Lūdzu, nesauc mani par cilvēku

Miķelis Fišers: Nu, es domāju, tu esi visu dienu gatavojusies, ja?

Inga Tropa: Es neesmu gatavojusies, Miķelīt, bet es domāju, mums nevajag sākt ar pieņēmumu, ka šo sarunu noteikti kāds lasīs.

Miķelis: Bet varbūt mums vajag samainīties lomām? 

Inga: Kādā ziņā?

Miķelis: Nu, tu būsi tā, kurai ir baigais bezceris, bet es mēģināšu atrast kaut ko pozitīvu.

Inga: Mēs varam pamēģināt.

Miķelis: Tu varēsi bezceri uztaisīt?

Inga: (Smejas.) Es mēģināšu. Ja es esmu aktieris, tad man tā kā vajadzētu, bet varam pārbaudīt, cik veiksmīgs aktieris es esmu. Es tikai nezinu, man tajās bezcerīguma teorijās varētu būt baigie robi. 

Miķelis: Es arī galīgi neesmu pārliecināts, ka varētu būt pozitīvs.

Inga: Bet tas varētu būt ļoti interesanti.

Miķelis: (Smejas.) Reku tev kafija, lūdzu!

Inga: Paldies! Es te satikos, piemēram, ar vienu aktrisi, mēs staigājām mežā, tos divus metrus ievērojot. Un viņa man uzdeva jautājumu: Inga, kā tev šķiet, kāpēc šis viss bija vajadzīgs? Kovids. Kas ir tās galvenās lietas, kuras tu pa šo laiku esi sapratusi? Es to varētu arī tev pajautāt.

Miķelis: Tas ir labs jautājums. Jā, kāpēc tas bija vajadzīgs? Skaidrs, kāpēc! Tāpēc, lai visi saprastu, ka visas sazvērestības teorijas ir patiesas. Tāpēc, ka tālāk vairs tā nevarēja to turēt. Bet, ja nopietni, tad viss taču ir kārtībā. Zemei ir vīruss – cilvēce, kas viņu grauj –, un viņa vienkārši tagad ārstējas no šī vīrusa.

Inga: Kas ir tas vīruss?

Miķelis: Cilvēce! 

Inga: Pati cilvēce?

Miķelis: Jā!

Inga: Tas ir skumji.

Miķelis: Nē. Man liekas forši. 

Inga: Bet tad tu sevi pieskaiti pie cilvēces vai nepieskaiti? 

Miķelis: Es jau tev vairākreiz esmu teicis, ka ne.  

Inga: Un kas tad esmu es?

Miķelis: Pirmkārt, es tādās kategorijās nedomāju. Otrkārt, tev pašai vajadzētu tikt skaidrībā, kas tu esi. Kā lai es to zinu?

Inga: Tiesa. Bet, Miķeli, ja tu esi kopā ar mani un tu neesi cilvēks – tu man vairākkārt esi to teicis: lūdzu, nesauc mani par cilvēku.