Un tā tu sāc sakārtot telpu

Dace Dzenovska: Es ieliešu tev, ja? Un sev.

Ieva Raubiško: Paldies.

Dzenovska: Mēs esam ciemos pie sevis.

Raubiško: Esam gan. Labvakar, cienījamie klausītāji.

Dzenovska: Tu jau kā tāda radio veterāne – “labvakar, cienījamie klausītāji”. Mūsu mājas restorāns Elizabetes ielā 2, kafejnīca Tukšums.

Raubiško: Ļoti labs nosaukums.

Dzenovska: Jā.

Raubiško: Bet tukšums, kā tu saki, nekad nav tukšs.

Dzenovska: Tukšums nekad nav tukšs, tieši tā. Jautājums, kas tur ir, kas kļūst par tukšumu. Jo, ja nekā nebūtu, tad principā nebūtu tukšuma. Kaut kam ir jābūt, lai būtu tukšums. Bet nu labi. Priekā! (Saskandina.) Kā tu domā, šī ir laba vieta sarunai?

Raubiško: Īstenībā ir.

Dzenovska: Mēs esam radījušas tādu intīmu atmosfēru mājā, kur intimitāte nebija vadmotīvs, vai ne?

Raubiško: Es gribēju teikt, mēs jau nezinām, iespējams, ka tā intimitāte kaut kur aiz slēgtām durvīm pastāvēja.

Dzenovska: Bet, ja atceramies, ka šī tomēr bija Centrālkomitejas māja, droši vien te bija visādas tehnoloģijas, kas informēja vadību par to, kas notiek. Intimitāte bija, bet tā tika novērota, un mums kaut kādā ziņā sanāk tas pats. Mums ir saruna, kas tiek ierakstīta un fotografēta.

Raubiško: Tas ir oksimorons. Kā ir, Dacīt? Vai intimitāte pastāv, ja tā tiek novērota?

Dzenovska: Kāpēc ne? Es domāju, ka jā. Jo intimitāte ir par attiecībām starp diviem vai vairāk cilvēkiem, un, ja viņiem ir sajūta, ka ir ļoti intīms moments, kaut arī tas ir uz skatuves un to redz pusvalsts, kāpēc ne?

Raubiško: Es esmu sevi pieķērusi, ka vēroju cilvēkus, kas skūpstās parkos vai uz ielas, un man liekas, ka esmu nepiederīga tajā intimitātē. Tajā brīdī starp tiem cilvēkiem… Viņiem ir vienalga, viņi ir viens otram, bet es kā garāmgājēja jūtos kā lūrētāja.

Dzenovska: Nevar jau zināt, vai tā ir intimitāte vai performance, vai vēl kaut kas. Man vienmēr šķiet, ja cilvēks uz ielas raud, tad es esmu klāt kaut kādā ārkārtīgi intīmā brīdī, kur es īsti nezinu, kā uzvesties. Es, protams, nevaru iet interesēties. Bet man ir ārkārtīgi, ārkārtīgi žēl tā cilvēka. Varbūt viņš vai viņa raud no prieka, aiz laimes. Tad man liekas, ka tur man nav jābūt. Ka tas man nav jāredz. Es droši vien biežāk raudu vienatnē, līdz ar to man tas šķiet intīmāk nekā skūpstīšanās uz ielas. Es pati raudāju uz ielas aizvakar Rumānijā, tāpēc es atceros šo momentu. Tas bija tā, es pēkšņi sajutu: ko es daru, kāpēc es te esmu, es gribu braukt mājās.

Raubiško: Varbūt Latvijā, Rīgā tu neraudātu uz ielas. Kur tu biji? Bukarestē?

Dzenovska: Nē, tas bija Klužā. Man bija sajūta, ka esmu mainījusi pilnīgi visu: atrašanās vietu, dvēseles stāvokli, vidi – no Transilvānijas ciema ar tā ārkārtīgi dziļo vēsturi, sociālajām attiecībām, konfliktiem. Mēģināju divu dienu laikā iedziļināties viņu dzīves ritmā un visā pārējā, un tagad es esmu šeit un mēs ar tevi runājam, un tas bija tik nesen. Man liekas, mums kā antropologiem tas kļūst arvien sarežģītāk – pārslēgties no tās vides, kurā tu mēģini iedziļināties, uz savu dzīvi vai kādu citu epizodi. Iziet no viena, pāriet uz otru. Vai tev tā nav, ka tu…

Raubiško: Man vispār nav tā lēnā ritma, tā mierīgā plūduma. Es nezinu, vai tāds maz pastāv vairs? Ļoti grūti nodalīt visas šīs pasaules. Bet man bija jautājums par citu tēmu. Kā tu domā, vai mēs tagad atrodamies kaut kur impērijas malā?

Dzenovska: O, tas ir labs jautājums. Es domāju, mēs esam impēriju lūzuma zonā – tur, kur…

Raubiško: …kur saduras dažādas plātnes.

Dzenovska: Jā, es tā uz to skatos. Ir tāds ārkārtīgi banāls veids, kā aprakstīt dažādas perifērijas, – “krustceles”. Tu noteikti esi dzirdējusi, ka tāda un tāda vieta ir krustcelēs starp to un to.

Raubiško: Tilts.

Dzenovska: Tilts, krustceles, vēl kaut kas. Man šķiet, ka ir tā impēriju lūzuma zona, jo ir sajūta, ka diezgan fundamentāli mainās pasaules kārtība un mēs esam šīm plātnēm kaut kur pa vidu.

Raubiško: Mūs saberzīs!

Dzenovska: Nezinu, vai mēs varam spekulēt, saberzīs vai izdzīvosim. Mēs varam uzlēkt uz vienas vai uz otras plātnes. Līdz šim mēs esam, manuprāt, gribējuši būt ar vienu kāju uz vienas, ar otru kāju uz otras. Tagad viņas ir sadalījušās. Es nedomāju, ka tas ir labi vai slikti, bet man šķiet, ka tā.

Raubiško: Mums ir jālec, mēs vairs nevarēsim...

Dzenovska: Mēs paši esam to zemestrīci kaut kādā ziņā veicinājuši. Starp citu, mēs gribējām runāt par tuvumu, tālumu, attālumu un tā tālāk, bet sākām runāt par intimitāti…