Man jāiet fotografēt karu

Kad pirmo reizi ieraudzīju Vladislava Krasnoščoka darbus – tas notika ap 2015. gadu –, godīgi sakot, biju ārkārtīgi vīlies. Tieši tolaik meklēju jaunas iespējas pašizpausmei fotomākslā; šie meklējumi mani bija atveduši pie vecajām padomju kinolentēm ar beigušos derīguma termiņu. Uz tās izplūdušos, graudainos attēlos spēju saskatīt savu izjūtu un emociju atbalsis. Un iztēlojieties: tik tikko atradis savos “ķiņķēzos” (tā es domās tos saucu) kaut ko, manuprāt, būtisku un svarīgu, es ieraugu Vlada darbus – starp citu, ne tikai Vlada, visas grupas Шило (Īlens)darbus –, un tas ir izmisums. Viss, par ko esmu domājis, pie kā taustīdamies centies nonākt, jau ir izdarīts! Un izdarīts tik forši, ka man vārda tiešā nozīmē sākās drudzis. Nē, tā nebija skaudība, tā bija tieši vilšanās un reizē sajūsma! Es saprotu viņu valodu, jo pats pamazām esmu to atklājis. Tāds bija mans pirmais iespaids. Pēc tam es jau uzmanīgi sekoju līdzi talantīgo harkiviešu jaunradei. Iepazinos ar Serhiju (Lebedinski), pēc tam ar Vladu. Vlads strādāja ar satriecoši daudzām tēmām un tehnikām. Tas bija gan darbs ar arhīvu fotogrāfijām, kuras Krasnoščoks sapirkās Harkivas utenī un izkrāsoja savā trašīgi spilgtajā, provokatīvajā manierē (sērija “Negatīvi saglabāti”), gan asemblāžas “Карібочки” – iemūrētas epoksīda sveķos kā nejauši priekšmeti, kas zemapziņā apelē pie meditatīvajām kinopastaigām no Tarkovska “Stalkera”. Apgleznoti šķīvīši, glezniecība, spirtā saglabāti krāsoti govs nagi, strītārts, vargāna spēle, maratona skriešana, ķirurga prakse neatliekamajā palīdzībā un fotomāksla! Turklāt, lai ko viņš darītu, viss izskatās jaudīgi, provocē, intriģē, liek domāt. Esmu dzirdējis arī negatīvas atsauksmes, taču dīvainā kārtā pēc šīm vīzdegunīgi moralizējošajām piezīmēm gribējās reaģēt ar labi zināmās sekretāres vārdiem no kinofilmas “Dienesta romāns”: “Labi zābaki, jāņem!” Lūk, un, atgriežoties pie manis paša iespaidiem, prātā nāk vārdi, kas pieder Ihoram Manko, vienam no Harkivas fotomākslas skolas pārstāvjiem, pie kura ar saviem ķiņķēziem biju nokļuvis uz portfolio skati: “Neejiet līdzi grupai Шило, pēc viņiem ir kā pēc ugunsgrēka – izdedzis tuksnesis.” Neslēpta atzinība, es teiktu. Paldies viņam par šiem vārdiem, tomēr tajā laikā arī pats biju sapratis, ka nāksies turpināt meklējumus. Taču tas jau ir cits stāsts, atgriezīsimies pie Krasnoščoka. Ideoloģiski un palaikam arī tehniski grupa Шило nenoliedzami, kā kauls no kaula, ir slaveno harkiviešu vecākās paaudzes tradīciju pārmantotāja. Tiešu, kompromisus neatzīstošu, pat nežēlīgu materiāla pasniegšanas formu uzsver kontrastējoša, graudaina lith print bez pustoņiem. Asi sociāls zemteksts, ironiska un ņirdzīga sēriju tematika, atklāti – kā grēksūdzes – darbi, pilnīga nelikšanās zinis par tradicionālajos fotomākslas centros vispārpieņemtajām tehniskajām un estētiskajām idejām. Tiešums un godīgums. Kad sākās pilnapjoma iebrukums, mēs staigājām pa izpostītās pilsētas ielām, ne kopā, bet katrs atsevišķi, un es viņa darbos jutu tās pašas izjūtas, ko pieredzēju pats. Tikai vienu reizi mēs Saltivkā bijām nokļuvuši reizē, un es savām acīm redzēju, kā viņš strādā – mierīgi, nosvērti, metodiski fiksējot visu, kas pelna ievērību. Nepalaižot garām nevienu pašu sīkumu – tā sakot, ar ķirurga precizitāti.

Staņislavs Ostrouss

Vladislavs Krasnoščoks: Man vienmēr bijis sapnis – fotografēt karu.

Rīgas Laiks: Jebkuru karu?

Krasnoščoks: Nu nē, kaut kā gribējās tieši tādu kā Otrais pasaules, tāda veida karu. Vienkārši nekad nebiju domājis, ka tas – karš – atnāks uz šejieni. Nu, un 2014. gadā tas bija tāds pirmsākums. Es tur mazliet pafotografēju. Bet, kad atnāca šis karš, turklāt vēl uz manu pilsētu, uzreiz radās doma, ka vajag to fotografēt.

RL: Kad tas sākās, jūs bijāt Harkivā?

Krasnoščoks: Jā.

RL: Un vai tas bija tā, kā jūs bijāt gaidījis? Kara fotografēšana?

Krasnoščoks: Nu nē taču, kaut ko tādu mēs nekad nebijām redzējuši un neko tādu nezinājām. Visiem tas bija šoks. Kad raķetes lido, viss sprāgst, artilērija... Plus tavā pilsētā iebrauc tās nesaprotamās kara mašīnas, okupanti. Nu, tas nav diez cik labi. Bet, ja runa ir par kara dokumentēšanu – pašā kara sākumā šeit jebkurš cilvēks ar fotokameru bija aizdomīgs, viņu uzskatīja par spiegu: tu nofotografēsi, pēc tam tur būs trāpījums. Un šeit vēl bija sarežģīti – sākumā bija jāuztaisa akreditācija. Jo bez akreditācijas tev vienkārši var salauzt kameras, aizvest uz drošības dienestu un tā tālāk.

RL: Un kā jums izdevās?

Krasnoščoks: Pirmo mēnesi es taisīju akreditāciju, pa drusciņai fotografēju – tad saņēmu akreditāciju, un no tādas nelielas tēmas – pie lielākas. Karš taču ir saskaldīts daudzās tēmās, un tu no vienas ej pie nākamās, pamazām nosedz tās, un tā visa mērķis man ir grāmata. Lai saglabātu atmiņas, vēsturi. Un gribējās to izdarīt iespējami tēlaini, lai tā būtu mākslas fotogrāfija.

RL: Un jums nevajadzēja tiem, kas jums izsniedza akreditāciju, skaidrot, ka fotografēsiet tieši tā?

Krasnoščoks: Svarīgi bija vienkārši, ka tu vari piesaistīties pie kādas izdevniecības. Un viņi jau tad skatās, kas tā ir par izdevniecību, un dod tev akreditāciju, neko nevajadzēja skaidrot. Tik un tā drošības dienests pārbauda katru cilvēku – kas viņš ir un ko dara. Tāpat vien nedotu. (Pauze.)

RL: Mēs varam paskatīties jūsu kara bildes?

Krasnoščoks: Varam, protams.

RL: Vai jūs arī uz fronti braucāt? Cik tālu?

(Pauze.)

Krasnoščoks: Aprobežojos ar to teritoriju robežām, kuras tagad pieder Ukrainai.

RL: Skaidrs. Cik svarīgi jums ir tas, kā fotografēja Otrajā pasaules karā?

Krasnoščoks: Ir svarīgi, protams. Nu, tā taču ir vēsture. Cita lieta, ka Padomju Savienībā tās visas bija cenzētas fotogrāfijas. Tagad, ja ir pieeja, vari fotografēt visu.

RL: Nav tabu kaut kādām tēmām?

Krasnoščoks: Nē, ir tabu. Vienkārši ir tēmas, kurām grūti dabūt piekļuvi. Piemēram, taktiskā aviācija, visādi tur F-16 vai HIMARS. Tādas lietas žurnālisti fotografē reti, jo ir grūti uztaisīt piekļuvi. Bet paši karavīri bildē. Principā viss ir reāli.

RL: Dažreiz liekas, ka vienīgā šī kara atšķirība no Otrā pasaules kara ir tā, ka tagad ir droni. Vai ir kaut kas tāds, ko jūs nebijāt gaidījis, sākdams šo darbu?

Krasnoščoks: Nu, droni, jā. Vienkārši tagad to kļūst arvien vairāk, un fotografēt ir arvien sarežģītāk. Karš ir kā Amazones džungļi, un katrs radījums grib tevi nogalināt. Ar dronu un FPV¹ parādīšanos šo iespēju kļūst arvien vairāk. Tas ir, papildus artilērijai, vadāmajām aviobumbām jeb KAB un raķetēm vēl arī droni.

RL: Kur ir šis?

Krasnoščoks: Izjumā. Tur pēc deokupācijas bija ekshumācija, vairāk nekā 400 cilvēku. (Pauze.) Vispār man ir sapnis pabildēt amerikāņu aviācijas bāzeskuģa darbu, bet tas ir no tiem nereālajiem. Citādi – var pabraukāt pa pasauli, pabildēt turpat Štatos, Āzijā.

RL: Bet vēsture taču notiek šeit.

Krasnoščoks: Šī ir vēsture, šis ir karš, bet tas taču nenozīmē, ka pēc kara nebūs citu tēmu.

RL: Jūs jūtaties kā mākslinieks vai kā žurnālists?

Krasnoščoks: Es nejūtos kā žurnālists.

RL: Ar ko tas ir citādi?

Krasnoščoks: Tas ir citādi ar to, ka man nevajag šo fotogrāfiju uzreiz kaut kur pārdot – ziņām vai tādā garā. Vienkārši notiek dokumentācija un bilžu taisīšana tumšā telpā tādā stilistikā, kāda man ir tuvāka. Tas ir, es gribu to parādīt tā, lai bilde skatītājam liktos tēlaina un lai skatītāju tā aizkustinātu. Tas arī ir citādi. Ziņu fotogrāfijas par 90% ir vienādas. Tu tur neredzi autorus. Viņi tur ir, dažus tu pazīsti, tomēr lielākā daļa ir parastas dokumentālas krāsu digitālās fotogrāfijas, tādas, kādu ir miljons. Kā šī atšķiras no citām?

RL: Man gan šajā, gan iepriekšējā ceļojumā bija nedaudz savāda sajūta, jo likās: tas, ka es uz filmiņas fotografēju sagrautas ēkas Harkivā, kaut kādā ziņā ir kara estetizēšana. Joprojām nezinu, kā šajā sakarā jūtos.