Realitāte ir mani panākusi

Vispirms es iepazinos ar viņas tekstiem, vēl arī kolēģi zināja stāstīt, ka viņa, tā teikt, par mani atsaukusies visai negodbijīgi: “Antons Doļins, bet kas viņš vispār tāds ir?” Visu mūžu cenšos sev uzdot šo pašu jautājumu, tādēļ nepazīstamās Zinaidas lecīgums manī izsauca tūlītēju ziņkārību – un simpātijas. Jau pēc tam mēs iepazināmies un uzreiz sadraudzējāmies. Lai gan kino ziņā mums sakrīt labi ja vienā gadījumā no desmit. (Taču kāds gadījums! Vienmēr desmitniekā – vai nu neapšaubāms šedevrs, vai tikpat neapstrīdams sūds.)

“Nekā personīga,” patīk teikt kritiķiem – ne tikai kino, jebkuriem. Zinaidai vienmēr un viss ir ļoti personīgi. To nosaka viņas gaumes un dzīves orientieri un arī noskaņojums, stāvoklis, laika apstākļi. Viņas “es” ir tik spilgts, ka izsvītrot to no eksperta viedokļa nav iespējams – nekas nepaliks pāri. Toties šis “es” var būt pats ar savu vērtību, kāda piemīt vienīgi retajam. Tas ir, Zinaidu var lasīt tīri prieka pēc – pat tajā gadījumā, ja viņas aprakstīto filmu neesi skatījies un skatīties negrasies. Literatūra! Tā es, piemēram, lasu viņas smalko aprindu hronikas, kurās nesaprotu pusi vārdu un nepazīstu divas trešdaļas dalībnieku.

Ļaunas mēles – bet pati Zinaida mēles ziņā ir tik ļauna, ka pamēģini vien sacensties, – melš, ka Prončenko, tā teikt, ir forma, ir stils, taču kur tur ir saturs? Tomēr šī piesiešanās raksturīga tiem, kuri neprot lasīt. Stils nav atdalāms no būtības, īpaši subjektīvajos, niknajos, smieklīgajos, vienmēr pašironiskajos un nežēlīgi sarkastiskajos tekstos, ko raksta Zinaida. Ik vārdā – nevis paštīksmināšanās, bet refleksija, nevis heitošana, bet atteikšanās no kompromisiem, turklāt vissvarīgākajā. Ne velti Krievijas iebrukuma brīdī Ukrainā Zinaida izvēlējās labāk dzīvot viena svešā zemē nekā kopā ar “viss-nav-tik-viennozīmīgajiem”. Labā un ļaunā jautājumos viņai viss vienmēr ir viennozīmīgi. Un te mums atkal sakrīt.

Tādēļ arī mīlēt Zinaida – es par kino, ne par personīgo – prot kā reti kurš. Viņas apbrīnojamā grāmata par Alēnu Delonu – daudzlappušu mīlas poēma, lai arī prozā. Izbaudīt un novērtēt šo literatūru gribas nevis apburošā autores stila dēļ, bet tieši to jūtu dzīvīguma un ievainojamības dēļ, kas tajā izpaužas pret šo cilvēku-fantomu, ekrāna rēgu, kuru Zinaidas rakstītie vārdi atdzī-vina mūsu acu priekšā.

Prončenko iestājas par klasiku – taču par dzīvu, elpojošu, kas nav sastingusi muzeja marmorā. Viņas zināšanas par veco kino ir tikpat nevainojamas, cik tīra ir viņas mīlestība pret to. Un vēl viņai piemīt patriotisms: viņa ir par kultūru (jebkurās tās izpausmēs), kam nepiemīt apšaubāmā nacionālā līdzjušana tā saucamajiem “savējiem”. Viņai savējie ir Bogarts un Belmondo, Godārs un Skorsēze, Sotē un Spīlbergs, nu, un arī Alēns Delons ar Romiju Šneideri: citus viņa neatzīst.

Šim ekspresportretam gribas pievienot tikai vienu. Zinaida Prončenko – radikālā estēte, augstāko aprindu izsmējēja, festivālu snobs – ir arī brīnišķīgs cilvēks, pieticīgs, gudrs, nesavtīgs, nemainīgi uzticams. Cilvēks, kurš vienmēr šaubās par sevi. Taču viņas rakstu un grāmatu la-sītājam to nojaust varbūt arī nemaz nav nepieciešams.

Antons Doļins

Rīgas Laiks: Vai jūs esat sev jautājusi, kādēļ jūs esat tik asprātīga?

Zinaida Prončenko: Es esmu asprātīga? Nezinu. Atceros, kad gāju skolā, skolotāji man visu laiku teica: “Diez par ko jums visu laiku jāsmejas?” Jo es visus izsmēju. Bet nezinu. Man liekas, aizsardzības paņēmiens bija… vienkārši mēģināt par kaut ko pazoboties, par visu, kas notiek apkārtējā pasaulē, jo tā mani nekad neapmierināja, kopš pašas bērnības.

RL: Kas jūs neapmierināja pasaulē?

Prončenko: Nu kas mūs neapmierina? Cilvēki. Jo visu, kas notiek pasaulē, dara cilvēki. Man kopš sākta gala nepatika skola, kurā mācījos, tikumi, kādi tajā bija. Sākumā es gāju parastā rajona skolā. Atceros, man bija tāds izlēciens, par kuru mani briesmīgi sodīja. Pa visu skolas perimetru uz katra ķieģelīša es biju uzrakstījusi visu, ko domāju par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā mācījos, un visiem skolotājiem. Man toreiz bija kādi deviņi gadi.

RL: Vai atceraties, ko uzrakstījāt?

Prončenko: Nu, neko labu. Neko komplimentāru. Visi šķita aprobežoti, liekulīgi, nezinu... Visu laiku kaut kādas bezgalīgas nosacītības… Man viss likās bezjēdzīgs, cilvēku uzvedību ieskaitot, un par to mani ķēra kaut kāds paraugsods – atvainošanās klases priekšā, vēl kaut kas. Vārdu sakot, vienmēr esmu bijusi tāds cilvēks. Un pēc tam gadu gaitā tas ieguva arvien lielākus mērogus. Tas nenozīmē, ka esmu dusmīga. Jo es neesmu dusmīga. Vienkārši man gribētos, lai būtu citādi, nekā notiek. Un tagad, saistībā ar karu, man ir tāds stāvoklis, it kā es pēc mirkļa varētu paģībt.

RL: Vai mēdz būt tā, ka jūs ģībstat?

Prončenko: Esmu paģībusi tikai divas reizes, jaunībā.

RL: Pastāstiet.

Prončenko: Kā es ģību? Vienu reizi – vilcienā Maskava–Pēterburga. Atceros, ka pateicu: “Es neko neredzu.” Un nākamais kadrs jau bija, kad mani kupejā ved pie samaņas. Nezinu. Kad laikam jau vairs negribas skatīties uz to, kas notiek, tad tā atgadās. Tagad man ir tāds stāvoklis. Nekad neesmu dzērusi antidepresantus, jo man ir ļoti svarīgi, lai man būtu kontrole pār pašas domām un jūtām. Tādēļ nekad neesmu lietojusi narkotikas un ne reizi dzīvē neesmu piedzērusies, piemēram. Bet tagad sāku domāt, ka varbūt jāaiziet pie psihoterapeita un jālūdz, lai izraksta kaut kādas tabletes, jo ir diezgan grūti to visu saturēt galvā un palikt mierīgai.

RL: Es izlasīju, ka jūs nespējot izlemt, kuru vairāk ienīstat, Dostojevski vai Tolstoju, un nodomāju: kaislības, kas cilvēkus vada, tomēr katram ir ļoti atšķirīgas. Tāda kaislība var būt arī naids. Jūs tik bieži lietojat šo vārdu. Varbūt raksturīga jūsu personības iezīme ir tieši naids?

Prončenko: Es tam piekritīšu. Vienreiz kovida laikā mani intervēja literārajam portālam Горький, viņiem tur ir rubrika “Ar kādām grāmatām jūs esat uzaudzis”. Es stāstīju, ka jaunībā man vismīļākie laikam bijuši Bukovskis, Ļimonovs, Selīns un Flobērs. Tie visi ir cilvēki, kurus uz priekšu dzen naids. Tomēr viņi ir konstruktīvi, nevis destruktīvi, jo tas viss ir izpaudies viņu jaunradē. Nujā, naids, naida enerģija man laikam gan ir vistuvākā. Bet tas nav tas naids, kas noved pie iebrukšanas Ukrainā. Tas ir naids, kas ļauj cilvēkiem pateikt: “Nu ko jūs, galu galā, darāt…” Kaut kāds tāds naids.

RL: Jūs pat esat sevi salīdzinājusi ar Emmu Bovarī. Kādā ziņā?

Prončenko: Tādā, ka arī es ilgu laiku, tāpat kā Emma, atrados ilūziju gūstā un tajā laikā, kad sākās karš, biju sasniegusi pilnību: realitāte mani skāra, cik maz vien iespējams. Nu lūk, realitāte ir mani panākusi, tagad es nevaru panākt to, nevaru to apjēgt, ietilpināt savā galvā. Laikam tā.