Tā ir cīņa par svētumu

Tieši pirms 25 gadiem, 1993. gada septembrī, Latviju apmeklēja Romas pāvests Jānis Pāvils II. Man nav atmiņu par šo vizīti, bet es pazīstu daudzus, kuriem ir. Ļoti spilgtas atmiņas. Toties skaidri es atceros dienu, kad Jānis Pāvils nomira, jeb, pareizāk, vakaru. Ārā bija tumšs. Tie jau bija gadi, kad katram mājās bija dators, pieslēgts tīmeklim, un es nevis padomāju ar savu personīgo galvu vai, vēl labāk, aizlūdzu par pāvesta dvēseles aizceļošanu, bet šķita neiespējami pretoties kārdinājumam no šī tīmekļa trauksmaini uzlasīt visādus komentārus un viedokļus.

Šomēnes Latviju apmeklēs 266. Romas bīskaps, pāvests Francisks. Pirmais pāvests jezuīts baznīcas vēsturē. Pirmais pāvests no Latīņamerikas. Pāvests, kuru apbrīno un apjūsmo sekulārā pasaule – tai skaitā Ruperts Mērdoks, Vims Venderss un Eltons Džons. Pāvests, kuram ir ļoti skaisti un iedvesmojoši teksti, bet ar teikumiem un lappusēm, kas katoļus mulsina. Es esmu izlasījusi gandrīz visu, ko viņš ir uzrakstījis. Es varu viņam pateikties par to, ka viņš manī ir iesvēlis vēlmi iegūt akadēmisku teoloģisku izglītību. Citiem vārdiem sakot – iesvēlis apziņu, ka es neko nezinu un nesaprotu.

Kādā sutīgā augusta dienā Rīgas Laika redakcijā satikās pieci nopietni cilvēki un vairākas stundas redakciju – es tikai nedaudz pārspīlēšu – piebļāva. Tā bija neparasti brīva saruna, un tā diez vai būtu notikusi, ja svētā Pētera pēctecis, “Dieva kalpu kalps”, citējot Katoliskās baznīcas katehismu, šomēnes nebrauktu pie latviešiem. Kā kāds no dalībniekiem pēc sarunas atzīmēja: jau pats fakts, ka šāda saruna notika un tiks nodrukāta, ir skandāls.

A. I.

Agnese Irbe: Varbūt mēs varētu sākt ar to, kas mums ir pats tuvākais… Ar Latvijas katoļu kopienu. Un, runājot par Latvijas katoļu kopienu, sākt ar lajiem. Kā, jūsuprāt, klājas lajiem Latvijā?

Juris Jalinskis (Ēvaldam Ikauniekam): Tas ir jautājums jums.

Ēvalds Ikaunieks (smejas): Man jārunā?

Irbe: Jā. Kā jums klājas?

Ikaunieks: (Smejas.) Labi klājas. Vienīgi katoļu baznīca nav noorganizējusi normālus laika apstākļus pašlaik. Karsti briesmīgi.

Jalinskis: Gatavojamies septembrim.

Irbe: Ja mēs parunātu par lajiem, tieši nesaistot ar gaidāmo pāvesta vizīti. Ir publicētas ziņas, ka Latvijā oficiāli esot 400 000 katoļu. Cik lielu daļu no tiem jūs redzat kā aktīvus draudžu locekļus?

Jalinskis: Es domāju, ka ir līdzīgi kā visā Rietumu pasaulē, izņemot varbūt Poliju. Latvijā praktizējoši ir kādi 10% no minētā skaitļa.

Irbe: Tas ir, 40 000. Ieskaitot Latgali?

Jalinskis: Jā. Tāds ir mans subjektīvais priekšstats.

Irbe: Redzot Rīgas draudzes, man radies iespaids, ka tās ir ārkārtīgi aktīvas. Baznīcās notiek ļoti daudz pasākumu. Mises ir labi apmeklētas. Ir visādi kursi, apmācības, lūgšanu grupas, jauniešu saieti. Dažkārt pat izskatās, ka pietrūkst priesteru un diakonu, kas varētu apmierināt visas cilvēku garīgās vajadzības.

Jalinskis: Tā ir. Garīdzniekiem, kas apkalpo Rīgu, nav daudz palīgu un arī ar laicīgo cilvēku iesaistīšanu neveicas tā, kā gribētos. Varētu plašāk analizēt, kāpēc tas ir tā. Bet tas attiecas arī uz citām sfērām. Cilvēki, kas ir uzņēmīgi un kam ir Dieva dotas īpašības tādiem būt, mēģina visas tukšās vietas aizpildīt. Un tur, protams, rodas dilemma. Tu mēģini strādāt kā tāds neatliekamās palīdzības dienests, visu izdarīt, bet šaubies, vai izdarīsi kvalitatīvi – tā, kā pašam gribētos un kā cilvēki būtu pelnījuši saņemt. Tā ir mūsu, garīdznieku, iekšējā problēma, ar kuru mēs diendienā dzīvojam. Nekas cits šobrīd neatliek. Viens karavadonis, kad viņam teikuši: “Karavīri ir noguruši, nesūti viņus kaujā,” – esot atbildējis, ka tikai noguris kareivis ir labs karotājs.

Irbe: Bet būtu labi, ja klēru nedaudz atvieglotu, vai ne? Cik cilvēku šobrīd mācās garīgajā seminārā?

Jalinskis: Pēc šī pēdējā mācību gada… es nezinu. Tagad septembrī būs uzņemšana, tad redzēsim, cik būs. Bet, protams, Latvijas situācija ir līdzīga situācijai visur Rietumeiropā. Trūkst cilvēku, kas gribētu – jeb, pareizāk, nevis gribētu, bet izjustu to īpašo aicinājumu. Varbūt ir kaut kas, kas šo aicinājumu noslāpē.

Irbe: Ikaunieka kungs, jūs sadarbojaties ar katoļu literatūras izdevniecību KALA raksti. Es esmu bijusi izdevniecības ēkā Pārdaugavā un redzējusi milzīgo jaunizdoto grāmatu krājumu, ko katru mēnesi papildina. Kāds ir jūsu lasītāju loks?

Ikaunieks: Ceru, ka nav pārāk šaurs… Bet populārākais no KALA rakstu izdevumiem ir liturģiskais kalendārs “Mieram tuvu”. Tas ir ļoti iecienīts arī luterāņu aprindās. Man pašam ir ekumeniska ģimene, bet visi tajā izmanto “Mieram tuvu”. Savukārt, runājot par priesteru trūkumu… Mani dažreiz pārņem šausmas, kas notiktu, ja visi poļu viesstrādnieki atgrieztos dzimtenē. Tad mums tā situācija būtu pavisam katastrofāla.

Irbe: Cik šobrīd ir poļu priesteru Latvijā?

Jalinskis: Ieskaitot mūku kārtas, kādi 15 varētu būt pa visu Latviju.

Irbe: Un tad vēl daži lietuvieši?

Jalinskis: Jezuītu tēvs viens ir.

Vents Zvaigzne: Runājot par Latvijas katoļu stāvokli – uz tādu jautājumu grūti atbildēt, jo mums jau, kā visās jomās, ir ļoti liela atšķirība starp Rīgu un tālu provinci. Lajam dzīve Rīgā ir bagāta. Pat nevar paspēt apmeklēt visus garīgos pasākumus. Atšķirīga situācija ir cilvēkam, kas dzīvo vietā, kur ir viens priesteris uz lielu ticīgo skaitu. Droši vien ir arī tādas vietas, kur laji dzīvo kā padomju laikos, kad pieci cilvēki sapulcējās, noskaitīja lūgšanu un rožukroni un vairāk nekā cita nebija. Bija jāgaida tuvākā svētdiena, pat ne tuvākā – aiznākamā svētdiena.

Andris Marija Jerumanis: Es domāju, ka situācija ar baznīcām Rīgā ne ar ko neatšķiras no situācijas Rietumos, kurus mēdz saukt par “sapuvušajiem Rietumiem”. Aktīvi ir tikai 5–10% katoļu. Ja reiz mēs Rīgā esam 70 000 katoļu – jājautā, vai ir 7000 katoļu katru svētdienu baznīcās? Tas man šķiet pārāk optimistiski. Es domāju, ka mēs esam līdzīgā stāvoklī kā Francija, Beļģija vai Nīderlande, kur aktīvo ir ne vairāk kā 5%. Mums nav ar ko lepoties. Vajadzētu būt uzmanīgiem, kad mēs norādām uz Rietumu baznīcām, kas ir liberālas un tāpēc esot sakritušas, savukārt mēs it kā ejot pa to labo, izredzēto ceļu. Otrkārt, kā saka pāvests Francisks, mums ir jāiet misionārā pārveidē. Draudzēm ir jāattīstās misijas garā, draudzes nedrīkst ierauties sevī. Daudz cilvēku mūs gaida. Visi vecie cilvēki, visi slimie cilvēki, cilvēki cietumos. Ir daudzi, kas gribētu ar mums runāt, bet mēs tur neesam, jo mēs nespējam. Un šeit mums ir vajadzīga laju palīdzība. Pati ar saviem spēkiem klerikālā baznīca nevar izdzīvot. Kad redzēs, kā baznīca kā kopiena strādā – arī ārpus saviem mūriem, ārpus telpām –, tad baznīca uzplauks. Kā pāvests Francisks teica: “Ganiem ir jāsmaržo pēc avīm.”

Irbe: Varbūt par pāvestu runāsim pēc maza brītiņa… Jūs sacījāt: Latvijas katoļi sevi salīdzina ar tiem katoļiem, kurus viņi pazīst vai ir redzējuši ārzemēs vai par kuriem ir lasījuši, – Nīderlandē, Beļģijā vai Francijā –, un tad viņiem šķiet, ka stāvoklis šeit ir labāks. Bet, manuprāt, nav runa par draudzēm. Tā cilvēkiem šķiet tāpēc, ka citas Rietumu valstis savā pašreizējā likumu uzstādījumā, savā sekularizācijas pakāpē ir aizvirzījušās daudz, daudz tālāk no kristīgās ētikas.

Jerumanis: Ja mēs gribam būt kristīgo ideālu pārstāvji, mums ir jāapgaismo cilvēki. Tas nozīmē sniegt inteliģentas atbildes tādā veidā, lai cilvēki saprastu, kas ir patiesība. Šodien ir daudz grūtāk sludināt. Nepietiek kliegt. Neko nav iespējams uzspiest. Patiesībai ir jābūt skaistai un labai.

Irbe: Par to nav šaubu. Bet man šķiet, ka no katoļu viedokļa optimismam par to, ka baznīca varētu panākt izmaiņas, nav gandrīz nekāda pamata. Paskatieties kaut vai uz Ameriku. ASV ir viena no pasaulē vislabāk organizētajām katoļu kopienām. Tā ir ārkārtīgi labi izglītota, baznīcai ir resursi, savas universitātes, savas biedrības un slimnīcas, un ļoti spēcīgi drukātie un interneta mediji. Bet viņu šībrīža cīņa ir par pašu mazāko, pašu sīkāko lietiņu – par reliģisko brīvību. Par to, lai, piemēram, adopcijas organizācijas, kuras misionāri ir dibinājuši pirms vairāk nekā 100 gadiem, nezaudētu adopcijas licenci tikai tāpēc, ka nepiekrīt atdot bērnus viendzimuma pāriem. Tā ir cīņa tikai par izdzīvošanu, tikai par to, lai varētu turpināt pastāvēt savā nelielajā nišā. Tā nav cīņa par sabiedrības pārliecināšanu vai kursa maiņu.

Jerumanis: Bet tas ir tas jautājums, ka mēs… Amerikā 30% no katoļiem katru svētdienu ir baznīcās. Kāpēc viņi nav bijuši spējīgi?

Irbe: Jūsuprāt, kāpēc viņi nav bijuši spējīgi?

Jerumanis: Tāpēc, ka bieži polemiski nostājas pret citādi domājošu cilvēku! Un tad šis cilvēks atriebjas. Tāds ir dzīves likums. Tieši tāpēc pāvests Francisks mums piedāvā būt dialogā, pazemīgi iet kopā ar otru, mēģināt pārliecināt. Un šeit nav runa tikai par kristīgām vērtībām – šeit ir runa par vispārcilvēcīgām vērtībām. Kāpēc mēs nespējam tās nodot tālāk? Kāpēc daudzi katoļi nejūtas droši, kad pāvests saka: jums ir jāmaina evaņģelizācijas metode, jo – paskatieties uz augļiem! Tas, kas notiek Ziemeļamerikā, vienkārši norāda uz to, ka ir problēma.

Irbe: Kas notiek Ziemeļamerikā?

Jerumanis: Tur notiek tas, ka, ja tu domā radikālā veidā aizstāvēt kristietību pret otru, tad sabiedrība sašķeļas! Tas nav pareizais ceļš, tas tikai noved pie tā, ka viena puse otru nosoda. Pajautājiet, piemēram, kāpēc mēs nespējam pārliecināt, ka bērnam ir tiesības uz tēvu un māti? Kāpēc mēs nespējam šo cilvēcīgo patiesību nodot tālāk?

Irbe: Vai kādam ir versijas?

Zvaigzne: Es laikam savukārt… Diez vai es varēšu polemizēt. Es droši vien kaut kādā ziņā piederu pie tiem bailīgajiem katoļiem, kuri ieklausās tajā, ko pāvests Francisks saka par evaņģelizāciju, bet kuriem, spriežot pēc personiskas pieredzes, ir bažas par to, vai tieši šādai evaņģelizācijai būs panākumi. Respektīvi, doma par to, ka jebkura stingra opozīcija ir traktējama kā spēka pozīcija un rada ieļaunojumu.¹ Es šaubos, vai cilvēki izdara ļaunas un aplamas izvēles tikai tāpēc, ka viņi ir ieļaunoti un viņiem ir mīlestības trūkums. Tā ir tāda fundamentāla lieta. Bet novērojumi praksē reizēm rāda, ka otru cilvēku pārliecina arī mugurkaula stingrība, bez ieļaunojuma. Proti, tas brīdis, kad tu saki: “Šeit es tālāk vairs neiešu.” To īstenībā varētu salīdzināt ar baznīcas pirmsākumiem. Varam iedomāties lielu Romas impērijas pilsētu, kur ir kādi jaunieši, savam laikam izglītoti cilvēki, un visi viņi ir kaut kādā ziņā līdzīgi, un viņi dodas uz templi upurēt Apollonam. Viņi iet kopā, bet tad viens no viņiem apstājas un saka: “Es tālāk ar jums vairs neiešu.”

Jerumanis (pārtrauc): Jautājums ir: vai šī ir kristietība? Ko aizstāv pāvests? “Ejiet un adorējiet Apollonu”? Nē. Pirmās kopienas pārliecināja ar savu dzīvi, ar liecību, ko sniedz dzīve.

Irbe: Un ar savām asinīm.

Jerumanis: Bet vispirms ar dzīvi, ar mīlestību, kas ir citam pret citu un arī pret ienaidniekiem! Bet tas nenozīmē, ka viņi atteicās no patiesības un ka Jānis Pāvils II un pāvests Francisks atsakās no patiesības. Bieži tie, kas uzbrūk pāvestam, to dara aiz muļķīgiem aizspriedumiem. Pāvests mūs aizved tur, kur svētais Asīzes Francisks mūs aizveda, – pie radikālās kristietības. Franciska aicinājums nav minimālisks, tas ir maksimālisks, tas ir aicinājums uz svētumu. Tā ir mīlestības izcilība! Kāpēc tas netiek sadzirdēts?

Zvaigzne: Saprotu, ko jūs sakāt, bet par to ir diezgan grūti runāt, jo īpaši lajam, kurš varbūt nav tik kompetents precīzos formulējumos… Kad, piemēram, lajs risina dialogu ar kādu cilvēku, kurš nav kristietis. Lajs saka: to vai to es nedarīšu, jo mana pārliecība man to neļauj darīt. Bet nekristietis atbild: kā! Es taču izlasīju, vakar visa prese rakstīja, ka jums pāvests teicis: tas un tas ir pieņemami. Un tad sākas liela skaidrošanās, kas galu galā beidzas ar to pašu ieļaunojumu. Lajs nav kompetents atbildēt…

Irbe: Kas ir tas, par ko notiek šī skaidrošanās?

Zvaigzne: Mēs varam runāt par tiem pašiem sāpīgajiem tematiem – abortiem vai viendzimuma laulībām…

Jerumanis (pārtrauc): Bet ko pāvests ir teicis par abortiem? Viņš tos pirms pāris nedēļām salīdzināja ar nacismu!

Zvaigzne: Katrai lietai, katram jautājumam var atrast kādu preses interpretētu izteicienu – es absolūti nestrīdos par to, ko saka pāvests –, bet tad paiet ļoti daudz laika tukšās sarunās, mēģinot pierādīt, ka…

Jerumanis (pārtrauc): Jāņa Pāvila II laikā – vai jūs atceraties, kā avīzes rakstīja pret Jāni Pāvilu?

Irbe: Es atceros.

Jerumanis: Benedikts XVI bija tā pazemots, ka viņš nevienu vārdu pat nevarēja pateikt! Mēs to visu aizmirstam, jo šeit ir kultūras trūkums. Ar pāvestu prese manipulē.

Zvaigzne: Bet tā nav cīņa pret pāvestu.

Irbe: Pret ko ir cīņa?

Zvaigzne: Tā ir cīņa starp argumentiem, kurus man kaut kādā sarunā tagad var piedāvāt. Un tas beidzas ar ko? Tas beidzas ar to, ka mēs sakām: atliksim to tagad malā, jo mēs varbūt līdz galam neizprotam, ko pāvests saka, un vēl arvien neviens nav atcēlis Katoliskās baznīcas katehismu.

Irbe: Nē, nav gan, vai ne?

Zvaigzne: Un katehismā arī ir paskaidrots, ka pāvests var teikt lietas tā vai tā, bet viņš nerunā pretī tam, kas ir katehismā, un tur savukārt ir pateikts šādi. Man daudzkārt ir bijušas šādas sarunas, es šeit nerunāju hipotētiski. Beigās tā tikpat sanāk runāšana no spēka pozīcijām, un pāvesta teikto sanāk atlikt malā. Mēs galu galā paturam tikai vienu no viņa pilnīgi skaidriem vēstījumiem – ka tev jāpieņem šajā pasaulē vajātais. Tas ir pilnīgi skaidrs viņa vēstījums.

Irbe: Un arī pilnībā kristīgs vēstījums.

Zvaigzne: Pilnībā kristīgs. Ja kāds ir vajāšanu, slimības vai pats sava grēcīguma nospiests, viņš ir jāpieņem, viņam ir jāmēģina palīdzēt. Tas ir Franciska vēstījums kopš pašas pirmās pontifikāta dienas. Bet par daudzām citām lietām nav vienkārši saprast – kā jau teicu, beigās sarunu iznāk atlikt malā. Pēdējais jautājums, kas man palicis prātā, bija jautājums par elli, ka tā nepastāv. Bija skaidrs, ka ar šo jautājumu ir manipulēts. Nepagāja pat nedēļa, kad sekoja komentārs no Vatikāna, kas pateikto it kā noraidīja. Tāpēc mēs varētu visu šo atlikt malā un teikt: ir viens itāļu žurnālists, kuram patīk provocēt. Bet tad seko nākamais jautājums: kāpēc tad jums ir tāds pāvests, kuru šādi var…

Jerumanis (pārtrauc): Es drīkstu jums atbildēt? Tas ir tāpēc, ka ir mainījusies komunikācija. Bija laiki, kad katru vārdu, ko pāvests pateica, izlasīja citi cilvēki. Tie bija laiki, kad pāvests kā princis, paslēpies savā pilī, pateica dažus vārdus un tie, kas dzirdēja, priecājās. Tos laikus sāka izmainīt jau Jānis Pāvils II, kad viņš iesāka intervijas. Šo stilu turpināja Benedikts. Pāvests Francisks vienkārši atļaujas brīvi atbildēt žurnālistiem. Tas ir viens no veidiem, kā baznīca nonāk tur, kur tā nevar nonākt.