Man pašam ar sevi ir smieklīgi

Tēlnieks Vasilijs Azemša – ģēnijs, nu, tas ir, savas vietas un laika Gars. Vietas – tāpat skaidrs, kāpēc: tieši tēlniekam no visām vēstures maskām un personāžiem ļauts izvēlēties tos, kuri drīzumā uz ilgiem laikiem pievienosies pilsētas simbolu pulkam, uz gadu simteņiem iemitināsies nemierīgajā izplatījumā. Tie gan ir veidoti no akmens vai metāla, bet tāda nu Pēterburga ir pilsēta, ka arī pieminekļi šeit šaudās šurpu turpu, slēpjas, vajā, izgaist.

Uzmanīgi papētot Azemšas veidotos pieminekļus – viņa Nabokovu universitātes Filoloģijas nodaļas pagalmiņā, Vrangeli, jo īpaši Djagiļevu –, ievērosim ne tikai netveramas īpatnības, kas ir līdzīgas pašam autoram, bet arī vispār kopības iezīmes: kopīgu smalkumu, asumu, precizitāti. Tādi viņi ir – Azemšas personāži, varoņi, kurus radījušas viņa personiskās ilgas pēc pasaules kultūras un brīvības.

Tomēr man Pītera kultūru Azemša iemieso ne tikai kā pilsētas atmiņas zīmju radītājs: viņš ir arī tas kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk, – te uzrodas Hvostenko dziesmā, kurā “mēs ar Vasju divatā lietū stāvam”, te Jurija Mamina, ak vai, pravietiskajā filmā “Vaigubārda”, kur viņš Ļeņinu šaušalīgi ātri un viegli pārvērš Puškinā.

Mums, jauniešiem, viņš bija tieši Češīras Kaķis (līdzība šai ziņā ir satriecoša!), kas uzdeva savus āķīgos jautājumus, kuru galvenais mērķis, kā man šobrīd liekas, bija mūs pārbaudīt “uz falšumu”. Man viņš palicis atmiņā ar aizraujošiem amatrīkiem pilnā darbnīcā vai haotiskas, aizraujošas sarunas laikā piepīpētā draudzīgā virtuvē, kurā pie sienas parasti karājas viņa vieglais, ašais, zobgalīgais zīmējums. Viņš klausās, ciezdams klusu, smīnēdams ūsās, brīžam laiž vaļā sašutuma pilnu gānīšanos, brīžam izsaucas: “Nu, tu gan esi tukša radība!”, iziet gaitenī, pēc tam atgriežas, varbūt pat sērīgi paglauda galvu.

Tieši ar šo savu intonāciju viņš manā izpratnē bija saistīts ar 60.–70. gadu Pītera garu, kas nikni un nicīgi pretojās “Sofjai Vlasjevnai”, padomju varai ar tās derdzīgo oficiozu, melīgo un nedzīvo valodu. Azemša, kurš visu laiku turēja šo intonāciju, man šķiet Gars, kurā iemiesots tas laiks, kas tomēr radīja savus apbrīnojamos radītājus ar to īpatnajām paražām: kā no uguns bēgt no jebkādiem pārlieku skaļiem, gludiem vārdiem, sajaukt melanholiju un ironiju tajā īpašajā burvju dzirā, ar kuras palīdzību vien iespējams paveikt īstu darbu, visviens, vai tā ir skulptūra, dziesma vai asprātība. Šajā sarunā parādīsies, pret mums pagriezīsies, izgaisīs paši svarīgākie, apburošākie, sērīgākie no viņiem: tas pats Hvosts, Brodskis, Dovlatovs. Vispār man šķiet, ka šajā sarunā ir daudz rūgtuma: rūgts ir tas pagājušais laikmets, kas samala tik daudzu kaulus, piespieda apklust, mainīties, kļūt par rūdītiem meļiem – bet visietiepīgākajos un asākajos ielēja zinīguma rūgtumu.

Tālu un sen aizceļojusi no tām līnijām, kuras rotā viņa skulptūras, es nereti attopos, ka, raugoties uz savu pantu vai kaut ko tādu, ko esmu paveikusi vai pastrādājusi, sev jautāju: “Ko par to teiktu Vasja?”

Poļina Barskova

Rīgas Laiks: Ļoņa Fjodorovs teica, ka jūs lamājoties elegantāk un labāk par visiem viņam zināmajiem cilvēkiem.

Vasilijs Azemša: (Smejas.) Vispār grūti šajā iecerē būt elegantam. Neķītra nolamāšanās, kad tā ir bezjēdzīga, kad tā vienkārši aizpilda pauzi... tas ir kaut kas dumjš. Taču ir vārdi, kuri tik tiešām... Iztēlojieties: iet divi zaldāti, viens saka otram: “Mēs tagad abi pačurāsim.” Vai tad tā viņš teiks? Viņš teiks “pamīzīsim”, tas taču ir dabiski.

RL: Bet tā jau nav lamāšanās.

Azemša: Tā nav kārtīga lamāšanās. Tomēr man reiz bija tāds atgadījums, ka pie alus kioska divi bija sastrīdējušies un viens otram teica: “Ej tu...” – un ilgi, godīgi meklēja vietu, uz kurieni viņu pasūtīt. Un pēc tam teica: “Ej tu nahuj,” – tāpēc ka apkaimē neko nebija atradis.

Tātad dzersiet tēju?

RL: Dzeršu.

Azemša: Vispār jau pasaule ir mainījusies, un man tā patīk, taču manā attieksmē pret to vienalga nav mīlestības.

RL: Vai tad agrāk bija?

Azemša: Agrāk es, pirmkārt, biju optimisma pārņemts. Dzīvoju ar pārliecību, ka viss notiks ļoti labi.

RL: Padomju laikā?

Azemša: Jā. Bet saprotiet, padomju laiks jau visiem nebija vienāds. Piemēram, mani vecāki bija neskoloti. Tēvs nāca no nomaļa Baltkrievijas ciema. Un viņš mēdza teikt: “Es vienu ziemu gāju skolā.” Ko nozīmē “vienu ziemu”? Viņš gāja skolā ziemā, kad nebija lauksaimniecības darbu. Pēc tam vecaistēvs viņam lika nākt palīgā. Viņš bija iemācījies lasīt un rakstīt, kaut kā izglītojies. Kad es iestājos mākslas skolā, cilvēki, kas bija man apkārt, bija no citādām ģimenēm. Skolēni un paši skolotāji man atgādināja debesu dievus. Bet kāpēc tā notika? Tāpēc, ka es vispār erudīciju, zināšanas uztvēru ar ārkārtīgu uzticēšanos. Pēc tam atklājās, ka tās nav nenieka vērtas un visi šie cilvēki bija naturālākie muļķi. Bet tajā laikā darīt kaut ko tādu, kas skolotājiem nepatiks un par ko man ieliks trijnieku, es nespēju. Man bija kauns no vecākiem. Tad es nonācu pie secinājuma, ka brīvi mākslinieki ir bāreņi. Viņiem, tā sakot, nav bail ne no tēva, ne no mātes. Nu, sākumā tu uzticīgi ņem pretī, ko šie cilvēki tev lūdz izdarīt, bet pēc tam saproti, ka tās ir blēņas. Taču tam vajadzīgs laiks. Piemēram, es skolotājai teicu: “Man patīk musketieri.” Bet viņa man atbild: “Kā tad tev var patikt musketieri, tu taču viņus nekad neesi redzējis!” Un es domāju: tiešām, esmu redzējis tikai ilustrācijas grāmatā “Trīs musketieri”, nekur citur man viņus nav gadījies redzēt. Ermitāžā esmu redzējis kaut kādas gleznas. Un tad es sāku domāt: ko tad īsti es redzu sev apkārt? No rīta iekāpju pārpildītā tramvajā, piektajā, un no Cirka braucu uz Mākslas akadēmiju. Vakarā, atgriezdamies mājās, redzu to pašu, tikai cilvēki ir tādi kā... kā saka Oļegs Grigorjevs: “Figūriskas cilgūras būmu vēna,” – tulkojumā tas nozīmē: “Cilvēciskas figūras, būvē namu.”

RL: Kas tā ir teicis?

Azemša: Grigorjevs, bija tāds dzejnieks. Mans silesbiedrs. Tā nu tu pēkšņi saproti, ka tas, ko tev attēlo padomju mākslinieki, galīgi nav nekāds reālisms. Mana māte vecāku sapulcē jautā: “Nu, kā tur Vasjam klājas?” Un viņai atbild: “Tīri labs zēns, tikai cilvēkus zīmē kā maisus.” Es biju uzzīmējis atmiņas par vasaru. Mēs ar viņu Vapņarkas stacijā divos naktī kāpām vilcienā. Vilciens stāv divas minūtes, mums pa priekšu iet ļaužu pūlis. Un viņi visi ir satīstījušies tādos... viņiem bija tādas paunas, rokās visiem čemodāni... Es tajā laikā droši vien biju reālists, viņi tiešām arī izskatījās pēc maisiem.

RL: (Smejas.) Kā tad viss beidzās ar musketieriem?

Azemša: Ar musketieriem es nonācu pie secinājuma, ka mācīties var arī no mākslas: vai nu mazums, kādu dzīvi esmu redzējis. Viņa, piemēram, man saka tādu lietu: “Ko tu taisies veidot?” Es atbildu: “Slēpotāju!” Viņa aizver acis un paziņo: “Tas nav plastiski!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Kādu slēpotāju es taisījos veidot? Viņa redz savējo vai vēl sazin kādu. Man tika ieteikts veidot to, ko es redzu apkārtnē. Bet tas taču ir garlaicīgi. Gribas kaut ko izgudrot. Tāpēc – ja jūs esat puslīdz uzmanīgi skatījies, kas notika 60. gados, kad tēlniecībā sāka ieviest stingra stila komponentus, kuri tai pirms tam nebija raksturīgi, – nu, teiksim, sieviete mazgā logu... Garlaicīgi. Un bērniem vēl divreiz garlaicīgāk. Tagad braucu garām akadēmijai – pašā augšējā stāvā mums bija mākslas skola – un atceros, kā nu zīmēju cinkota skārda spaini un slotu. Protams, interesanti līdz kādam brīdim, bet pēc tam kļūst garlaicīgi. Pēc tam mēs sākam cits citu apmētāt ar dzēšgumijām. Mums ir gadi 12 vai 13. Tagad es vienkārši nomirtu. Tātad to vajag mācīties jaunībā. Vai šņabi negribat?

RL: Ja jūs dzersit... Viens es šņabi nedzeru.

Azemša: Nu, viens arī es šņabi nedzeru, tā tomēr ir tāda lieta... vajag kompanjonus. (Abi smejas.) Vai to ebreju lesbieti jūs intervējāt?

RL: Franu Lebovicu? Nē, mans draugs Arnis.

Azemša: Ārkārtīgi amizanta sieviete. Te arī bija kaut kas līdzīgs. Bija tāds Boriss Poņizovskis. Cilvēks bez kājām – viņš bija paskrējis zem tramvaja, un daži apgalvoja, ka tas neesot noticis nejauši. Viņš gribējis, lai viņam būtu pauti līdz ceļiem. Nu, un, kad viņš palika bez kājām, tieši tā arī šķita – ka viņi akurāt tai vietā bija trāpījuši. (Abi smejas.) Viņš bija šarmants, dzīvs cilvēks. Un viņam bija sieva, tāda ebreju dāma... Man vienkārši ienāca prātā... tas, nu, it kā karājās gaisā. 60. gadu beigas. Šeit jau viss, tā sakot, atkārtojās kā provincē – gan bītņiki, gan stilotāji, kas tik ne. Viss bija ārkārtīgi pašdarbniecisks. Toreiz gan tas likās ļoti neparasti. Teiksim, tēlotāja māksla. Es mēdzu iet pie Mihnova,¹ kurš dzīvoja Rubinšteina ielā. Toreiz šķita, ka esmu atnācis pie mākslinieka – bet tagad tamlīdzīgus mālējumus var dabūt visur, kur pagadās. Lērums ļaužu no tā pārtiek. Piemēram, tas puisis, kurš pienagloja savus pautus pie Pils laukuma.²

RL: Jā. Pavļenskis.

Azemša: Viņš taču bija nosaukts par kandidātu mūsdienu prēmijai vizuālajā mākslā. Es savā prātā domāju tā: “Vai tad tā būtu vizuāla?” Tur bija visāda glezniecība. Teātris jau arī zināmā mērā ir vizuāls.

RL: Nu, tas viss ir nosacīta padarīšana.

Azemša: (Smejas.) Ar skaistiem vārdiem visu ko var samudžināt. Tā var aizspēlēties līdz tam, ka sazin kāds Griņevickis, kurš uzspridzināja Aleksandru II, arī ir vizuāls mākslinieks.

RL: Štokhauzens pēc tam, kad 2001. gadā tika sagrauti Dvīņu torņi, publiski pateica, ka šis sprādziens esot bijis visdižākais mākslas darbs. Un viņu uzreiz no visurienes padzina un izslēdza.

Azemša: Pilnīgi saprotami, un pelnīti arī, jo tādu mākslinieku vienmēr ir bijis vairāk, nekā vajag.

RL: Bet Pavļenska man kaut kā ir žēl. Jūs taču esat strādājis kopā ar Rezo Gabriadzi?

Azemša: Jā, es viņam atlēju ķivuli. Es viņam jautāju: “Kāda lieluma ķivulis būs?” Viņš saka: “Nu, kā kotletīte.”

RL: (Smejas.) Viņam bija ļoti skaists stāsts, kā Kutaisi viens trakais kaut kur bija nospēris paplāti, un šim bijis tāds kroņa numurs: viņš nolaidis bikses, uzlicis savus pričendāļus uz paplātes un tā nēsājis apkārt. Esot bijusi ziema, Rezo braucis prom no Kutaisi un skatījies pa vilciena logu, un te pēkšņi ieraudzījis: snieg sniegs, tas trakais stāv ar pautiem uz paplātes, un sniegs no to siltuma jau sācis kust. Un Gabriadze saka: bija tik sērīgi uz to skatīties. Manuprāt, tas pats Pavļenskis vien ir, tikai metafiziski citā līmenī.

Azemša: Nu, Pavļenskim, es teiktu, trūkst tādas kā estētiskas pabeigtības. Man arī viņa ir žēl, tajā ir savdabīga elegance. Nu, bet vispār šie centieni meklēt kaut ko jaunu noved pie velnszinkā. Es piestaigāju uz Ermitāžu, piemēram. Nu, pirms 1958. gada vairākas reizes tur biju. Apskatīju Bruņinieku zāli, Svētā Jura zāli...

RL: Musketierus.

Azemša: Musketierus, tieši tā. Tie mani interesēja. Un tad nokļuvu pašā augšā. Toreiz trešajā stāvā bija tie izslavētie impresionisti. Tā bija apbrīnojama sajūta – ka neko neesmu sapratis. Un man bija tāda kā naiva pārliecība, ka paies kāds laiks un es beidzot sapratīšu, kas tad tur notiek. Taču laiks pagāja, un neko jaunu es viņos neieraudzīju. Es vienkārši nezināju, ka to var skatīties kā glezniecību.

RL: Līdz šim?

Azemša: Nē. Tagad man viņi ir ārkārtīgi garlaicīgi. Savas acīmredzamības dēļ. Es viņos redzu vairāk naturālisma nekā sazin kādā Šiškinā. Palaikam, kad tu, guļot saulē, pēkšņi atver acis, tu esi īsts impresionists.

RL: Jā, bet to jau vajag arī uzgleznot. Un izdomāt.

Azemša: Jā, tieši tā. Bet cilvēki ir gleznojuši daudz sarežģītākas un netveramākas lietas. Vermērs ir paveicis to, ko neviena fotogrāfija nespēs.

RL: Vai Maļevičs. Viņš arī ir uzgleznojis kaut ko tādu, kā nav.

Azemša: Kad man saka: “Ai, es no tā melnā Maļeviča nespēju iegūt estētisku kvalitāti,” – es vienmēr atbildu: “Vai no zīmes “Iebraukt aizliegts” tu estētisku kvalitāti iegūsti?” No mana viedokļa tas ir viens un tas pats. Viņš ir parādījis, ka var arī tā. Es neapgalvoju, ka tā patiešām arī ir. Bet atrodas gudrinieki, kuri klāsta: “Ja vēl varētu tur tādus baltus punktiņus, būtu vieglāk saprast: zvaigžņotā debess!”

RL: Ui.

Azemša: Es vienreiz redzēju, kā divas kundzītes, vecenītes, mazo holandiešu zālē sarunājas par klusajām dabām. Viena saka: “Marija Aleksandrovna, es visu sapratu. Tie ir sparģeļi.” Otra atbild: “Jā? Nekad neesmu tādus ēdusi.” Un abas dodas tālāk. (Abi smejas.) Vispār mākslinieka liktenis Krievijā kopš visagrīnākā laikmeta, kad māksla kļuva par profesionālu nodarbošanos, ir traģisks. Man liekas, ja mūsdienu māksla tagad būtu ienesīgs rūpals, galvenais mākslinieks mums būtu Cereteli. Viņš aizdedzinātu nevis KGB durvis, bet Kremli. Nu, iedzersim! Priekā! (Saskandina.)

RL: Jā, starp citu, es 2004. gadā intervēju Hvostu...

Azemša: Hvosts bija viens no maniem vislabākajiem draugiem! Apbrīnojams cilvēks.

RL: Intervija bija ļoti smieklīga. Viņš lielākoties atbildēja ar vienu vai diviem vārdiem, un tā mēs tur mētājām mazus jautājumus un mazas atbildes. (Smejas.)

Azemša: Jā, viņš nekad nav bijis zeltamute. Toties, kad viņš kaut ko stāstīja, stāstam bija sākums, izvērsums un beigas. Viņš stāstīja par kādu Parīzes arābu, kurš savam sunim ielicis zelta zobus.

RL: (Smejas.)

Azemša: Pirmoreiz atbraucis pie manis deviņdesmit otrajā gadā un otro reizi deviņdesmit piektajā, viņš dzīvoja pie manis Kazaņas Dievmātes ielā, agrāk to sauca Pļehanova iela. Un mēs devāmies iedzert tur, kur agrāk bija restorāns Kaukāzs. Tur bija kaut kādas dzertuves. Bet publika tur ir tāda – salašņu bars. Un blakus staigā kaķēns. Kaķēnam kāds iedod desas gabalu, un Hvosts saka: “Tu turies pie šīs vietas, citādi drīz vajadzēs kārt zobus vadzī.” Te ārā iznāk čalis, kuram tas iestādījums pieder, un saka: “Ta es šitos maukas iztrenkāšu visus, bet kaķītis paliks!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Es jums parādīšu fotogrāfiju – deviņdesmit ceturtais gads, man darbnīcā ir. Es griežu desu, un Hvosts saka: “Dod, es sagriezīšu,” – un paņem itāļu nazi. Tādu atspernazīti. Viņš zināja, ka man visādi nažeļi dikti patīk, un teica: “Es tev pēc tam šo nazi atdošu, tagad nevaru, man to tikai vakar uzdāvināja.” Pēc tam viņš aizbrauca uz Maskavu, un par nazīti es, saprotams, aizmirsu. Un jau pēc tam, kad viņš bija nomiris, es atbīdīju dīvānu – un skat, tur putekļu kūniņā ir šis nazītis. Viņš bija pie manis atgriezies, kad Hvosts jau gulēja zem zemes.

Viņš cilvēkiem ļoti patika. Pirmkārt, sievietes, īpaši tad, kad viņš bija jauns, viņā lielākoties vienkārši iemīlējās, cita pēc citas. Kaut arī viņš neko tālabad nedarīja. Piedevām viņš bija tāds efemers, ne naudas, ne slavas, nekādu lepnu piļu viņam nebija. Šai ziņā sievietes bija malači. Talants tātad viņām ietilpa vīrietī augstu vērtējamu īpašību komplektā.

Es te nesen Lielajā Staļļielā uztaisīju trīs Pēgasus – trīs talanta variantus. Pirmais Pēgass – tad, kad viņš ir jauns, tiesa, nezinu, kā uzaudzis. Varētu teikt: parādījies vienā personā no sazin kurienes. Viņš rotaļājas ar lodi, kura, tā sakot, simbolizē amatu, meistarību. Tad bija otrais – to diemžēl novāca. Jāteic, ka tas ir apbrīnojami, cik nu es spēju atcerēties, nekad neviena skulptūra – izņemot Dzeržinski – nav vākta nost. Apgalvo, ka neesot bijis iespējams to apsargāt. Man, tiesa, radās doma – vai tik kāds nav nospēris un aizstiepis uz savu vasarnīcu.

RL: Nu, diez vai.

Azemša: Nav zināms. Var jau būt, ka bija saoduši, ka tas viss kaut kā nav īsti pareizi. Vārdu sakot, otrais Pēgass jau bija tāds, kas guvis panākumus. Spārni tam bija no metāla, ar caurumiņiem – ar kuriem tas, dabīgi, nekur nespēs uzlidot. Tam priekšā bija bļoda, veidota kā puse tās lodes, no tās viņš ēda. “Ieturējās”, tā sakot. Un zem kājām viņam mētājās atmirušie pauti. Trešais Pēgass toties bija tāds farmazons.

RL: Ko tas nozīmē?

Azemša: Nu, prasti sakot, tāds krāpnieks. Spārnu tam nebija nemaz, bet krēpes plīvoja tādā veidā, ka radīja spārnu ilūziju. Tas bija interesanti. Vienā noteiktā brīdī taču kļūst drausmīgi garlaicīgi taisīt tā, lai būtu kā ar cirvi pa pieri. Es sākumā nesapratu, bērnībā. Skatos – cilvēks glezno kā bērns. Vai cenšas gleznot kā bērns. Un es domāju: “Kas par lietu, viņam nav iemācīts vai viņš nemāk?” Bet tad pēkšņi sapratu, ka jūs te nosēdināt, paņemt audeklu un 36 stundas rūpīgi jo rūpīgi, mērot galvaskausu, gleznot – tas ir interesants uzdevums, bet man tik un tā pēc kāda laika kļūst garlaicīgi, par jums nemaz nerunājot. No otras puses, es palaikam domāju, ka no tādas dziļas profesijas kā tradicionālā glezniecība vai tradicionālā tēlniecība taču nedrīkstētu kļūt garlaicīgi. Brilovam taču nebija garlaicīgi? Leonardo nebija garlaicīgi? Mikelandželo negarlaikojās? Viņi taču kaut kā pārvietojās tajos labi zināmajos likumos, kuros nebija “Melnā kvadrāta”, nebija Henrija Mora, tas nevienam vēl nebija ienācis prātā. Tas pats Maļevičs, apķērīgs cilvēks, nodomāja: “Es šajā rindā esmu pēdējais. Jānoorganizē kaut kas tāds, kur es būšu pirmais!” Bija tāds slavens pastāstiņš. Kāds cilvēks notēloja, ka ir atradis arhaiskās grieķu skulptūras. Viņš tās bija izplaucējis īpašā šķīdumā, Karrāras marmors, kas tik vēl ne. Analīzes acīmredzot netika taisītas. Viņš bijis talantīgs cilvēks, pareizi izjutis. Vienīgais, kas mulsinājis ļaudis, kuri redzēja to viņa arhaiku, – ka laika zobs kaut kā bija to pasaudzējis. Nu, auss nolauzta, nu, deguns arī drusciņ, bet puse sejas – nekā tāda gan nebija. Acīmredzot viņam bija grūti paša darbu sadauzīt ar āmuru. Un piedevām, papētot tuvāk, ir redzams tāds kā kārtīgums, grieķiem tāds nebija raksturīgs. Bet citu loģiku tur lāgā nevarēja ieraudzīt. Nu, ierausim vēl pa vienai!

RL: Labi. Es šorīt no rīta paskatījos spogulī – to nevajadzēja darīt – un sapratu, ka kļūstu līdzīgs personāžam, kuru 18. gadsimtā bija atveidojis tēlnieks Meseršmits. (Abi smejas.)

Vispār viņš bija galma tēlnieks, taisīja kaut kādus pilnīgi sprāgonīgus ģenerāļus, bet brīvajā laikā kala tādu plikpauri veci ar baisām grimasēm.

Azemša: Kas viņam bija prototips?

RL: Reizēm apgalvo, ka viņš tur pats sev šķobījies.

Azemša: Nu, jūs zināmā mērā atkārtojat to, ko es gribēju pateikt. Ka kļūst garlaicīgi. Taču tā ir tikai sajūta – izgulies, un pāriet. Tas ir vajadzīgs, lai augtu. Re, tev kļuvis garlaicīgi, gribas kaut ko izdarīt. Mans skolotājs Aņikušins, piemēram, mēdza teikt: “Ko tu domā – ka man negribas Kristu uzveidot?” Mums taču Mākslinieku savienībā bija nolikums – reliģiska, fašistiska un vēl kaut kāda tur propaganda aizliegta. Tā jau ir romantiska, dumja ideja, ka nav nekā labāka par cilvēku, kurš radīts pēc ģīmja un līdzības, tā sakot...

RL: Antokoļskis gan uztaisīja Kristu, sātanu un Sokratu.

Azemša: Neuzskatiet mani par antisemītu, bet viņam bija tāda ebrejiska paveida brīvība. Tā sakot, visur svešinieks.

RL: (Smejas.)

Azemša: Man visu mūžu ir jautāts: “Ko tu veido sava prieka pēc?” Man sava prieka pēc nav vajadzības veidot. Sava prieka pēc es lasu. Man, galu galā, ir muzeji. Es savu cenu zinu. Tikko pēc pasūtījuma uztaisīju kaķa portretu. Man bija čupa fotogrāfiju ar to kaķi. Bet pamēģiniet iztēloties: kā es varu aiziet no Ēģiptes kaķiem? Nekā. Bet mans pasūtītājs nekādas akadēmijas nav beidzis, nauda viņam ir, bet viņš to nesaprot. Tāpēc es viņam nokalu viņa kaķa portretu. Lai drusku pataisītu uķi-puķi, kaķīt.

Bet paskat, kas darās aizmugurē. Re, te ir lodīte. Vai nu jātaisa liels “plaukts” un jāliek lode virsū, jo šite būs šauri. Bet, ja liek atsevišķi, tad šis akmens neder. Jādomā. Kā tā bumbiņa tur iet iekšā? Paskat, te būs astīte. Astīte viņam tieviņa, rādīt nedrīkst. Vajag uztaisīt pavisam kā uzzīmētu. Nu, Ēģiptes kaķus es skatījos tā, ka acis sprāga no pieres ārā, bet, pirmkārt, nav jau vairs tie laiki, piedevām tur tas ir simbols – te es viņam norauju galvu, un tutū, nekādas dievības vairs nav. Saproties, vispār tas ir viņa konkrētais kaķis.

RL: Bet viņš, pasūtītājs, gaida.

Azemša: Gaida. Ne tikai gaida vien – viņš man ir iedevis avansu. Un es taču nezinu, viņš taču nav pie manis nācis ar stangām pautus raut laukā un tamlīdzīgi. Un es saku: nu ko tu gribi? Lai es tev 15 minūtēs kaķi uzveidotu? Ej tak tu galīgi! Tas ir mākslas darbs! Un man tam kaķim pat skarties klāt negribējās. Patīkams darbiņš. Cerams, arī nauda būs. Polšam pietiks. Tas man patīk. Tas nebūs Cereteli, tā būs īsta tēlniecība. Un es tik un tā zinu, cik tā maksā.

RL: Viens pazīstams mākslinieks man stāstīja amizantu gadījumu, kā viens cilvēks, itin svarīga persona, lūdzis viņam uzveidot mīļotās sievietes dzimumorgānu.

Azemša: Viņš uztaisīja atlējumu?

RL: Jā, un izrādījās, ka tas ir ļoti sarežģīti, tomēr galu galā uzveidots bija, un viņš to nolika kabinetā uz rakstāmgalda.

Azemša: Kā papīrspiedi vai pelnutrauku?

RL: Nē, man liekas, viņš tur bāza iekšā pildspalvas. Nu, tas laikam bija apbrīnojami interesants darbs.

(Abi smejas.)

Azemša: Ziniet, mans pirmais nopietnais darbs bija tad, kad Aņikušins mani paaicināja veidot pieminekli Ļeņingradas blokādei, es viņam biju par palīgu. Tas ir tas, kas stāv Maskavas prospekta galā, pa ceļam uz lidostu. Mēs bijām pieci cilvēki, es – visjaunākais. Un es sapratu, ka ar cinismu vien darbu nevar izdarīt. Vajag savu darbu iemīļot. Taču šī mīlestība nav dabūjama lēti. Ja esi iemīļojis, to ir grūti pārraut pušu, tā ir ar tevi saistīta. Bet pēkšņi izrādījās, ka tā cilvēcība, kas Aņikušinam raksturīga, te galīgi neder. Beigās tas izskatījās pēc celmenēm pie koka. Taču tajā brīdī es to godīgi mīlēju. Jo bez mīlestības vispār nav iespējams.