Mēs visi esam iznākuši no Gogoļa deguna

Angliski lasošajā pasaules daļā ik pa laikam ienāk modē krievu klasika. Pagājušajā gadsimtā tas bija tulkotājas Konstances Gārnetas nopelns: līdz pat 90. gadiem viņai saglabājās tāds kā krievu klasiskās literatūras tulkošanas monopols. Mūsdienās par galvenajām autoritātēm šai lauciņā tiek uzskatīti Ričards Pevīrs un Larisa Volohonska.

Ričards ir dzimis Masačūsetsā, vēlāk pārcēlies uz Manhatanu, lai iemēģinātu roku rakstniecībā. Larisa 1973. gadā emigrējusi no Ļeņingradas, no PSRS. Akadēmiskajā literatūrā šo laulāto tulkotāju pāri apzīmē vienkārši ar P/V.

Lai gan misis Gārnetas tulkojumi joprojām ir cieņā, daudz kas tajos ir pazudis. Josifs Brodskis, viens no viņas skarbākajiem kritiķiem, reiz izteicās, ka amerikāņu lasītājs neprot atšķirt Dostojevski no Tolstoja, jo patiesībā ir lasījis tikai Konstanci Gārnetu. P/V tulkojumos ir otrādi. Larisa un Ričards labprāt upurē angļu valodas gramatiku un idiomātiku, lai katram autoram piešķirtu pareizo skanējumu, iespēju robežās saglabājot vārdu spēles un humoru, – citiem vārdiem sakot, lai būtu tas. Pretinieki atrodas arī šādai pieejai. Astoņdesmito beigās duets iztulkoja trīs paraugnodaļas no “Brāļiem Karamazoviem”; strādāja pamīšus, katrs savā darbistabā. Vispirms Larisa radīja oriģinālam iespējami tuvu tekstu, skaidrojot Ričardam krievu sarunvalodas un uztveres īpatnības. Ričards tam visam piešķīra ne gluži tīru, bet anglisku formu. Tā tas notika vairākas reizes, līdz teksts ieguva pareizās aprises. Gan Oxford University Press, gan Random House no tām atteicās, pēdējā – par iemeslu minot, ka Gārnetas tulkojumi esot nemirstīgi, tādēļ izdot jaunus neesot nozīmes. Visbeidzot P/V “Karamazovus” iegādājās North Point Press, neliels apgāds Sanfrancisko. Darbu Ričards un Larisa taupības nolūkos pabeidza Parīzē, kurp no Manhatanas pārcēlās ar tūrisma vīzu.

2004. gadā amerikāņu TV zvaigzne Opra Vinfrija sava vakara šova rubrikai “Grāmatu klubs”izvēlējās P/V tulkoto “Annu Kareņinu”. Larisa un Ričards pat nenojauta, ko tas nozīmē. Līdz tam viņi bija pārliecināti, ka Opra ir vidēji plaši pazīstama kantri dziedātāja. Taču drīz vien gandrīz katrā ASV kafejnīcā varēja sastapt pa kādam ar Tolstoja romānu rokās.

P/V tulkojumi ir no tiem, kas tiek izdoti simttūkstoš eksemplāru tirāžās un nekad nepazūd no grāmatnīcu plauktiem. Savos kopdarba gados viņi iztulkojuši visus svarīgākos Dostojevska un Tolstoja sacerējumus, Čehovu, Gogoli¹, Puškinu, Mihailu Bulgakovu, Svjatlanu Aļeksijeviču un citus. Pagājušajā gadsimtā Rietumu lasītājus vilināt vilināja šo autoru tēlu iekšējā dzīve un gluži vai sakralizētā apmātība, kas sliecās pāraugt neprātā, turpretī pašlaik ziņkārīgākie tajos var saskatīt, mazākais, cerību saprast: kas tad ar to izdaudzināto “krievu dvēseli” nav kārtībā? Kādēļ tā vienmēr nonāk tur, kur nonāk?

S. K.

Rīgas Laiks: Vēlētos sākt ar jautājumu Ričardam. Jūs esat lasījis krievu literatūru. Vai tajā ir kaut kas tāds, kas jums palīdz saprast šo karu?

Ričards Pevīrs: Hmm. Nebiju to sev tā formulējis. Tur noteikti jābūt visam kam. Krievu garā ir šis pretrunīgums, kas atkal un atkal parādās.

RL: Kā tas jāsaprot?

Pevīrs: Man liekas, krievu kultūrā ilgu laiku pastāvējusi liela plaisa starp virzīšanos uz Rietumu civilizāciju un iestrēgšanu kaut kur citur. Tas ir kaut kas tāds, kas neiet kopā. Ko ir grūti aptvert. Šķiet, tas atrodams pat Puškinā. Arī viņā ir šī pretruna: būt pret caru – un reizē par carieni, vienlaikus būt gan patriotam, gan kritiķim. Tas pats ir Dostojevskī. Tas pats ir Tolstojā. Viņi ir ļoti pretrunīgi.

Larisa Volohonska: Un Dostojevskis daiļliteratūras darbos ir pilnīgi citāds nekā žurnālistikā. Daiļliteratūrā viņš parādās kā ļoti atvērts gars, jo viņš piešķir savas domas dažādiem cilvēkiem un šīs domas ir visvisādas. Un tad atšķiram viņa “Rakstnieka dienasgrāmatu” un ieraugām pilnīgi, absolūti citu cilvēku.

RL: Larisa, sakiet, vai jūs krievu literatūras labākajos paraugos redzat saknes, no kurām izaug tas, kas notiek tagad?

Volohonska: Domāju, ka tās droši vien ir. Bet tas viss ir tik… Kad sāc specifiski par to runāt, tas viss izrādās divdomīgi. Ļoti grūti novilkt skaidras līnijas. Dostojevskī, bez šaubām, ir ļoti daudz šovinisma. Arī Puškins, starp citu, dažkārt svārstījās: viņam bija monarhistiskas idejas, bet no otras puses – pilnīga brīvdomība. Viņš visu laiku rāvās uz ārzemēm, vispār viņam bija brīvs gars. Iekšēji viņš bija ļoti brīvs cilvēks; tomēr ir ļoti grūti, nujā, novilkt robežu, kur… Teiksim, mūža galā viņš uzrakstīja “No Pindemonti”. Viņam gribas tikai baudīt brīvību, pastaigāties dabā, visādi pagodinājumi viņam ir pilnīgi vienaldzīgi. Taču, no otras puses, viņš rakstīja dzejoļus, slavinādams Krievijas monarhiju, Krievijas armijas uzvaras…

RL: Tā ir pretruna vai liekulība?

Volohonska: Manuprāt, tā ir pretruna. Varbūt daļēji pat vieglprātība. Kamēr pašam netrāpa, cilvēki nemēdz pārāk daudz domāt par saviem uzskatiem.

RL: Mazliet paskaidrojiet, atsedziet iespējamo Puškina vieglprātību.

Volohonska: Spriežu pēc sevis. Kamēr mani nepiespiež sākt domāt – kā, piemēram, to tagad darāt jūs –, esmu visnotaļ spējīga pamatīgi maldīties. Cilvēkiem reti mēdz būt ļoti skaidra pozīcija saistībā ar veselu virkni lietu. Tagad, kad pēkšņi ir sācies šis šausmīgais karš, mēs pēkšņi esam sākuši domāt par Ukrainu: kas ir Ukraina? Kāpēc Ukraina? Mēs kaut kā vienmēr esam domājuši, ka Ukraina ir daļa no Krievijas. Mēs absolūti neredzējām, 
kā pēdējo gadu laikā Ukraina attīstījusies un kļuvusi par patstāvīgu nāciju, patstāvīgu valsti, kas ļoti atšķiras no Krievijas. Mēs vienkārši par to nedomājām. Un man par to ir kauns.

Pevīrs: Jā. Es par to nekad nebiju domājis.

Volohonska: Kāpēc es neskatījos, nesekoju līdzi un neredzēju? To es saucu par vieglprātību. Ka mēs dzīvojam šajā pasaulē un mēs kaut kā… Vai nu tas ir prāta slinkums, vai gara aklums, taču, kamēr nav sākusies katastrofa…

RL: Esmu jautājis izglītotiem krieviem, vai viņi kaut reizi mūžā ir domājuši par impēriskumu. Un visi atzinās, ka nē, nekad. Kā tā? “Mums ir liela valsts” – bet kā šī valsts radusies, no kā? Šos jautājumus viņi nav uzdevuši. Un pēkšņi tie kļūst aktuāli. Es pārjautāšu jums: vai jūs kādreiz esat domājuši par krievu cilvēka impēriskumu?

Volohonska: Es esmu, jā. Par to, ka krievu apziņa ir impēriska – un vienlaikus krievu tautas apziņa ir verdziska.

RL: Pieņemsim, ka pastāv, kā bilda Ričards, krievu gars. Vai varat to apmēram salīdzināt ar amerikāņu garu?

Pevīrs: Nu, ir tā, ka amerikāņu gara sākotne meklējama revolūcijas laikā un pat vēl agrāk, angļu domāšanas veidā. Jo, piemēram, monarha varas ierobežošana notika jau pirms Amerikas kolonizēšanas.

RL: Un pretošanās tādai ierobežošanai.

Pevīrs: Pretošanās, jā. Un mēģinājumi monarha varas vietā ieviest likumisku valdību, likuma valdīšanu, pārstāvju varas valdību. Tam neapšaubāmi ir centrālā vieta visā amerikāņu pilsoniskās dzīves garā. Varam to saukt par demokrātiju. Amerikāņu dzīves gars ir šī brīvība tiesiskā struktūrā. Un tajā tad vari darīt, ko vien vēlies.

RL: Kā šis gars parādās literatūrā?

Pevīrs: Ē… Neesmu par to domājis. Ir neatkarības tēmas. Un Folkners ļoti patur prātā pilsoņu karu.

RL: Kaut arī viņš raksta 20. gadsimtā.

Pevīrs: Jā, bet viņš apzinās, ka tas, ar ko viņš saskaras 20. gadsimtā, izriet no tā, kas notika pirms tam. Viņš to visnotaļ labi zina. Pat Hemingvejs to zina, pat ja šķietami jēdz tikai medīt antilopes un neko citu. Volts Vitmens, protams, ir patriotisks dzejnieks. Ļoti patriotisks. Viņš to apzinājās. Un Melvils tāpat. Dižākajos amerikāņu rakstniekos ir kaut kāds… tāds gars. To es laikam sauktu par šo amerikāņu garu.

RL: Vai šim garam nepiemīt iekšējs pretrunīgums, tas, ko jūs saskatāt krievu garā? Vai tomēr piemīt?

Pevīrs: Piemīt. Tur ir sociālas nesaskaņas, nenoliedzami.

Volohonska: Sociālas nesaskaņas – tas nav tas pats.

Pevīrs: Nav gan. Nezinu, varbūt mēs sākam kaut ko tādu redzēt tagad tajos Trampa atbalstītājos… Viņu, liekas, ir diezgan daudz. Viņi vienā mierā atteiktos no visas Amerikas idejas. Izskatās, ka viņi nezina, kas tā ir. Viņi nezina, kas ir konstitucionāla demokrātija.

RL: Viņi nav arī sarakstījuši vērā ņemamu literatūru.

Pevīrs: Viņi neko neraksta, viņi neprot rakstīt.

Volohonska: Lasīt arī ne.

Pevīrs: Un neviens neko nav sarakstījis no viņu skatpunkta. Tur nekas nav sakāms.

RL: Varbūt iekšējais pretrunīgums ļauj saprast, kādēļ no Krievijas ir nācis tik daudz brīnišķīgas literatūras? Ja nu viens no tās pirmavotiem ir šis pretrunīgums?

Pevīrs: Droši vien, jā.

RL: Jo amerikāņu literatūrā tajā pašā laikā tāda izvirduma nebija, tur tas notika vēlāk.

Pevīrs: Nu, bija gan, 19. gadsimts Amerikā bija literatūras ziedu laiks.

RL: Vai jūs teiktu, ka mērogs bija līdzīgs?

Pevīrs: Nu, man grūti spriest, vai tā ir mana interese par krievu literatūru, kas liek man domāt, ka krievu literatūra ir nozīmīgāka nekā amerikāņu… Nezinu…

RL: Bet kaut kas jums liek tā domāt?

Pevīrs: Esmu ar to nodarbojies tik ilgu laiku, ka nezinu. Tomēr man šķiet, ka Dostojevska darbos ir šis tas tāds, ko nekur citur neredzam.

RL: Larisa, kā jūs izskaidrojat, kāpēc Krievijā radās tik daudz lielu rakstnieku? Kā tas tā gadījās?

Volohonska: Manuprāt… Arī Ričardam patīk tā sacīt – ka Krievijā nebija viduslaiku. Nebija renesanses. Krievijā vēsture un literatūras vēsture it kā kompresējās 19. gadsimtā. Būtībā tas, par ko mēs runājam, ir 19. gadsimta literatūra, tā sākās ar Puškinu. Tas viss notika ātri, ātri, ātri, pat nepaspējot sevi pašu sagremot. Visas šīs idejas – gan slavofili, gan “rietumnieki” – tas viss 19. gadsimta gaitā nerada izlīgumu un atrisinājumu. Teiksim, Dostojevskis un Ļeskovs. Ļeskovs ir pilnīgi cita veida cilvēks salīdzinājumā ar Dostojevski. Vai, teiksim, tā absolūti idiotiskā frāze: “Puškins ir mūsu viss.” Ko nozīmē “mūsu viss”?

RL: Nu, tā vienkārši ir sagatavošanās, lai par “mūsu visu” kļūtu Ļeņins. Ja kāds jau ir “mūsu viss”, tad uzvārdus pēc tam var nomainīt. No Puškina līdz Ļeņinam, izrādās, ir viens solis.

Volohonska: Jā, jā.

RL: Neatceros, kurš teicis, ka nav iespējams krieviski rakstīt, ja neesi lasījis Dostojevski. Nu, Puškins viņu nebija lasījis – un rakstīja tīri labi. Tad no kā radās Puškins?

Pevīrs: Labs jautājums. Puškins vienkārši… uzradās.

RL: Larisa, vai jums ir idejas, no kurienes viņš nāca?

Volohonska: Nē, es nezinu.

RL: Varbūt no Āfrikas?

Volohonska: Tā gan.

Pevīrs: Nevar izskaidrot, kāpēc ir tā, ka cilvēki izlasa visvienkāršākās Puškina rindas – un saka: “Ak!” Larisa raud, tās lasot.

Volohonska: Mūsu bērni par mani smējās. Mēs lasījām “Pasaku par caru Saltanu”, un es raudāju tajā vietā, kur ir “Pa okeana līdzenumiem brauc cara Saltana flote”. Satura ziņā, protams, ir ļoti aizkustinoši, ka cars Saltans dodas palīgā, bet rinda taču ir stulba. “Brauc” – nu kas tas ir? Kā operā! Kuģis nebrauc! Taču tas, kā šī frāze skan, man acīs lika sariesties asarām. No kurienes tas ir? Es nezinu. Domāju, ka tas, ka Puškins radās, ir no brīnumu kategorijas.

Pevīrs: Bet tas Puškinu neizskaidro. Viņš arī bija daudz lasījis franču literatūru.

Volohonska: Daudzi ir daudz lasījuši franču literatūru.

Pevīrs: Es gribēju teikt: viņam bija šī neoklasisko formu izjūta, vai ne? Franči tajā laikā tās propagandēja.

RL: Jūs taču nevēlaties sacīt, ka viņš attiecībā uz franču literatūru bija otršķirīgs?

Pevīrs: Nebūt ne. Nē. Taču šī literārā kultūra ienāca viņā līdztekus tam visam, kas viņam jau bija. Un tas savienojās tajā, par ko viņš kļuva, jā.

Volohonska: Puškins ir tāda dāvana…

Pevīrs: To viņš pats par sevi teica.

RL: “Malacis, Puškin, malacis, kuņas dēls!” Viņš taču viens no pirmajiem pamanīja Nikolaju Gogoli, vai ne?

Volohonska: Nujā, viņš slavēja Gogoli.

RL: Ļoti savlaicīgi viņš to izdarīja.

Volohonska: Un iedeva viņam pārīti sižetu.

RL: Savādi, ka tā apkaime, kurā Gogolis ir dzimis un uzaudzis, tagad tiek apšaudīta, un tas iegūst kaut kādas papildu dimensijas. No jūsu ievada Gogolim es uzzināju, ka detaļas saviem stāstiem viņš savācies no mātes. Bet no kurienes tad ir nācis viņš?

Volohonska: Ir nu gan jautājums! (Smejas.)

Pevīrs: No mātes klēpja.

RL: Arī tā var sacīt.

Volohonska: Viņš nolēma, ka vēlas kļūt par rakstnieku. Pirms tam viņš vēlējās kļūt par mākslinieku. Taču kaut kā tas viņam nesanāca, tad nu viņš nolēma, ka rakstīs par savu Ukrainu, par kuru viņš diezgan maz zināja. Viņam ir tie stilizētie ukraiņu parubki un divčini ukraiņu stāstos – viņš rakstīja mātei un lūdza: “Apraksti man sīki un smalki visus tos tērpus, lentes.” Tas arī… Gogolis, protams, nav tik neticama parādība kā Puškins. Bet arī parādība! Es nezinu, no kurienes tādi rakstnieki nāk.