Teātris pārāk līdzinās dzīvei

Lai raksturotu šveiciešu režisoru Milo Rau (latviski – Milo Raus), ko reizēm dēvē par “vienu no ietekmīgākajām personām Eiropas teātrī”, pietiks aizņemties Gundegas Laiviņas frāzi no raksta par Milo Rauu Nacionālajā enciklopēdijā: “.. teātris vairs nedrīkst nodarboties tikai ar pasaules attēlošanu uz skatuves, tam jāspēj mainīt pasauli.” Nav grūti pamanīt, ka šī frāze ir nedaudz pārveidota Marksa slavenā 11. tēze par Feierbahu: “Filozofi pasauli ir tikai dažādi skaidrojuši, bet vajag to izmainīt.” Pārliecība, ka teātrim un mākslai vajadzētu kļūt par būtisku, lai gan, iespējams, utopisku spēlētāju uz mūsdienu politiskās skatuves, raksturīga ne tikai Milo Rauam vien. Tomēr Milo Rauam ar savām daudzo pseidopolitisko “prāvu” rekonstrukcijām ir izdevies šāda veida “pētniecisko” teātri padarīt par pieprasītu brendu. Un – dievs vien zina! – varbūt patiešām mūsdienu politika atrodas situācijā, par kuru saistībā ar Raua uzvesto “Kongo tribunālu” rakstīja vācu laikraksts Die Zeit: “Kur politika neko nespēj, tur spēj palīdzēt vienīgi māksla.”

U. T.

Rīgas Laiks: Platons “Simpozijā” saka: traģēdija un komēdija ir viens un tas pats. Kā jums šķiet? Vai jūsu teātra uzvedumos un filmās ir arī kaut kas komisks?

Milo Raus: Mani uzvedumi un filmas bieži vien ir, ja drīkst tā teikt, organizētas romantiskās ironijas garā: aktieri vienmēr zina, ka viņi spēlē. Traģiskais ir tajā, ka viņiem ir iespēja izstāties no spēles. Tā ka tajās savienotas šīs divas lietas, un tā tas ir arī manā attieksmē. Interesanti arī, ka visas pirmās lugas, ko es uzrakstīju un iestudēju universitātē, bija komēdijas.

RL: Esmu redzējis vairākas jūsu “prāvas”¹. Gandrīz visas. Un es gribētu apgalvot, ka tajās nu gan nebija nekā komiska, gandrīz nekā.

Raus: Manuprāt, traģiskais šajās “prāvās” ir antagonisms starp divām pusēm, teiksim, politiskām. Tās abas ir patiesas un pilnīgas, abām ir tiesības pastāvēt. Un tās abas pastāv. Un antagonismu starp tām nevar atrisināt analītiskā veidā no otras puses pozīcijas, ir tikai viens iespējamais redzes punkts. Ņemsim, teiksim, “Orestiju”: tā beidzas ar spriedumu. Bet kurš ir vainīgs tēva nogalināšanā? Orests ir vainīgs vēl kaut kamī sliktākā nekā tēva slepkavība: viņu var vienīgi attaisnot, atrisinājuma nav. Traģēdija būtībā ir tajā, ka tu saproti: te ir ontoloģisks lūzums, ir divas patiesības. Tradicionālajā sabiedrībā nav nekā pareiza un nekā nepareiza. Man šķiet, ka tur arī sakņojas traģēdija. Bet komiskais notiek tad, kad abas puses satiekas un cenšas viena otru pārliecināt par savu taisnību. Piemēram, kad Kreonts un Antigone sarunājas un cenšas viens otru pārliecināt ar sofistikas palīdzību – tā ir traģēdijas komiskā puse. Kad lasa Sofoklu, vienmēr nākas domāt: vai tā ir komēdija, varbūt drāma? Vai traģēdija?

RL: Ja nemaldos, jūs parasti pievēršaties drāmai.

Raus: Ir Džordža Stainera grāmata, kuru jūs, iespējams, zināt: “Traģēdijas nāve”. Un tur viņš runā par atšķirībām starp dramatisko, buržuāzisko drāmu un traģēdiju. Viņš atsaucas uz Ibsenu, bet tas pats ir, piemēram, Čehovam vai pat Gorkijam: mazliet vairāk sieviešu tiesību, mazliet vairāk higiēnas, mazliet vairāk demokrātijas, mazliet vairāk zinātnes, un viss būs labi. Bet traģēdija: nekas nebūs labi, mums visiem jāmirst, mēs esam nolādēti. Proti, traģēdija zina, ka samierināšanās nebūs, turpretī drāma tic, ka tā ir iespējama. Drāma ir tuvu komēdijai, bet traģēdija – ļoti tālu no tās.

RL: Taču ne Platonam.

Raus: Jā, tas ir pārsteidzoši. Nu, Vudijs Allens teicis, ka traģēdija ir komēdija plus laiks. Un es arī nesaprotu, kāpēc Platons tā teicis, jo viņš vispār ir liels teātra ienaidnieks. Un vienīgais, kā es to varu saprast, varētu būt šādi: viņaprāt, viss teātris ir mēsls, gan traģēdija, gan komēdija. Proti, viņš runā par visu žanru, tā teikt, uzbrūk teātrim kā tādam.

RL: Nu jā, mākslai un teātrim jākalpo izglītošanas mērķiem, un no šī viedokļa vienalga, vai runa ir par traģēdiju vai komēdiju.

Raus: Jā, māksla nodarbojas ar mimēzi, atdarināšanu, un tas jebkurā gadījumā ir slikti, tā ir masu pavešana.

RL: “Kongo tribunāla” reklāmas rullītī citēts Die Zeit: kur politika nedarbojas, var palīdzēt māksla. Vai jūsu māksla šajā ziņā palīdz, un kam?

Raus: Kā nu kuro reizi. Runājot par “Kongo tribunālu”: pastāv globāli uzņēmumi, taču nav globālas tiesas. Politika to nespēj atrisināt, jo politika pieder nacionālajām valstīm, bet lielās firmas ir pārnacionālas. Lūk, un mēs radījām šo tribunālu, tiesu, kuras nebija bijis un kuru nespēja radīt politika. Un viens no Hāgas tribunāla dibinātājiem konferencē Romā teica: mums vajadzīgs starptautisks taisnīgums. Viņa kritiķi teica: nav starptautisku tiesību, nav institūciju, nav tiesu, bet jums vajag miljardu. Taču pēc 10 gadiem viņi noorganizēja pirmo prāvu pret Ruandas genocīda izraisītājiem – jo viņi vienkārši reiz bija pateikuši, ka tādam tribunālam jābūt. Hāgas juristi darbojās, tā teikt, kā mākslinieki un utopisti. Un, manuprāt, jebkurš institūts, kas eksistē kā kaut kas dots, kādreiz ir ticis arī dibināts. Reiz Francijā trešā kārta teica: mēs esam nācija, mēs dibinām Francijas parlamentu. Karalis teica nē, un karalis zaudēja galvu. Katrai lietai ir savs sākums. Varētu teikt, ka institūcijas ir naturalizēti mākslas akti, bet mēs bieži to aizmirstam, jo mums šķiet, ka viss pastāvējis kopš laiku sākuma. Un tieši māksla ir tā telpa, kur cilvēki tiekas un veido kaut ko, kā iepriekš nav bijis. Tādēļ es nesaprotu, kā var vienkārši uzvest Čehovu vai Šekspīru, un punkts. Iemācīties tekstu no galvas un tad nospēlēt. Kādā ziņā tā būs māksla? Tā ir ne-māksla. Tādēļ es arī vienmēr esmu pret tekstu tiešu norunāšanu, piemēram.

RL: Labi, bet kāda tad īsti būtu jēga jūsu “prāvām”? Piemēram, “Maskavas prāvai”, kur jau vienreiz tiesa Pussy Riot notiesāja. Kāda jēga dublēt, organizēt vēl arī vienu “mākslas tiesu”?

Raus: Pussy Riot advokātei Annai Stavickai, kas piedalījās arī mūsu izrādē, pajautāja: “Kādēļ jūs piedalāties šajā “teātra prāvā”?” Un viņa atbildēja, ka teātris bijusi tā, pirmā tiesa. Mūsu gadījumā tas ir atklāts process, tam nav scenārija; es nezinu, ar ko viss beigsies. Un mani interesē tieši šāds teātris – kad nezina, ar ko tas beigsies. Diktatūras, piemēram, lielākoties pašas nosaka tiesas spriedumus, un labi zināms, ar ko viss beigsies, vēl jo vairāk Pussy Riot gadījumā, kas bija paraugprāva. Mūsu prāvā tas nebija zināms. Un man šķiet, ka bieži vien teātris var būt mazāk paredzams nekā realitāte. Vai arī tas var kļūt par alternatīvu realitāti vai koriģēt realitāti. “Maskavas prāvās” pilnīgi varēja būt tā, ka Pussy Riot un citus māksliniekus notiesā vēl vienu reizi.

RL: Atšķirībā, piemēram, no jūsu iestudētā “Atkārtojuma”, kur bija iestudēti arī teksti, mani pārsteidza, ka “Maskavas prāvu” dalībnieku teksti bija tik virspusīgi un primitīvi, vismaz filmas versijā.

Raus: Gan “Kongo tribunālā”, gan “Maskavas prāvās” cilvēki runāja to, ko runāja. Es nezināju, ko viņi teiks, es viņus nekādi neiespaidoju.

RL: Un tomēr. Pasaule ir nepilnīga un netaisnīga: vai jūs gribējāt ar savām “prāvām” to padarīt pilnīgāku un taisnīgāku?

Raus: No vienas puses, tās ir “prāvas” dokumentālā nozīmē, visi cilvēki tur runā par tām problēmām, kā nu prot. No otras puses, iespējams panākt, ka viss patiešām mainās, ka, piemēram, “Kongo tribunālā” atbrīvo divus ministrus. Vai, teiksim, filmā par Jēzu, “Jaunajā evaņģēlijā”², tur kādi 1000 cilvēki, kuri iepriekš faktiski bija vergi, saņēma dokumentus un darbu: šajā ziņā tas arī bija neliels uzlabojums. Un, jā, tas ir ļoti svarīgi.

RL: Sakiet, kas ir jūsu “prāvu” skatītāji? Vai tie ir tajos klātesošie vai arī – kā, piemēram, “Maskavas prāvās” – tajās uzņemtās filmas skatītāji?

Raus: Jā, filmas skatītāji. Protams, ka skatītāji ir arī izrādēs – teiksim, “Kongo tribunālā” zālē sēdēja droši vien kāds tūkstotis cilvēku –, bet gan Kongo, gan Eiropā skatītāji skatījās filmu par tribunālu.

RL: Man šķiet interesanti, ka pašās “prāvās” jūs neesat, tā teikt, uz skatuves – atšķirībā no filmām, kur jūs vienmēr esat darbojošās persona.