Mēs visi esam tievās zarnas līdzstrādnieki

Pēters Kubelka (1934) ir austriešu kinorežisors, lai gan pats sevi sauc par kino taisītāju (film-maker). Viņš joprojām ir viens no pazīstamākajiem konceptuālā avangarda filmu režisoriem pasaulē, lai arī savas pazīstamākās filmas viņš uzņēma vēl pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Radikālākā viņa filma ir “Arnulfs Rainers” (1958–1960), sešu minūšu darbs, kurā redzami tikai mirguļojoši balti un melni kadri ar balto troksni un klusumu skaņu celiņā. Uz filmas pirmizrādi Vīnē 1960. gada maijā bija pilna 300 skatītāju zāle, bet filmas beigas sagaidīja tikai pārdesmit skatītāju. ““Arnulfa” dēļ es pazaudēju lielāko daļu draugu,” apgalvo Kubelka. Tāpat kā lielākā daļa viņa darbu (to kopējais garums ir apmēram stunda), arī “Arnulfs Rainers” balstās pieņēmumā, ka kinematogrāfa pamatvienība nav vis viens filmējums jeb plāns (shot), bet gan viens metriskās filmas attēls, kadrs (frame).

Kubelka filmu uztver nevis kā kustību, bet kā ātri demonstrētu statisku vienību secību. Šajā ziņā viņš kino pamatus meklē dabas ciklos: analogajā kino, kas balstās uz strauju gaismas un tumsas maiņu, “jūsu priekšā ir dienas un nakts mija 24 reizes sekundē”. Cikli un atkārtošanās ir mūsu eksistences pamats. “Laika nav: mēs to radām elpojot, staigājot, kustoties seksuālā aktā. Ja jūs kā filmu taisītājs vēlaties radīt pats savu laiku, jums nepieciešami instrumenti un iekārtas: filmas lente, šķēres un projektors.”

Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Kubelka palīdzēja dibināt divas nozīmīgas institūcijas, kas veltītas eksperimentālā neatkarīgā kino izstādīšanai un kolekcionēšanai. 1964. gadā viņš kopā ar Pēteru Konlehneru nodibināja Austrijas Kino muzeju, 1970. gadā kopā ar Jonu Meku un citiem Ņujorkā nodibināja Anthology Film Archives. Šie filmu muzeji lepojas ar divām nozīmīgākajām eksperimentālo un neindustriālo filmu kolekcijām pasaulē, kā arī ar īpašām telpām kustīgo attēlu izstādīšanai, pētniecībai un saglabāšanai. Abās vietās Kubelka arī izveidoja vēl nebijušas izstāžu telpas, kuras viņš nosauca par “neredzamo kinoteātri” (Invisible Cinema), vēloties pēc iespējas samazināt dažādus ārējus traucēkļus kino skatīšanās laikā.

Līdztekus kinematogrāfiskajām aktivitātēm Kubelka kļuvis arī par konceptuālu pavāru, kurš savus kulināros šovus izmanto, lai skaidrotu filozofiju, kino, estētiku un uztveres principus. Ēst gatavošanu Kubelka uzskata par senāko cilvēka radošo darbību; 80. gados viņš mākslas augstskolā Frankfurtē pie Mainas vadīja pasaulē vienīgo katedru ar nosaukumu “Kino un ēst gatavošana kā mākslas žanrs”.

Mūsu saruna ar Pēteru Kubelku notika Vīnes vecpilsētā, viņa plašajā dzīvoklī, kas pilns ar etnogrāfisku artefaktu kalniem – sīkām skulptūrām, seniem mūzikas instrumentiem, akmens laikmeta darbarīkiem un mūsdienu kiča priekšmetiem.

Pēters Kubelka:Tā ir bijis vienmēr: kaut kam jaunam neatrodas vārdi. Un interesanti – šī neapmierinātība ar valodu sniedzas tālu pagātnē; nesen tam atrada pierādījumu arī Senajā Ēģiptē. Tas ir garš dzejolis, ko sarakstījis kāds priesteris Haheperesenebs; to atrada senā kapā, un tas sarakstīts pirms 5500 gadiem. Tajā teikts: “Kaut es zinātu vēl nezināmus izteikumus un neparastus pantus, jaunā valodā, bez atkārtojumiem, bez senču nolietotās runas vārsmām! Es izkratītu, kas ir manā miesā, – lai atbrīvotu savu runu! Jo to, kas jau pateikts, var tikai atkārtot; kas reiz pateikts, tas jau ir pateikts; tā nav tukša plātīšanās ar senču runu, lai tie, kas nāk vēlāk, atzītu, ka tā ir laba.” Vai tā nav tīra valodas kritika? Viņš saka, ka gribētu pateikt ko jaunu, taču viņam trūkst vārdu. Viss, kas viņam ir, – iebrauktas sliedes, novazātas frāzes, kas vienkārši mantotas no senčiem. Tādēļ jebkāda uzticēšanās valodai ir aizkustinoši muļķīga. Un tas jau attiecas uz Vitgenšteinu un visiem tā saucamajiem filozofiem.

Rīgas Laiks:Tā saucamajiem...

Kubelka: Jā, viņi kaut ko pļāpā, viņi tic, ka zināšanas var iegūt ar valodas palīdzību. Bet valoda nav nekas cits kā ceļš uz otra lingvistiskajām smadzenēm. Es mīlu valodu, saprotat? Es to tagad nesaku valodas dēļ, bet...

RL:Pasaule ir viss, kas gadījies.

Kubelka:Jā, tas ir skaisti teikts. Bet Vitgenšteina kunga labākais teikums ir cits: ko nevar izteikt, par to jāklusē. Taču viņš to nedarīja.

RL: Bet kas tad atrodas ārpus valodas?

Kubelka:Tas, kas mums patlaban ir, nāk no vecas, reliģiski izveidojušās domāšanas. Taču vairs nav pietiekami pateikt, ka es ticu mīļajam Jēzum: es vairs neticu. Es neticu, ka dzīvošu vēl pēc nāves, es neticu, ka man ir nemirstīga, nemateriāla dvēsele. To šodien var pateikt ikviens sākumskolas skolēns. Bet pamēģiniet šos reliģiska cilvēka postulātus – teiksim, viss, kas pastāv, ir vienmēr pastāvējis, kopš sākuma, vienmēr un mūžīgi – pamēģiniet tos attiecināt uz bioloģiju. Jūs dabūsiet: pīle vienmēr ir bijusi pīle, un tā vēl joprojām ir pīle, un tā vienmēr būs pīle mūžīgi mūžos. Mūžīgi pastāvošs un novērojams Visums. Jūs varat teikt: ticīgajiem tā būs katastrofa, ka šī brīnišķīgā, drošā ēka jāatstāj. Bet tā būs jāatstāj. Jau ir balsis, kas saka, ka ne tikai dzīvās būtnes ir pakļautas evolūcijas likumiem, tas ir, tās nepārtraukti mainās, bet pat visas sistēmas pakļaujas evolūcijai. Tas nozīmē, ka jautājumi, kurus mēs uzdodam tai upei, par kuru runāja Hērakleits, atšķiras no mūsu senču jautājumiem. Teiksim, matemātika izstrādājusi formulas, tās pierakstījusi, un varētu šķist, ka tās satur faktus, taču nematemātiķis tās nevar pārbaudīt, tās nevar sajust. Man šķiet ļoti būtiski neierobežot zināšanas ar rakstiskām formulām, kam nav nekādas garšas, tādām, kuras sajūtām neko nedod. Mums ir tikai maņas, tikai sajūtas. Un es varētu teikt, kas esmu kā tāds nabaga matemātiķis, kas cenšas atrast jaunas pieejas, kuras varētu sajust. Man šķiet, ka tāds ir bijis, piemēram, mans darbs ar kino. Savu domāšanu esmu attīstījis ar analogajām filmām, un man joprojām ir analogo filmu veidotāja amatnieka rokas. Jā, jums ir lente, to jūs varat redzēt ar neapbruņotu aci, ar lenti ir ķermeniskas attiecības. Es, piemēram, laiku mēru, izmantojot savu apakšdelmu. Kā zināms, sekundes laikā projektorā izskrien 24 kadri, un ir svarīgi just filmas ātrumu. Digitālisti to jau vairs nespēj: viņiem nekā nav rokās, viņi iegūst perfektu attēlu un skaņu, un viss aizsteidzas. Un mirklis tā arī nepakavējas – kā teica Gēte. Un tomēr mirklis uzkavējas: piemēram, analogajā filmā es varu mirkli pēc mirkļa sataustīt kā kadru virkni, lenti. 35 mm attēls ir tik liels kā mans pulkstenis, tas ir šeit, es varu to izgriezt, saņemt pirkstos. Un vienā sekundē ir 24 šādi attēli. Un tad es aprēķināju attālumu... Savas filmas es montēju bez kāda montāžas galda, tikai ar šķērēm, acīm un līmi. Tādēļ laiku es pārrēķināju garumā. Un es nejauši atklāju, ka no manu pirkstu galiem līdz elkonim ir tieši 24 attēli, tas nozīmē – viena sekunde.

RL:Patiešām?

Kubelka:Jā. Man tā iznāca. Un tālāk: filmā man pieejams vienīgi laiks, proti, kustība. Taču filmā, kas projicēta uz ekrāna, nav kustības: tur ir tikai statiski kadri cits aiz cita. Starp tiem ir tumsa. Bet tur nekas nekustas.

RL:Apmēram kā Zēnona aporijā par lidojošu bultu.

Kubelka: Jā, jā, kā Zēnonam, protams. Grieķi arī ir manis atzīti “tā saucamie” filozofi. Līdz Sokratam. Jo līdz tam tie vēl vēroja Visumu, ja var tā teikt. Un Sokrats bija pret pierakstīšanu, kas, viņaprāt, visu izmaina. Tas ir brīnišķīgi. Sokrats pats neko nerakstīja, un Platons viņam patiesībā izdarīja lāča pakalpojumu. Platons filozofijā bija, tā teikt, visa ļaunuma sakne. Starp citu, Platonu vairs neinteresēja Visums, viņš drīzāk bija sociologs, vairāk runāja par laimi, utopiju...

RL:Jā, bet es gribēju lūgt jūs vēl paturpināt par filmas materialitātes jēgu un kustību.

Kubelka:Tātad tas, ko kamera dara... Jā, protams, jūs to zināt. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai jūs ņemtu vērā šos filmas projicēšanas pamatus, visas detaļas. Ieraksta vai filmēšanas gadījumā runa ir par pēdu lasīšanu, tas būtu tāds kā pirmmodelis. Tātad – sniga, un, lūk, sniega sega. Un tad kāds iet pa šo sniegu un atstāj pēdas. Un tad nāk pēddzinis, trapers, šis senais mednieks, kuru mēs jau faktiski varētu uzskatīt par tādu kā pirmfilozofu, viņš cenšas noskaidrot, kas noticis. Notikums ir bijis, tagad viņš redz šīs pēdas, bet tad uzspīd saule, pēdas sniegā izkūst un izzūd. Un tagad, pēc miljoniem gadu, nāk šis izgudrojums vai atradums. Bet es neatzīstu “izgudrojumus”: tie visi ir atradumi, atkārtojumi. Saskatīt, kas atkārtojas, un tad – trial and error, tāda ir mūsu dzīve. Trial and error, nekas cits.

Un tagad skatieties, šeit ir sudraba trauks (rāda uz trauku uz galda) ar četrām kājiņām. Tieši kājām – tās nav kādi ģeometriski pagarinājumi, bet patiešām ekstremitātes. Nevienā valodā nav cita vārda, kas apzīmētu šos veidojumus, uz kuriem stāv galds, kā vien kājas. Daudziem priekšmetiem ir dzīvnieku kājas. Un, kā redzat, šis trauks no ārpuses ir nomelnējis, gaisma to nomelninājusi. Iekšpuse ir notīrīta, bet, ja nebūtu, tā – vietās, kur tiek klāt gaisma, – arī būtu melna. Lūk, un nāk tāda vienkārša doma: es konstruēju tādu priekšmetu kā kasti ar lodziņu un caur to lodziņu izgaismoju šīs kastes sienas daļu, kas kļūst tumša. Proti, atklāt filmu ar sudraba pārklājumu ir pavisam vienkārši. Un tagad nāk nospiedums no laika nogriežņa. Un šis uzņēmums laika ziņā nav nulle, bet ir, teiksim, sekundes ceturtdaļa, simtdaļa, tūkstošdaļa, pat piecsimttūkstošā daļa sekundes, taču tas vienmēr ir laika sprīdis. Mums, cilvēkdzīvniekiem, pietiek ar nelielu četrdesmit astoto daļu sekundes, lai no laika upes izgrieztu tādu statisku fāzi.

Jā, un tagad: ja es uzņemu 24 attēlus sekundē un projicēju 24 attēlus sekundē, tad es it kā esmu apgriezis, atkārtojis to pašu laika ritējumu, kurā uzņēmu. Taču tā ir ilūzija. Tā nav īsta kustība. Un tas ir ļoti svarīgi, jo tieši šajā darbā ar kustību un laiku izpaužas režisors: man, piemēram, ir lente, šie 24 attēli, tad man ir šķēres, lai tos atdalītu, un man ir līme, lai tos saliktu kopā. Un tagad es izmantoju šo laika nogriezni, bet skatītājam tas attēlo “reālo” dzīvi. Jā, skatītājs sēž kinozālē un dzīvo, viņš filmas laiknogriezni uztver kā īstu laiku.