Karš – atsevišķi, dzīve – atsevišķi

Rīgas Laiks: Drīz būs pagājis gads kopš 7. oktobra. Gribu jums vaicāt: vai jūs atceraties šo dienu?

Zeevs Haņins: Tā bija svētku diena, Simhattora, ļoti jautri svētki. Tie bija ļoti svarīgi diasporā, bet pēc atgriešanās Svētajā zemē tie, kā tas vēsturiski bijis kopš Bībeles – Tanaha – laikiem, kļuva vēl arī par ražas svētkiem, vasaras beigu svētkiem. Mēs dzīvojam nelielā ciemā Jūdejas kalnos; nosvinējām, kā pienākas, un devāmies pie miera. Agri no rīta sāka gaudot sirēnas, un mēs praktiski tūlīt arī dzirdējām “Dzelzs kupola” blīkšķus, kad tiek notriektas raķetes. Mēs, dabiski, pielēcām no gultas un devāmies uz drošo istabu, kā šādos gadījumos arī pienākas rīkoties. Pēc pāris stundām pienāca pirmā informācija, ka no Gazas ielauzušies kaujinieki, turklāt labi bruņoti un sagatavoti. Tobrīd nebija zināms, cik viņu ir; lēsa, ka trīs tūkstoši, bet tagad zināms, ka bija seši, tātad Izraēlas teritorijā ielauzās praktiski pusdivīzija. Nekā dīvaina tai visā nebija; dīvaini bija vienīgi tas, ka mēs, vienkāršie pilsoņi, visu sapratām un uzzinājām, bet mūsu valdība vēl līdz dienas otrajai pusei pūlējās aptvert, kas īsti notiek, un pieņemt vismaz kaut kādu lēmumu.

RL: Ar ko tas bija saistīts – šī Izraēlas valdības gausā reakcija?

Haņins: Ir dažādas versijas. Zināms, ka militāri politiskā kabineta sēde turpinājusies visu nakti. Un ap pussešiem rītā viņi pieņēmuši lēmumu: nogaidīt. Tātad viņi nedomāja, ka kaut kas sāksies. Bet pēc 40 minūtēm sākās. Saskaņā ar koncepciju jeb, kā mēs ivritā sakām, “konsepsiju” ar tādu ironisku pieskaņu, pie kuras pieturējās valdība, Hamās un Hizbullāh, tieši tāpat kā Ēģipte un Sīrija pirms 50 gadiem, pirms Salīdzināšanas dienas kara, būdami racionāli cilvēki, kaut arī bandīti, saprot: ja viņi sarīkos pilna mēroga konfliktu, tad ar to pašu ar viņiem būs cauri. Vai vismaz postījumi būs irreversible, neatgriezeniski. Bet informācija tomēr bija pieejama: bija specdienestu, militāro izlūkdienestu, Šabak, Mossad un citu vērtējums. Tātad fakti bija uz galda. Problēma izrādījās nepareiza interpretācija.

RL: Tātad, ja es pareizi saprotu, informācija par to, ka kaut kas briest, bija, tikai nebija skaidrs, kas tieši.

Haņins: Bija informācija no dažādiem avotiem, teiksim, no izlūkdienesta; par to veselu nedēļu runāja novērotājas, meitenes, kuras atradās novērošanas punktos, var teikt, tikpat kā karājās uz Gazas joslas sienas. Turklāt aptuvens iespējamo notikumu scenārijs bija zināms jau 2018. gadā. 2016. gadā toreizējais jaunieceltais aizsardzības ministrs Avigdors Libermans saņēma datus, informāciju no izlūkdienesta, un kaut kas viņam tur nelikās saprotams. Un viņš vērsās pie trešās puses, tas ir, pie cilvēkiem, kuriem viņš uzticējās, bet kuri neieņēma nekādus oficiālus amatus. Runa ir par atvaļinātiem armijas cilvēkiem ar milzīgu pieredzi. Un pēc tam viņš militāri politiskajam kabinetam sniedza jau precīzāku informāciju. Proti, scenāriju, kas precīzi vārds vārdā realizējās 7. oktobrī. Viņu izsmēja. Viņš atkāpās no amata. Tātad informācija bija; nu, varbūt nebija ar stundas precizitāti zināms, kad tas var notikt. Laikam jau, kad cilvēki pārāk ilgi atrodas pie varas, viņi sāk ticēt savam nemaldīgumam.

RL: Ja tas viss ir tā, tad Izraēlas pilsoņiem ir pamats būt neapmierinātiem ar savas valdības rīcību…

Haņins: Jā. Jā. Saskaņā ar aptaujām trīs ceturtdaļas izraēliešu uzskata, ka vai nu nekavējoties, vai arī pēc kara beigām jāsarīko ārkārtas vēlēšanas. Jāatzīst gan, ka valdība, kas sākumā ar situāciju netika galā, šobrīd karo visnotaļ efektīvi. Tas ir jāatzīst. Armija strādā visaugstākajā līmenī. Īpaši aviācija, specdienesti, aktīvā armija. Taču valsts politiskajai vadībai jāuzņemas atbildība un jālūdz tautas mandāts.

RL: Sakiet, lūdzu, kāda loma tajā, ko dara Izraēlas armija un vispār varas struktūras, kāda loma ir tam, ko varētu nosaukt par “atriebību”? Jūs atceraties, 1972. gada 5. septembrī, nu jau pirms 50 gadiem, Minhenē notika terora akts, kurā gāja bojā 11 izraēliešu sportisti. Un pēc tam Izraēlas specdienesti – nezinu, Mossad vai kāds cits, – izrēķinājās ar šī terora akta organizētājiem un realizētājiem. To tad arī nosauca par “Atriebību”. Vai var runāt par atriebību pret 7. oktobra teroristiem?

Haņins: Es domāju – patiesībā ne jau tikai es, tā, spriežot arī pēc aptaujām, domā absolūtais vairākums –, ja mūsu pašreizējie valsts vadītāji vēlas saglabāt kaut vai kaut kādas reputācijas paliekas, viņiem vajadzēs uzrādīt sabiedrībai šo bandītu atdzisušos līķus. Pa drusciņai tas jau notiek. Pamazām.

RL: Vai atentāts pret Ismāīlu Haniju arī ir šīs atriebības piemērs?

Haņins: Nezinu. Neoficiālā versija: saprotams, ka jā. Cita lieta – cik produktīvi ir ar to nodarboties tieši šobrīd, situācijā, kad galvenā karadarbība vēl turpinās un uz Izraēlu tiek izdarīts smags spiediens, lai tiktu izbeigts karš Gazā. Amerikāņi nevēlas kārtējo, tā sakot, lielo karu kādā reģionā, kamēr viņiem rit priekšvēlēšanu kampaņa. Bet mēs ar viņiem visu diezgan cieši koordinējam un nevaram nerēķināties ar viņu viedokli. Cita lieta, ka, atgriežoties pie 1972. gada notikumiem, tur bija divi desmiti šo teroristu, kas bija nosūtīti to visu paveikt. Priekšlaicīgi pie hūrijām nonāca visi, izņemot vienu. To neaiztika, jo kaut kas nogāja greizi. Viņa vietā likvidēja kādu palestīniešu arābu, kuram, kā izrādījās, ar to visu nebija nekāda sakara. Pēc tam operāciju pārtrauca. Taču tam vienīgajam, kurš palika dzīvs, turpmākā dzīve nebija daudz labāka par nāvi, ja jūs saprotat, ko es domāju. Viņš visu atlikušo mūžu dzīvoja bailēs. Un visu mūžu slēpās.

RL: Kā jums liekas, vai Hamās, plānojot 7. oktobri, rēķinājās ar tik skarbu reakciju no Izraēlas puses, varbūt pat to gaidīja?

Haņins: Pirmkārt, negaidīja.

RL: Jūs runājat par Hamās vispār vai par viņu vadību?

Haņins: Es runāju par Jahju Sinvāru, virspavēlnieku. Un ir publicēta informācija, ko atrada viņa pazemes birojā, datorā. Ja var uzticēties šiem datiem, ja tie patiešām ir oriģinālie dati, tad viņš šādu reakciju nebija gaidījis. Viņš rēķinājās, ka paliks spēkā Izraēlas līdzšinējā stratēģija, tā saucamā, kā pie mums mēdz teikt, “sarkano līniju un savaldīšanas” koncepcija. Proti, ka Izraēla atbildēs, pašaudīsies un tālāk viss turpināsies kā senāk. Bet upuri un postījumi Gazā viņu pilnīgi nesatrauc, tie ir leģitīmi upuri uz džihāda altāra, upuri cīņā ar cionistiem. No viņu viedokļa raugoties, viņu uzdevums ir karot ar Izraēlu. Ar civiliedzīvotājiem jānodarbojas ANO, pašai Izraēlai, Eiropas Savienībai un tā tālāk. Tātad drošība un tamlīdzīgas lietas nav tie motīvi, kas nosaka šāda tipa publikas rīcību. Taču viņi nepārprotami pietiekami nenovērtēja gaidāmo rezultātu, to, cik spēcīga būs atbilde. Otrkārt, un tas laikam gan ir pats svarīgākais, pat ja viņi būtu domājuši, ka atbilde būs skarbāka, nekā bija gaidīts, viņiem galvenais ir palikt dzīviem un radīt ilūziju, ka viņi vēl joprojām pārvalda Gazas joslu. Cik cilvēku aizies bojā – 10 tūkstoši, 20 tūkstoši, 50 tūkstoši vai kaut vai vesels miljons –, tas viņus konkrētajā gadījumā nesatrauc. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka reakcija pasaulē būs tieši tāda, kāda tā ir patlaban. Ka tik un tā visā vainos Izraēlu. Viņi taču ir vāji, viņi taču ir trūcīgi, viņi taču ir nelaimīgi. Viņi cīnās ar kolonizatoriem. Lūk, šāds princips ir pamatā visai palestīniešu, arābu līderu stratēģijai jau kopš Arafāta laikiem. Tas attiecas kā uz radikālajiem nacionālistiem šodienas Rāmallā, tā uz radikālajiem islāmistiem Gazas joslā. Nekas jauns pēdējo 30, 40, 50, 60 gadu laikā nav noticis.

RL: Vai Izraēlā ir zināms aptuvens upuru skaits vienā un otrā pusē?

Haņins: Attiecībā uz izraēliešu pusi, spriežot pēc Izraēlā publicētās informācijas, runa ir par apmēram 1700 bojāgājušajiem.