Mēs, komponisti, esam dzīves rokās

Svens Dāvids Sandstrems (1942) ir Zviedrijas mūsdienu mūzikas dzīvā leģenda. Būdams ļoti ražīgs komponists, viņš darbojies plašā žanru amplitūdā – sacerējis operas, baletus, oratorijas, instrumentālus koncertus, skaņdarbus orķestrim un korim, kā arī kamermūziku. Sandstrems ir viens no tiem, kuru mākslinieciskais rokraksts laika gaitā piedzīvojis spēcīgu stilistisku metamorfozi: radošās darbības sākumposmā komponists savu Skandināvijas vadošā modernista statusu apliecināja ar sarežģītām, blīvām kompozīcijām orķestrim, bet 80. gados pievērsās daudz vienkāršākai un krietni romantiskākai izteiksmei. Šobrīd, 75 gados, Sandstrems joprojām raksta daudz, ir dzīvesprieka pilns un dāsni dalās pieredzē ar gados jaunākiem kolēģiem.

Manā redzeslokā Sandstrems nonāca 1997.gadā, kad uzzināju par viņa kā kompozīcijas pasniedzēja augsto reputāciju. Devos uz Stokholmas Karalisko mūzikas koledžu, lai gada garumā pie viņa apmeklētu kompozīcijas nodarbības. Tās gan nenotika pašā koledžā: apmēram reizi mēnesī tikāmies Stokholmas Kulturhuset bārā, kur, atlaidies atzveltnes krēslā, Sandstrems lasīja manus topošos nošu tekstus, izmantodams vien iekšējo dzirdi un iztiekot bez klavieru palīdzības. Pats savā mūzikā būdams romantiķis, viņš tomēr ar atvērtību un kritisku izpratni reaģēja uz maniem eksperimentiem modernisma garā.

1999. gadā Sandstrems pieņēma piedāvājumu pasniegt kompozīciju Indiānas Universitātē Blūmingtonā (ASV). Ap to pašu laiku viņa radošo interešu priekšplānā izvirzījās garīgā kormūzika. Mana atkalredzēšanās ar komponistu notika pagājušovasar, kad pēc 20. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla uzaicinājuma viņš bija ieradies uz sava 2009.gadā tapušā “Mesijas” atskaņojumu Rīgā.

J.P.

Jānis Petraškevičs: Iepriekšējo reizi mēs tikāmies gandrīz pirms 20 gadiem.

Svens Dāvids Sandstrems: Nu, šoruden man aprit 75, tā ka es vairs neesmu nekāds jaunais. (Smejas.) Tomēr es joprojām esmu pilns radošās enerģijas un turpinu komponēt – tas priecē. Un mans ķermenis un prāts vēl klausa – tas arī priecē. Es cenšos uzturēt sevi formā, cik labi vien varu, – katru dienu eju uz sporta zāli, tas nāk par labu arī radītspējai. Jo cilvēks var kļūt vecs ļoti ātri. Un ir ļoti patīkami tikties ar studentiem, tā ka esmu lietas kursā arī par to, ko viņi vēlas. Un nav pat svarīgi, ka es viņus ne vienmēr saprotu. Kļūstot vecākam – es nezinu, vai arī jūs to izjūtat, – tu reizēm vairs nesaproti, ko jaunieši īsti domā. Jo viņi domā mazliet citādi. Viņiem ir atšķirīgi priekšstati par to, ko viņi grib sasniegt, kāda ir mūzikas nākotne… Un tur tu vairs īsti nevari viņiem palīdzēt, jo esi vecs un nākotne nepieder tev. Bet es cenšos palīdzēt studentiem citādi, atbalstot viņus – arī psiholoģiski. Es daudz sarunājos ar viņiem, nevis tikai analizēju viņu partitūras.

Petraškevičs: Es atceros, kā mēs apspriedām manus uzmetumus Stokholmas Kulturhuset bārā. Jums labāk patika vadīt nodarbības ļoti neformālā manierē.

Sandstrems: Es domāju, ka ir ļoti slikti – un tas attiecas uz visām mākslām –, ja profesors stāsta studentiem, kas viņiem jādara. Profesoram ir jācenšas panākt, lai viņi būtu atvērti jaunām idejām, un jāstimulē viņu radītspēja, kas nav viegli. Pagājušajā nedēļā es Stokholmā vadīju nodarbības kopā ar Penderecki, mēs nosēdējām kopā veselu nedēļu. Viņš ir slavens komponists, bet man šķiet, ka pēdējos 20 gados neesmu dzirdējis nevienu jaunu viņa skaņdarbu. Mūzika, ko viņš kādreiz komponēja, bija revolucionāra, spēcīga, biedējoša. Bet tagad sarunās viņš neko nepasaka. Viņš ir ļoti garlaicīgs. Ar viņu nav iespējams sarunāties! Viņš baidās runāt par lietām, un mani tas ļoti mulsina. Viņš apgalvo, ka kompozīciju nevar iemācīt, ir jāmāca tikai harmonija un kontrapunkts. Un viņš ir pēdējais dzīvais šīs slavenās paaudzes pārstāvis, visi pārējie jau ir miruši: Ligeti, Bulēzs, Bērio, Donatoni… Bet kāda ir šo nabaga studentu nākotne? Kāda ir mūzikas nākotne? Tas ir ļoti grūts jautājums, par kuru es bieži domāju – ne sevis dēļ, jo man tas nav svarīgi, es esmu vecs un daru, kas man jādara, bet gan studentu dēļ. Kas viņiem jādara? Vai mēs esam lielās klasiskās tradīcijas pēdējie mohikāņi? Iespējams. 1890.gadā Vīnē – tur komponists bija zvaigzne. Bet tagad daudzi kompozīcijas studenti pievēršas citām lietām – kinomūzikai, performancēm –, kāpēc ne?

Petraškevičs: Manuprāt, viens no interesantākajiem komponistiem ir Fausto Romitelli, kurš ļoti savdabīgā veidā savienojis klasiskās mūzikas un roka tradīcijas. Viņš apgalvoja, ka laikmetīgā mūzika kā žanrs vairs nepastāv: mūsdienās komponistam ir jāaptver visa skaņu pasaule.

Sandstrems: Jā, viņš to darīja tāpēc, ka vēlējās atjaunināt mūzikas dzīvi. Ziniet, cilvēki ir dzirdējuši tīīīk daudz mūzikas, ka jāizdara kaut kas ļoti īpašs, lai kļūtu pazīstams. Vienīgā iespēja kļūt pazīstamam ir uzrakstīt divas stundas ilgu skaņdarbu – tā, lai sanāk vesels koncerts, kurā klausītāji spiesti koncentrēties tikai uz jūsu mūziku. Vai 40 minūtes ilgu koncerta pēdējo skaņdarbu. Tas, protams, ir triks, bet… Vispirms jākļūst atzītam, citādi nemaz netiec pie iespējas uzrakstīt tik garu skaņdarbu. (Smejas.) Un vēl kas. Ja saceri operu, tu dabū 10 reižu vairāk publicitātes nekā tad, ja saraksti kora dziesmu. Kora dziesma nav nekas. Pašlaik es tieši vadu kora mūzikas kursu Indiānā, speciālas kora mūzikas komponēšanas klases. Jo es vairs nestrādāju par pasniedzēju, bet man tur ir dažas klases, kas ir ļoti jauki.

Petraškevičs: Jūs diezgan ilgi esat strādājis par kompozīcijas pasniedzēju Indiānas Universitātē. Kā jūs raksturotu savu pieredzi ASV?

Sandstrems: Mana sieva devās turp mācīties – tāpat, sava prieka pēc, viņa 20 gadus bija nospēlējusi orķestrī. Viņa gribēja, lai es viņai pievienojos, un tā es tur nokļuvu. Tas bija 1998. gadā. Kopš tā laika dzīvoju tur. Tās, protams, bija milzīgas pārmaiņas manā dzīvē. Pilnīgi jauna situācija, jauna vide, jauna estētiskā domāšana… Uzskati par mācīšanu un komponēšanu tur ir ļoti atšķirīgi, jo īpaši universitātēs – kompozīcija tur tiek pasniegta ļoti akadēmiski. Studentiem ir ļoti maz laika komponēt. Viņiem ir tik daudz kas jādara, un, ja viņi grib būt labi studenti, viņiem tas, protams, jāizdara labi. Tāda viņiem ir problēma. Un viņiem ir arī problēma… būt pašiem. Viņiem kaut kādā mērā ir jāiekļaujas pamatstraumē, citādi viņus neviens neatskaņos. Tā ir liela valsts, tur ir tik daudz komponistu… desmitiem tūkstošu! Man šķiet, ka kompozīcijas doktoru vien ir kādi desmit tūkstoši. Viņiem ir ļoti grūti. Un ir problēma, ka tas mazliet iet uz riņķi: tu mācies pie kompozīcijas doktora, tad pats kļūsti par doktoru un nonāc citā universitātē kā doktors, tā ka attīstība kompozīcijas jomā nav tik liela. Tas nozīmē, ka ir jābūt labam studentam, lai kļūtu par kompozīcijas profesoru, un daudzus gadus jāmāca mūzikas teorija un solfedžo, pirms tiec pie īstas pasniedzēja vietas un vari mācīt tikai kompozīciju. Tam ir vajadzīgs laiks. Un tas atšķiras no Zviedrijas.

Petraškevičs: Vai ASV pieredzētais ir ietekmējis jūsu mūziku?

Sandstrems: Man bieži uzdod šo jautājumu, bet es nezinu skaidru atbildi, jo es ar to dzīvoju un esmu tur jau 20 gadus… Esmu ievērojis, ka savās kompozīcijās vairāk izmantoju angļu tekstu, kas maina manus frāzējumus. Angļu valodā frāzējums ir ļoti maigs, ziniet… Tas attiecas arī uz manu orķestra mūziku, manu instrumentālo mūziku. Bet tam nav nekāda sakara ar amerikāņu mūzikas ietekmi.

Petraškevičs:Vai ASV universitātēs tiek augstu vērtēta Džona Keidža mūzika?

Sandstrems: Akadēmiskajā vidē Keidžs joprojām nav atzīts komponists. Filozofs – jā, bet pēc universitāšu mērauklas viņš tiek uzskatīts par sliktu komponistu. Tāpēc es studentiem saku: jums nav jākomponē tā, kā to darām mēs, jums ir jākomponē atšķirīgi, ir tūkstošiem vēl nedzirdētu veidu! Es cenšos iedvesmot jauniešus: nerakstiet operu, rakstiet kaut ko citu operteātrim! Ziniet, ir kāda interesanta lieta, par ko es daudz domāju: mums, komponistiem, ļoti maz maksā par to, ko mēs darām, lai arī mēs darām milzu darbu… Ja esi slavens gleznotājs, tu kļūsti bagāts. Nezinu, kāpēc tas tā ir, bet tas ir ļoti interesanti. Izņēmums ir pasaulslavenie amerikāņu komponisti, kuriem maksā ļoti daudz.

Petraškevičs: Kā Džons Adamss?

Sandstrems: Jā, piemēram. Arī tas… kā viņu…

Petraškevičs: Stīvs Raihs?

Sandstrems: Stīvs Raihs dzīvo labi, bet… Filips Glāss! Viņš ir patiešām bagāts. Viņam ir jauns pasūtījums no Metropoles operas, par to viņš saņem vienu miljonu. Viņi ir popzvaigznes. Klausīties Filipu Glāsu nemaz nav viegli, man viņš nepatīk, man viņa mūzika liekas garlaicīga.

Petraškevičs: Man šķiet interesanti, ka pagājušā gadsimta 60. un 70. gados mūzikas dzīve ASV sadalījās divās straumēs, un metafora tam bija Ņujorka. Augšpilsētā darbojās seriālās mūzikas komponisti, kas pulcējās ap Babitu, un augstskolu pasniedzēji; lejaspilsēta bija pilnīgi pretēja: tur valdīja jaunie komponisti, kuru dievs bija Keidžs; viņi nodarbojās ar elektroniku un jauktiem medijiem, minimālismu, parasti ar trokšņainām, netīrām skaņām, un viņi vairāk orientējās uz nerietumnieciskiem strāvojumiem. Tagad, kopš Deivida Langa paaudzes, ir komponisti, kurus Luijs Andrīsens nosaucis par viduspilsētas komponistiem: viņi strādā gan ar augšpilsētas, gan lejaspilsētas materiālu, ar tiem elementiem, kurus viņi uzskata par svarīgiem savas muzikālās valodas izveidei. Es gribētu dzirdēt jūsu viedokli par viduspilsētas komponistu lomu mūsdienu Amerikas mūzikas dzīvē.

Sandstrems: Man patiešām nav ne jausmas, kā tagad domā jaunie komponisti. Mani audzēkņi raksta diezgan normālu mūziku, ja tā var teikt. Mēs to varam saukt par vecmodīgu, kas nav nekas slikts, bet viņi to dara. Viņi īpaši neinteresējas par kāda noteikta stila mūzikas sacerēšanu; protams, ir arī izņēmumi. Runājot par ietekmēm, es teiktu, ka Tomass Adess ir diezgan populārs. Viņa samērā sarežģītās ritmiskās konstrukcijas. Tās viņiem ļoti patīk. Indiānā neko daudz nerunā par Fērnihovu. Bet Adess – tādu mūziku ir grūti sacerēt, bet klausīties to nav šausmīgi grūti. Taču mani audzēkņi ir ļoti atšķirīgi; daži ir diezgan vecmodīgi, bet tas saistīts ar faktu, ka šeit daudzi komponisti vēlas rakstīt kinomūziku. Jo tā ir vienīgā mūzika, ar ko var nopelnīt. (Smejas.) Jūs un es – mēs ar savu mūziku neko daudz nevaram nopelnīt. Ziniet, komponēšana ASV ir vairāk komercija. Viņiem tā ir jāpadara par komerciju, citādi nevar izdzīvot. Eiropā, jo īpaši Zviedrijā un arī jūsu valstī, mūzika galīgi nav komercija. Tā ir māksla. Mēs gribam radīt kaut ko labu, un mūs atbalsta. Bet Amerikā tam nav atbalsta. Mēs esam sabiedrības rokās, mēs visi. Manuprāt, tas ir saistīts ar plašākiem dzīves un dzīvošanas aspektiem. Kā komponisti mēs esam dzīves rokās, mēs neesam brīvi no tās. Protams, katrā vietā ir savas atšķirības – Zviedrijā, Vācijā, Latvijā… Katrā vietā ir citādi. Un Amerikā pat vēl atšķirīgāk. Tas, protams, ir interesanti, jo tam arī jābūt citādi. Mūzikas valoda nemaz nav universāla!

Petraškevičs: Sven Dāvid, ko jums nozīmē mūzika?

Sandstrems: Mūzika ir neatņemama manas dzīves daļa. Pirmām kārtām es dzīvoju absolūti muzikālā ģimenē: mana sieva ir vijolniece, abi viņas dēli ir profesionāli mūziķi: viens ir komponists, otrs spēlē basu, un viņi ir precējušies ar divām čellistēm no Zviedrijas labākajiem orķestriem, un manas sievas bijušais vīrs bija labākais koncertmeistars Zviedrijā. Mēs esam saistīti ar mūziku visu laiku, visu dzīvi… Mēs salīdzinām, mēs sēžam un pārrunājam koncertus… Par laimi, es esmu tādā stāvoklī, kas man dod iespēju darīt visu, ko vēlos. Es nepārtraukti saņemu pasūtījumus. Pēdējos 10 gados es arvien vairāk koncentrējos uz garīgās mūzikas komponēšanu. Esmu uzaudzināts ļoti stingrajā Zviedrijas baptistu baznīcā. Varbūt es par to daudz nedomāju, bet tā nu tas ir. Un pārdomas par garīgo mūziku manī ir atraisījušas jaunas, patīkamas izjūtas… Skaņdarbs orķestrim ir skaņdarbs orķestrim: ja tas ir labs, tas ir labs, ja ne tik labs, ļaudis par to aizmirst. Garīgajā mūzikā pašā par sevi ir dziļākas, pamatīgākas eksistenciālās pārdomas. Tas mani ļoti iedvesmo, jo man arī patika sevi salīdzināt ar Bahu – bez problēmām! Viņš nebija svētais, viņš bija cilvēks, kas dzīvoja un komponēja ļoti interesantu mūziku. Bet tagad cilvēki domā: Bahs ir brīnišķīgs, bet mūsdienu komponisti neprot komponēt. Taču mēs esam vēstures daļa. Es jūtos kā ķēdes posms vēsturē – tas ir burvīgi. Man nav svarīgi, vai esmu liels ķēdes posms, bet es esmu ķēdes posms. Piemēram, 60. gados daudzi komponēja sarežģītu mūziku, jo gribēja pavērt ceļus jaunai mūzikai. Mūzikas pievilcība ir viena lieta, tās attīstība – pavisam cita, bet vēsturei nepieciešams kā viens, tā otrs. Un daži komponisti ir slaveni ar savu devumu mūzikas vēstures veidošanā, bet citi – ar saviem vēsturē palikušajiem skaņdarbiem. Tās ir dažādas lietas. Bet, manuprāt, parasti par to neaizdomājas – tikai komponē skaņdarbu un cer, ka tas ir labs. (Smejas.) Un, protams, pirms tu esi dzirdējis skaņdarbu dzīvā izpildījumā, nav īsti skaidrs, kā tas skan. To var tikai vairāk vai mazāk precīzi iztēloties atkarībā no tā sarežģītības. Tāpēc studenti... Faktiski jau visi mūsdienās izmanto datoru, lai to noklausītos – nevis skaņdarbu kā tādu, bet struktūras, ritmus un toņus… Toņus datorā ir grūti saklausīt, jo tie skan ļoti neizteiksmīgi, pelēki. Es nekad neizmantoju datoratskaņojumu, es joprojām rakstu ar roku. Es arī piederu pie pēdējās paaudzes, kas to dara. Mēs liekam saviem audzēkņiem apmeklēt partitūru rokrakstīšanas nodarbības, lai viņi zina, kas tas ir, bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc pieciem gadiem šo nodarbību vairs nebūs. (Smejas.)

Petraškevičs: Vai, jūsuprāt, pastāv tieša saikne starp dzīvi un mūziku? Magnuss Lindbergs, piemēram, teicis, ka, lai gan komponista dzīve skaidri izpaužas viņa darbos, mūzika ir pietiekami sarežģīts medijs, lai spētu filtrēt šos pārdzīvojumus. Viņš uzskata, ka nav iespējams kāda noteikta skaņdarba noteiktu daļu attiecināt uz eiforijas vai depresijas brīdi.

Sandstrems: Es tam drusku nepiekrītu, jo domāju, ka mēs strādājam ļoti atšķirīgi. Bet arī Lindbergs tagad ir romantiķis. Es cenšos būt pēc iespējas intuitīvāks, es neko īsti neskicēju, vienkārši sāku komponēt skaņdarbu – tik ātri un tik intuitīvi, cik vien varu. Un tad, protams, pārrakstu un laboju, ceļu uz priekšu un atpakaļ un metu ārā… Tāds ir mans process. Es esmu labs improvizators. Bet improvizatori visu laiku strādā, vadoties pēc savām zināšanām, viņi nedara neko citu. (Smejas.) Komponējot tu esi lielākā drošībā nekā improvizējot. Turklāt improvizēšana var būt arī ļoti garlaicīgs process, kas velkas kā vilciens. Bet, šādi strādājot, man ir iespēja izpaust savas iekšējās izjūtas. Es to jūtu ļoti skaidri. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka es tik daudz strādāju ar tekstiem. Es lasu tekstu un dzirdu mūziku. Pēkšņi tas ir vēstījums mūzikā. Jo īpaši, ja strādā ar baznīcas mūziku, kam pašai par sevi jau ir noteikts vēstījums.

Esmu sarakstījis tik daudz mūzikas ar tekstu, ka man ir ļoti grūti bez teksta. Un ziniet, lai dzīvē kaut ko radītu, vajag iedvesmu. Iedvesmai nepietiek ar to, ka esi laimīgs ģimenes cilvēks: kad ir jāapsēžas pie galda un jākomponē, ar to vien nepietiek. Man šķiet, ka ir jābūt kaut kam citam. Es cenšos, lai man vienmēr ir teksts, kas man paver jaunu ceļu domāšanai. Es cenšos pārtulkot tekstu mūzikā. Un man tas padodas viegli. Tekstam ir sava forma, īsākas un garākas rindas… Kad es, piemēram, komponēju lielu mesu, teksts ir pasakaini labs tieši savas struktūras dēļ. Šajā gadījumā man nav tik daudz jādomā par formu, un tas nozīmē, ka es varu ļoti daudz domāt par vārdiem, to nozīmi un iekšējo izjūtu. Tā darīja arī Bahs un… Cilvēki klausās kādu manu moteti ar to pašu tekstu kā Baha motetēm, piemēram, “Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu”; viņi dzird līdzīgu sākumu, bet tad pēkšņi tas pazūd, un viņi saprot, ka tas ir kaut kas cits, ko viņi agrāk nav dzirdējuši. Šādā veidā klausītājos var atvērt intelektuālo perspektīvu. Man tās ir durvis uz klausītāju, tieši tāpēc es strādāju ar šo vēsturisko materiālu. Bet es nekad neizmantoju muzikālos citātus, vienāds ir tikai teksts. Man ir “Mesija”. Man teica: ak dievs, Hendeļa “Mesija” ir visslavenākais skaņdarbs pasaulē, kā tu varēji kaut ko tādu izdarīt, tas ir stulbi. Bet man patika to izdarīt! Jo es cenšos piešķirt šim tekstam vienīgi savas izjūtas. Un dažkārt šie teksti ir ļoti bērnišķīgi – man tas patīk. Man patīk, ka tie ir bērnišķīgi un naivi. Varbūt tāpēc komponisti nav īsti uzdrošinājušies ar tiem strādāt, jo viņu darbiem taču jābūt augstā kvalitātes līmenī. Taču arī naivitāte var būt augstā kvalitātes līmenī. Man tas patīk.

Petraškevičs: Jūs, tāpat kā Bahs, esat komponējis visām baznīcas gada svētku dienām.

Sandstrems: Šie skaņdarbi ir ļoti atšķirīgi: daži vairāk līdzinās kantātei, citi ir solo darbi, daži ir solo čellam… arī “Kungs, apžēlojies!” teksta tulkojums klarnetes solo. Un tas tiek spēlēts dievkalpojumā dziedājuma “Kungs, apžēlojies!” vietā. Es, protams, gribētu, lai, dzirdot šo skaņdarbu, jums būtu tādas pašas izjūtas kā tad, kad lasāt šo tekstu. Es tikko pabeidzu ceturto simfoniju, ko nosaucu par Lutera simfoniju. Es to sacerēju, balstoties uz četrām Lutera baznīcas dziesmām, bet izmantoju tikai tekstus. Baritona solo dzied šos tekstus ar pilnīgi citām melodijām.

Petraškevičs: Kā jūs raugāties uz stila problēmu? Saka, ka ap 1980. gadu jūsu muzikālajā valodā noticis krass pavērsiens. Kā jūs raksturotu savu stilistisko attīstību?

Sandstrems: Es domāju, ka ar stilu šodien ir visgrūtāk, jo katram ir atļauts darīt, ko vien viņš vēlas. Tas padara visu daudz sarežģītāku nekā tad, kad es biju students un vēl manas pasniedzēja karjeras sākumā. Es precīzi zināju, kas ir stils – vai tas ir labs vai slikts. Un jūs zināt, kāds tas bija, – tas bija Ligeti, piemēram, un seriālisms, savdabīga kombinācija, ar ko es tolaik strādāju. Kurš to nedarīja, skaitījās diezgan slikts komponists. Tā domājām mēs visi, kas sāka 60. gados.

Petraškevičs: Kā jums šķiet, kāpēc bija tāda dogma?

Sandstrems: Tā bija piederības sajūta īpašai komponistu grupai, kurā gribējās iekļauties. Es domāju, ka nekas vairāk. Tu jūsmoji par viņiem un gribēji darīt to pašu, ko viņi darīja savā estētiskajā domāšanā un stilā. Un tad, 90. gados, es pamanīju, ka mani studenti vairs nesaprot, par ko es runāju, kad lietoju vārdu “stils”. Viņiem tas neko nenozīmēja. (Smejas.) Un, kad Magnuss Lindbergs atbrauca uz Stokholmu un stāstīja par IRCAM jaunāko datorprogrammu, es neko no tā nesapratu, bet tagad arī tas ir aizmirsts. Man tiešām nav ne jausmas, kas ir stils. Varu tikai teikt, ka kinomūzika veido jaunu stilu, jo tā visu laiku ir ilustratīva. Jūs esat dzirdējis par to vīru, kas jūtūbā pasniedz kinomūzikas kursus? Slavens filmu komponists… Kā viņu sauca… Varat pie viņa iziet kinomūzikas kursu skaipā – par 500 dolāriem. Tas man šķiet galīgi muļķīgi, jo šīs lietas nevar iemācīt.

Petraškevičs: Tomēr kas bija pamatā pārmaiņām, kuras ap 1980. gadu notika jūsu muzikālajā domāšanā?

Sandstrems: 1985. gadā es sāku profesūru Stokholmā. Tajā laikā es komponēju lielu rekviēmu – un, kad strādā ar šādu tekstu, ir gandrīz neiespējami izmantot seriālo tehniku. Teksts neļauj to darīt – tas diktē savus noteikumus, tiem ir jāseko. Es biju noguris un jutu, ka man vajag pamēģināt ko citu. Es sāku komponēt ārkārtīgi romantisku mūziku – piemēram, koncertu čellam un klavierdarbus… Bet tie neskan līdzīgi neviena cita komponista darbiem. Es sāku atšķirīgi strukturēt mūziku, piemēram, “Augstajā mesā”. Man ļoti patīk izteikt mūzikā emocijas, tāpēc es arī turpinu šādā veidā strādāt. Dažkārt man šķiet, ka man ir jādara kaut kas cits – jāuzraksta kaut kas ļoti sarežģīts… bet es to nevaru izdarīt. Tas mani neiedvesmo. Tagad es būvēju mūziku tikai uz savām akordu sistēmām. Es visu laiku sēžu pie klavierēm un komponēju, klausoties, mainot un pielāgojot. Kad rakstu skaņdarbu orķestrim, man patīk likt stīgu instrumentiem spēlēt akordus, kas veido kompozīcijas harmonisko pamatu, un pūšaminstrumenti ir gandrīz solisti – tas ir skaisti. Kā Bēthovena simfonijā. (Smejas.) Pūšaminstrumenti ir pasakaini solisti! Un dažkārt notiek harmoniju sadursmes, kas izjauc skaidrību: tas rada dramatismu. Jo īpaši, kad komponē operu un tūlīt aiz stūra jāparādās kaut kam bīstamam. (Smejas.) Varat Spotify noklausīties manu “Svētā Jāņa pasiju” un gūt priekšstatu, par ko es runāju. Tas ir ļoti vienkāršs skaņdarbs. Un es pievienoju tubu, kas ir pasakains instruments. Tā veido visu darba skaņu. Libretā izmantoti 40 dažādi avoti, no Bībeles līdz Adorno, kas ir diezgan liels lēciens. (Smejas.)

1993. gadā Stokholmā notika festivāls, kurā veselu nedēļu tika spēlēti mani darbi. Un tad es varēju redzēt atšķirību starp vecākiem un jaunākiem darbiem. Tas bija ļoti interesanti. Daži teica: “Jūsu vecie darbi ir daudz labāki.” Citi teica: “Ak, jūs tagad rakstāt tik skaistu mūziku.” Mani draugi komponisti nesaka neko, viņi ir skaudīgi. Ir ļoti grūti draudzēties ar komponistiem. Es draudzējos tikai ar saviem audzēkņiem, viņi ir jauki ļaudis.

Petraškevičs: Vai jūs piekrītat komponistam Klāsam Torstensonam, kurš nesen savu pāreju no modernistiskās uz romantisko mūzikas valodu kora kompozīcijās attaisnoja ar apgalvojumu, ka šī jaunā pieeja ir vairāk piemērota tādām tēmām kā mīlestība un nāve?

Sandstrems: Jā, protams... Es cenšos darīt tieši to, ko gribu darīt. Man ir pilnīgi vienalga, ja kāds domā, ka tas ir vulgāri vai pārāk skaisti. Tā kā mēs ar Klāsu ļoti stingri turamies pie saviem principiem, mūzikas atvērtību mēs neizmantojam ļaunprātīgi. Mēs to izmantojam tikai tad, kad mums to vajag, un pēc tam atgriežamies atpakaļ.

Petraškevičs: Vai jūs veicat daudz izmaiņu starp skaņdarba sākotnējo ideju, kādu jūs to formulējat uzmetumos un izmēģinājuma versijās, un tā galīgo versiju?

Sandstrems: Es cenšos izvairīties no kaut kādiem sākotnējiem uzmetumiem, es vienkārši ķeros pie darba un strādāju. Un darba procesā es savas kompozīcijas nemitīgi pārveidoju. Dīvainākais ir tas, ka tu raksti skaņdarbu un kaut kādā brīdī tas ir pabeigts, un tu ar to esi apmierināts. Kā tas nākas, ka tu pēkšņi esi apmierināts? Vakar es vēl nebiju apmierināts. Tāpat, ja sāk rakstīt skaņdarbu divas dienas vēlāk, tas būs pavisam cits darbs. Un tas ir tik interesanti. Tas tikai parāda, cik liela nozīme mūzikas tapšanas procesā ir nejaušībai. Un, ja pārtraucu rakstīt skaņdarbu un atgriežos pie tā vēlāk… ir sajūta, ka es to nevaru turpināt, esmu to zaudējis.

Petraškevičs: Es domāju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar komponista pieeju skaņdarba formai kopumā. Piemēram, es bieži strādāju mozaīkas manierē, darbojos ar fragmentiem un tikai vēlā posmā pēkšņi atklāju materiālu pareizo secību un “asinsvadu sistēmu”.

Sandstrems: Vai jūs šos fragmentus metat uz grīdas?

Petraškevičs: Nē, es tos līmēju pie sienas.

Sandstrems: Un kāpēc jūs pēkšņi esat apmierināts?

Petraškevičs: Parasti es intuitīvi jūtu, ka ir iznācis labi.

Sandstrems: Jā, es saprotu, tas nemaz nav dīvaini. Piemēram, mans “Mesija” – tajā ir 70 daļu, man šķiet. Un tās ir ļoti īsas. Un pēc tā visi mani skaņdarbi orķestrim ir rakstīti kā kompozīcijas ar ļoti īsām daļām. Tikai piecas minūtes, man šķiet, un tām ir noteikta savstarpēja saikne. Un es cenšos daļas salikt tā, lai tās turētos kopā… Man tas ir jauns komponēšanas veids, kaut kādā mērā tas ir tāds pats, kādu jūs aprakstījāt. Es cenšos visu laiku būt interesants, jo esmu ievērojis, ka mūsdienās ļaudis diezgan ātri nogurst. Viņi ieskrien koncertā un izskrien no tā. Es domāju, ka šodien mēs strādājam ļoti atšķirīgi salīdzinājumā ar Bēthovenu, kurš strādāja ar motīvu tīklu. Es tā nekad nestrādāju. Mani motīvi varbūt ir… tembrs. Amerikā lielākā daļa komponistu komponē motīvisku mūziku, izstrādājot motīvus. Viņu harmonijas galvenokārt ir atvasinātas no džeza mūzikas. Viņiem ir dziļas džeza mūzikas zināšanas. Un mana vecuma komponistiem patīk Bobs Dilans. Es varu to saprast, tas ir interesanti. Bet tur ir tā atšķirība no Eiropas, ziniet.

Petraškevičs: Un šī atšķirība ir?

Sandstrems: Lielā atšķirība ir tā, ka Eiropas komponisti ir saraduši ar modernistisko domāšanu. Turpretim amerikāņu komponistiem daudz tuvāks ir cits muzikālās domāšanas veids. Savienotajās Valstīs nav daudz modernistu. Tur ir daži seriālās mūzikas komponisti… bet ne modernistiskā tipa. Tas ir ļoti interesanti, jo viņiem taču bija šie samērā agrīnie minimālistiskās mūzikas skaņdarbi; mums Eiropā tajā laikā tādu nebija. Un viņiem bija arī šī filozofiskā mūzika – Keidžs, Feldmans, Ērls Brauns –, kādu arī mums Eiropā nebija. Viņi nonāca Eiropā un pēkšņi kļuva slaveni – Keidžs un pārējie… Ir jāsaprot, ka liela daļa mūzikas Savienotajās Valstīs ir saistīta ar akadēmisko vidi. Izglītība ir universitātē; tas nozīmē, ka ir ļoti labi jāpārzina tradīcija, noteikts komponēšanas veids. Tieši tāpēc, kā jau teicu, Keidžs nekad nav bijis atzīts universitātēs… Viņš vienmēr ir bijis kaut kur tur – ārpusē.

Mums Eiropā nav tādas attieksmes; vari darīt, ko gribi, ja spēj to izskaidrot. Viss ir atļauts. Savienotajās Valstīs tā gluži nav, viņiem ir jāuzvedas noteiktā veidā.

Petraškevičs: Jūs esat ļoti iemīļots kompozīcijas skolotājs. Kādā mērā komponēšanu var iemācīt?

Sandstrems: Man ļoti patīk būt skolotājam. Par to ir dažādi uzskati… Es uzskatu, ka ir iespējams būt labam skolotājam. Būt sliktam skolotājam ir ļoti viegli, taču būt labam skolotājam arī ir iespējams. Man ir sava kompozīcijas mācīšanas koncepcija. Es cenšos ļoti satuvināties ar saviem audzēkņiem, cenšos saprast, ko viņi grib, un cenšos viņiem tajā palīdzēt. Paiet kāds laiks, līdz viņi atveras un mēs varam sarunāties pēc būtības. Un viņi man zvana ilgi pēc tam, kad studijas ir beigušās. Viņi man zvana no Blūmingtonas: “Mēs ilgojamies pēc jums…” Un tā ir patīkama sajūta! Es domāju, ka man ir ko teikt. Mēs ar viņiem esam labi draugi, es ar viņiem nekad nesacenšos. Visi pārējie komponisti sacenšas. (Smejas.) Domāju, ka audzēkņi mani iedvesmo komponēt. Esmu sarakstījis vairāk nekā 500 skaņdarbu, kas ir diezgan daudz, un tie nav mazi – tie ir arī lieli skaņdarbi.

Petraškevičs:Tātad jūs komponējat nepārtraukti?

Sandstrems: Jā. Tagad vasarās mazliet mazāk, jo es gribu būt kopā ar ģimeni un mazbērniem, mums ir lauku māja. Bet tad es dodos atpakaļ un turpinu strādāt.

Petraškevičs: Kas ir vissvarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Sandstrēms: Es domāju, ka vissvarīgākais ir būt priecīgam, ka esi dzīvs. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Es katru rītu mostos ar prieku. Tas man tāds talants. Pat ja vakarā esmu nelaimīgs, pa nakti tas ir aizmirsies. Kad esi laimīgs, tu sagādā priecīgas izjūtas arī draugiem, ģimenei – cerams, es tā domāju. Cilvēks jau vienmēr var pacensties kļūt nedaudz labāks… Es esmu labs cilvēks, es to zinu, bet… dažkārt tomēr pasprūk arī kas tāds, ko labāk būtu bijis neteikt. Pasprūk un kā bulta trāpa kāda studenta sirdī. Bet es teiktu tā: esi laimīgs un dzīvo ilgi. Man patīk dzīvot, man šķiet, ka dzīve ir skaista. Es nemaz neilgojos pēc debesīm! (Smejas.)