Parunāsim par ko citu

Federiko Fellīni fantāzijas pasaule, kas gadu gaitā arvien vairāk līdzinās sapnim, rāda mums dzīves teatralitāti. Tomēr paradoksālā kārtā lielākais sirreālists itāļu režisoru vidū mudina mūs domāt par realitāti. 

Kas ir šī realitāte, kas sevī ietver visu notiekošo? Kur tā atrodas? Mūsos? Ārpus mums? Mūsu atmiņā, kas pārtop mītā? Reālajos notikumos, kas atgādina sapņus, vai sapņos, kas materializējas visaptverošā farsā, kur esamībai piešķirta traģikomiska loma? Līdzīgi kā Pirandello pirms viņa, Fellīni apcer vieglumu, ar kādu mēs šķērsojam robežu, kas šķir realitāti no šķietamības.

Kā atklāj Itālijas televīzijai uzņemtā īsfilma “Intervija”, Fellīni uzskata kinorežisoru par demiurgu, grandiozas Izrādes radītāju. “Manas filmas nav jāsaprot. Tās ir jāskatās,” Fellīni atgādina ikvienam, kas uzstājīgi apšauba viņa estētiskās orientācijas vērtību.

Par šīm un citām tēmām runāju ar Fellīni Romā kādu laiku pēc viņa jaunākās filmas “Balss Mēness viņpusē” (“La voce della Luna”) iznākšanas. Galants, sirsnīgs un apveltīts ar labu humora izjūtu – Fellīni, kurš neuzticas žurnālistiem un mīl paradoksus un daudznozīmību, pieklājīgi izvairījās runāt par šo neuzticēšanos. “Tik tiešām, parunāsim par ko citu,” viņš man teica.

Toni Maraini

Jums nepatīk sniegt intervijas, un žurnālistiem ir grūti jums piekļūt. Gribētu, lai jūs zināt, ka es esmu drīzāk dzejniece nekā žurnāliste.

Brīnišķīgi.

Šis jums noteikti šķitīs uzjautrinoši: es tik ļoti uztraucos par šo interviju, ka šorīt pamodos pavisam bez balss, nespēju izdvest ne skaņas!

Perfekti. Man patīk žurnālisti, kas daudz nerunā. Es nelabprāt sniedzu intervijas, jo uzskatu, ka no tām jāizvairās, un cenšos turēties pie šī saprātīgā lēmuma. Bet reizēm es beigās piekrītu, jo man ir draugi, kas uzstāj, lai es to daru. Turklāt ir interesanti satikt jaunus cilvēkus. Un tas ir arī glaimojoši; tā nu aiz nepiedienīgas patmīlības un nekaunīgas kāres patarkšķēt par sevi es piekrītu. Esmu sniedzis daudz interviju, tādēļ neuzticos tam, ko saku. Es mēdzu atkārtoties. Es cenšos atcerēties, ko jau esmu teicis un ko neesmu. Bailēs atkārtot jau reiz teikto es izgudroju kaut ko citu.

Vai tas nozīmē, ka jūs neuzticaties sev?

Jā, tieši tā. Es neuzticos pats sev, nevis žurnālistam, kaut gan jau 50 gadus man ir sajūta, ka žurnālisti man uzdod muļķīgus jautājumus. Intervija ir kaut kas starp psihoanalīzes seansu un mutisko eksāmenu. Es jūtos mazliet neērti par ikvienu savu interviju. Lai neatkārtotos, cenšos izgudrot sevi no jauna. Turklāt dažā ziņā esmu apkaunojoši aprobežots. Dažreiz man nav atbilžu.

Atbildes jūs jau esat sniedzis savās filmās, tās radot. 

Tā ir. Autora vissvarīgākā atbilde ir viņa darbs, un cilvēki manos darbos ir atraduši tās pāris lietas, ko esmu mēģinājis pateikt. Par spīti tam, autors parasti ir visnepiemērotākais runāt par savu darbu.

Tiem, kas redz filmu, rodas jautājumi – uz to jau radīšana rosina. Mēģinot saprast jūsu jaunāko filmu, es, piemēram, pārlasīju dažas lappuses no Krišnamurti – domātāja, kurš jums labi pazīstams.

Jā, jā. Kurā grāmatā bija šīs lappuses? Labprāt tajās ieskatītos. Lai nu kā, nedomāju, ka tad, kad autors rada, viņš izvirza uzdevumus “citiem”. Patiešām, kad strādāju, es par citiem nedomāju. Autors, protams, pārzina, kā mēs sakām, skunsti, kas nepieciešama radīšanai, tas ir, kā izteikt to, ko viņš vēlas. Bet nedomāju, ka viņam pārāk rūp tas, kāpēc un kam vēstīt.

Un tomēr, pat ja jūsu vēstījums nav domāts “citiem”, jūs, kā ikviens autors, to stāstāt pats sev. Vai šajā vēstījumā sev pašam nenotiek sevis izvērtēšana, pakāpeniska pašatklāsme?

Kā jau tas dzīvē ir, darba pieredze nes lielāku tehnisko meistarību un līdz ar to arī spēju labāk spriest par izvēlēm un to īstenošanu. Bet zināšana šī vārda dziļākajā nozīmē, uz ko atsaucaties jūs, – doma, ka caur darbu es būtu ieguvis lielāku izpratni par sevi, – neliekas, ka šajā ziņā būtu notikusi kāda attīstība. Manā pēdējā dzimšanas dienā kāds draugs pavaicāja, kā es jūtos, sasniedzis 70 gadu vecumu, un es spontāni attraucu: “Septiņdesmit? Man šķiet, ka man vienmēr bijis septiņdesmit!”

Redziet, šī atbilde atspoguļo manas patiesās sajūtas. Pats sev es 70 gadu vecumā neko daudz neatšķiros no tā, kāds biju 40, 35 vai 25 gados vai pat vēl agrāk.