Mūsu sarkanā vēsture

2022. gadā Rīgas Laika mazo grāmatiņu sērijā iznāca vēstures profesora Jurija Sļozkina darbs “Ivars Smilga un latviešu revolūcijas epilogs Krievijā”, veltīts vienam no slavenākajiem latviešu boļševikiem Oktobra revolūcijas un Pilsoņu kara laikā. Vārds “slavens” te gan lietojams visai nosacīti, jo no mūsdienu latviešu historiogrāfijas boļševiki ir tikpat kā izzuduši. Tomēr, kā raksta Sļozkins, “nav iespējams pētīt boļševiku vēsturi, nepamanot latviešus”.

Šī saruna, kurā piedalās vēsturniece Līga Lapa, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis, LNB vadošais pētnieks un LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs, LU profesors Ēriks Jēkabsons un Kalifornijas Universitātes vēstures profesors Jurijs Sļozkins, ir mēģinājums atskatīties uz vienu no, tā teikt, “neērtākajām” latviešu vēstures lappusēm ar profesionālu skatienu un saprast, kas tad īsti ir “mūsu” vēsture un kā pret to attiekties, kad tā neatbilst priekšstatiem par vēlamo, iespējamo un pieņemamo.

Uldis Tīrons: Man radies iespaids, ka daudzi domā: latviešu sarkano strēlnieku un latviešu boļševiku iznīcināšana Krievijā noņem no viņiem atbildību par to, ko viņi darījuši. Nu, paši aizgāja bojā, un dievs ar viņiem.

Līga Lapa: Es uzreiz atcerējos, ka man laukos Amatciemā pie Cēsīm pāri dīķim dzīvo kundze, kuras vecmāmiņa bija Dzeržinska sekretāre, Vīgante. Gribu teikt, ka tie strēlnieki joprojām mums ir ļoti, ļoti tuvu. Kad sākās Gorbačova laiks, likās, ka sarkanie strēlnieki bija tie īstie komunisti, boļševiki, un viņus nesaprata, tāpēc viņi aizgāja bojā. Taču, uzkrājoties vēstures zināšanām, saprotu, ka tas ļoti līdzinās Franču revolūcijai: revolūcija pati sevi iznīcina un kļūst par kaut ko pilnīgi pretēju.

Runājot par Smilgu, man viņa uzvārds bija labi pazīstams no “Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmatas” laikiem, no Alojas. Es jau toreiz, pētot to materiālu, nojautu, ka Smilgas tēvu nošāva tieši Vrangelis; es to vienkārši jutu, visu to saliekot kopā, citādi nemaz nevarēja būt. Es vēl atceros, ka 80. gadu vidū, Gorbačova laikā, Smilgas meita viesojās Rīgā un sarkano strēlnieku muzejā bija pasākums, veltīts Smoļnija rotai un devītajam pulkam, no kura tā izveidojās. Un, tā kā es tieši strādāju ar to 9. pulku un Smoļnija rotu, man tur bija jāuzstājas. Un es skatos: sēž kundze, un tukšas vietas blakus. Citur nebija kur sēdēt, apsēdos blakus. Tikai pēc tam uzzināju, ka tā ir Tatjana Smilga. Mēs arī drusciņ parunājām, es gan kautrējos viņai kaut ko prasīt. Smoļnija rotā bija vēl viens Smilga, nezinu, vai radinieks. Viņš man rādīja savu jaunības bildi, kur viņš ir riteņbraucējos. Un tad vēl tas sižets, kad strēlnieki brauca no Petrogradas uz Maskavu un viņiem vagonā iedeva līdzi Krievijas valsts bankas zeltu. Bet, kad viņi atbrauca uz Maskavu, tur par to zeltu jau bija aizmirsuši. Tā tie strēlnieki guļ, guļ, sargā zelta stieņus, bet neviens nenāk pakaļ. Tad viņi pasauc to Maļkovu un saka: “Strēlniekiem grūta dzīve.” – “Kāpēc grūta dzīve?” – “Cieta gulēšana, zelts apakšā.”

Man likās, ka es brīžiem bezmaz vai sajūtu to 17. gada Maskavas garu, kā tur tas viss notika, kā sākās. Bet, protams, mums katram ģimenē ir kāda saistība ar sarkanajiem strēlniekiem. Man divi vecmāmiņas brāļi bija Krievijā, un viens bija latviešu strēlnieku divīzijā, izglītības nodaļā. Viņš stāstīja, ka ir gājis pāri Sivašam ar šaujamo virs galvas, jo ūdens jau bija līdz mutei, bet viņi bija pārgājuši. Tātad viņi piedalījās Vrangeļa operācijā. Viņš nebija partijas biedrs, viņš bija bezpartejiskais. Atbrauca atpakaļ 1923. gadā un visu mūžu nostrādāja par skolotāju Mērsragā, Laidzē, par skolas pārzini. Tante, viņa sieva, stāstīja: ja ģimenē sanāca kādas nesaskaņas, tad, lai vīru noskaņotu sev par labu, viņa vienmēr apjautājās: “Kā tev tur gāja, kā tur tajā Ukrainā?” Un tad viņš vienmēr atplauka, aizmirsa visas problēmas un stāstīja. Man atmiņā nekas gan nav saglabājies, es toreiz biju pārāk sīka. Es domāju, ka ar šiem strēlniekiem ir jāsaprot: ne viss ir tā, kā izskatās. Visbiežāk nav. Ir pavisam citādi.

Tīrons: Kādā nozīmē citādi?

Lapa: Es varu minēt piemēru par 1905. gada soda ekspedīcijām, tā man tuvāka tēma. Arhīvā reizēm izdodas atrast atsevišķu karaspēka daļu atskaites par veiktajām operācijām. Tiem soda ekspedīciju dalībniekiem pienāk ziņas, ka tur un tur ir revolucionāri. Un tad viņi raksta: “Mēs tur jājām, mēs tur iegājām, nevienu neatradām, mums tur pretojās, un tad mēs aizjājām uz citām mājām.” Un tad tu skaties – ir cara laika karte, vai ne? Kur visas sētas ir smalki atzīmētas. Līdz mūsdienām saglabājusies labi ja trešā daļa. Pārējās vietās ir tukšums, tieši tāpat kā ar Smilgas dzimto māju. Nu lūk, un es skatos – bet tanī pagastā, par ko viņi raksta, nebija vispār nekādas revolucionārās darbības. Un, kad es ieraugu šādu situāciju vienā, otrā, trešā, ceturtā vietā, es saprotu: mīļie, viņi taču vienkārši jāja laupīt! Viņi nekādus revolucionārus neķēra, viņi staigāja pa mājām un laupīja. Un tad arī citi materiāli to apstiprina.

Kaspars Zellis: Man liekas, ka tas ir ļoti loģiski. Par to Hobsboms rakstīja, ka tas laiks ir nonācis krēslas zonā. Un tas, kas paliek no tā laika, ir šis te “lielais naratīvs”. Bet tas ir stāsts, mīts, tā sistēma, kurā mēs šo laiku uztveram, ja? Un lielais stāsts par latviešu strēlniekiem, latviešu revolucionāriem daļēji saglabājas, pat kaut kādā ziņā tiek pastiprināts. Mēs nevaram to izmest ārā, un tas ir ļoti interesanti. Līgai par to būtu vairāk, ko teikt, bet arī piektais gads mums ir izzudis no apziņas. Bet, ja mēs paskatāmies, tā ir daļa no savulaik 20.–30. gados konstruētā koncepta par brīvības cīņām. Piektā gada revolucionāri un piektā gada revolūcija ir brīvības cīņu sastāvdaļa. Tāpēc mums tas ir Brīvības piemineklī.

Mārtiņš Mintaurs: Jā, cīņa ar kazakiem piektajā gadā, ir tāds cilnis Brīvības piemineklī.

Zellis: To neviens nepamana. Tas ir cits jautājums – kāpēc mēs ceļam pieminekļus un kādu jēgu mēs tiem mainām un saglabājam.

Tīrons: Bet mēs taču arī radām sava veida priekšstatu par vēsturi, kas apkalpo noteiktu ideoloģisku pieprasījumu, teiksim, pieprasījumu pēc nacionāli apliecinošas vēstures.

Zellis: Okei, bet vēsturnieku uzdevums jau ir pētīt to, kā bija tolaik, un dot izpratni, kā bija tajā laikā. Mums nav jāapraksta un jāmāca, kā to uztvert. Tāpēc cilvēkam ir dota galva, tāpēc cilvēkam ir dota lasītprasme, lai viņš varētu lasīt pētījumus, lai varētu tālāk pats veidot uzskatus. Bet mēs kaut kā esam pieraduši, ka noteikti jābūt kaut kādai attieksmei pret vēsturisko notikumu. Un saucam vēsturnieku, lai izskaidro, kā pareizi attiekties. Tas ir tāpat kā skudru pētniekam: tu taču neprasi, lai viņš māca skudrai, kā nest tur to lapu vai baļķīti.

Tīrons: Es jau nesaku, ka jums to vajadzētu darīt. Es vienkārši domāju, ka ļoti aptuvenā nozīmē sarkanie strēlnieki... Kāpēc tas piemineklis viņiem tur ir un joprojām tur stāv? No Līgas es sapratu, ka šie notikumi vēl nesen ir bijuši ļoti dzīvi un viss nav bijis gluži tā, kā mums gribētos: proti, nevar pateikt, ka šitie ir sarkanie, tāpēc ņemam viņus nost, bet tie citi – tos atstājam. No vēsturnieka perspektīvas tā nevar.

Zellis: Tas piemineklis, man šķiet, ir viena no tām lietām, ko mēs esam aizmirsuši. Kamēr viņš tur stāv, nevienu tas neuztrauc. Tas ir simbols: ir kaut kāds strēlnieku laukums, kurā atrodas Okupācijas muzejs, tur stāv strēlnieku piemineklis, kam mēs esam nomainījuši gadskaitļus, lai tie būtu pareizāki, bet sarkanās zvaigznītes pierē atstājuši.

Tīrons: Kādi tagad ir gadskaitļi?

Ēriks Jēkabsons: 1915.–1920., kas ir pilnīgi abstrakts cipars.

Zellis: Patiesībā daudz nacionālistiskāks bija piemineklis, ko savulaik Pēterburgā uzcēla daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Tagad gan viņu nojauca, to pieminekli. Tas bija piemineklis latviešu strēlniekiem, smuks, ar zvaigznīti. Daudz izteiksmīgāks.

Tīrons: Kad to uzcēla?

Zellis: Viņu uzblieza kaut kad 2016. gadā.

Jēkabsons: Pēc uzvaras hokeja čempionātā?

Tīrons: Trīs divi!

Zellis: Man liekas, tur vajadzēja naudu atmazgāt. Un tad uz Latviešu strēlnieku ielas – kas ir necila iela Pēterburgas nomalē, tur vēl cietums blakus – veica labiekārtošanas darbus. Kad es tur gāju, ceļš bija bedrains, bet pagalms labi iekārtots. Un tā pagalma vidū, kur bērnu rotaļu laukumi, stāvēja arī piemineklis latviešu strēlniekiem.

Jēkabsons: Neapšaubāmi, tas ir aktuāli. Ir avoti, kuros teikts, ka tā nav mūsu vēsture, jo tie nav mūsu valsts pilsoņi un tā tālāk. Protams, ka tā tas nav. Tā ir latviešu daļa, latviešu vēstures daļa, kas parāda, izskaidro mūsu vēsturi. Ja pajautājam, kāpēc tur bija tik daudz latviešu, tad saprotam, ka tas arī ir mīts – it kā mēs būtu labi vai slikti cilvēki. Mēs neesam ne tie, ne tie. Vienkārši sociālā situācija latviešiem bija atbilstoša un izglītības līmenis, un tas, ka Latvija brīdī, kad no šejienes vajadzēja laisties prom, atradās vāciešu rokās un atgriezties nedrīkstēja. Tas viss paskaidro iemeslus, kāpēc ir tā, kā ir. Vienlaikus mēs ļoti izkropļoti to visu redzam padomju laika dēļ. 50. gados beidzās Staļina kults un mēs sapratām, ka mums ir lappuse, ar kuras palīdzību varam, no vienas puses, oficiāli parādīt padomju varai, cik mēs tai esam lojāli, no otras – paust patriotismu, turklāt, pateicoties pirmajam faktoram, legāli. Bet tas, ka mēs vispār te atceramies tīri par latviešu strēlniekiem PSRS latviešu kontekstā, tas nav pareizi. Tādā nozīmē, ka mums ir jārunā par padomju eliti, pie kuras piederēja Smilga. Smilgas tautība ir tikai viens no faktoriem. Bet elite – tas ir svarīgs, reprezentatīvs jautājums. Pie elites es pieskaitu arī čeku. Bet strēlnieki – tas ir pavisam kas cits.

Tīrons: Smilgu nevar pieskaitīt pie strēlniekiem?

Jēkabsons: Tikai kā latvieti, jo nekādas citas saiknes ar strēlniekiem viņam nebija. Bet redzi, kad man krievu vēsturnieki saka – nu, ne tagad, bet agrāk, kad es vēl ar viņiem sarunājos, – ka padomju varu nostiprinājuši strēlnieki… Es viņiem jautāju: atvainojiet, viena divīzija nostiprināja padomju varu no Vladivostokas līdz Petrogradai? Vai līdz Varšavai, līdz Rīgai? Tas nevar būt! Viņi vienkārši tajā visā piedalījās. Es zinu simtiem latviešu, bijušo strēlnieku, kas nāvīgi neieredzēja boļševikus. Viņi tos lamāja un vēlāk iestājās leģionā, lai pret viņiem karotu. Arī, starp citu, interesants stāsts. Vrangeļa divīzijas operatīvā štāba priekšnieks, no Krimas. Viņš bija kapteinis Latvijas armijā, Vērmahta majors.

Tīrons: Kurš?

Jēkabsons: Viņa uzvārds ir Ēvalds Vērsāns. Kara beigās viņš pārģērbās civildrēbēs un no Kurzemes katla kopā ar vēl vairākiem karavīriem izgāja cauri visai padomju okupētajai teritorijai – Lietuvai, Polijai, Vācijas daļai – uz Rietumiem. Un tādu piemēru ir simti. Bet lieta tāda, ka milzīgs skaits latviešu tur palika. Neviens precīzi nezina, cik. No 140 līdz 180 tūkstošiem. Kādēļ viņi palika? Ne jau tādēļ, ka visi bija komunisti. Bija ļoti daudz iemeslu. Elite ir viena lieta, bet parastie cilvēki – cita. Un tas ir svarīgi, tāpēc prieks, ka Jurijs ar savu darbu dod tādu grūdienu. Smilga – tā pat nav klasiska elite, viņš ir no tiem, kas tika represēti vēl pirms elites faktiskās iznīcināšanas. Kas bija opozīcijā. Kad es studēju universitātē, pasniedzējs klusiņām teica: “Bija tāds Smilga.” Neviens par viņu tolaik nezināja un nerunāja.