Pilsonis suns

Martins Balluhs dzīvo bīstamu dzīvi. Brīdī, kad notiek šī intervija, Austrijā pret viņu ir ierosinātas vismaz 25 tiesas prāvas. Viņš 12 reizes ārstējies slimnīcā pēc tam, kad ticis piekauts uz ielas. Sejas kreisajā pusē viņam ir rēta no sitiena, ko viņš saņēma 2004. gada pirmsvēlēšanu kampaņas laikā sadursmē starp konservatīvo partijas mītiņa dalībniekiem un Balluha līdzdibināto austriešu Apvienību pret dzīvnieku rūpnīcām (Verein gegen Tierfabriken), kas pastāv kopš 1998. gada un ik gadu sarīko vismaz 950 (!) piketus un ielu akcijas. Balluhs ir pavadījis trīs mēnešus cietumā, un ir diezgan skaidrs, ka viņš tur vēl atgriezīsies.

Īsi pirms gadu tūkstošu mijas Balluhs pameta daudzsološa zinātnieka karjeru. Viņam tobrīd bija Heidelbergas Universitātes doktora grāds fizikā, pasniedzēja un pētnieka darbs Kembridžā, Vīnē un Heidelbergā un 18 zinātniskas publikācijas. Vēlāk viņš ieguva vēl vienu doktora grādu dzīvniektiesību filozofijā un ir sarakstījis vairākas grāmatas. Iemesliem, kas noteica Balluha karjeras maiņu, viņš īsi pieskaras šajā sarunā, un varētu teikt, ka tie ir “parastie”. Tas, kas nav “parasts”, ir Balluha politiskās un sociālās darbības vēriens un ietekme. Šobrīd pasaulē tieši austriešu Apvienības pret dzīvnieku rūpnīcām piemērs ir tas, kuram seko citu valstu – arī Latvijas – līdzīga profila organizācijas. Balluhs, šķiet, ir pierādījis, ka centieni argumentējot pārliecināt plašas demokrātisko sabiedrību masas atteikties no dzīvnieku izmantošanas neko nedod. Austrijā veģetārisma un vegānisma sludināšana notiek vismaz 130 gadus un būtībā neko nav mainījusi. Turpretī Balluha apvienība mēģina dzīvniektiesību aizsardzību panākt pakāpenisku reformu ceļā, cerot, ka uzlabotas dzīvnieku labturības prasības pēc pāris paaudzēm novedīs pie pilnīgas dzīvnieku izmantošanas pārtraukšanas. Lai to panāktu, apvienība izmanto diezgan radikālas metodes, izejot uz atklātu konfliktu ar dzīvnieku industrijas pārstāvjiem, konfliktā cenšoties nodrošināt sabiedrības atbalstu un sakāpinot šo konfliktu tiktāl, līdz valdība ir spiesta iesaistīties un mainīt likumus. Šādā veidā apvienība ir panākusi, ka tieši Austrijā ir pasaulē labākie dzīvnieku labturības likumi un daudzi izmantošanas veidi, kas ierasti citās zemēs, pie viņiem ir aizliegti. Kažokzvēru audzēšana ir aizliegta kopš 1998. gada, dzīvnieku cirks – kopš 2002. gada, dējējvistu turēšana būros – kopš 2005. gada, medicīniski eksperimenti ar pērtiķiem – kopš 2006. gada, trušu turēšana būros gaļas ražošanai – kopš 2007. gada, medības nožogotās platībās – kopš 2017. gada. Austrijā ir arī pasaulē stingrākie noteikumi attiecībā uz vistu un tītaru turēšanas blīvumu kūtīs. Tādā ziņā var teikt, ka vistām un tītariem, kurus audzē gaļai, Austrijā klājas labāk nekā jebkur citur pasaulē.

^Agnese Irbe

Rīgas Laiks: Sāksim uzreiz ar svarīgākajiem jautājumiem. Kurš pieder kuram – suns jums vai jūs sunim?

Martins Balluhs: Ne viens, ne otrs. Mēs esam divi atsevišķi indivīdi, kuri mēģina sadzīvot kopā. Mēs cenšamies ietekmēt viens otru, vienlaikus arī paciest viens otru, un mēs cenšamies uzturēt abpusēji pieņemamas attiecības.

RL: Kādā veidā suns ietekmē jūs? Viņa vārds ir Habakuks?

Balluhs: Jā, Habakuks, bet es viņu saucu par Kuksiju.

RL: Un kā viņš jūs ietekmē?

Balluhs: Pirmkārt, ja viņš kaut ko vēlas, viņš var būt ļoti uzstājīgs – tik uzstājīgs, ka man neatliek nekas cits kā viņam paklausīt. Viņš var vienkārši stāvēt uz vietas un riet, riet, riet, līdz man apnīk un es izdaru to, ko viņš grib. (Smejas.) Bet parasti viņš tik tālu neaiziet. Un otra lieta, kas mani viņā kaitina, ir tā, ka viņam patīk vārtīties mēslos un...

RL: Dubļos?

Balluhs: ...un dzīvnieku līķos.

RL: Mhm.

Balluhs: Jo sevišķi dzīvnieku līķos. Dubļi vēl nebūtu nekas, bet dzīvnieku līķi – tas ir slikti. Jo īpaši smirdošos, nedēļu vecos līķos. Viņam patīk tajos vārtīties, un, kad es viņam saku, ka nevaru to vairs paciest, viņš vienalga grib turpināt. Tagad mēs esam vienojušies, ka viņš to var darīt, bet, ja viņš grib kāpt manā gultā, tad viņam vispirms ir jāiet dušā.

RL: Un viņš to dara labprāt?

Balluhs: Pārsteidzošā kārtā – arvien labprātāk. Viņš pienāk pie gultas un prasa, un tad es saku: labi, ejam dušā. Tad viņš man labprātīgi seko un lien zem dušas... Man jau gribētos, lai viņš nevārtās pa tiem līķiem, bet viņš uzstāj.

RL: Kad viņš jums “prasa”, kā viņš ar jums runā?

Balluhs: Viņam ir sava ķermeņa valoda, daudz dažādu signālu, kurus viņš izmanto, dažādas pozas, ar kuru palīdzību nodot man savu vēsti. Piemēram, mēs bijām kalnos, nāca virsū tumsa, un mums nebija līdzi telts, tādēļ vajadzēja iet atpakaļ, bet es biju tik pārņemts ar iešanu, ka nepamanīju tuvojamies negaisu. Bet viņš nostājās man priekšā un teica, ka mums jāgriežas atpakaļ. Es teicu: beidz, neesi tāds mīkstpēdiņš; apgāju viņam apkārt un turpināju iet. Šis paskrien man garām, atkal nostājas priekšā un tā dīvaini skatās manī. Es viņam saku: “Ejam!”, bet viņš paskrien atpakaļ, apstājas un stāv, atskatoties uz mani – ļoti skaidrs mājiens: “Seko man!” Tas atkārtojās vēl trīs reizes, un tad es arī pakļāvos un sekoju viņam. Jo viņam bija taisnība – dabūjām gāzienu ne pa jokam. Citā reizē mēs gājām pa nelielu kalnu kori, kas abās pusēs kļuva arvien stāvāka, bet es tikai gāju tālāk. Viņš saprata, ka mēs nekur tālu uz priekšu netiksim, tāpēc atskrēja atpakaļ pie manis un ar ķermeņa pozām lika man saprast, ka mums jāgriežas atpakaļ. Bet es teicu: nē, es gribu iet tālāk. Gāju tālāk, ieraudzīju, kas tur priekšā notiek, un teicu: tev bija taisnība, griežamies apkārt.

RL: Jūs viņam teicāt, ka viņam ir taisnība?

Balluhs: Jā. Es runāju un no viņa atbildes reakcijas noskāršu, ka viņš mani ir sapratis. Vārdus jau viņš nesaprot – lai gan dažus, šķiet, saprot –, bet viņš saprot manas balss intonāciju. Piemēram, kad viņš bija pavisam jauns, mēs ziemā staigājām pa kalniem. Gadās, ka virs klintīm izveidojas sniega pārkares, kuras nobrūk, ja uz tām uzkāpj. Un es kliedzu: stāvi, stāvi, nāc atpakaļ! Viņš paskatījās uz mani un tūlīt griezās atpakaļ. Šos vārdus viņš pirms tam nebija dzirdējis, jauns vēl bija. Tāds pats gadījums bija arī ar vienu cilvēku. Viņš gāja taisni uz pārkari, un es kliedzu: stop, stop, nāc atpakaļ! Vēlāk viņš man teica, ka neesot dzirdējis, ko tieši es viņam kliedzu, jo bija liels vējš, bet no manas balss toņa un kustībām sapratis, ka tur priekšā ir kaut kas bīstams, tādēļ griezās atpakaļ. Ar suni droši vien ir tāpat – viņš saklausa manā balsī, ka priekšā ir briesmas, un, tā kā viņš domā, ka es esmu vairāk pieredzējis, viņš, tā sakot, paklausa manam padomam.