Saruna ar Bertoltu Brehtu

Bernārs Gijemēns, kura intervija ar Bertoltu Brehtu pirmo reizi publicēta 1926. gada 30. jūlijā Berlīnē iznākošajā žurnālā Die literarische Welt, tās ievadā brīdināja: “Galu galā jāatzīmē, ka visu, ko Brehts man savā stilā – Brehta slengā – sacīja, esmu pārtulkojis valodā ar apzināti tradicionālu terminoloģiju. Šis plašākai publikai piemērotais tulkojums ir visa intervijas jēga.”

Vai kļūdos, saskatot jūsos vienlaikus gan liriķi, gan dramaturgu?

Mana lirika drīzāk ir personiskas dabas. Tai fonā paredzēts bandžo un klavieru pavadījums, un tās izpildījumam jābūt mīmiskam. Turpretī dramaturģijā es sniedzu nevis savu personisko, bet tādu kā pasaules noskaņu. Citiem vārdiem sakot, tā ir objektīvi aplūkota lieta, pretstats noskaņai šī vārda ierastajā un poētiskajā nozīmē.

To ne vienmēr var teikt par jūsu lugu iestudējumiem.

Citādi tas nemaz nevar būt. Tās lielākoties tiek spēlētas pavisam nepareizi. Tiek iestudēts liriķis, par kādu mani vēlas uzskatīt, bet kāds es tikai niecīgā mērā esmu ārpus drāmām un kāds pavisam noteikti neesmu savās lugās.

Tātad jūs noraidāt autora lirisko līdzdalību personāžos un notikumos un visu, kas no tā var parādīties lugā?

Es neļauju savām izjūtām ieplūst lugas dramatiskajā veidojumā. Tas pasauli falsificētu. Es tiecos pēc iespējami klasiska, vēsa, racionāla tēlojuma stila. Es nerakstu kurai katrai padibenei, kam svarīgākais ir sajūsmināties.