Stārķis atnesa, stārķis aiznesa

Mani sauc Saša. Tūlīt pateikšu, kāpēc esmu neveiksminieks. Lai arī man ir plaša izglītība un līdz 40 gadu vecumam bija “jauna, daudzsološa mākslinieka” statuss, nu jau daudzus gadus strādāju ar veciem cilvēkiem Izraēlas senioru mītnēs. Jā, viņi ir vecīši – taču visi kā viens mākslinieki. Mākslinieki tādā pašā mērā, kādā mākslinieks esmu arī es.

Mums ir simbioze, un mēs viens bez otra nevaram. Viņi nevar bez manis tāpēc, ka pēkšņi, vecuma galā, izjutuši patiku, ko sniedz zīmēšana vai kokgriešana, vai dziedāšana basā, un es protu gandrīz to visu. Savukārt es bez viņiem nevaru tāpēc, ka man jāpelna nauda, lai to tūlīt pat iztērētu ēdienam, dzeršanai, dzīvoklim un kaķim Gato. Tā viņu sauc. Tā dzīvē ir sanācis.

Kas nu ir. Daudzus gadus ar viņiem strādādams, es jūtu viņu vecumu. Es to dzirdu. Es to pierakstu. No maniem pierakstiem sanākusi grāmata: atbildes uz sarežģītiem jautājumiem par vecumdienām. Tas bija vienkārši. Tu paņem rokā tādu sirmu pieneņpūku, uzpūt – un uz visām pusēm aizlido viņas bērnišķo domu sēkliņas.

Saša Gaļickis

Rīgas Laiks: Maz ir tādu, kas pievērš uzmanību vecumdienām kā cilvēka dzīves fenomenam. Kas vecumdienās interesē tevi?

Saša Gaļickis: Es pats.

RL: Vai tu sevī jūti novecošanu?

Gaļickis: Es nejūtu novecošanu, taču man ir interesanti sevi ieraudzīt vecu. Skatoties uz veciem cilvēkiem, es patiesībā redzu sevi. Jo mēs... Nu, starpība jau nav liela, 20–30 gadu. Tāpēc palūkoties uz viņiem un ieraudzīt sevi... Es skatos uz šīm vecītēm un domāju: viņas taču kaut kad pavisam nesen bija seksīgas sievietes...

RL: Un?

Gaļickis: Un ir kļuvušas par vecītēm. Un droši vien arī mēs kļūsim absolūti tādi paši, ja ne vēl trakāki. Un, pirmkārt, ja runājam par seksualitāti, tā nekur nepazūd. Iekšēji viņas paliek tādas pašas kā agrāk.

RL: Iekāres nemirst?

Gaļickis: Nemirst. Es strādāju kādās deviņās desmit vietās un braukāju pa tām. Daļa no šīm vietām ir tādi slēgti nami turīgiem cilvēkiem – nu, pusmājiņa un šāda tāda neliela saimniecība vai milzīgas viesnīcas tipa mājas, kurās katrā stāvā ir miljons istabu, dzīvokļu. Šodien strādāju ar cilvēku; viņam ir palīdze, un viņa man stāstīja, ka viņam joprojām iekāre nav zudusi, viņam gribas. Proti, viņš neceļas augšā, sēž riteņkrēslā – bet viņa ķiķina. Es saku: “Te vajag tā.” Viņš saka: “Es jau vairs tā nedaru.” Viņa ierēc. Un čukst man ausī: “Viņš dračī, viņš dračī!” (Visi smejas.)

RL: Interesanti – kad tu viņos redzi savas novecošanas iespējas, vai tev rodas kaut kāda nošķiršana: šādu kvalitāti es arī sev gribētu, bet tādu nu gan ne? Vai arī tev ir neitrāls skatpunkts?

Gaļickis: Es esmu novērotājs.

RL: Nevis vērtētājs?

Gaļickis: Jā, es nevaru... Nujā, protams, visiem gribas no nāves baidīties mazāk nekā no mokām un slimībām. Es, piemēram, noskatos uz cilvēkiem dziļā demencē, kuri vismaz ārēji ir laimīgi. Man pats galvenais instruments ir tāds sarkans vai melns zīmulis, ar ko var zīmēt uz koka. Trekns. Es viņam saku: “Te noņem sarkano.” Viņš jautā: “Šis ir sarkans?” – “Sarkans.” Viņš noņem. “Tagad noņem zilo.” – “Te noņemt visu?” Es saku: “Jā, visu. Tagad atkal sarkano.” Un tu dod vienu un to pašu uzdevumu un redzi, ka vismaz stundu un vēl mazliet cilvēks darbojas ar labpatiku. Pēc tam nogurst. Neatceras, kā mani sauc. Tad sāk ik pēc divām minūtēm saukt mani klāt un tā joprojām. Tad es saprotu, ka nu viss, laiks viņu vest prom. Proti, teikt – tāds es gribu būt, tāds negribu – es... Ziniet, ļoti labi pateica viena mana 95 gadus vecā dāma, par vecīti viņu nav iespējams nosaukt... Viņa teica: “Kurš nelepojas ar savu vecumu, lai līdz tam nenodzīvo.”

RL: Bezmaz draudi.

Gaļickis: Vārdu sakot, ideja tāda, ka cilvēks var nebūt vecuma cienīgs, jā? Un tu redzi, kā cilvēki kļūst iekšēji skaisti. Tas nav ārējais skaistums, kāds 18 gadu vecumā piemīt visiem, bet parādās tāds liels iekšējs spēks. Vispār vecums ir tāda lieta, ka cilvēks līdz kaut kādam laikam ir bijis personība un apkārtējai pasaulei interesants, bet tad vienā brīdī kļuvis vienkārši par vecu cilvēku. Un šis tēls – vecs cilvēks – it kā nonivelē visus viņa nopelnus. Sanāk, ārpasaulei viņš kļūst par tādu kā sēni. Kaut kas līdzīgs man bija, kad dienēju padomju armijā, ļoti sen: tu ej pa eskalatoru, skaties uz meitenēm un redzi – viņas uzmet tev aci, ierauga formastērpu, un viss, tu esi aizmirsts. Ieklasificēts kaut kādā kategorijā. Līdzīgi ir ar vecumu: vecs cilvēks – viss, tu esi aizmirsts. Mēs jau nopratām, ar ko mums ir darīšana. Īstenībā, protams, tā nav. Man burtiski aizvakar bija fantastiska tikšanās ar vecenīti, viņai ir 91 gads. Viņa vairākas nedēļas bija centusies mani sastapt.

RL: Tavās nodarbībās centās?

Gaļickis: Nē. Mēs ar sievu Taņu uztaisījām tādu projektu “Senioru mākslas muzejs”. Mēs tātad kolekcionējam darbus, ko taisījuši veci cilvēki, kuri vai nu pēkšņi nomiruši, vai viņiem nav bijis vietas, kur nolikt kaut kādus nieciņus, ko viņi darina, vai arī viņi vienkārši vēlas dalīties. Mēs paņemam šos priekšmetus, intervējam šos cilvēkus vai vienkārši apkopojam kaut kādus faktus un vietnē saamuseum.com publicējam šo informāciju un izspēlējam kādu darbu. Un šis darbs kļūst par dārglietu kopā ar šā cilvēka dzīvesstāstu.

RL: Ko nozīmē “izspēlējat”?

Gaļickis: Mēs jautājam cilvēkiem, kurš vēlas to darbu dabūt. Dažkārt vienkārši iegriežam kaut kādu bultu vai tamlīdzīgi... pasviežam bumbiņu. Viens cilvēks vinnē, un mēs viņam šo darbu nosveram, pasakām, cik maksā sūtīšana, un viņš pārskaita naudu. Mēs nosūtām un pretī lūdzam tikai šī darba fotogrāfiju kaut kur pie sienas. Un mazlietiņ par autoru. Un mēs sakām, ka ir atklāta vēl viena mūsu muzeja zāle.

RL: Kur šie darbi ir nokļuvuši?

Gaļickis: Tos apvij ļoti daudz stāstu. Reiz atradu darbu, par kuru neviens nezināja, kas ir autors un kas tas par darbu. Izrādījās, ka es gan ļoti labi zinu, kas par darbu, kas ir autors, un saprotu, ka autors jau ir šķīries no dzīves. Un es saprotu, kāpēc viņš fonu izkrāsojis koši dzeltenu: visticamāk, viņš to neredzēja, jo jau bija zaudējis redzi. Nu lūk, es eju un skatos: kaut kur uz skapja stāv kaut kas tāds, nesaprotams. Es to notīru, un tagad tas Vācijā kādam karājas goda vietā kā ikona.

RL: Bet dažreiz tu šos darbus notīri un tad pa virsu uzglezno jaunus.

Gaļickis: Tas jau ir cits stāsts. Cits projekts. Tā nosaukums ir “Nesekmīgie”. Man ienāca prātā: ja reiz man ir skola, tad ir arī nesekmīgie audzēkņi, kuri, teiksim, ir nobastojuši stundu un nomiruši. Kāpēc atcerējos to vecenīti? Viņa bija mani izskaitļojusi, es pie viņas ierados – un pēkšņi skatos: viņai pie sienas ir divi portreti, Pasternaks un Saharovs. Viņa dzimusi 1931. gadā, dzīvo kaut kādā hospisā, tā tas saucas. Tā nu gan nav bagāto vieta, tāds putnubūris.

RL: Kurā cilvēki ierodas nomirt?

Gaļickis: Nu, mēs visi šeit esam ieradušies nomirt. (Visi smejas.) Tā ir tāda sociālā māja. Tur galvenokārt dzīvo krievi, krieviski runājošie un ieceļotāji no bijušās PSRS. Viņiem ir daudz gadu, viņi maksā nelielu naudas summu, 100 dolārus mēnesī.

RL: Tik maz?

Gaļickis: Jā, maz. 300 šekeļu. Bet viņiem nekā nav. Viņiem ir maza istabiņa un kaimiņos absolūti dažādi cilvēki, ļoti vienkārši. Tā nu es pēkšņi redzu: viņai ir Pasternaka fotogrāfija. Es jautāju: “Kas tad nu?” Viņa atbild: “Pas-
ternaka pēdējā mīla bija mana vīra pamāte. Un bija viņa sekretāre,” – viņa man nosauc uzvārdu, vārdu un tēvavārdu. Es, protams, plikšķinu acis. Jau pēc tam Vikipēdijā visu rekonstruēju. Bet tiešām, šī vecenīte bija pie manis atnākusi un stāsta: viņa izlasījusi rakstu par mums un sākusi zīmēt. Viņai ir 88 gadi. Un tātad viņai ir Saharovs. Es jautāju: “Un viņš no kurienes?” Viņa atbild: “Es biju draugos ar viņa meitas vai dēla draugiem. Viņš mēdza pie mums nākt, es viņu labi pazīstu.” Un te, redz, Pasternaks un Ivinska, kurai arī ir liktenis... Es pēc tam izlasīju: viņa bija trīsreiz sēdējusi cietumā, Pasternaks bija viņai atstājis mantojumā honorāru no kaut kādām Nobela būšanām, un Ivinsku jau pēc viņa nāves apcietināja. Nomira viņa 1995. gadā, viņai bija 82, ja pareizi atceros. Ivinska bija viņas nelaiķa vīra pamāte, vīrs miris pirms 25 gadiem. Un tu saproti: sāksi rakt, un tur būs... Te ir viņa, tāda skaistule. Viņa bija ārste, virusoloģe vai kaut kas tamlīdzīgs. Zīmē kaut kādus štruntus, piedošanu, es teiktu, pat sūdus viņa zīmē, kaut kādas puķītes.

RL: Tulpes.

Gaļickis: Viņa jautā: “Jums patīk? Ņemiet, es 10 minūtēs uzzīmēšu jaunas.” (Visi smejas.) Un viņa saka: “Šeit visiem ir mani zīmējumi, es visiem dāļāju. Tur kaimiņiene ir ļoti slima, viņa pamodās un man saka: “Es atvēru acis, ieraudzīju tavu zīmējumu un uzreiz jutos labāk.”” Un tā viņa savā istabiņā man paraksta bildītes.