Vējam līdzi laikam

Inese Zandere: Es nekrāsoju lūpas, kad eju tikties ar draugiem, jo man negaršo lūpukrāsa. Lūpas ir jākrāso vīnam. Tāpēc nepiedāvājiet man baltvīnu, bet tikai sarkanvīnu. (Visi smejas.) Tīron, mums tagad ir jāēd? Tas ir tā pieņemts?

Uldis Tīrons: Jā, tā ir pieņemts.

Ilmārs Šlāpins: Nu ko, picu?

Ieva Lešinska: Dievs pasarg!

Šlāpins: (Skatās ēdienkartē.) Pašu kūpināts nozīmē, ka pašiem jākūpina? Pašu kūpinātas ribiņas un pašu gatavots burgers.

Zandere: Vai drīkst, es kaut ko ne tik lielu?

Lešinska: Vai tev ir kādam jāatskaitās? Ņem, ko gribi!

Tīrons: Kā var būt tomātu buljonzupa?

Zandere: Droši vien tomāti ar buljonu.

Šlāpins: Ar vegetu.

Tīrons: Padomā, Ilmārs tāds asprātīgs!

Lešinska: Kļuvis.

Šlāpins: Dzēlīgs.

Tīrons: Vai arī cinisks.

Lešinska: Tulkošana tak noved pie tā. Pie pilnīga cinisma.

Tīrons: Ne tikai tulkošana. Dzīve vispār noved pie cinisma.

Lešinska: Nu labi, bet tas jau ir banāli.

Tīrons: Tieši pirms nākšanas uz šejieni es prātoju par Rīgas Laiku un nodomāju: dīvaini, pirmais, kas nāk prātā, ir... teiksim tā, ballītes. Prasti sakot, dzeršanas. Un patiešām dažas, sākot ar… kā to sauca? Es tagad meklēju vārdu, bet aizmirsu... Ļoti piemērots vārds. Nevis lielisks, nevis majestātisks, nevis...

Zandere: Foršs.

Tīrons: Kurā gadsimtā mēs esam tagad?

Lešinska: Divdesmitajā, protams.

Tīrons: Lūk. Bet man vajag 21. gadsimta vārdu.

Zandere: Šausmas! Tādus mēs nezinām, vai ne?

Tīrons: Ē… Bļin, mēles galā. Nu kā tas var būt, ka es nevaru atcerēties to vārdu? Ar uzvārdiem ir normāli, ka neatceros...

Lešinska: Man galvenā nelaime ir sasaistīt seju ar vārdu kopā.

Zandere: Nelaimes mums ir katram savas un daudzveidīgas.

Tīrons: Jā, tā teikt: muļķība visiem ir vienāda, bet gudrība katram atsevišķa.

Lešinska: Iedzeram!

Zandere: Par nelaiķi!

Lešinska: Vajag stāvus?

Zandere: Par nelaiķi – stāvus? Nu beidz!

Šlāpins: Vēl taču kustas.

Zandere: Vēl kustas. Nākamais numurs vēl jāuztaisa, vēl nevar stāvēt.

Tīrons: Par Rīgas nelaiķi! (Šķind glāzes.) Saistībā ar Dāvja topošo filmu es tagad esmu gandrīz vai speciālists augšāmcelšanas jautājumos. Lai pēc tam varētu atdzīvināt. Teiksim, Amerikā Alcor tur viņi gandrīz vai tādos kā kosmiskos sarkofāgos klusu gaida tik, kad atsaldēs. Tiesa gan, Pjatigorskis teica: kāpēc tādus idiotus modināt, viņi taču būs tādi paši idioti.

Zandere: Es esmu vienu vienīgu reizi mūžā bijusi kinoteātrī Maskava Ķengaragā, un tur rādīja Luija de Finesa filmu “Iesaldētais”. Un man riebums un šausmas ir saglabājušās līdz pat šai dienai. Es iztēlojos, ka pamostos kā kaut kāds Luijs de Finess... Es sajuktu prātā.

Lešinska: Jā, es arī par to esmu domājusi. Iedomājies, ka tās tehnoloģijas attīstās tiktāl, ka tiešām izvelk kaut kādu vienu tavu gēnu no kaut kurienes, tavu šūniņu, un uztaisa tevi atkal. Un tu pamosties un neko nesaproti. Šausmīgi! Naudas tev nav!

Tīrons: Ne jau tu tā būsi.

Lešinska: Kā? Bet varbūt būšu es?

Zandere: Tu baidies no tā, ka tava apziņa tur varētu parādīties.

Lešinska: Tieši tā! Par miesu tak es neuztraucos.

Šlāpins: No kurienes tev šīs bailes? Tev ir kaut kas tāds bijis?

Lešinska: Man nav tā bijis, bet man ir dzīva iztēle.

Zandere: Nu mums visiem taču tā ir. Kuram tad ir savādāk?

Tīrons: Mēs saprotamies no pusvārda. Joprojām.

Zandere: No krustvārda.

Tīrons: No Prustvārda. Tūliņās aizies par Brodski.

Zandere: Nu, par Brodski laikam vairs neaizies.

Tīrons: Kāpēc? Tāpēc, ka krievs?

Zandere: Nē. Tāpēc, ka apnicis.

Lešinska: Garlaicīgs. Cik var?

Zandere: Eu, bet tas ēdiens... Esmu nolūkojusi šitādu uzkodiņu.

Viesmīlis: Kroketītes.

Lešinska: Tad jāsāk ir ar uzkodām, vai kā?

Zandere: Nē, man vienkārši negribas otro.

Tīrons: Te ir tikai glāzēs? Tā nevarētu būt. Šis ir tas grenašs, Roussanne... Kā to izrunā?

Zandere: Mani tā šķidrā daļa interesē vairāk nekā tas ēdiens.

Tīrons: Ir arī stiprie dzērieni.

Zandere: Es jau par to lūpu krāsošanu paskaidroju. Tie jau nekrāso lūpas, tie tikai vaigus padara pretīgi sarkanus. Tas nav vajadzīgs.

Lešinska: Es ēdīšu to kārtojumu.

Tīrons: Bet protams, Ieva, ēd, kas tev vien ienāk prātā.

Šlāpins: Ēd kārtīgi.

Zandere: Ēd kārtīgi kārtojumu.

Tīrons: Atcerējos!!

Zandere: To vārdu? To maģisko vārdu? Nu?

Tīrons: Episki!

Zandere: Ā, episki! Tā saka pat mazi bērni.

Tīrons: Nu lūk, episkais gadījums, ko es atcerējos, bija dejošana Slāvu restorānā uz galda pēc mūsējo uzvaras pār krieviem hokejā. 3:2.

Šlāpins: Tur mēs atklājām hrenovuhu.

Lešinska: Tas vēl nav viss. Tur mēs ar Modri Brasliņu izsitām…

Šlāpins: Zobus.

Lešinska: (Smejas.) Nē, tas nāca vēlāk... Tas nāca, jau klausoties lakstīgalas Gaujmalā. Pie tam nevis zobus, bet… nē, mēs izsitām. Bet kur mēs skatījāmies?

Tīrons: Manuprāt, zem redakcijas apakšā bārā. Tur bija televizors.

Lešinska: Pareizi. Un tur dejojot mēs izsitām kaut kādu vitrīnu vai kaut ko tādu, bet nevienam nekas nebija jāmaksā. Un tad Brasliņš, Goba un es devāmies stopēt Juglā mašīnas, lai brauktu klausīties lakstīgalas. Un tad tur bija tāda epizode, kur mēs esam jau gravā un pēkšņi man tas Brasliņš metas virsū un bučos, un es krītu, krītu…

Zandere: Tu šito uzraksti!

Tīrons: Noteikti uzrakstīšu.

Lešinska: …krītu un sasitu galvu. Un tad viņš briesmīgi uztraucās.

Tīrons: Varēja izlaizīt brūci.

Lešinska: Nē, viņš uztraucās, ka Zandere viņu atlaidīs.

Zandere: Lūk, tātad tajā periodā tev, Tīron, bija kreņķi un sirdslietas un es biju par galveno redaktori.

Lešinska: Tur vēl ir turpinājums. Es pamostos nākamajā rītā, un man visa istaba, tā teikt, šilierējas. Man jau bija bijis smadzeņu satricinājums, tā ka es šito pazinu. Un man ir ļoti slikti. Un pēkšņi zvana telefons. Es paceļu, un tā ir Ināra Ķemere, kura saka: “Kur jūs esat?” Es saku: guļu, man ir slikti. Viņa saka: mēs lasām, brauciet šurp! Es saku: nevaru, man ir slikti. – Nē, mēs pagaidīsim. Ko nu? Devos uz tramvaju un braucu. Protams, kā es apsēžos, tā viņa liek man lasīt. Platonu. Grieķiski.

Tīrons: Ilmār, tu izdomāji kaut kādas uzkodas?

Šlāpins: Es kalmāra steiku.

Lešinska: Es izdomāju to pamatēdienu. Man būs šis te grillētais dārzeņu...

Tīrons: Un šī ir vīna karte?

Viesmīlis: Šī ir kokteiļu karte, vīnu karte ir atsevišķa grāmatiņa, varu atnest, ja ļoti gribas.

Tīrons: Jā, vajadzētu atnest. Baigi gribas. Un man vajadzētu buljona zupu un to ēdienu, kas saucas…

Viesmīlis: Antrekotu?

Tīrons: Jā, antrekotu.

Viesmīlis: Tur piedevās ir vai nu grillēti dārzeņi, vai arī frī kartupeļi ar parmezāna sieru.

Tīrons: Hmmm.

Lešinska: Tīron, saņemies.

Tīrons: Bet tie ir paša gatavoti frī kartupeļi?

Viesmīlis: Nē.

(Šlāpins smejas.)

Tīrons: Tad dārzeņus.

Viesmīlis: Ok.

Lešinska: Fotogrāfam nedod ēst?

Fotogrāfs: Fotogrāfs parasti neēd.

Tīrons: Parasti neēd, bet šodien varētu arī ieēst.

Lešinska: Ieēd neparasti!

Šlāpins: Bet par to “episki” es atcerējos... Mūsdienu bērni, kas zina visu par pasaules bojāeju un apokalipsi, bet nevar izrunāt…

Zandere: Vārdu “apokalipse”?

Šlāpins: Vārdu “apokaliptisks”. Un tad viņi saka: “Apisks.” Bet, runājot par episkiem notikumiem no Rīgas Laika, es bieži atceros to, kā Uldis Tīrons meta man ar krievu-latviešu vārdnīcu.

Tīrons: Ā, jā, es arī to reizēm atceros. Par ko man bija tā jādusmojas?

Zandere: Es tev pastāstīšu, par ko. Tu tiešām neatceries?

Tīrons: Nē.

Zandere: Šī epizode iemieso visu, kas mums vispār ir bijis, Tīron. Jo mēs esam nepārtraukti strīdējušies par vārdu lietojumu, par to, kā tu tulko, par to, kādi vārdi ir, kādu nav, kādi eksistē, ko var latviski teikt, ko nevar. Un toreiz redakcijā ienāca nelaiķis aktieris Reinfelds. Armands. Viņš gribēja pakonsultēties ar gudriem cilvēkiem, jo viņš taisīja kaut kādu reklāmu, kurā bija runa par izlaiduma kleitām. Un viņš gribēja pajautāt: vai var – krievu valodā tā reklāma –, vai var teikt vienkārši “платье на выпускной”, vai arī obligāti jāsaka “платье на выпускной вечер”. Mēs ar Ilmāru vienā balsī atbildējām, ka jā, var, bet tu ietiepies, ka nē, nevar.

Šlāpins: Nē, es domāju, ka es aizstāvēju versiju, ka tas “вечер” ir nepamatoti norauts.

Zandere: Tad tu biji tas, kas pilnīgi nepamatoti aizstāvēji šo versiju.

Tīrons: Nestrīdieties. Vajag noskaidrot patiesību. Un par ko tad tās dusmas?

Šlāpins: Ka es tev neticēju bez vārdnīcas.

Zandere: Ilmārs neticēja, nepiekrita, un tu paņēmi lielo, biezo krievu-latviešu vārdnīcu, laidi pāri galdam, un, ja Ilmārs nebūtu pieliecies, būtu ar stūri tieši pa pieri. Es šito mūžam atcerēšos, jo tas izsaka visu mūsu attiecību būtību: tikai par valodu, bet zvērā. Un tad, kad tu man vienreiz pateici – mēs sastrīdējāmies par kādām pilnīgām muļķībām, es nezināju, kāds izskatās Gatis Šmits, un tu biji sašutis, ka es nezinu Šmitu, bet pazīstu tikai kaut kādus muļķus –, un tu man pateici vārdu, kura dēļ es tik šausmīgi apvainojos. Es atceros, ka es divas nedēļas ar tevi nerunāju. Tās jūsu “šļebas” – kaut kādas jūsu sarunas, kuras tev likās stulbas, tās jūsu šļebas.

Šlāpins: Tāda vārda nav.

Zandere: Nu nav, bet viņš tādu pateica.

Tīrons: Tiešām tādu es pateicu?

Zandere: Tieši tādu. Un tas man ir bijis visbaisākais spļāviens sejā.

Lešinska: Bet tas jau tieši tā arī izklausās.

Zandere: Nu jā, un viss. Es aizgāju un nostājos autobusu pieturā pie katedrāles, lai brauktu mājās, apraudājos un nolēmu, ka vispār tu vari iet dirst. Vienkārši ka es ar tevi nerunāšu. Un nerunāju ar’ kādu brīdi. Vari to arī ierakstīt, tas bija pietiekami episki, priekš manis.

Tīrons: Varbūt par episku var saukt arī sivēnu, kas bija saistībā ar pirmā numura iznākšanu – restorānā Lido, šķiet, toreiz tas bija restorāns.

Zandere: Jā, tur bija sivēns, un viņš bija izcakots ar krējumu.

Tīrons: Vai majonēzi. Atceraties, kā mums Brīvības ielā mantu grasījās aprakstīt? Redakcijā bija tikai viena pati sekretāre Endija, un bija atnākuši šitie... Nu, kā tos sauc?

Zandere, Lešinska, Šlāpins (reizē): Aprakstītāji!

Tīrons: Aprakstītāji. Un Endija viena pati, un visa manta tiek aprakstīta. Tur gan nebija nekā daudz, ko aprakstīt, jo tas laiks, kad mums bija sava mašīna, uz kuras pat bija rakstīts Rīgas Laiks, bija pagājis.

Šlāpins: Mums taču bija pat sava basketbola komanda…

Zandere: Mums bija sava basketbola komanda, un uz lielā autobusa arī bija uzraksts Rīgas Laiks.

Tīrons: Kaut kad pašā izskaņā tur pat es pats spēlēju!

Zandere: (Smejas vēderu turēdama.) Kur jūs šito visu taisāties publicēt?

Tīrons: Tiešām episki.

Zandere: Bet episkākie laiki sākās pēc tam. Sākās Santas laiki, un episkākais bija tas, ka Santa divas reizes ieradās uz mūsu sapulcēm apspriest, kā vajag to lietu darīt.

Tīrons: Un rezultāts bija mana intervija ar kolhoza priekšsēdētāju un dziedātāju Miķeli Gruzīti.

Zandere: Bet viņa mūs gruzīja ne tikai ar Gruzīti, bet teica arī, ka vajag uz vāka būt sievietēm un dzeltenai krāsai.

Lešinska: Man no tā laika ir palicis prātā episkais teiciens: jūs varat turpināt taisīt žurnālu, tikai mēs jums nemaksāsim. Un tad bija kādi trīs mēneši bez algas un bez nekā.

Zandere: Interesanti, ko es ēdu un dzēru tajā laikā, jo es neko tādu neatceros.

Tīrons: Un tad mēs pārvācāmies.

Zandere: Dambiņš no Santas pārņēma. Un es atceros, mēs Vilim uzdevām jautājumu, kāpēc viņš to dara. Un Vilis atbildēja: bet, ja jūs nosprāgsiet, ko tad es lasīšu? Jūs gribat, lai es jaguāru pērku?! Un tad sākās Viļa laiki, kas bija ļoti krāšņi.

Tīrons: (Viesmīlim.) Vienu mirklīti! Mēs vēl to pašu Ronas vīnu.

Zandere: Mēs tik vīnu dzersim un dzersim! Jā, es esmu svaigi no Spānijas, un man tur iegaršojās šitās viņu muļķīgās kroketes. Tāpēc, ka tās ir mīkstas un es varu tās sakost.

Tīrons: Ļoti laba izvēle.

Zandere: Tā zupa?

Tīrons: Jā. Buljons. Grūti saprast, kā var būt tomātu buljons, bet…

Šlāpins: Tagad tu saproti.

Tīrons: Tagad es saprotu. Bet atcerieties, ka mums bija rubrika, saistīta ar ēšanu, kurā es rakstīju kā Aivars Bauhs.

Zandere: Un es rakstīju kā, piemēram, Tīna Kuiva, noteikti. Un, kad bija par slīkoņiem jāraksta, es rakstīju kā Andrejs Dole. Un vēl, kad bija tāda baltvāciska vai verandu pieskaņa, tad es biju Natālija Ārensburga.

Tīrons: Varbūt ir laiks pienācis arī noraut masku Rudītei Šteinerei?

Lešinska: To nu gan visi vēl joprojām grib zināt.

Zandere: Kurš no jums abiem viņu īsti izdomāja?

Tīrons: Nē, es tur vispār nekādā sakarā.

Zandere: Ā, Ilmārs tikai, ja? Tu esi Rudītes Šteineres tēvs faktiski. Varbūt māte.

Tīrons: Grūti pateikt. Mūsdienās tu nepārsteigsi nevienu ar to, ka esi Rudīte Šteinere, bet toreiz tas vēl bija jauki. Piedevām vēl kliba.

Šlāpins: Un Rudīte Šteinere taču tika nofotografēta enciklopēdijā.

Tīrons: Jā.

Zandere: Jā, un arī Indijā. Tur bija viena mugura kādai no jūsu draudzenēm, kas bija līdzi tajā braucienā uz Indiju. Un bija apakšā zem bildes rakstīts, ka Indijā ir arī Rudīte Šteinere. Bet tad, kad Pēteris Apinis izdeva kaut kādu grāmatu par Rīgu un gribēja arī Rīgas Laiku nofotografēt, mēs lūdzām toreizējai grāmatvedei tajā bildē izkustēties, lai seja būtu izsmērēta, un ierakstījām, ka tur ir Rudīte Šteinere. Tas ir grāmatā nodrukāts.

Tīrons: Un ar kādiem tu esi pseidonīmiem, Ieva?

Lešinska: Var būt, ka es kaut ko esmu uzrakstījusi kā Evelīna Dorna. Un vēl es biju Kate Sūna.

Tīrons: Kādam nolūkam?

Lešinska: Ar kaut kādu muļķīgu rakstiņu vienkārši negribējās vārdu smērēt.

Zandere: Nu bet zināt, kāds vēl bija iemesls, kāpēc mēs tā ņēmāmies ar tiem vārdiem? Mēs bijām tik, cik mēs bijām, un pierakstījām visu žurnālu.

Tīrons: Tieši tā, lai neizskatītos, ka nav citu, kas raksta.

Šlāpins: Mēs nevarējām atrast citus, kas tik labi rakstītu.

Zandere: Arī tiesa.

Tīrons: Ilmār, tu smiesies, bet…

Šlāpins: (Smejas.)

Zandere: Ilmārs smejas.

Tīrons: Ilmārs smejas, bet es viņus joprojām nevaru atrast.

Šlāpins: А вы спрашивали? Kā ebreju anekdotē.

Lešinska: Nu, izstāsti.

Šlāpins: Veikalā stāv rinda, vēl padomju laikā. Rabinovičs stāv rindā un skatās: uzraksts “Евреям сметану не продают”. Viņš sašutis pieiet pie pārdevējas un jautā: “А почему это евреям сметану не продают?” Viņa pieliecas un saka: “А вы эту сметану пробовали?”

Tīrons: Nujā, un otra ir par to trolejbusu.

Lešinska: Par ko?

Tīrons: Par trolejbusu.

Lešinska: Nu?

Tīrons: Brauc trolejbuss, un ir jākāpj ārā. Tur tāds mazs vīriņš, pieņemsim, tās pašas tautības, viņš uzsit priekšā stāvētājai pa plecu un prasa: “Atvainojiet, jūs nākamajā izkāpjat?” Tā atbild: izkāpju. Pēc kāda laika viņš uzsit viņai vēl vienreiz: “Bet tas kungs zvērādas cepurē jums priekšā, tas arī izkāpj?” Jā, jā, tas arī izkāpj. Viņš pēc kāda laika atkal piesit: “Bet priekšā tai cepurei, lūk, tā meitene arī izkāpj?” – “Jā, izkāpj!!!” – “А вы спрашивали??” – “Да, да, спрашивала!” – “И что она говорит?”

Zandere: Un, par to episkumu runājot, Rīgas Laika episkākais notikums bija tāds, ka mums bija bartera attiecības ar Vincentu. Mēs bijām gada beigās sarīkojuši tur balli. Bija šausmīgi garšīgi, viss tur tā, un pēc tam kaut kā jāizklaidējas. Un es biju izdomājusi, ka visiem jāstāsta, ko katrs savā mūžā ir nozadzis. Izrādījās, ka visiem ir ko stāstīt, un visi stāstīja ar lielu prieku. Un mēs to balli nevarējām beigt, un Vilis teica: “Ejam tālāk!” Un mēs aizgājām uz šito Ķiberam piederošo… Doma laukumā… kā to sauca, Ilmār, Doma laukumā?

Šlāpins: Kasablanka?

Zandere: Kasablanka! Un Vilis vilka no kabatas ārā kaut kādas naudaszīmes un aizdzina dīdžejus, sacīdams, ka tagad tālāk mūziku liks Ilmārs. Otrā rītā man bija jāiet uz bērēm. Tad es tualetē noģību. Uz bērēm nespēju aiziet, jo man bija ļoti slikti, un es apņēmos vairs nekad nedzert līdz rītam. Lūk, tas bija episks notikums manā izpratnē.

Lešinska: Es neko tādu neatceros.

Zandere: Ūja! Mēs dejojām visas tā, ka… Es atceros, ka Linda uz mani skatījās un teica: “Patiešām? Tu arī dejo?”

Tīrons: Bet es atceros, ka mums bija divas intervijas jātaisa paģirās kopā ar Ievu.

Lešinska: Viena bija ar Gorbunovu.

Tīrons: Un otra bija ar Koelju. Viņš vēl iepriekšējā vakarā pasākumā Andalūzijas sunī bija Andrim Krieviņam grāmatā ierakstījis: “Gaismas bruņiniekam...” Bet no rīta mēs ar Ievu tā laicīgi bijām atkal kaut kādā kafejnīcā Vecrīgā, zem viesnīcas, kur viņš dzīvoja. Un, kamēr viņš nebija atnācis, mēs nolēmām ātri paņemt pa glāzei baltvīna.

Lešinska: Lai būtu labāk.

Tīrons: Lai būtu labāk. Un pēkšņi tas Koelju nāk, tāds padrūms. Apsēžas un domā, ko tur no rīta varētu pasūtīt, bet pēkšņi tas oficiants nes mums baltvīnu.

Lešinska: Viņš arī grib!

Tīrons: Man liekas, ka viņš nepaņēma.

Lešinska: Viņš paņēma!! Tur jau tas joks. Un. Un viss pavisam mainījās, jo viņš atnāca tāds ļoti viss sevī.

Tīrons: Bet pie Gorbunova mēs aizgājām, un, es atceros, es biju tāds galīgi…

Lešinska: Noplucis!

Tīrons: Ne jau noplucis, bet īgns, teiksim tā. Un es atceros, ka toreiz mums bija indeve prasīt jautājumus no Maksa Friša jautājumu saraksta pašam sev. Un tu atnāc paģirains un plāj vaļā: “Gorbunova kungs, jūs gribētu būt pats sev draugs?”

Šlāpins: Vai: “Cik gadu vecumā jūs sapratāt, ka pārstājat kļūt gudrāks?” (Visi smejas.) Bet tu atceries to episko braucienu intervēt Gidonu Krēmeru?

Tīrons: O, jā! O, jā!

Šlāpins: Jo Krēmers par interviju bija aizmirsis. Es sēžu viesnīcas kafejnīcā un gaidu, viņš atnāk pēc stundas, aizmirsis, ka bija sarunājis interviju, un saka: “Es varētu nākamajā tuvākajā laikā jums ielikt – pēc trim mēnešiem Šveicē.” Mazā ciematiņā.

Tīrons: Tas bija episks brauciens. Mēs ar Gobu un Ilmāru, manā mašīnā.

Šlāpins: Jā, jā, melnajā mersedesā.