Meri pēdējais joks

Trīs dienas pirms slavenā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri prezidentūras beigām Rīgas Laiks kopā ar Vakara interviju vienojās ar kaimiņu prezidenta preses dienestu par “atvadu interviju”. Brīnišķīgajā rudens dienā Kadriorga pilī tika pasniegts ordenis Latvijas vēstniekam Igaunijā. Pēc ceremonijas Meri metās pie Vakara intervijas operatora Vecvagara kunga, paspieda viņam roku un jautāja: “Jūsu jautājumi?” Samulsušais operators norādīja uz Rīgas Laiku. “Jums ir piecas minūtes jautājumiem,” Meri izmeta apstulbušajam žurnālistam. “Kā — piecas? Mēs tā kā domājām, ka stunda,” minstinājās Rīgas Laiks. — “Četrarpus,” attrauca Meri.

Rīgas Laiks: Vai var uzskatīt, ka Lennarta Meri prezidentūras gals sakrīt ar vēstures galu?

Lennarts Meri: Jūs man patlaban atgādināt kādu jaunu, bet nu jau vecu japāņu rakstnieku, kurš, manuprāt, dzīvoja Vašingtonā. Viņa grāmata sen jau ir aizmirsta, to pārklājusi putekļu kārtiņa, un jūsu jautājums man šķiet pavisam nevietā.

Man 8. oktobris nozīmē to, ka es beidzu savu darbu kā Igaunijas republikas prezidents. Igaunija pastāv jau pēc “lielā perioda”, tāpat kā Latvija. Mēs ar jums esam mūžīgi, cilvēks nav mūžīgs, bet zeme un cilvēki ir mūžīgi… Paldies.

RL: Paldies… Vai drīkst vēl jautājumu?

Meri: Ja tas būs… Jā.

RL: Sakarīgs.

Meri: Jā.

RL: Jūsu uzvārds igauniski nozīmē “jūra”. Kādā intervijā jūs teicāt, ka jums vajagot apsēsties krastā — es pieņemu, jūras krastā — un domāt. Domāt par ko?

Meri: Nu, kaut vai par to, ka tauta, kas atklājas pie jūras, mūsu gadījumā — pie Baltijas jūras, kas ir pasaules okeāna daļa, ka tādas tautas, tādas valstis nevar būt mazas. Igaunija nav maza valsts, Latvija nav maza valsts, jo jūra ir ceļš, kas mūs, mūsu valodas, mūsu kultūras vienmēr saista ar milzīgo pasauli ap mums… Ko te daudz runāt… Lingvists jums teiktu, ka vienīgā valoda, kurā saglabājusies votu valoda, kura lielās migrācijas laikā pamazām izzuda, cita starpā — Krimā, šī valoda arī ir igauņu valoda. Jo daļa no votiem gāja cauri Igaunijai. Ņemsim tuvāku laiku — kad tika atklāta Amerika. Ja mani atmiņa neviļ, 1692. gadā. Tad sākās vecās Hanzas izjukšana, jo tirdzniecības ceļi pārvietojās uz lielo okeānu, un tas dabiski veicināja strauju un milzīgu attīstību visā pasaulē. Bija jau arī atklāts hronometrs, un bija iespējams noteikt precīzu kuģu ceļa garumu no vienas ostas līdz otrai, citiem vārdiem sakot, jau 10 gadsimtus mēs vērojam, kā pasaule sašaurinās. Taču tādas attiecības, kādas patlaban Igaunijai un Latvijai ir ar Vāciju vai, teiksim, Ameriku, Kanādu, Austrāliju — tādas tās bija pilnīgi neiedomājamas līdz Otrajam pasaules karam. Lai arī smalkā balstiņā, tomēr visur mēs runājam vienotā korī, citiem vārdiem, pārstāvam savas nacionālās intereses. Ne tikai ekonomiskās. Kad es biju Parīzē, tur bija Latvijas kultūras izstāde, un es biju lepns par to, jo Latvijas izstāde, Lietuvas izstāde vai Igaunijas — tā ir mūsu kopēja izstāde, un, lūk, tādā veidā mēs arī pārstāvam savas valstis — tikko izrāvušies no savas valsts apkampieniem, mēs jau pārstāvam cits citu.

RL: Bet kad mēs pārstāvam paši sevi? Vai pasaule var sašaurināties līdz vienam cilvēkam, teiksim, jums?

Meri: Nu, zināt, ja riet saule un ja ir tāda skaista diena kā šī, tad man vienmēr gribas iziet ārā. Un ja cilvēks ir jūras krastā — un es domāju, ka tāds dialogs ar dabu ir ļoti svarīgs —, tad daudz var pateikt cilvēkam, kurš daudz grib jautāt…

RL: Es ļoti daudz ko gribēju jums jautāt.

Meri: Paldies, tas mani ļoti iepriecina. Bet es taču atkal būšu Rīgā, un tur mēs tiksimies.

RL: Brīnišķīgi. Paldies.

Meri: Paldies.