Netaisnīgi no visiem viedokļiem

Jau vairāk nekā gadu Krievijas līderi apgalvo, ka viņu plašo iebrukumu Ukrainā attaisno centieni “aizsargāt” savus pilsoņus un krieviski runājošos Donbasā. Viņi bieži atgādina, ka arī ASV un NATO ir iebrukušas citās valstīs un tāpēc kritizēt Krieviju ir liekulīgi. Franču filozofe, militārās un politiskās ētikas eksperte, Oksfordas Universitātes Visu dvēseļu koledžas vecākā pētniece Sesila Fabra, intervijā skaidro, kāpēc šie argumenti neattaisno Krievijas karu pret Ukrainu.

Kam vispār vajadzīga militārā ētika?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja jautāsiet, vai valstīm jākaro vai kāpēc karavīriem karā atļaut vai aizliegt kādus cīņas veidus, lielākoties cilvēki atbildēs, ka tas ir morāli pareizi vai morāli nepareizi. Daži, piemēram, teiks, ka karavīriem nogalināt nevainīgus civiliedzīvotājus nav morāli pieņemami, bet viņi drīkst nogalināt jebkādu daudzumu ienaidnieka karavīru.

Tātad lielākā daļa cilvēku intuitīvi jūt, kā būtu pareizi rīkoties karā, tomēr šī morālā intuīcija bieži mēdz maldināt un ne vienmēr noved pie pareiziem spriedumiem. Tāpēc viens no militāro konfliktu ētikas pētniecības mērķiem ir censties pārliecināties, ka par kara taisnīgumu spriežam pareizi. Tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka mums vispār jārunā patiesi, bet arī tāpēc, ka valdības sūta armijas karot mūsu vārdā un mēs kā pilsoņi esam īpaši atbildīgi par to, ko gribam un esam gatavi atļaut saviem karavīriem, kuri cīnās par mums vai apgalvo, ka cīnās par mums.

Turklāt domāju, ka kara laikā vai pēc kara, kad gribēsim sodīt ienaidnieka karavīrus, kuri izdarījuši smagus pārkāpumus, mums kā pilsoņiem jābūt skaidram priekšstatam, vai viņu rīcība bijusi morāli pareiza vai nepareiza.

Kurš nosaka, kas ir un kas nav ētiski?

Nešaubos, ka daži cilvēki Krievijā, un jo īpaši prezidents Putins, uzskata, ka Krievijas iebrukums Ukrainā bija pareiza rīcība. Turpretī Ukraina nepārprotami uzskata, ka nepareiza. Tad kurš izlems? Atbilde ir atkarīga no uzskatiem par morāles dabu. Es piederu pie filozofiem, kuri uzskata, ka dažas lietas vienkārši ir morāli nepareizas, neraugoties ne uz ko. Uzskatu, ka neizprovocēta militāra agresija pret citu valsti ir morāli nepareiza rīcība.

Un neesmu vienīgā: lielākoties tās normas, kuras atbalstu kā pilsone un kā filozofe, ir minētas arī kara likumos. Un ir svarīgi atcerēties, ka ANO dalībvalstīm kara likumi ir saistoši. Dažus cilvēkus neapmierinās tas, ko tikko teicu, bet es domāju, ka ir lietderīgi paturēt prātā, ka cauri laikiem, kultūrām un civilizācijām saglabājusies ievērojama vienprātība par to, ka ir dažas lietas, kuras karavīriem nevajadzētu atļaut, un ka apzināta nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana un apzināta civilās infrastruktūras, kā slimnīcu un skolu, iznīcināšana ir gan morāli nepareiza rīcība, gan arī kara noziegums. Pats fakts, ka valdība apgalvo, ka “mūsu karš ir taisnīgs”, to vēl nepadara taisnīgu.

Vai ir sīkāki kritēriji, pēc kuriem vērtēt, kādas militārās darbības ir morāli un ētiski pieņemamas?

Šādi kritēriji ir formulēti Rietumos, bet ne tikai. Pirmkārt un vissvarīgāk – lai karš būtu taisnīgs, jābūt taisnīgam iemeslam. Parasti par taisnīgu kara iemeslu uzskata savas valsts aizsardzību pret nepamatotu militāru agresiju. Tagad ir arī citi pamatoti kara iemesli, piemēram, nevainīgu civiliedzīvotāju aizsardzība pret vietējā režīma genocīdu. Tas būtu karš humānu iemeslu dēļ.

Ir arī citi taisnīga kara kritēriji. Karam jābūt galējam līdzeklim, vispirms jānotiek diplomātiskām sarunām. Vēl jābūt jēdzīgai iespējai gūt panākumus. It kā vienkārša doma, tomēr svarīga: karā jūs nogalināsiet ienaidnieka karavīrus un civiliedzīvotājus, un nogalināšana ir morāli problemātiskākais, ko vispār varam izdarīt. Tātad būtu labi, ja tad, kad sūtāt savu armiju nogalināt cilvēkus, jums būtu pārliecība, ka ir liela vai vērā ņemama iespēja gūt panākumus. Pretējā gadījumā jūs sāksiet karu, jau domājot vai pat zinot, ka cilvēku nogalināšana būs bijusi veltīga. Un tā ir nopietna netaisnība.

Vēl viens kritērijs: karam jābūt kā samērīgai reakcijai uz ļaundarību, pret kuru tas vērsts, – tā sauktā proporcionalitātes nepieciešamība. Un pēdējā prasība: kara pieteikums jāveic likumīgai varai. Izņemot ļoti retus gadījumus, pilsoņi paši nevar nolemt doties karā. Tā var gadīties, piemēram, ja valstī iebrukusi sveša vara un valdība ir izjukusi vai nolēmusi sadarboties ar ienaidnieku. Lai pārceltu šo principu pašreizējā kara kontekstā – pieņemsim, ka daudzi Krievijā piekrīt prezidenta Putina viedoklim, ka Ukraina apdraud Krieviju. Pieņemsim arī, ka prezidents Putins 2022. gada februārī karu nebūtu pieteicis. Tādā gadījumā saskaņā ar likumīgās varas principu tūkstoši Krievijas pilsoņu nevarētu karu uzsākt paši. Karš ir legāls un, dažuprāt, arī morāli attaisnojams tikai tad, ja attiecīgā valsts varas instance to oficiāli piesaka.

Tiklīdz karš sācies, ir spēkā vairāki noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt kaujas laukā. Svarīgākais ir nekaujinieku imunitātes princips, kas nosaka, ka karavīriem nav morālu un juridisku tiesību vērsties pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem.

Krievijas varas iestādes jau vairāk nekā gadu apgalvo, ka viņu sāktais karš ir godīgs un pamatots, arī ar iepriekšminētajiem kritērijiem. Kā tie attiecināmi uz Krievijas agresiju?

Krievijas varas iestādes ir izpildījušas likumīgas varas principu. Tomēr rodas jautājums, vai bija taisnīgs iemesls, it īpaši – vai bija tiesības apgalvot, ka Ukraina un NATO apdraudēja Krievijas pastāvēšanu, tās integritāti.

Patiesībā 2022. gada februārī Krievijai nebija taisnīga iemesla iebrukt Ukrainā, un tagad tai nav taisnīga iemesla karu turpināt. Pat ja Krievija būtu bijusi apdraudēta, galējā līdzekļa princips nebūtu ievērots. Krievija savas pretenzijas varēja izteikt diplomātiskā ceļā. Pat ja Krievijai būtu bijušas pamatotas sūdzības par NATO, karš pret Ukrainu nepārprotami būtu bijusi nesamērīga atbilde. Visbeidzot, par kaujas lauku: mēs zinām, ka Krievijas spēki katru dienu apzināti uzbrūk civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai. Tātad šis karš, ciktāl varu spriest, ir netaisnīgs gandrīz visos iespējamajos aspektos. Kolīdz konstatējams, ka Krievija cīnās par netaisnīgu lietu, morālā ziņā spēle ir zaudēta.

Krievijas varas iestādes pastāvīgi apgalvo, ka kara iemesls ir tas, ka Ukraina apšaudīja Donbasu. Vai tas ir taisnīgs iemesls uzsākt karu kā humānu iejaukšanos?

Vienīgā pareizā Krievijas rīcība patlaban, lai beigtu savstarpējās apšaudes, būtu pasludināt kara beigas un atteikties no teritorijām, ko tā anektējusi kopš 2014. gada. Nav nekādu pierādījumu, ka Ukraina pret civiliedzīvotājiem īstenojusi vai varētu īstenot tāda mēroga zvērības, kas attaisnotu karu kā humānu iejaukšanos.

Krievijas varas iestādes arī apgalvo, ka rīkojušās preventīvi un, ja tās nebūtu uzsākušas iebrukumu, Rietumi būtu uzbrukuši pirmie. Vai tas ir pārliecinošs morāls pamats karam?

Apgalvojums, ka jūsu valstij uzbruks, ja neuzbruksiet pirmais, ir jāpierāda. Cik es zinu, nav tādu faktu, kas pierādītu, ka Rietumu lielvaras kopumā, citiem vārdiem, NATO, būtu sākušas uzbrukuma karu pret Krieviju, ja Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā. Krievija, cik man, un, galvenais, militārajiem ekspertiem un politikas veidotājiem zināms, šādus pierādījumus nav sniegusi.

Krievijas amatpersonas un propagandisti bieži vien cenšas savu rīcību attaisnot ar pretapsūdzībām, atgādinot par NATO un ASV pretrunīgi vērtēto rīcību iepriekš. Pieņemsim, ka šie argumenti ir domāti patiesi. Ja kara noziegumus un pārkāpumus pastrādā arī rietumvalstis, kā to rīcība atšķiras no Krievijas rīcības?

Izšķirsim divus šo pretapsūdzību variantus. Pirmais saka, ka ASV un NATO ir vainīgas agresijā pret Krieviju un tāpēc nevar kritizēt Krieviju par iebrukumu Ukrainā. Atbildam, ka NATO un ASV nav militāri iebrukušas Krievijā, izraisot karu.

Interesantāks variants: paskatieties, ko viņi darīja Irākā 2003. gadā! ASV pret šo valsti uzsāka neizprovocētu
agresiju – un patiesībā diezgan daudzi apgalvo, ka 2003. gadā notika nelikumīgs un netaisnīgs karš –, tāpēc ASV nevar kritizēt Krieviju par iebrukumu Ukrainā.

Es kopumā atbildētu tā: jā, tas bija gan nelikumīgi, gan netaisnīgi, taču, pat ja tas tagad neļauj ASV un NATO kritizēt Krievijas rīcību, tas nenozīmē, ka Krievijai ir morālas tiesības darīt to, ko tā dara. Pieņemsim, ka es esmu apzagusies un jūs mani par to kaunināt, bet es atcērtu, ka arī jūs pats esat zadzis. Tā es tikai parādu, ka jūs esat liekulis, bet nepamatoju, ka es pati drīkstu tā darīt. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, pat ja tā ir taisnība – un es domāju, ka karš Irākā 2003. gadā bija netaisnīgs, – režīmi ASV un Lielbritānijā, kas šo karu pieļāva, nav tie paši, kas tagad. Kad kādu valsti kritizējam par to, ko tā dara vai ir izdarījusi pagātnē, mums jāpievērš uzmanība, kurš konkrētajā brīdī ir pie varas. Nenoliegšu, Rietumos valda liela liekulība, taču es neredzu, kā tas ļautu Krievijas varas iestādēm apgalvot, ka tām ir tiesības ar ieročiem uzspiest Ukrainai savu gribu.

Vai varam teikt, ka ASV un NATO ir atzinušas savas kļūdas un nodrošinājušās pret tādām nākotnē? Vai no tā izrietētu atšķirība starp šo gadījumu un Krievijas gadījumu?

Neesmu droša, ka ASV un Lielbritānija ir pietiekami stingri atzinušas, ka Irākas karš bija morāli un juridiski neticami problemātisks. Būtu labāk, ja šajās valstīs tāds fakts būtu plašāk atzīts; morālā ziņā tas ļautu tām vieglāk kritizēt Krievijas rīcību Ukrainā.

Bet te rodas cits jautājums: ja liekulīgi neatzīstat savas pagātnes kļūdas un kritizējat Krieviju, vai jums ir morālas tiesības nākt palīgā Ukrainai? Vai ir morālas tiesības piegādāt ieročus un uzlikt ekonomiskās sankcijas? Es sliecos uzskatīt, ka tādas tiesības ir. Pat ja esat liekulīgs, jūs drīkstat palīdzēt nevainīgiem cilvēkiem, kuru dzīvība ir apdraudēta, un viņu valstij, kuras teritoriālā un politiskā integritāte ir apdraudēta.

Došu piemēru, kā daudzi no mums, filozofiem, domā par šīm lietām. Mēs vēlamies noskaidrot, vai tas, ka kāds ir liekulīgs, nozīmē, ka viņš nevar reaģēt uz cita ļaundarību, ja pats ir izdarījis kaut ko līdzīgu. Var mēģināt par to domāt ar hipotētisku scenāriju palīdzību.

Pieņemsim, ka kāds Smits – sauksim viņu tipiskā amerikāņu vai angļu vārdā – gatavojas bez jebkāda attaisnojuma noslepkavot nevainīgu cilvēku. Turpat ir kāds Džounss, kurš to redz un mēģina Smitu apturēt. Tajā brīdī Smits Džounsam saka: “Tu nu gan esi liekulis, Džouns! Pagājušonedēļ pats tak vienu nomušīji!” Pieņemsim, ka Smitam taisnība: Džounss to ir izdarījis. Pretapsūdzības uzskats saka, ka Džounss ir liekulīgs un tāpēc nedrīkst atturēt Smitu no nevainīgas personas nogalināšanas. Tas liekas ļoti kontraintuitīvi. Tīri intuitīvi es neredzu, kāpēc tas sniegtu Smitam attaisnojumu kāda cilvēka nogalināšanai, un arī neredzu, kāpēc tas Džounsam neļautu aizsargāt šo nevainīgo personu. Paskatieties uz to no šā nevainīgā cilvēka viedokļa: viņš mirs tādēļ, ka Džounss pirms nedēļas kādu noslepkavojis. Tas šķiet nepareizi.

Krievijas propaganda un Krievijas varas iestādes runā par tā saukto genocīdu pret Donbasa iedzīvotājiem un saka, ka citas valstis kļūdās, nostājoties Kijivas pusē. Katrs drīkst palīdzēt nevainīgajiem, bet vai šīm valstīm ir tiesības izlemt, kuram ir taisnība, ņemot vērā kontekstu?

Protams, valstīm un to pilsoņiem vienmēr jāpārbauda, vai viņu spriedums ir pareizs. Noder arī zināma pazemība. Bet tas neliedz teikt, ka dažas darbības ir morāli nepareizas, un punkts. Ja piekrītat, ka Džounsam, kurš izdarījis nopietnu pārkāpumu, ir tiesības aizsargāt no Smita nevainīgu cilvēku, tad jūs faktiski atzīstat, ka Džounsam ir tiesības spriest, ka Smits grasās izdarīt pārkāpumu.

Šis karš ir radījis jautājumus ne tikai iestādēm un organizācijām, bet arī vienkāršajiem pilsoņiem. Īpaši kara sākumā plašsaziņas līdzekļos bieži vēstīja par konfliktiem ģimenēs, kur atšķīrās ģimenes locekļu izpratne par karu Ukrainā. Tika sarautas saites starp Krievijas un Ukrainas iedzīvotājiem. Kur lai vienkāršais cilvēks kara laikā meklē ētiskās vadlīnijas?

Savā ziņā vadlīnijas ir kara likumi un morāles normas, kas tos veido. Kara laikā šīs normas ievērot var būt ļoti grūti. Un tad jautājums ir ne tik daudz par to, kāda rīcība ir taisnīga, kā par to, kāda rīcība ir piedodama. Abstrakti uz to ir ļoti grūti atbildēt; būtu jādomā par konkrētām cilvēku dilemmām.

Bieži par to domāju savas ģimenes vēstures kontekstā Otrā pasaules kara laikā, kad Franciju bija okupējusi vācu armija. Manas vecmāmiņas mājai Normandijā bija trīs stāvi. No 1940. līdz 1944. gadam otrajā stāvā dzīvoja pieci vācu karavīri. Ko mani vecvecāki būtu darījuši, ja, piemēram, šie karavīri būtu viņus iztaujājuši par pretošanās kustību pilsētā, draudot noslepkavot viņu meitas. Es domāju, ko darītu es viņu vietā. Es varētu izlemt, ka svarīgāka ir manu bērnu, nevis pretošanās kustības dalībnieku dzīvība, vai arī otrādi. Tomēr, pat ja man būtu skaidra spriešanas spēja, neesmu droša, ka tādos apstākļos man pietiktu vēsa prāta, gribas un morālā spēka darīt to, kas ir pareizi.

Pat ja ir skaidri orientieri, pat ja ļoti skaidri jūtam, kā vienkāršajiem cilvēkiem morāli pareizi vajadzētu rīkoties, tomēr, pirms viņus tiesāt, mums vajadzētu uzmanīgi sev pajautāt, ko mēs paši darītu šādos apstākļos. Tas ne vienmēr palīdz nonākt pie pareizā sprieduma, toties palīdz kļūt pazemīgākiem, pirms pasteidzamies izteikt vērtējumu. Karš ir šausmīgs ne tikai fizisko un psiholoģisko, bet arī morālo ciešanu dēļ. Tā ir dziļi cilvēciska kara dimensija, un tā būtu jāapzinās labāk.

© Meduza, 2023. gada 30. maijā