Un braucu pie Grotovska

“Jebkuru rīcību, kas virzīta uz dzirdes atskaidrošanu, sirds vienkāršību, uz gribu, kas vērsta uz nākotni, es varu saukt par Teātra darbību. Un neatkarīgi no autoritātes izcelsmes jebkuru rīcību, kas ved pie Gara zaudēšanas, es varu uzskatīt par grēku, vērstu pret Dievu, Teātri kā tādu un pret sevi kā mākslinieku. Nodarboties var tikai ar to, ko var paņemt līdzi uz Viņpasauli. Aiziet no teātra, lai nonāktu līdz Teātrim.”

Sergejs Kovaļevičs, teātra režisors, muzikāli dramatiskā teātra metodiķis un antropologs, pēta tradīcijas iemiesojuma principus mūsdienu kultūrā un teātrī, vada meistarklases un seminārus, kas saistīti ar cilvēka pamata žestu, valodu, balsi, dziesmu, māca aktieriem, kā sasniegt tukšumu (saskaņā ar Kļimu – “nonullēties”), atstājot teātra telpas ārpusē visu uzkrāto ikdienas bagāžu, un bez iekšējā trokšņa rasties spēles laukumā.

Sergejs Kovaļevičs strādājis daudzās pasaules valstīs, arī J. Grotovska institūtā Polijā; vairāku gadu garumā dažādās pasaules pilsētās (tajā skaitā Rīgā) iestudējis antropoloģisko izrādi “Dziesmu dziesma”; veidojis iestudējumu, iekļaujot autentisku vudū rituālu Haiti, indoeiropiešu izrādi Indijā, vairākas izrādes starptautiskajā teātra centrā Слово і голос Ļvivā; vadījis meistarklasi ARTA aktiermeistarības izpētes centrā Parīzē.

Strādājot ar aktieri, Sergejs liek galdā visus savus fiziskos un intelektuālos resursus, lai panāktu aktiera atdalīšanu no viņa “publiskā tēla”, no čaulas, ko tas alojoties uzskata par savu būtību.

Beāta Baranovska

Rīgas Laiks: Kad lasīju nosacījumus uzņemšanai jūsu meistarklasē vai kā to sauc...

Sergejs Kovaļevičs: Izglītības programmā.

RL: Jā, un arī izpildīju dažus uzdevumus, tāpēc gribētu jūs palūgt pastāstīt par pieciem būtiskākajiem jūsu dzīves notikumiem, kurus jūs izvēlētos kā sākumpunktu mūsu sarunai.

Kovaļevičs: Es vēlos pastāstīt par tēvu: viņš bija matemātikas skolotājs padomju skolā, dzimis 1923. gadā, es – sešdesmitajā. Nu, karā bija partizānos... Un ir viens notikums, kas mani būtiski ietekmējis. Reiz mēs gājām uz skolu, man bija kādi septiņi gadi. Agrs rudens, pretī spīd saule, mēs ejam, un es skaitu dzejoli. Tēvs pajautāja: “Nu, kas tev skolā uzdots?” Es atbildu: “Ševčenko.” Un skaitu ar intonāciju: “Aiz birzes saule lec,/ aiz birzes noriet...” Viņš liek man apklust... Ziniet, rudenī mēdz būt milzīgi liela tās te saules bumba, ap kādiem astoņiem no rīta. Viņš man saka: “Paskaties, vai tad tā ir (pacilāti) “saule”? Tā ir (klusi, mierīgi) “saule”.” Vispār es ilgus, ilgus gadus pūlējos saprast, ko viņš man pateica. Tajā brīdī viņš man pateica kaut ko būtisku, notika kaut kāda pārraide. Viņam vispār ļoti mīļa bija gan dzeja, gan literatūra, viņš mazliet spēlēja teātri... Šis bija viens no tādiem notikumiem – kad saproti, ka tas, ko tu saki, un pasaule ir savstarpēji saistīts. Un šī saikne ir reāla. Nu re, tā ir viena no lietām, kuras mani patiesībā interesē un izsaka.

RL: Izsaka kā ko?

Kovaļevičs: Mani kā mani. Vispār jau divi, manuprāt, būtiskākie eiropeiskās apziņas jautājumi ir: “Kas tu esi?” un: “Kā tev ir?” Pat tādā sadzīviskā sarunā mēs sakām: “Nu, kā tev iet?” Īstenībā viens jautājums ir par būtību, otrs – par kādību. Kā tu vispār esi? Šī saikne... Kā jau teicu, es to ļoti, ļoti ilgi centos atšifrēt, taču man kļuva skaidrs, ka vienmēr ir šī saikne starp tevi šeit, tagad un to, kas ir tev apkārt, to, ko tu saki, kā tu to nosauc. Saikne ar mākslu kaut kādā ziņā, ar dzeju... To sauc par saikni.

RL: Jūs pastāstījāt par vienu notikumu.

Kovaļevičs: Labi. Tātad tā. Jau būdams vecāks, es saslimu. Kaut kāds vīruss. Taču acīmredzot šī saslimšana man atjaunoja dzirdi, un es sāku dzirdēt skaņas.

RL: Cik jums bija gadu?

Kovaļevičs: Laikam astoņi vai deviņi. Kaut kā jocīgi, jo sākumā nebija temperatūras un īstenībā, man liekas, arī līdz beigām īsti nebija. Un te pēkšņi tu sāc dzirdēt kaut kādu skaņu. Un visas skaņas... Re, tur arī tagad skan mūzika, fonā – bet sajūta ir tāda, it kā tā skanētu tieši tev smadzenēs. Mēs to it kā nepamanām... Bet tu sāc to dzirdēt skaidri, tā sāk tevī ieiet. Tu sāc dzirdēt skaņas – kā kaut ko pavisam atsevišķu, gluži kā hologrāfiski iztēlojoties, kā planējošas kaut kādā neatkarīgā realitātē. Un tu vari ieiet... nu, nezinu, tēlaini, atomu līmenī, sansārā. Tev tās ir gluži kā dzīva radība.

RL: Nu, tā jūs tagad sakāt, bet ko jūs domājāt astoņu gadu vecumā?

Kovaļevičs: Tas mani mocīja. Tas mocīja neiedomājami, jo skaņa ir ļoti spēcīga un tu nezini, ko ar to lai dara. Tā vēl ilgi turpinājās, bet pēc tam izzuda. Bija tā: mēs ar brāli, manu nelaiķa brāli, stāvam blakus, es saku: “Nekliedz!” Viņš atbild: “Es taču nekliedzu.” Viņš runā mierīgā balsī, bet man plīst pušu bungādiņa. Šī pasaules dzirdēšana... Tā droši vien noteica visu. Man pasaule rodas caur dzirdi. Reizēm es meistarklasē varu cilvēku sadzirdēt lielā attālumā. Ja ļoti gribu. Tā, protams, ir kaut kāda projekcija, tomēr šo to no tā es dzirdu. Un, lai cik tas šķistu paradoksāli, mūziku nemācījies, es neredzu nekādu principiālu atšķirību starp dziedāšanu un runāšanu, tekstu... Tu vienkārši tajā ieej un no kaut kurienes saklausi... Bija vajadzīgs milzīgs intelektuālas piepūles daudzums, jau vēlāk, lai saprastu, kas bija šī pieredze. Jo bērnam no lauku skolas, kurā nekā... Devītajā klasē es žurnālā Юность izlasīju, ka ir tāds Bulgakovs, piegāju pie literatūras skolotājas un teicu: “Bet Bulgakovs, lūk...” Un viņa atbildēja: “Nujā, mums laikam kaut ko kaut kad mācīja...” Bet tur nekā no tā nebija. Taču šī pasaule ir gluži kā savējā. Tā arī bija tāda savāda padarīšana. Es pat to nesauktu par mistisku... Bet pēc tam nācās lasīt visādu literatūru, apjēgt, kas tas ir, ka tas nav nekas slimīgs, vienkārši saasināta uztveres spēja... Ir tādas dzirdēšanas prakses. Mēs taču visu saprotam kā kāda cilvēka izpausmi, mēs taču sakām: “Es tevi dzirdu.” Tas nosaka visu. Es iestājos Elektroakustikas fakultātē, Skaņas tehnikas nodaļā. Pēc tam sapratu, ka tā nav mana joma, tomēr tas iezīmēja ļoti daudzus manus projektus, jo tie ir saistīti ar dziedāšanas un mūzikas pusi. Tā bija it kā šī vēstījuma, ļoti savāda vēstījuma, šifrēšana. Un vēl manu likteni droši vien noteicis tas, kas saistīts ar kristietību, ar nokristīšanos. Jā, droši vien tas, ka es nokristījos.