Strīds par to, vai vajag teikt, ka būs strīds

Monika Zīle: (Viesmīlei) Sakiet, es te lasu tos kokteiļus. Vai jūs taisāt arī tādu, ko sauc Prērijas austere?

Viesmīle: Nē, diemžēl ne.

Baiba Zīle: (Smejas.) Nav vairs tāda.

Monika: Kā? Nevar būt!

Baiba: Paņem kādu citu kokteili.

Monika: Campari?

Viesmīle: Diemžēl nav arī Campari.

Monika: (Smejas.) Kā pasaule ir mainījusies! Nu tad, es nezinu, daikiri?

Viesmīle: Mums ir tikai vīna kokteiļi. Bet, ja jūs zināt sastāvdaļas, tad es varu uzjaukt.

Monika: Es zinu tikai to, ka tur ir rums. Kas tur vēl ir?

Baiba: Jā, es arī nezinu. Rums ar kaut ko.

Monika: Eh! Un es gribēju izcelties. Tas bija Hemingveja mīļotais kokteilis.

Baiba: Paņem varbūt Aperol spritz?

Monika: Oi, negribu, nē. Tas ir tāds… Nu, nav tas priekš latgaliešiem, nav. Ā, rekur ir Mozeles rīslings. Man, lūdzu, Mozeles rīslingu.

Baiba: Tā, bet man būs negāzēts ūdens. Un vai jums ir kaut kāds garšīgs bezalkoholiskais?

Viesmīle: Jā, mums ir limonādes: Fritz, Fentimans. Ķiršu kola, parastā kola, rožu limonāde.

Baiba: Jā! Rožu limonādi, lūdzu.

Monika: Mēs pasūtām arī uzkodas?

Baiba: Jā, es domāju, pasūtām visu, izņemot desertu.

Monika: Labi. Tad man no tapām marinēta tunča musu, vienu, ar mencu aknām un… pašu kūpinātās vistas un dārzeņu salsu.

Baiba: Kā tad tu tā – vistu ņem restorānā?

Monika: Nu, sveiki! Pašu kūpināta.

Baiba: Ā. Nu labi.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Man no uzkodām būs divi siera tie… Kausēts Brie siers un Latvijas kazas siers.

Monika: No siltajiem man, lūdzu, Spānijas Serrano šķiņķa kroketes ar lapu jaukumu.

Baiba: Un man… Sakiet, pasta ir ar ko? Te rakstīts “pēc jūsu vēlmēm”.

Viesmīle: Jā. Ir ar vistu, ir veģetārā. Vēl ir ar garnelēm un Carbonara.

Baiba: Un veģetārā ir ar ko?

Viesmīle: Ar dārzeņiem un sieru.

Baiba: Tad man būs ar garnelēm. Nu, uzēdīšu es vienreiz pastu, nu. Tā ir tāda izvirtība.

Monika: (Smejas.) Jā, bet mana Prērijas austere… Savā laikā es viņu iepazinu Andalūzijas sunī, kad to nupat attaisīja.

Baiba: Vai tad tu pirms tam nebiji viņu dzērusi?

Monika: Varbūt Liepājā vienreiz bija kaut kas līdzīgs. Bet tajā Andalūzijas sunī viņa bija tāda, nu… Tur, vārdu sakot, vajag tādu nelielu šotiņu, tajā šotiņā ieslidina olas dzeltenumu, uzpilina aso Tabasco mērci, tad Vusteras mērci. Tad melnos piparus, tad ielej 20 gramus auksta, auksta šņabja…

Baiba: Es atceros, jā, mēs toreiz dzērām Andalūzijas sunī to Prērijas austeri.

Monika: (Smejas.) Es lasīju, ka viņu lieto arī uz paģirām. Bet, protams, bez šņabja. Tur tad vēl ieliek vairākus halapenjo piparus un vēl tādu kārtīgu tomātu sulu uzlej.

Baiba: Nu, kur tad, bez šņabja? Vācijā es pat nezinu, vai kaut kas tāds vispār pastāv.

Monika: Ko tad viņi tur dzer?

Baiba: Viņi dzer alu – un viss. Un baltvīnu, kā jau tu zini.

Monika: Labi, ka tu ierunājies par Vāciju. Es tieši gribēju jautāt, kā tev veicas ar tavu grāmatiņu.

Baiba: To, kas par ārzemēm?

Monika: Jā.

Baiba: Nu, tur ir gan par Vāciju, gan par Luksemburgu, gan par citām valstīm, jā.

Monika: Es tikai par to, ka tas nosaukums…

Baiba: Nosaukumu esmu izdomājusi.

Monika: Kādu?

Baiba: “Vēstules no citurzemes”.

Monika: Nu, sveiki! Kā tās var būt vēstules? Kam tu tās vēstules raksti?

Baiba: Nu bet kā? Vēstules – tas ir kaut kas tik visaptverošs! Tās ir vēstules, kuras es rakstu, esot projām. Kā jau cilvēks, kurš raksta vēstules.

Monika: Bet… es nezinu, tas vārds “vēstules” ir tik šausmīgi novazāts.

Baiba: Nu un tad, ka novazāts? Viss ir baigi vienkārši.

Monika: Nē, nu… Sveiki, nu! Kas tad…

Baiba: Labi, ko tu man varētu ieteikt?

Monika: Es nezinu. Man patīk vārds “citurzeme”.

Baiba: Bet “Citurzeme” ir tik jocīgs vārds, ka tam vajag blakus kaut ko vienkāršāku.

Monika: Parastu vārdu? Labi, kas tur varētu būt? Es nezinu, atmiņas?

Baiba: Nu kādas atmiņas? Ar ko atmiņas labākas par vēstulēm? Tas skan vēl stulbāk.

Monika: (Smejas.) Kāpēc?

Baiba: Labi, šajā brīdī mums droši vien jāpaskaidro, ka mūsu sarunas tēma ir strīds, tādēļ mēs centīsimies sarunas laikā strīdēties.

Monika: (Smejas.) Mums nav jācenšas, mēs jau esam sākušas.

Baiba: Mēs jau pirms tam sastrīdējāmies, vai mums tā tēma jāpiesaka. Es teicu, ka vajag pieteikt, bet tu teici, ka nevajag. Mums jau bija strīds par to, vai vajag teikt, ka būs strīds.

Monika: Man atkal nepatīk tādas nedabiskas lietas.

Baiba: Kāpēc nedabiskas?

Monika: Nē, nu sveiki! (Smejas.) Tu tagad apsēdīsies pie galda ar savu vīru un teiksi: “Mums šodien sarunas tēma ir skursteņa tīrīšana”?

Baiba: Nu labi, “Vēstules no citurzemes” tev nepatīk. Ko tu iesaki?

Monika: Es taču nezinu, kaut kādi vārdi jāpameklē. Latviešu valodā ir tik daudz visādu vārdu, sāc lasīt...

Baiba: Bet man nevajag tos daudzos vārdus! Tie daudzie vārdi ir tāda samudrītība.

Monika: Bet “vēstules”? Cilvēks paskatīsies un domās, nu, kas tas ir? Tev taču tur nebūs: “Sveika, mīļā māte, es te tagad…” (Smejas.)

Baiba: Nē, bet cilvēki zinās, ka tas ir kaut kas tāds… Tāds…

Monika: Tu nepārspīlē cilvēku kā tādu!

Baiba: Nu labi, ko tu iesaki? Es gan neklausīšos, bet vienalga.

Monika: Tad es neieteikšu! Ko es te muti veltīgi virināšu?

Baiba: Nē, bet, lūdzu, iesaki alternatīvu vārdam “vēstules”.

Monika: Nu, es nezinu… Zīmējumi?

Baiba: Kādi vēl zīmējumi? Tur nav zīmējumu!

Monika: Nu, kaut kādas skices, uzmetumi.

Baiba: Skices? Skices galīgi neder! Tas vārds vispār ir kaut kāds pretīgs.

Monika: Jā, vispār jau man arī nepatīk. Nu, es nezinu. Redzi, tu jau visu laiku man iebilsti. Tas man atgādina Gogoļa “Revidentu”, kur pilsētas galvas meita kaut ko saka, bet māte tikai: “Jā, tu jau vienmēr māmiņai runā pretī!” (Abas smejas.)

Baiba: Bet tas bija lugā. Skaidrs, viņām taču vajadzēja konfliktu. Tā jau mums gluži nav. Lai cilvēki nepadomā, ka mēs visu laiku tikai strīdamies.

Monika: Manis pēc cilvēki var domāt, ko viņi vēlas.

Baiba: Taisnība. Bet mēs esam konsultējušās par grāmatu nosaukumiem.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Tu man diezgan bieži piedāvā savus nosaukumu variantus. Es gan esmu tāda… Man ir diktatūra: mans nosaukums, un viss!

Monika: Bet tā ir vienkārši iespītēšanās.

Baiba: Nu kāda iespītēšanās? Es esmu izdomājusi, un viss. Kāpēc man vajadzētu…

Monika: Jā, kā tur bija? Par spīti vecmāmiņai nosaldēšu ausis! (Smejas.) Es nezinu, man liekas, ka varētu vēl domāt. Tev taču lasītāji mūždien saka: “Vai, cik laba valoda, tik plūstoša…”

Baiba: Tāpēc, ka tur ir vienkārši vārdi!

Monika: Vienkārši vārdi, bet var arī vēstuļu vietā būt kaut kāds…

Baiba: Nē, “vēstules” ļoti labs vārds. Tev ir pārāk sarežģīti vārdi.

Monika: (Smejas.) Tu tagad runā kā mana vecāmamma, kura varēja lasīt tikai baznīcas dziesmu grāmatu.

Baiba: Es taču nesaku, ka tas ir slikti. Viens cilvēks raksta sarežģītiem vārdiem, cits raksta vienkāršākiem.

Monika: Kur nu vēl vienkāršāku valodu par manu! Mana valoda ir tik vienkārša, ka ir pieejama visparastākajai tautai. Visa tauta saprot…

Baiba: Labi. Man ir pilnīgi cita filozofija par vārdiem.

Monika: Nu, kāda tad?

Baiba: Tāda, ka vārdus nevajag pārmudrīt.

Monika: Bet kurš tev liek pārmudrīt? Es taču nesaku, ka tev jāraksta “Epistolārie vēstījumi no citurzemes”.

Baiba: Nē, bet es saprotu, uz ko tu velc. Tu gribētu, lai tur būtu vēl viens jocīgs vārds.

Monika: Nē. Jocīgs ne, bet arī ne “vēstules”. Ja būtu kaut kāds sinonīms, kas izteiktu to pašu saturu, to pašu jēgu, bet nebūtu tik novazāts.

Baiba: Labi, varbūt padomāšu, bet es nezinu. Paskatīšos tēzaurā, ja tur kaut kas būs, tad varbūt. Bet es jau esmu nolēmusi.

Monika: Redzi, tas ir kā ar bērniem, kuriem līdz pusgadam nav vārda. Tāpēc, ka nevar vienoties. Māte grib vienu, tēvs grib citu, krustmāte vēl kaut ko, vecmāmiņa savu. Bet skaties pati, tā ir tava grāmata. Un es domāju, lai kādas tēmas mēs te pieteiktu, tā kā par tavu “Melu meistaru” – tā mēs vairs nekad nesastrīdēsimies.

Baiba: Tad mums jāizstāsta, kā ar to “Melu meistaru” bija. Es biju uzrakstījusi romānu “Melu meistars”. Iepriekš es to biju rakstījusi angliski un gribēju iedot mammai, lai viņa mazliet apskatās, kā man uzlabot tekstu, varbūt kaut ko parediģē. Rezultātā tu sāki to grāmatu pārrakstīt.

Monika: Kāpēc pārrakstīt? Es vienkārši tavu valodu… Nevajag, lūdzu, sagrozīt faktus.

Baiba: Es nesagrozu faktus!

Monika: Kā tad ne? Pirmkārt, tā grāmata vietām vispār... Nē, nu labi, kaut kādas lietas, protams, mēs redzējām katra pa savam. Varbūt. Arī valodas ziņā. Bet dažus manus ieteikumus tu tomēr biji ņēmusi vērā, tā jau gluži nebija.

Baiba: Dažas lietas es ņēmu vērā, jā. Bet man nepatīk, kad ir pārāk daudz sinonīmu. Man liekas, ka vajag rakstīt vienkāršāk.

Monika: Ka vajag “viņš, viņš, viņš, viņš”?

Baiba: Ne jau “viņš, viņš, viņš”, nē. Bet nevajag arī Endzelīna vārdnīcu atkārtot.

Monika: Kāpēc Endzelīna vārdnīcu? Es vispār nezinu tādus vārdus kā Endzelīns!

Baiba: Tev tur bija vārds “jozmenis”. Nu kurš mūsdienās saka “jozmenis”?

Monika: Tā ir siksna! Gan bikšu siksna, gan viduklis.

Baiba: Bet viņš bija mana vecuma cilvēks! Viņš nokāpa no kuģa Holandē, un viņam pirmo reizi mūžā iedeva džinsus. Un tad viņš pateica, ka jozmenī esot par lielu. Nu kā viņš varēja zināt tādu vārdu?

Monika: Tas ir kurzemnieku vārds. Ja viņš, tas tavs galvenais…

Baiba: Aleksandrs.

Monika: Aleksandrs. Ja viņš bija no Kurzemes, tad simt punkti, ka viņš to zināja!

Baiba: Nu, nezinu. Es tādu vārdu gūglē atradu tikai vienreiz.

Monika: Nu sveiki! Tagad tu sāc runāt kā tas tēvs tviterī.Tas bija tad, kad sākās pandēmija. Visi sēdēja mājās, un viņš ieraudzīja, ka dēlam kaut kādi lietvārdi jāraksta. Viens no tiem vārdiem bija “tievgalis”. Viņš bija tik šausmīgi sašutis! Rakstīja, ka tādus vārdus nezinot. Un man ļoti patika, ko viņam viens bija uzrakstījis pretī: “Nu jā, tajās divās grāmatās, ko tu savā mūžā esi izlasījis, tāda vārda nebija.” (Smejas.)