Kur ir šīs durvis

Ar Menahemu Jaglomu es iepazinos 1979. gadā ebreju disidentu burziņā Maskavā. Mēs visi toreiz cīnījāmies pret padomju varu, par brīvību – un arī konkrēti par brīvību izbraukt no PSRS, vienlaikus paši sev atklādami ebreju reliģijas un tradīciju pasauli. Šajā burziņā visi bija talanti un nestandarti, taču Menahems izcēlās pat uz šāda fona.

Uzaudzis pilnīgi nereliģiozā Maskavas ebreju ģimenē, viņš jau skolas gados sāka apgūt ivritu un tradīciju – gan patstāvīgi, gan pie veciem Maskavas hasīdiem, kuri tolaik vēl bija dzīvi. Jau 15 gadu vecumā viņš kļuva par pasniedzēju. Ar savu gluži satriecošo ebreju tradīcijas un mistikas izpratni viņš nodēvēja sevi par Braclavas rabi Nahmana sekotāju un braukāja (kaut gan toreiz to darīt nepavisam nebija droši) uz Umaņu, kur atradās rabi kaps.

1987. gadā, kad nogāzās dzelzs priekškars, rabīns Adins Šteinzalcs Maskavā nodibināja ješivu Mekor haim un uzaicināja Menahemu nākt tajā par pasniedzēju. Tomēr patiešām studēt Toru var tikai Izraēlā, un Menahems 1990. gadā pārcēlās uz dzīvi Jeruzālemē, lai tur mācītos augsta līmeņa ješivās.

Izraēlā viena mūsu agrākā reliģiozo maskaviešu burziņa daļa kļuva par, varētu teikt, mūsdienīgiem ortodoksiem un reliģiskajiem cionistiem, savukārt otra daļa kļuva par haredim, proti, turējās pie klasiskākas ievirzes. Menahems apbrīnojamā kārtā savieno abus virzienus: palikdams haredi Braclavas hasīds, viņš vienlaikus ir galējs modernists.

Jau 30 gadus viņš ir zinātniskais redaktors galvenajās izdevniecībās, kuras krievu valodā publicē klasisko ebreju literatūru, viņš ir arī laidis klajā desmitiem paša rakstu. Platformas, kurās viņš publicējas, dēvē viņu šādi: “Jeruzālemes grāmatnieks, lasītājs un tulkotājs, redaktors, bet dažkārt arī izdevējs. Ebreju gudrību pētnieks un pasniedzējs, netradicionāls hasīds, mistiķis un noslēpumu mīļotājs. Brīvajā laikā dzemdina būtnes vairāk, nekā vajadzīgs, un baro Buridāna ēzeli; raksta par visu ko, taču lielākoties – par ebreju mistiku un filozofiju.”

Kabala ir ārkārtīgi svarīga jūdaisma daļa, kas tikai tagad lauž ceļu pie plaša lasītāju loka. Es personīgi kabalu cenšos studēt pie viņa.

Pinhass Polonskis

Galvenais, ko vēlos pateikt par savu draugu Menahemu Jaglomu, ir tas, ka viņš ir spilgta, dziļa un apdāvināta personība.

Manuprāt, sabiedrība eksistē nevis tajās koordinātās, kuras veido politiskas un sociālas kustības, mākslas darbi un zinātniski atklājumi, sportiski un tehnoloģiski sasniegumi, bet personību koordinātu sistēmā. Masu kultūra šo faktu ir nedaudz aizmiglojusi, izdzēsusi apdāvināta cilvēka nozīmīgumu. Rodas iespaids, ka sabiedrība ir politiķu, mākslinieku, finansistu, žurnālistu valstība. Menahems Jagloms ir pretstats visām šīm sociālās dzīves kategorijām. Taču kāpēc īsti spilgtas personības ir nozīmīgas?

Vēl pirms iepazīšanās ar Menahemu jeb Žeņu es, mācīdamies skolā, aizrautīgi lasīju viņa tēva un tēvoča, brāļu Isaaka un Akivas Jaglomu, grāmatas. Tās bija veltītas matemātikai, taču šī zinātne viņiem bija nevis sausi, formāli spriedumi, bet dzīva, dziļa domāšanas joma. Brāļu Jaglomu mācību grāmatas man matemātiku padarīja par svarīgu kultūras sastāvdaļu. Kaut ko tādu, protams, nevar aizmirst. Tādēļ, Maskavā dodamies ciemos pie Žeņas Jagloma, es pirmām kārtām domāju par viņa tēvu. Taču iepazīstoties apjautu, ka Žeņa ir personība tikpat lielā mērā. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, jau ar savu tēlu vien pārvērta jūdaismu, kas mani tajā laikā interesēja visvairāk, par dzīvu, dziļu kultūras jomu.

Kopš tā laika aizritējuši daudzi gadi. Dzīvokli Maskavas Tagankā nomainījis dzīvoklis Jeruzālemes Nahlaotas kvartālā, piedzimuši bērni, mainījušies darbi un rūpes, taču galvenais palicis turpat. Menahems Jagloms vēl joprojām ir personība, kas iezīmē, cik daudz dimensiju ir mūsdienu jūdaismam, kurā, viņaprāt, savienojas ebrejiskā ceļa pasaulē unikalitāte un vispārcilvēciskās kultūras universālisms. Ko tas nozīmē? Mēģināšu uz šo jautājumu atbildēt trijos aspektos – jēgas, estētikas un sabiedriskajā.

Jēga. Ikviens, kurš pamatīgi iepazinies ar jūdaismu, apzinās, cik tas ir neparasts un atšķiras no gandrīz visām pasaules kultūras attīstības līnijām. Senais Bībeles jūdaisms pretojās visām tālaika pagāniskajām reliģijām, izsmēja tās un veidoja citu ceļu, kas uzvarēja un kļuva par vispārpieņemtu. Hellēnistiskais jūdaisms sacēlās pret grieķu filozofiju, veidojot tai alternatīvu talmūdisko disputu formā. Renesanses laikmeta jūdaisms izveidoja fundamentālo kabalistu mācību, kas absolūti nelīdzinās citu tautu mistiskajām mācībām. Menahems Jagloms, būdams ārkārtīgi kompetents visā ebreju mācībā no senatnes līdz mūsdienām, sev par skolotāju izvēlējās vienu no apbrīnojamākajiem hasīdisma līderiem, rabi Nahmanu no Braclavas. Tomēr Jagloma jūdaisms, kas, iekļaujot braclaviešu hasīdismu, nezaudē ne jotu no savas oriģinalitātes un autentiskuma, ir neapšaubāma vispārcilvēciskās kultūras sastāvdaļa. Viss, ko, lasīdams tekstus un izklāstīdams idejas, saka Menahems, ir un paliek dziļi ebrejisks, taču vienlaikus – kopīgs un universāls.

Estētika. Kad iepazinos ar Jaglomu, viņš dēvēja sevi par mākslinieku. Pēc tam viņš kādu laiku bija juvelieris, tad daudzus gadus uzstājās kā ebreju tekstu pārzinātājs un komentētājs, un tagad viņš dēvējas par grāmatnieku. Taču, lai kādai nodarbei Menahems Jagloms būtu pievērsies, šī nodarbe būs īpašs mākslinieka darbības paveids. Pēc vizītes viņa miteklī Tagankā viens mūsu kopīgais draugs to raksturoja šādi: “Tā ir muzejmāja “Jagloma dzīvoklis”. Mājas mainījās, taču visas kļuva par īpatnējiem muzejiem. Vēl vairāk, tās lielā mērā bija ebreja atbilde grieķu radītajai muzeja idejai, jo viss tajā bija iekārtots nevis izrādīšanai, bet dzīvei. Ēdiens, mājas semināri, svētku svinēšana, draugu saieti – viss, kas šajā mājā notika, bija visnotaļ mākslas akts un nevis izrādīšana, bet īsta dzīve. Reizumis apgalvo, ka estētika ebreju kultūrai, kas aktīvi vairās no ārējas attēlošanas un noraida estetizāciju, ir sveša. Tā droši vien arī ir, taču Jagloma fenomens mums parāda, ka ebreju estētika ir iespējama.

Sabiedriskais. Ap Jaglomu visur un vienmēr bijis daudz cilvēku. Viņa mājas Maskavā un Jeruzālemē vienmēr bijušas pilnas viesu. Tomēr te runa nav tikai par namatēva īpašo viesmīlību. Būdams sevī iedziļinājusies introverta personība, Jagloms ir īpaša sociāla realitāte. Ebreju tradīcija mūs māca, ka sabiedrības centrā ne vienmēr jābūt līderiem, organizatoriem, politiķiem. Klasisks piemērs ir ķēniņš Dāvids. Viņa ietekme balstās nevis spēkā un varā, bet īpašā šarmā un īpašā saiknē ar Debesīm. Par Jaglomu dažkārt teic, ka viņš esot Dāvida pēctecis pa mākslīgā cilvēka golema līniju. Tik tiešām – ģimenes leģenda viņu sasaista ar golema radītāju Maharalu no Prāgas. Maharals bija slavens rabīns vienā no apbrīnojamākajām tālaika kopienām Prāgā. Taču tagad par sabiedrības līderiem bieži kļūst nevis slavenas personas un pat ne rabīni, bet vienkārši – cilvēki, kuri atklāj jaunus ceļus un iemieso tos savā dzīvē.

Iļja Dvorkins, 2023. gada 19. maijā

Rīgas Laiks: Nu tad iedzersim par iepazīšanos.

Menahems Jagloms: Par iepazīšanos, satikšanos un tā joprojām.

RL: Man bija tāds gadījums… Sens mans draugs pēkšņi kļuva par jūdu…

Jagloms: Gadās.

RL: Es ierados pie viņa ciemos, kā vienmēr. Viņš saka: “Gribi tēju vai kafiju?” Es atbildu: “Jā, labprāt.” Un tad viņš man saka: “Vari nospiest šito te slēdzīti?” – “Kāpēc?” – “Nu, zini, šabats, es pats nevaru…” Labi, es nospiedu, mums atnesa visu no virtuves, bet es pēc tam vēl pusotru gadu visādi izsmēju viņu par to, ka viņš uzskata: es varu nospiest, bet viņš nevar.

Jagloms: Man ir mazliet cita pieeja. Es parasti nelūdzu neebreju nospiest slēdzi, viņam tas patiešām var likties pazemojoši. Lai gan vispār nav nekādu problēmu palūgt, lai slēdzi nospiež ebrejs, kurš principiāli neievēro šabatu, jo tā ir viņa personiskā izvēle.

RL: To es saprotu. Bet kāds te vispār sakars ar slēdzi? Mums šeit, Dieva pasaulē, ir šādi tādi būtiskāki uzdevumi, nu, tas ir, mēs taču it kā neesam šeit tāpat vien, jā? Bet te daži uztraucas, ka nenospiedīs vai nospiedīs slēdzi.

Jagloms: Es varu pastāstīt līdzību?

RL: Jā, protams.

Jagloms: Bija tāds ievērojams hasīdu domātājs rabi Nahmans¹ no Braclavas…

RL: Esmu dzirdējis, esmu.

Jagloms: …kuram ir pilnīgi brīnumains iztirzājums par to, kas ir Likums, kas ir Halaha². Viņš saka: pasaule ir bezgala mainīga, un tajā nav nekā stabila. Augša kļūst par apakšu, galva – par kājām, cilvēks – par eņģeli, eņģelis – par cilvēku. Viss bezgalīgi mainās. Pat viens cilvēks nepaliek tāds pats vienas stundas ilgumā. Kā tad var šajā pasaulē dzīvot? Viņš saka: pasaule līdzinās Hanukas vilciņam dreidl; uz katras skaldnes uzrakstīts burts, un katrs burts ir no jidiša vārda, kas nosaka gājienu, kuru vajadzēs izdarīt, – pielikt klāt, paņemt visu, izlaist gājienu un tā tālāk. Nu lūk, saka rebe Nahmans, Halaha ir šie burti uz vilciņa. Tā nekādi nav saistīta ar realitāti, jo realitāte vispār nav fiksēta. Toties ļauj izdarīt nākamo gājienu, lai tur vai kas.

RL: Bet kā var būt tikai četri iespējamie gājieni?

Jagloms: Nevar. Vilciņš ir ilustrācija. Tas ir daudzskaldnis, taču skaldņu daudzums to ierobežo. Halahā to ir nesalīdzināmi vairāk, turklāt vienas atmirst, bet citas nemitīgi rodas no jauna. Kaut arī tiek apgalvots, ka Likums ir nemainīgs, patiesībā tas ir ārkārtīgi mainīgs. Un visa šī noņemšanās – nospiest slēdzi, nošķirt traukus un tā tālāk…

RL: Divi ledusskapji…

Jagloms: Jā. Tā visa ir formāla sistēma, kas regulē uzvedību pasaulē, kuru vispār nav iespējams formalizēt. Var to uzskatīt par īpatnēju stikla pērlīšu spēli, ko spēlē nevis uz galdiņa, bet realitātē.

RL: Par tiem diviem ledusskapjiem es atcerējos tādēļ, ka Uri pirms dažām dienām man teica: “Jocīgi, ka “nevārīt kazlēnu tā mātes pienā” ortodoksālajiem ebrejiem ilgākā perspektīvā ir pārvērties par diviem ledusskapjiem…”

Jagloms: Par to ir lieliska anekdote, kuru Uri tev varbūt ir stāstījis. Par to, kā Dievs Israēlam pateica: “Nevāri kazlēnu tā mātes pienā.” Israēla tauta jautāja: “Vai tas nozīmē, ka gaļu nedrīkst jaukt kopā ar pienu?” – “Nē,” Dievs atbildēja, “nevāri kazlēnu tā mātes pienā.” – “Bet vai tas nozīmē, ka pienu un gaļu nedrīkst ēst pat no vieniem un tiem pašiem traukiem?” – “Nevāri kazlēnu tā mātes pienā,” atkārtoja Dievs, un ebreji jautāja: “Vai tas nozīmē, ka gaļu kopā ar pienu vispār nekā nevar lietot?” – “Dariet, kā gribat!”

RL: (Smejas.) Saki, lūdzams, vai tu nekad neesi brīnījies par to, ka Dievs sarunājas?

Jagloms: Nē, it nemaz.

RL: Bet tev taču nav skaidrs, kādā valodā viņš runā. Vai tomēr ir?

Jagloms: Viņš runā daudzās valodās.

RL: Agrāk runāja – vai runā arī tagad?

Jagloms: Vispār runāt par Dievu ir bezgalīga tēma. Redzi, Dievs, kurš ir universs, nevar runāt. Viņš vispār neko nevar.

RL: Bet “universs” ir švaks vārds. Tas ir latīņu vārds, kas apzīmē kaut ko tādu, kas griežas ap kaut ko vienu. Tas ir tīri neoplatonisks jēdziens.

Jagloms: Nenoliedzami, tā vispār ir problēma gan ar filozofijas valodu, gan ar mistikas valodām – nav piemērotu terminu. Kā krieviski pārtulkot Dasein?

RL: Nu, ir četri pieci mēģinājumi.

Jagloms: Ar “Bezgalīgo” ir tieši tas pats. Nu, ir četri pieci mēģinājumi, bet… Vārds “universs”, bez šaubām, neder, taču labāks nav izdomāts. Ir gan vēl citi termini, tomēr arī tie pilnīgi neko neizskaidro. Bezgalīgais… viņš nerunā, viņš vispār neko nedara.

RL: Vai viņš ir?

Jagloms: Uz viņu nevar attiecināt vārdu “ir”. Viņš drīzāk nav nekā ir, jo tā ir pastāvēšana, kuru principā nevar apzināties radība.

RL: Nu, šāds tāds mājiens uz to pastāv dažādās formās.

Jagloms: Nē, pašā Bezgalīgajā no tā nav ne miņas.

RL: Tomēr ārpus tā ir noskārta, ka kaut kas tāds ir.

Jagloms: Un tas ir pirmais jautājums: ja Viņš ir bezgalīgs un visaptverošs, tad “ārpus Viņa” nevar būt principā. Nav nekā, izņemot to.

RL: Taisnība.

Jagloms: Un tādēļ pirmais radīšanas akts, pareizāk sakot, pirmais akts pirms radīšanas, tiek uztverts kā tas, ka Dievs pats sevi dekonstruē. Dievs sevī rada tukšu telpu.

RL: Proti, it kā saplēš…

Jagloms: Saplēš, izjauc savu pilnību, padara sevi nepilnīgu, radot vietu, kas ir brīva no viņa paša. Šis tukšums nav viennozīmīgs, tas ir daudzslāņains, un par tā dabu vismaz pēdējos 500 gadus notiek bezgalīgi strīdi: vai tas patiešām ir tukšums, kurā Dievs var izpausties savas nebūšanas veidolā, vai varbūt tukšums tikai radības uztverei, turpretī pašam Dievam tas ir pilnība. Tas gan īstenībā nemaina kopbildi.

RL: Kā tu, nebūdams bezgalīgs, vari par to kaut ko pateikt?

Jagloms: Es par to neko nevaru pateikt, varu par to runāt stundām, dienām utt. Taču tas viss ir zināma aproksimācija, kas ļauj runāt par to no ārpuses, nesaprotot iekšējo būtību. Galu galā, cilvēks ir runājoša radība. Viņš gan spēj domāt nevalodiskās kategorijās, taču citam to nodot nespēj. Lai vismaz kaut kā par to runātu, jārada īpaša valoda, kas izsaka neizsakāmo.