: Pašpārliecināts, bet pakļāvīgs.

Zeldins: Tā, ļoti labi... Nu, pašpārliecinātība kaut kādā mērā piemīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem… Bet vispār es teiktu, ka cilvēki nav pašpārliecināti. Es domāju, ka viņi ir vāji, bailīgi, viņi jau piedzimst ar savām bailēm, tāpat kā dzīvnieki. Varētu teikt, ka lapsa, medījot zaķi, ir pašpārliecināta, ka viņa to noķers. Bet daudzi dzīvnieki, kā zināms, dzīvo grupās, kur viens īpatnis ir vadošais, bet pārējiem par varu jācīnās. Viņi alkst varas tieši tāpat kā cilvēki, tā ka šajā ziņā cilvēki ir dzīvnieki… Sakot, ka cilvēks spēj paveikt visu…

RL: …ja sakopo visus spēkus.

Zeldins: Jā, nu, tā ir… tā ir tāda utopiska cerība.

RL: Kas ir specifiska cilvēkam, vai ne? Dzīvniekiem, pieļauju, utopisms nepiemīt.

Zeldins: Nē, utopisms tiem nepiemīt… Bet atkal, mēs runājam par spēju paveikt jebko, nevis par domu, ka varētu paveikt jebko. Cilvēkiem raksturīga milzīga pretestība pret visu jauno. Viņi sliecas domāt, ka pagātnē viss bija labāk un drošāk, un viņi met skatus atpakaļ pagātnē, kad vien notiek kas bīstams... Man patīk apgalvojums, ka cilvēki ir neprognozējami, jo es tiešām negribētu minēt, ko kāds cilvēks darīs nākotnē vai ko es darīšu. Cilvēki ir ļoti sarežģītas būtnes, un tāpēc viņi ir neparedzami – atšķirībā no mašīnām. Kas attiecas uz neatkarību, tad tas, manuprāt, ir pārspīlēts, jo cilvēki ir ļoti atkarīgi no mīļuma un atzinības, ko saņem no citiem.

RL: Ko jūs domājat par “pēc dabas pakļāvīgs”?

Zeldins: Jā... nu, kā jau teicu, cilvēki mēdz ļauties bailēm, viņi mēdz ļaut sevi piekrāpt, viņi viegli pakļaujas maldināšanai, balso par Trampu, viņi bieži kļūdās un pat nepamana, kā kļūst citiem par vergiem.

RL: Jūs norādījāt uz vairākiem trūkumiem manas meitas izpratnē par cilvēkiem. Bet kā jūs pats īsumā raksturotu specifiski cilvēcisko? Ar ko cilvēki atšķiras no dzīvniekiem, augiem, sēnēm, mašīnām?

Zeldins: Es teiktu, ka viņiem piemīt iztēle un zinātkāre un tas liek viņiem domāt, ka pasaule nav tāda, kāda tā izskatās. Viņi spēj pateikt, ka šis krēsls, piemēram, nav krēsls, bet sastāv no daudzām sīkām daļiņām, kuras nav saskatāmas vai ir saskatāmas tikai ar mikroskopu, vai viņi domā, ka pasaule, kurā dzīvo, nav stabila un nemainīga, tādēļ viņi izdomā Dievu vai izgudro zinātni, un viņi dara lietas, kuras nedara neviens cits dzīvnieks. Neviens dzīvnieks nav kļuvis par filozofu, kurš saka, ka... ka lietas nav tādas, kādas tās izskatās. Kaut ko tādu spēj vienīgi cilvēks, lai gan daudzi šo spēju neizmanto. Iztēle ir visfantastiskākā lieta. Un tad es pievienotu vēl vienu iezīmi: dzīvniekiem ir atmiņa par savu pieredzi un instinktīvu uzvedību, bet cilvēki spēj savai atmiņai pievienot arī citu cilvēku atmiņas. Viņi spēj sev pievienot Aristoteli vai jebko citu. Un tas izskaidro ikviena unikalitāti, jo katrs lasīdams vai pieredzēdams sev pievieno kaut ko citu. Bet cilvēku spēja noliegt to, ko viņi redz, un izdomāt, kā jūs teiktu, dažādas utopijas vai kaut ko tieši pretēju ir pamatā visai cilvēces attīstībai vēstures gaitā.

RL: Interesanti, ka neviena no jūsu minētajām iezīmēm neattiecas uz cilvēka sociālo vai politisko dabu.

Zeldins: Visas radības jau ir kaut kādā mērā sociālas. Skudras un...

RL: Jā, un bites, un...

Zeldins: Jā, visiem ir kaut kādas attiecības, cilvēks šajā ziņā nav nekas unikāls. Bet viena lieta gan: cilvēki ir izdomājuši, piemēram, nācijas. Viņi iztēlojās, ka, izveidojot nāciju, visiem pie nācijas piederīgajiem būs viens viedoklis, visiem būs vienādas vēlmes; nācija ir cilvēku kopums, kuriem piemīt kopīgas vērtības. Šo mītu radīja valdnieki un nāciju “tēvi”, jo cilvēki parasti ar aizdomām skatās uz svešinieku no blakus ciema. Bet, ja viņus sūta skolā un pēc tam uz trim gadiem iesauc armijā, var cerēt, ka beigās viņi būs gatavi mirt par savu valsti.

RL: Reizēm to ir izdevies panākt.

Zeldins: Uz brīdi. No otras puses, ieguvuši izglītību, viņi sāk uzdot jautājumus un var sākt apstrīdēt to, ko dara valdnieks. Vārdu sakot, cilvēki rada lietas, kuras pēc tam paši sāk apšaubīt, un tas, ko mēs pašlaik redzam Eiropā un Amerikā, ir ļoti uzskatāma šķelšanās sabiedrībā. Mēs nekad neesam redzējuši tik daudzas vēlēšanas, kurās procenti būtu 49 un 51 vai tuvu tam. Turklāt milzīgs savstarpējs naidīgums, pilnīgi atšķirīgas vērtības.