Kā saukt mušas vīru? Mušas partneris?

Janīna Kursīte-Pakule: No kuras puses nāk uzvārds Tīrons?

Uldis Tīrons: Iespējams, no igauņiem.

Kursīte-Pakule: Man radās tādas aizdomas.

Tīrons: Bet man labāk patīk domāt, ka tas ir no viena franču 18. gadsimta advokāta, viņa vārdā nosaukta iela Parīzē, viņš ir minēts arī vienā Prusta romānā. Un arī kristiešu moceklis romietis ir ar tādu uzvārdu.

Arturs Hansons: Bija kaut kāds rakstvedis…

Tīrons: Jā, Ciceronam. Šodien jau visu kaut ko var izvēlēties, un, ja varētu izvēlēties, es izvēlētos nevis igauņus, bet kaut ko citu.

Kursīte-Pakule: Kāpēc ne igauņus? Lai gan es saprotu, laikam tas bija Johans Kols, kas 19. gadsimta pašā sākumā apceļoja Baltiju un teica, ka pierobežā latvieši igauņus un igauņi latviešus uzskata par vissliktākajiem. Tāda kaimiņu būšana.

Tīrons: Jā, kaimiņu būšana gan. Bet būtu jāsāk runāt par iekļaujošo valodu, un es sāktu ar atsauci uz Vitgenšteinu: valoda drīzāk ir noteikts dzīvesveids. Tādēļ cilvēki, kuriem ir atšķirīgs dzīves veids, nespēj saprasties. Kā jums šķiet: cik lielā mērā valoda var ietekmēt iekļaujošas sabiedrības tapšanu, grupu neaizvainošanu un atvērtības veidošanu? Un kādi varētu būt iekļaujošās valodas mērķi?

Aiga Veckalne: No vienas puses, valoda vienmēr ir saistīta ar kopienā notiekošo, bet, no otras puses, mums jārunā arī par pašu valodu, jo tieši valoda veido to, kā mēs runājam un kā domājam. Ja paraugāmies, piemēram, kā veidojas naida runa un naida piramīda vispār, tā vienmēr sākas ar valodu.

Tīrons: Vai tad naida runa nav attieksmes izpausme? Teiksim, kādu nosaukt, es atvainojos, par “pidaru” liecina par attieksmi pret to vai citu cilvēku vai sabiedrības grupu.

Veckalne: Lielākā daļa stereotipu, kas mums ir un kas veido neiekļaujošu valodas lietojumu, visbiežāk ir neapzināti. Ne jau vienmēr gribam kādu aizvainot, sakot “invalīds”, “kurls” vai “akls”, vai, piemēram, “čigāns” vai “žīds”. Aizvainošana nav mūsu primārais mērķis. Taču naida runa ir galējs gadījums, kur bieži vien ir arī apzināts aspekts – vēlme nodarīt pāri.

Ivars Šteinbergs: Ja saprotu pareizi, jautājums ir: vai tiešām runa ir tikai par valodu? Noteikti ne. Es domāju, ka vēlme veidot iekļaujošas valodas ceļvežus izriet no kaut kā, kas nāk pirms tiem, proti, no atklāsmes par identitāšu dažādību. Piemēram, esam konstatējuši, ka identitātes ir dažādas, taču mūsu valoda šo dažādību neatspoguļo, tādēļ mēs pielāgojamies, izdomājam vai atrodam veidus, kā valodas plastiku izmantot realitātes labā. Var rasties priekšstats, ka ar valodas palīdzību gribam realitāti mainīt, lai gan patiesībā ir otrādi.

Tīrons: Mani mulsina šis “mēs” lietojums. Pirmkārt, ir diezgan maz cilvēku, kas saprot, ka ir daudz dažādu identitāšu. Otrkārt, ir cilvēki – tādi kā es –, kas kategoriski noliedz pašu identitātes jēdzienu, tāpēc mēs nevaram runāt par kaut kādu “mēs” pat šajā gadījumā, pie šī galda. Es saprotu, ka pastāv tendence runāt par identitātēm un saistībā ar to veikt tās vai citas izmaiņas valodā, bet svarīgāk man šķiet, ka ir kāds, kurš šīs izmaiņas cenšas veikt. Kas ir šie “mēs”, kas cenšas mainīt valodu, balstoties uz priekšstatiem, kas nupat tika ieskicēti?

Veckalne: Valoda vienmēr ir mainījusies, jo ir bijusi kaut kāda vajadzība.

Tīrons: Mainījusies! Vai ievērojāt, ka lietojat darbības vārdu bez darītāja?

Veckalne: Bet šobrīd taču neviens nemaina.

Tīrons: Man ir aizdomas, ka maina. Es zinu, ka jūsu gatavotajā ceļvedī¹ ir speciāli atrunāts, ka tas nav domāts kā direktīvu apkopojums, taču, ja domājam, kā šādu valodu varētu iedzīvināt sadzīvē, man atkal būtu jāatgriežas pie Vitgenšteina dzīves veidiem, proti, to var vai nu iedzīvināt cilvēki, kas atbilstoši dzīvo un runā, vai arī uzspiest administratīvi.

Veckalne: Valodu vienmēr, manuprāt, ir iedzīvinājuši cilvēki, kas tā runā. Piemēram, divtūkstošo gadu sākumā valodnieki nolēma ietekmēties no zviedru valodas un izdomāja, ka nu izmantosim vārdu “dators”. Vajadzība pēc noteiktiem vārdiem rodas, kad parādās jaunas reālijas vai arī ja cilvēki sāk atklātāk stāstīt, kas viņi ir un kā viņi jūtas. Pēc tam rodas vai nerodas vārdi. Ne jau kāds sēž stikla kalnā un maina.

Kursīte-Pakule: Ir labi, ka šī diskusija ir rosināta, ir labi, ka ir parādījies iekļaujošās valodas ceļvedis, bet, manuprāt, pieeja ir no nepareizās puses. Svarīgākais ir attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem, pret nebinārām personām, pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, cilvēkiem ar autismu. Tas, kā to sauc valodā, tas jau ir pastarpinājums, daudz svarīgāka ir cieņpilna izturēšanās un pacietīgi skaidrot, nevis vienai pusei apmētāt otru ar dubļiem. Es rūpīgi izskatīju šo ceļvedi, un man tas radīja asociācijas ar Orvela jaunrunu. Piemēram, “cienījama vecuma” ieteikts aizstāt ar “vecāka gadagājuma”. Man kā gados vecākai būtnei ir svarīgi, lai pret mani izturas ar cieņu. Ne viens, ne otrs nav aizvainojošs, un būtu muļķīgi apvainoties par vienu vai otru variantu. 20. gadsimta otrajā pusē man bija ilūzija, ka aizejam no mītiskās domāšanas, bet tagad… Varbūt tā ir kara situācija, varbūt tā ir vispārējā haosa situācija, kad ar vārdiem mēģinām aizsegties. Nupat Čehijas politiķis Krieviju nosauca par cilvēces atkritumiem. Vai tas ir politiski korekti? Nav. Bet bombardēt bērnu slimnīcu un mierīgos iedzīvotājus ir ne vien nekorekti, bet vispār necilvēciski. Vai, piemēram, ukraiņu jūrnieka pateiktais “русский корабль, иди uz turieni”; pateikt: “Krievu kuģi, ej tālāk!” – tas nebūs tas.

Šteinbergs: Es varu mēģināt izvērst savas domas attiecībā pret salīdzinājumu ar Orvela jaunrunu. Es saprotu, no kurienes tas salīdzinājums izceļas, bet, manuprāt, šeit situācija ir mazliet citāda. Svarīgi saprast, vai mēs runājam kara un vispārēja haosa apstākļos vai arī par vēlmi cieņpilni izturēties pret citiem. Un paliksim tajā kontekstā, kura dinamika nenāk no ārpuses. Uldis iepriekš prasīja: kas ir tie, kas rosina mainīt valodu, kas ir šie “mēs”? Lielākoties tā ir attiecīgā kopiena, proti, kad mēs izdomājam kādu vārdu, tas nav no gaisa parauts, mēs paprasām.

Kursīte-Pakule: Kas paprasa?

Šteinbergs: Es. Es pajautāju, kādā vārdā jūs vēlaties, lai jūs uzrunā, un es dzirdu atbildes: es negribu, lai lieto vārdu “kurls”, negribu, lai lieto vārdu “invalīds”, man šie vārdi ir aizskaroši. Pēc tam nāk saraksts ar vārdiem, kā cilvēki vēlas, lai viņus uzrunā.

Kursīte-Pakule: Ivar, jūs kā filologs taču saprotat, ka tādējādi mēs atgriežamies arhaiskā sabiedrībā, kur, lai neizsauktu dievu vai garu dusmas, bija valodas tabu un eifēmismi sakrālām un nešķīstām lietām. Jebkurā valodā ir daudz nepabeigtu un šķietami neloģisku lietu. Piemēram, vārds “cilvēks” ir vīriešu dzimtē. Man kā sievietei būtu jāsit uz galda un jāsaka: tas ir apvainojoši! Un ko darīt mušai? Muša ir sieviešu dzimtē! Kā saukt mušas vīru? Mušas partneris? Ir ļoti daudz lietu, ko nosaka konteksts. Ir svarīgi runāt, bet svarīgi arī neiebraukt otrā grāvī.

Veckalne: Tieši tā, ir svarīgi neiebraukt otrā grāvī. Eifēmismus mēs vērojam ne tikai iekļaujošajā valodā. Ja raugāmies ziņas vai lasām dokumentus, redzam, ka birokrātiskā valoda ir pilna ar eifēmismiem. “Sieviete tika izvarota” – arī tas ir eifēmisms. “Vīrietis izvaroja sievieti” būtu precīzāka izteiksme. Te nav runa par to, ka vairs nevarēsim teikt “cilvēks”, “muša” vai vārdu “melns”. Bet ja kopienas pārstāvji, runājot par vārdu “kurlmēms”, pamato, ka kurlmēms nav mēms un nav kurls? Kurlmēmiem, ja mēs viņus tā aptveroši nosaucam, ir sava valoda, tā ir zīmju valoda.

Kursīte-Pakule: Ceļvedī ir “vājdzirdīgs”, ko tad apzīmē “kurlmēms”?

Veckalne: Tā ir vājdzirdības forma, ikviens kopienas pārstāvis to apstiprinās. Ja mēs izmantojam šos vārdus kā lamu vārdus – “kas, tu akls esi? Kas, tu kurls esi?” –, nav brīnums, ka kopienas pārstāvjiem tas šķiet aizvainojoši un viņi lūdz izmainīt. Tas nav daudz prasīts.

Tīrons: Mēs varētu teikt: “Vai jūs esat nerunīgs, nedzirdīgs?” Tomēr vārdiem “akls” un “mēms” literārajā valodā ir vesels nozīmju vēdeklis, turpretī “nedzirdīgs” un “neredzīgs” ir tikai ar vienu nozīmi. Vispār vārdi, kas veidoti ar priedēkli “ne-”, ir atkarīgi no vārda, no kura tie veidoti. Teiksim, ja mēs runājam par cilvēku, pretējais būtu “necilvēks”. Pirms turpinām, gribētu vēl vienu piezīmi: tajā, ka var voluntāri izvēlēties, kā man gribētos, lai mani sauc vai nesauc, ir vēl viena diezgan liela problēma. Jūs sakāt, ka mēs varam runāt par zināmām grupām, taču, redzot, kā attīstās sabiedrība, kā tā atomizējas, drīz nonāksim pie situācijas, kur viens pats cilvēks varēs teikt: “Es negribu, ka mani sauc šajā vārdā, tas mani apvaino!”

Veckalne: Tā var būt. Darba vidē ir tendence cilvēkus saukt deminutīvos, un, piemēram, kolēģei Ilzei nepatīk, ka viņu sauc par Ilzīti. Viņai vienai pašai tas var nepatikt, un viņa var teikt: lūdzu, nesauciet mani tā. Izvēle ir turpināt viņu saukt par Ilzīti, zinot, ka tas viņu aizvaino, vai tomēr izrādīt cieņu un nesaukt šādi.

Hansons: Valodas izdzīvošanai un dzīvotspējai ir svarīgi, lai latviski būtu iespējams runāt par visu un izteikt visu vajadzīgo. Tekstos un filmās jau parādās nebinārās lietas, un jāspēj atrast ceļus, kā to pateikt latviešu valodā. Tas ir mūsu interesēs, citādi būs jāpāriet uz citu valodu, kurā tas ir iespējams. Cita lieta, ka latviešu valodā nav tik vienkārši kā angļu valodā, kur darbības vārdi ir neitrāli un vietniekvārdus var risināt ar they. Pirmkārt, latviski “viš” un “viņo” ir tikai nominatīvi; lai šie vārdi pilnvērtīgi darbotos valodā, būtu svarīgi tos locīt. Mums akuzatīvā ir “viņu” un lokatīvā “viņā”, tie ir dzimtes nemarķēti locījumi, bet, piemēram, datīvā ir dzimtes marķieri – “viņam”, “viņai”, “viņiem”, “viņām”. Jābūt paradigmai, lai šie vārdi pilnvērtīgi darbotos. Otrkārt, ar īpašības vārdiem un divdabjiem ir tieši tāda pati problēma, tāpat arī saliktajos laikos: viš ir “atnācis” vai “atnākusi”.

Tīrons: Vai “atnākuši”.

Hansons: Jā. Būtu slikti, ja mēs vairītos no saliktajiem laikiem, tas noplicinātu valodu. Es gribētu pieminēt Valsts valodas centra atzinumu, kur viņi ļoti kategoriski noraida šos “viš” un “viņo”. Domāju, ka viena atslēga VVC skaidrojumam ir tā, ka viņi nodarbojas tieši ar normatīvo literāro valodu, viņi nerunā par latviešu valodu vispār. Lai arī bija gadījums, kad viņi izteicās, ka sarunvalodā pareizi ir žiroskūteris, nevis giroskūteris; tāds mēģinājums regulēt sarunvalodu drīzāk ir pārpratums, tā īsti nav viņu joma. Tīri simpātisks ir viņu ieteikums “nebināra persona” vai “nebinārs cilvēks”, ko oficiālā valodā varētu lietot ļoti ērti, vietniekvārdu saskaņojot nevis ar cilvēka dzimumu, bet ar lietoto lietvārdu. Piemēram: “Ja persona ir sasniegusi 18 gadu vecumu, tad tā vai viņa var iegūt šofera tiesības.” Tas nav atkarīgs no dzimuma. Vismaz oficiālajā valodā tas ir vērā ņemams risinājums, kas ne tikai nekavē, bet pat mudina atrast arī citus ceļus, taču tie jāizstrādā pilnvērtīgi, lai valoda neciestu.

Šteinbergs: Piekrītu, ka tas būtu jādara, bet neesmu pārliecināts, ka mūsu uzdevums šeit ir atrast gramatisku risinājumu. Savukārt Valsts valodas centra atzinums man atgādināja vienu sarunu, kurā kāds draugs cita starpā teica: “Jā, un tagad vairs pat nevar pasmieties par minoritātēm.” Viņaprāt, viņam ierobežo izpausmes brīvību, bet patiesībā viņam nepatīk, ka vairs nav atļauts būt nejaukam cilvēkam. Tieši tā izskatījās Valsts valodas centra reakcija: “Ak kungs, mums neļauj būt nejaukiem cilvēkiem!” Šī reakcija man šķiet komiska.

Kursīte-Pakule: Vispirms vajadzētu apzināt, cik ir nebināro personu, kas par to iestājas, citādi sanāks kā tajā anekdotiskajā pastāstā, ka Amerikā kāds vīrietis atnāk pie veterinārārsta un paziņo, ka viņš ir kaķis un lai viņu ārstē. Bet, ja viņu noindē kā cilvēku, par to atbildēs ārsts, vai ne? Jebkura valoda pastāv, ja tā attīstās saprāta robežās. Taču šajā laikā, kad jādomā, vai Eiropa vispār paliks, varētu teikt, ka mēs kuļam tukšus salmus. Lai gan arī pirms nāves cilvēki domājot par pavisam ikdienišķām lietām.

Veckalne: Par nebināro cilvēku skaitu. Vai ir kaut kāda robeža, kad tas sāk būt aktuāli? Piemēram, ja tie ir 100 cilvēki, tad tas ir svarīgāk nekā tad, ja pieci? Nav runa tikai par tiem, kas sevi identificē kā nebināras personas, Arturs minēja, ka arī literatūrā un kinofilmās ienāk nebināri tēli. Ir seriāli, kur tulkojumā jau izmanto vārdu “viš”. Nesen latviešu valodā iznāca grāmata “Ceturtais spārns”, un tulkotāja, rakstniece Ieva Melgalve, kopā ar redaktori Elīnu Kokareviču, balstoties senprūšu valodā, ir izmantojušas vietniekvārdu tenan un galotnes -nan un -an, savukārt, lai apzīmētu nebināro personvārdu, ir zvaigznīte galotnes vietā. Tā ka tas nav saistīts tikai ar to, kurš sevi identificē vai neidentificē, tas ienāk literāros darbos, un autoriem jau tagad jāmeklē risinājumi.

Kursīte-Pakule: Paldies Dievam, ka meklē. Man patika, ko Arturs teica, man šķiet, nebūtu jāsāk ar kaut ko lielu, bet ar vārdu “persona”, lai visu valodas sistēmu nejauktu ar tiem locījumiem. Vispār vai jūs zināt, kādā dzimtē tagad ir vārds “sāls”?