Sarunāties ir cilvēka dabā

Ja nebūtu Platona, visa Sokrata gudrība būtu aizgājusi zudumā. Ja nebūtu Henrija Hārdija, zudumā aizietu liela daļa Jesajas Berlina gudrības.

Berlinam patika runāt un rakstīt, taču par savu darbu saglabāšanu viņš, šķiet, pārāk neraizējās. No 1939. gada, kad viņš izdeva grāmatiņu par Kārli Marksu, līdz 1974. gadam, kad pieņēma Henriju Hārdiju par savu darbu redaktoru, Berlins bija izdevis tikai divas grāmatas – vienu garu eseju “Ezis un lapsa” un krājumu “Četras esejas par brīvību”. Turpmākos 40 gadus Hārdijs pavadīja, apkopodams un rediģēdams visu Berlina sarakstīto – gan jaunos darbus, ko Berlins turpināja rakstīt līdz pat nāvei 1997. gadā, gan vecākos rakstus, recenzijas, sarunas, lekcijas, piezīmes un vēstules, kuras, aizmirstas un nesakārtotas, krājās viņa mājas pagrabā Oksfordas tuvumā.

Kad Hārdijs 2015. gadā tika ar šo uzdevumu galā, Berlina kopotie raksti sastāvēja no 18 sējumiem un piedevām vēl četriem vēstuļu sējumiem. Katra lappuse tajos liecināja par ģeniālu filozofu, kuru, pateicoties Hārdija neatlaidībai, mūsdienās daudzi atzīst par izcilāko 20. gadsimta liberālās domas teorētiķi.

Hārdijs iepazinās ar Berlinu Vulfsona koledžā Oksfordā 1972. gadā, kad Berlins bija koledžas prezidents, bet Hārdijs – maģistrantūras students. Berlina “Četras esejas par brīvību” Hārdiju tik ļoti saviļņoja, ka viņš piedāvājās kļūt par Berlina redaktoru, sākumā uz pusslodzi, jo līdz 1990. gadam Hārdijs strādāja arī izdevniecībā Oxford University Press.

Latvijā Hārdijs ir biežs viesis kopš 2009. gada jūnija, kad šeit notika Jesajas Berlina simtgades pasākumi. 2011. gadā starptautiskajā Jesajas Berlina dienā, kas kļuvusi tradicionāla kopš simtgades svinībām, viņš uzstājās ar lekciju “Jesaja Berlins un Latvija”. 2013. gadā nolasīja gadskārtējo Jesajas Berlina atceres lekciju Rīgā par tēmu “Jesaja Berlins un cilvēka daba”.

Hārdijs, iespējams, ir pasaulē labākais redaktors. Katrā ziņā neatlaidīgākais. Reiz es viņu divas dienas no vietas vadāju apkārt pa Jūrmalu, nesekmīgi mēģinot atrast namu, kas redzams kādā Berlina ģimenes fotogrāfijā (paša Jesajas bildē nemaz nebija). Viņš arī pats ir vērā ņemams filozofs, kas labi redzams, ja pavēro viņu Džonija Laionsa filmā “Atklājot Jesaju Berlinu”, kā arī ja palasa viņa memuāru grāmatu “Jesajas Berlina meklējumos”.

Literatūras vēsturē ir grūti atrast otras tādas attiecības starp diviem cilvēkiem, kādas bija Berlinam un Hārdijam. Prātā nāk Džonsons un Bosvels, bet ar to atšķirību, ka Bosvels idealizēja Džonsonu kā cilvēku, kurpretī Hārdijs apbrīnoja Berlinu tieši kā domātāju. Par Berlinu kā cilvēku Hārdijs savos memuāros raksta: “Daudzi uzskata, ka esmu viens no viņa nekritiskākajiem pielūdzējiem, bet tā nav taisnība, tieši tāpat kā izplatītais pieņēmums, ka esmu viņa bijušais students. Dziļo apbrīnu, ko izjūtu pret viņu kā domātāju, līdzsvaro apziņa, ka viņam piemita vesels lērums cilvēcisku trūkumu. Un tas nav slikti: padarīt cilvēku par svēto nozīmē zaudēt “realitātes izjūtu”, ko Berlins tik augstu vērtēja.”

Roberts Kotrels

Rīgas Laiks: Manos priekšstatos jūs figurējat kā augstākā autoritāte visā, kas saistīts ar Jesaju Berlinu.

Henrijs Hārdijs: Ne gluži.

RL: Bet kurš gan cits pazīst viņu labāk nekā jūs?

Hārdijs: Vienā ziņā jums taisnība. Es visai pamatīgi pārzinu viņa rakstīto mantojumu. Bet kā viņa darbu skaidrotājs, iztulkotājs – tur citi ir labāki par mani. Es neesmu profesionāls politiskās filozofijas pasniedzējs, lai arī esmu studējis filozofiju un pat ieguvis doktora grādu filozofijā. Protams, man ir savi uzskati par to, ko viņš saka. Un, tā kā man patīk, ko viņš saka, un daudz kam no viņa teiktā es piekrītu, darbs ar viņa rakstiem man šķiet visnotaļ jēdzīgs un patīkams. Bet es nekādā ziņā neesmu augstākā autoritāte Berlina politiskās filozofijas jautājumos. Šeit varētu minēt Džošuu Černisu, kam nesen iznāca grāmata “Liberālisms tumšos laikos”¹. Tajā viņš aplūko piecus dažādus liberālisma domātājus, arī Berlinu. Un uzskatu, ka Berlinam veltītā nodaļa satur vienu no labākajiem pārskatiem par Berlinu kā domātāju, kāds jebkad uzrakstīts.

RL: Bet jūs tomēr esat cilvēks, kurš izlasījis visvairāk no tā, ko Berlins savā mūžā sarakstījis. Šajā ziņā jums konkurentu nav.

Hārdijs: Jā, esmu izlasījis visu, ieskaitot viņa otršķirīgos rakstu darbus. Viņa galvenos darbus esmu apkopojis un publicējis, bet daudz kas ir ticis publicēts visādos kaktu izdevumos un šie materiāli vēl nav apkopoti. Tāpat daudz kas no viņa rakstītā nav publicēts vispār. Esmu izlasījis to visu, un tas dod man īpašu ieskatu šajā tēmā.

RL: Esmu dzirdējis, ka pēdējos 10 vai 20 savas dzīves gados Jesaja Berlins tika uzskatīts par gudrāko cilvēku Lielbritānijā. Nezinu, kurš pirmais izteica šo domu un kurš to popularizēja, bet diez vai tas būtu noticis bez jūsu kā viņa darbu redaktora palīdzības.

Hārdijs: Tā tas varētu būt, un to atzina arī pats Berlins. Viņš teica, ka manis sagatavotie viņa darbu sējumi ir nostiprinājuši viņa reputāciju. Un viņš teica: “Tāda slava manā vecumā!” Viņš to ļoti novērtēja. Un tas man sniedz lielu gandarījumu, jo visu šo centienu mērķis jau bija padarīt viņa darbus pieejamus plašākai auditorijai, lai lasītāji paši varētu spriest. Man ir prieks, ka šos darbus joprojām lasa. Berlina dzīves laikā daudzi teica, ka pēc nāves viņš tikšot aizmirsts, jo viņa reputācija balstoties tikai uz viņa personības starojumu...

RL: Uz dzīvajām sarunām.

Hārdijs: Uz sarunām un viņa fizisko klātbūtni. Bet laiks pierādījis, ka viņš joprojām ir interesants arī cilvēkiem, kas viņu dzīvē nav satikuši. Un to, manuprāt, arī varēja paredzēt, jo viņa darbos pašos par sevi ir pietiekami daudz gudrības, lai tie turpinātu dzīvot. Laimīgā kārtā saglabājies diezgan daudz video un audioierakstu ar Berlinu, kas arī palīdz uzturēt interesi par viņu.

RL: Vai jūs zināt, no kurienes nāk šī ideja par gudrāko cilvēku Lielbritānijā?

Hārdijs: To teikuši daudzi, bet nepateikšu, kurš bija pirmais. Tas būtu jāpapēta. Agrākais šīs domas piemērs, ko man nācies redzēt, atrodams kādā Džordža Kenana vēstulē Berlinam. Man šķiet, tā bija rakstīta 40. gados, kara laikā.

RL: 50. gadu sākumā. Jūs to citējāt savā grāmatā.

Hārdijs: Viņš teica: jūs spējat paklājā ieraudzīt rakstu; neviens nespēj jums līdzināties prasmē ieraudzīt kārtību daudzveidīga materiāla haosā. Tas gan nav tas pats, kas gudrība, tomēr šī spēja, par kuru Kenans runā, ir viens no gudrības elementiem.

RL: Bet Kenans runāja par Berlinu kā vienu no pasaules, ne tikai Lielbritānijas ievērojamākajiem cilvēkiem.

Hārdijs: Tā viņš uzskatīja. Protams, viņa noliedzēji teiktu, ka tās ir pilnīgas muļķības – ka viņa darbos nav nekā īpaša un ka cilvēkus vienkārši apbūra viņa personības klātbūtne. Man gan šķiet, ka daudzi intuitīvi sajūt to pašu, ko Kenans, vienkārši lasot viņa tekstus. Es to noteikti varu teikt par sevi.

RL: Par to nav šaubu. Jo jūsu grāmata² beidzas ar citātu no “Faidona”, kur Platons saka, ka Sokrats bija krietnākais no visiem tālaika cilvēkiem.

Hārdijs: Jā, tieši tā.

RL: Kādā ziņā Jesaja Berlins bija krietnākais no sava laika cilvēkiem? Kādu spēju vai personības iezīmju ziņā?

Hārdijs: Ļoti daudzējādā ziņā. Piemēram, inteliģences un gudrības ziņā. Lai gan, protams, cilvēks var būt inteliģents un gudrs, bet tai pašā laikā sauss kā malkas pagale, garlaicīgs.

RL: Kad jūs sakāt, ka viņš bija gudrs, kā tas sasaucas ar Sokrata apgalvojumu, ka gudri ir tikai dievi un ka cilvēki var būt tikai gudrības mīlētāji?

Hārdijs: Viņš šo vārdu droši vien lietoja nedaudz citā nozīmē. Man vārds “gudrība” saistās ar izpratni par cilvēka dabu, par tās ierobežotību un potencēm un arī ar spēju gūt prieku un enerģiju no saskarsmes ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Un Berlinu visvairāk interesēja cilvēki. Kādam Jaunzēlandes filozofam reiz jautāja, kādas ir viņa vismīļākās ainavas, un viņš atbildēja: “Manas ainavas ir cilvēki.” Tas ir slavens izteiciens, un Berlins par to teica: “Ar mani ir tieši tāpat.” Viņš aizbrauca uz kādu skaistu vietu un nevis gāja skatīties kalnus vai upes, bet uzmeklēja cilvēkus, ar kuriem pasēdēt un parunāties, jo tas viņam bija daudz interesantāk. Nujā, gudrība man nozīmē izpratni par cilvēka dabu. Pēc sarunas ar šādu cilvēku dzīve šķiet pilnīgāka un krāšņāka, un tu dodies projām ar sajūtu, ka tev atvērušās kādas jaunas durvis.