Manas vakariņas ar Andrē

Luija Mala “Manas vakariņas ar Andrē” (Louis Malle, “My Dinner with Andre”, 1981) ir viena no dīvainākajām filmām, kādas pasaule ir redzējusi, un tā nelīdzinās nevienai citai. Varētu domāt, ka filma ir par mirstīgumu un teātri, taču dīvainums neslēpjas tēmā, dīvainums ir tajā, ka divi draugi filmā nedara neko citu kā tikai sarunājas. Šķietami improvizētais dialogs radies no īstām aktieru Andrē Gregorija un Volisa Šona sarunām, kuras viņi ierakstīja magnetofonā, bet pēc tam Voliss Šons tās pārstrādāja scenārijā. Filma atstāja tik satriecošu iespaidu uz Arni Rītupu, ka viņš Ņujorkā spēja satikt gan Šonu, gan Gregoriju, lai intervētu viņus Rīgas Laikam (sk. RL 2015. gada aprīļa un 2017. gada septembra numuru), bet vēlāk žurnālā tika izveidota draugu sarunu rubrika “Vakariņas ar Andrē”. Filmā aktieri īsti nerunā no sevis, bet no mākslīgiem personāžiem: Paulīnas Kaenas vārdiem sakot, tur Zemes klauns sarunājas ar Dieva muļķi. Viņu sarunu publicējam nedaudz saīsināti.

Volijs (aizkadrā):Vairāku dīvainu sakritību dēļ man nācies piekrist kopīgām vakariņām ar cilvēku, no kura es gadiem biju centies izvairīties. Viņu sauc Andrē Gregorijs. Kādreiz mēs bijām tuvi draugi un kolēģi teātrī. Īstenībā viņš bija mani atklājis un vienu no manām lugām uzvedis profesionālā teātrī. Kad mēs iepazināmies, viņš bija savas režisora karjeras augstākajā punktā. Bet tad viņam kaut kas atgadījās. Viņš aizgāja no teātra. Viņš it kā pazuda! Viņa ģimene reizēm mēnešiem ilgi zināja tikai to, ka viņš atkal aizblandījies uz kaut kādu tālu vietu, piemēram, Tibetu, kas tiešām bija dīvaini, jo viņš mīlēja sievu un bērnus. Viņam nekad nebija paticis pamest mājas. Citreiz gadījās dzirdēt, ka tāds un tāds viņu saticis tusiņā, kur viņš stāstījis, kā runājies ar kokiem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Andrē acīmredzami bija atgadījies kas briesmīgs. Jau pati doma par gaidāmo tikšanos darīja mani nervozu. Kam man tas bija vajadzīgs? Man jau tā pietika savu problēmu. Ko gan es viņam varētu palīdzēt! Es taču neesmu nekāds ārsts.

Virsviesmīlis:Jā, ser.

Volijs:Ē… ser. Es esmu Volijs Šons. Mani gaida pie Andrē Gregorija galdiņa.

Virsviesmīlis:Galdiņš būs gatavs pēc brīža. Ja gribat, varat uzkavēties pie bāra.

Volijs (aizkadrā):Kad es Andrē piezvanīju un viņš ierosināja satikties šajā restorānā, es nudien nobrīnījos. Jo agrāk Andrē gaume bija visai askētiska. Lai gan visiem bija skaidrs, ka nauda viņam ir. Kā gan citādi viņš varētu lidot uz Āziju un kur tik ne un vēl uzturēt ģimeni? Mūsu satikšanās iemesls bija tāds, ka man piezvanīja Džordžs Grāsfīlds un vienkārši uzstāja, ka man viņš jāsatiek. Iepriekšējā vakarā Džordžs bija staidzinājis suni un nejauši saskrējies ar Andrē, kurš stāvējis, atspiedies pret vecu, grūstošu namu un šņukstējis. Andrē Džordžam bija teicis, ka tikko kādus 25 kvartālus tālāk noskatījies Ingmara Bergmana filmu “Rudens sonāte” un ka viņam uznākušas nevaldāmas raudas vietā, kur Ingridas Bergmanes spēlētā varone saka: “Es varētu mūžam dzīvot savā mākslā, bet nekad savā dzīvē.”

Andrē:Volij!

zaer

Volijs:Nū! Tu izskaties satriecoši!

Andrē:Nūū! Es jūtos briesmīgi! (Abi smejas.)

Bārmenis:Labvakar, ser. Prieks jūs atkal redzēt.

Andrē:Paldies! Labvakar. Es laikam paņemšu vīnu ar gāzēto ūdeni.

Bārmenis:Jā, ser.

Andrē:Paldies.

Volijs (aizkadrā):Es jutos pagalam nervozs. Nebiju drošs, ka varēšu viņu izturēt veselas maltītes garumā. Mēs parunājām par šo un to. Viņš nedaudz pastāstīja par Ježiju Grotovski, dižo poļu režisoru, kurš bija Andrē draugs un pat tāds kā guru. Viņš tāpat bija aizgājis no teātra. Grotovskis bija visai dīvains tips. Viņš bijis ļoti resns, bet tad nometis neticami daudz svara un kļuvis tievs kā skals, turklāt vēl uzaudzējis bārdu!

Viesmīlis:Jūsu galdiņš ir gatavs, ja vēlaties iet apsēsties. (Abi ieņem vietas pie galdiņa. Viņi pēta ēdienkarti.)

Volijs (aizkadrā):Man pamazām pielēca, ka vienīgais veids, kā padarīt šo vakaru kaut cik panesamu, bija uzdot Andrē jautājumus. Uzdodot jautājumus, es atslābstu. Reizēm domāju, ka mana slepenā profesija ir izmeklētājs, detektīvs. Man patīk izjautāt cilvēkus. Pat ja viņi ir pilnīgi neciešami, man tas aizvien ir interesanti.

Volijs:Starp citu, vai viņš joprojām ir tikpat tievs?

Andrē:Ko?

Volijs:Grotovskis. Vai viņš joprojām ir tievs?

Andrē:Ā, protams. Viesmīl? Man liekas, ka mēs varētu iztikt bez šī. (Pasniedz viņam vāzi ar puķi.) Paldies. (Volijs smejas.)

Viesmīlis:Vai esat gatavi pasūtīt?

Andrē:Jā. Aragna kalouska, kā tā ir pagatavota?

Volijs (aizkadrā):Izskatījās, ka Andrē pārzina ēdienkarti kā savus piecus pirkstus. Es tajā nesapratu ne vārda.

Andrē:Hm. Nē, es laikam ņemšu cailles aux raisins…

Viesmīlis: Ļoti labi.

Andrē:(Volijam) …paipala.

Volijs:O, paipalas! Es arī tās ņemšu.

Andrē:Divas, lieliski!

Volijs:Lieliski!

Andrē:Un es laikam sākšu ar terrine de poisson.

Viesmīlis:Jā.

Volijs:Kas tas ir?

Andrē:Tā ir tāda kā pastēte, viegla, no zivs.

Volijs:Tajā ir asakas?

Andrē:Bez asakām. Pavisam droša.

Volijs:Hmm. Un kas ir šī… vromborova polevka?

Andrē:Kartupeļu zupa. Ļoti garšīga.

Volijs:Nu tad es ņemšu to.

Viesmīlis:Pateicos.

Volijs:Nu tā. Kad mēs īsti pēdējoreiz tikāmies?

Volijs (aizkadrā):Mēs nedaudz patērzējām par manām lugām un lomām teātrī, arī par manu draudzeni Debiju. Un mēs runājām par viņa sievu Čikitu un bērniem Nikolasu un Marinu. Beigās es viņam pajautāju, ar ko viņš pēdējos pāris gadus ir nodarbojies.Sākumā viņš ne pārāk gribēja par to runāt, bet es turpināju jautāt, un beigās viņš sāka stāstīt.

Andrē:…konference par parateātra darbu. Tas bija pirms gadiem pieciem. Mēs ar Grotovski gājām pa Piekto avēniju un sarunājāmies. Redzi, tajā vasarā viņš bija ielūdzis mani uz Poliju novadīt meistardarbnīcu aktieriem un režisoriem. Un es viņam teicu, ka negribu braukt, ka man nav īsti ko mācīt. Man nebija ko teikt. Es neko nezināju, neko nevarēju iemācīt. Vingrinājumi man vairs neko nenozīmēja. Mēģināt ainas no izrādēm likās muļķīgi. Nezināju, ko darīt. Tas vienkārši nebija priekš manis. Tad viņš teica: “Pasaki, ko tu gribētu savai darbnīcai – vienalga, cik traka ideja tā būtu, – un es tev mēģināšu to sagādāt.” Tad es teicu: “Nu, ja tu man varētu sagādāt četrdesmit žīdietes, kas nerunā ne angliski, ne franciski, – vai nu tādas, kas ilgi strādājušas teātrī un grib no tā aiziet, bet nezina, kāpēc, vai jaunas meitenes, kuras mīl teātri, bet nekad nav redzējušas izrādi, kas tām patiktu, – un ja visas šīs sievietes varētu pūst tauri vai spēlēt arfu, un ja es varētu ar viņām strādāt mežā, tad es aizbrauktu!” (Abi smejas.) Pēc nedēļas vai divām viņš zvana no Polijas un saka: “Četrdesmit žīdietes sameklēt ir grūti. Bet četrdesmit sievietes man ir. Visas kaut kādā mērā atbilst tavām prasībām.” Un viņš teica: “Man ir arī daži interesanti vīrieši, bet ar tiem tev nav jāstrādā. Kopīgais visiem ir tas, ka viņi apšauba teātri. Visi gan nespēlē tauri vai arfu, bet kaut kādu instrumentu viņi spēlē, un neviens nerunā angliski.” Turklāt viņš bija man atradis mežu, Volij, un vienīgie tā iemītnieki bija mežacūkas un kāds eremīts! No tāda piedāvājuma bija grūti atteikties. Jābrauc vien bija. Tā nu es aizbraucu uz Poliju. Un tā izrādījās brīnišķīga jaunu cilvēku grupa. Un mežs bija absolūti maģisks. Tas bija milzīgs, koki bija tik vareni, ka četri pieci cilvēki, sadodoties rokās, nevarēja tos apņemt. Mēs ierīkojām nometni blakus pavisam mazas pils drupām, un mēs ēdām pie liela akmens bluķa, kas mums kalpoja par galdu. Parasti mēs sākām darbu ap saulrietu un strādājām līdz sešiem vai septiņiem no rīta, un, tā kā poļiem patīk dziedāt un dejot, tad pēc tam mēs dziedājām un dejojām līdz kādiem desmitiem vai vienpadsmitiem un tad ēdām brokastis – maizi, ievārījumu, sieru un tēju. Tad mēs likāmies uz auss un gulējām līdz saules rietam. Tehniski, protams, situācija bija ļoti interesanta, jo, ja tu esi mežā ar četrdesmit cilvēkiem, kas nerunā tavā valodā, tad visa tava koordinātu sistēma nojūk.