Visi uz vienas skatuves

Gundega Laiviņa: Izstāsti man vēlreiz: kur tu aizvakar dejoji?

Viktorija Fomenko: Bārā, kura nosaukumu man negribas teikt, tāpēc ka man tur nepatika.

Gundega: Kā tu atrodi vietas, kur jūs dejojat?

Viktorija: Vajag izpētīt visas iespējas. Vispār Rīgā ir diezgan bēdīga situācija ar dejām. Ja ir ļoti labs dīdžejs vai ļoti labs koncerts, tad telpa nav smuka. Kā aizvakar – jādejo, kur cilvēki visu laiku staigā uz tualeti. Pēc Berlīnes es sapratu, ka mums vajag biežāk dejot – citādi neizdzīvosim.

Gundega: Jūs okupējāt to bāru, vai arī tur ir paredzēts dejot?

Viktorija: Mēs izveidojām tādu grupu “Neapturamie dejotāji”. Ideja tāda, ka tu atrodi vietu, kur ir laba mūzika. Tu uz turieni skrien, sabīdi krēslus un sāc dejot. Pāris stundas kārtīgi padejojam un ejam projām. Laimīgi. Piedāvājumi ir, kādi ir, un tos mēs izmantojam. Dažreiz tas ir izaicinājums.

Gundega: Atrast vai dejot?

Viktorija: Jā. Atrast iekšējo spēku dejot jebkurā situācijā.

Gundega: Es esmu prasīga pret mūziku. Es nevaru dejot jebkur.

Viktorija: Protams, mēs domājam, uz kurieni iet. Sergejs¹ man ir visu laiku krutākais deju partneris, bet tagad vēl Reinis Dzudzilo – brīnišķīgs. Viņš ir gatavs dejām visur un vienmēr.

Gundega: Man patīk reiva un tehno subkultūra, un es vienmēr eju ar prieku, bet tas ļoti ātri pāriet. Es vienkārši stāvu stūrī un…

Viktorija: Tāpēc, ka manis nav līdzi!

Gundega: …un es nevaru. Es skatos, un man kļūst aizvien skumjāk un skumjāk. Es skatos uz tiem cilvēkiem kā uz marionetēm.

Viktorija: Ja iet uz tādu oldskūla reivu, tad viss tiešām izskatās bēdīgi. Nu nē, mēs par citām lietām tagad.

Oficiants: Kaut ko sanāca paskatīties?

Gundega: Sākām!

Oficiants: Sākāt? Bet vēl nekas nav izdomāts?

Gundega: Iedzeram vīnu? Kas jums ir īpašais sarkanvīns?

Viktorija: Man gribas baltu.

Oficiants: Jāpaskatās, nezināšu, kas ielikts šodien. Man liekas, ka franču Code Rouge. Tas tāds skābāks, sausāks vīniņš ir.

Gundega: Tad man vai nu to, vai Primitivo.

Oficiants: Primitivo būs miesīgāks, tā garša būs tāda saldāka pēc tā vīna dzeršanas. Franču būs mazliet sausāks, savilksies mazliet kopā.

Gundega: Nu, dodiet man īpašo sarkano.

Viktorija: Bet man kaut kādu īpašo balto.

Oficiants: Šāds franču vīns! Jums spāņu Albariño.

Viktorija: Jā, super! Izdomāju nogaršot tos salātus ar burratu un grilētiem nektarīniem.

Gundega: Man atkal ir jautājums par Nikosijas salātiem. Tur ir arī kartupelis un oliņa, un viss tas komplekts?

Oficiants: Jā, pilns komplektiņš.

Gundega: Nu tad aiziet! Priekā! Par tikšanos! (Saskandina.) Bet kāpēc tu dejo?

Viktorija: Man liekas, ka es tikai no kustībām varu dabūt prieka sajūtu. To enerģiju var akumulēt no sevis un atrast. Tā kā sportojot. Dejā vēl labāk tāpēc, ka tur var kontaktēt ar cilvēkiem un dabūt arī no viņiem.

Gundega: Man tā Rīgā nebija nekad, un Ņujorkā esmu ļoti priecīga, ka es varu iet dejot viena. Šeit man nebija sajūtas, ka tu vari viens iet kaut kur.

Viktorija: Tāpēc, ka tu nevari iet viena, Gundega!

Gundega: Bet tur tu aizej, tu dejo un visi dejo! Vienlaikus tevi visi liek mierā.

Viktorija: Es varētu katru mēnesi braukt uz Berlīni, lai dabūtu to sajūtu. Mana draudzene Nadja Berlīnē veda bērnus no rīta uz bērnudārzu un astoņos no rīta jau bija Berghainā. Divas stundas padejoja, pēc tam uz darbu.

Gundega: Viņi ir vaļā 24 stundas? Nē, viņi taisās pa dienu ciet.

Viktorija: Piektdienas viņiem ir nonstopā. Es dejoju Tresor naktī, un no rīta mēs izdomājām, ka pirms lidmašīnas es varu ieiet arī Berghain.

Gundega: Dejojot tu pilnīgi vari izslēgt jebkādas citas domas un nodoties tikai mūzikai.

Viktorija: Tā ir kustības valoda, tu vari to lasīt un saprast.

Gundega: Man liekas, tas iet viļņveidīgi: ir brīži, kad ļoti vajag sabiedrību, un ir brīži, kad vajag paiet malā. Es novērtēju un izbaudu abus. Bet to vientulību laikam gribas aizvien vairāk.

Viktorija: Man ir grūti būt vienai. Esmu atkarīga no cilvēkiem. Vispār esmu pašpietiekama, bet ne uz ilgu laiku. Man ir vajadzīgi bērni, suņi, pastaigas. Draugi. Bet es, protams, no rīta braucu viena uz mežu.

Gundega: Es laikam tieku pie enerģijas tikai esot vienai dabā.

Viktorija: Bez meža vispār nevar izdzīvot.

Gundega: Uz kuru mežu tu brauc?

Viktorija: Uz Biķerniekiem, uz Mežaparku.

Gundega: Tev ir katru rītu meža bilde feisbukā.

Viktorija: Vakardien ar dēlu bijām uz Vima Vendersa “Jaukajām dienām”.

Gundega: Viņam patika?

Viktorija: Jā. Es biju jau otro reizi.

Gundega: Man tā filma no sākuma likās tā nekas, bet vēlāk, izrādījās, es visu laiku par viņu domāju. Tas nozīmē, ka tā ir ļoti laba filma.

Viktorija: Abas reizes biju ar asarām acīs. Tā filma ir par mums. Protams, mums nav tādas drāmas, kāda tam vīrietim bija ar savu tēvu, bet tas par to, kā tu baudi to dzīvi. Tu dari savas lietas labi, tu mīli savu darbu, tu nopelni no tā, bet tev nevajag daudz. Tu vienkārši mīli mūziku, redzi skaistumu, kas tev apkārt. Labumu, kas tev apkārt. Tas ir ļoti svarīgi – katru dienu būt tur, kur tu esi. Dažreiz, ja man jautā: “Vika, kur tu esi?”, es tieši tā atbildu: “Es esmu tur, kur es esmu.”

Gundega: Kur man jābūt.

Viktorija: Mums jābūt tajā momentā. Tieši šobrīd, kad viss tik strauji mainās un par to nākotni neko nezinām. Ir ļoti svarīgi katru dienu baudīt.

Gundega: Man atkal ar to varoni bija tā: vērojot to rutīnu, es sapratu, ka esmu tieši tāda pati. Pabarot kaķi, uzvārīt kafiju, izlaist kaķi, pabarot putnus, ielīst atpakaļ gultā. Es domāju, cik tas ir šausmīgi paredzami un banāli, bet es to mīlu.

Viktorija: Man tieši tā trūkst, es esmu ļoti haotiska. Man nav tādas kārtības kā filmas varonim. Man tas liekas forši.

Gundega: Tev darbnīcā nav kārtības? Man ir sajūta, ka tev darbnīcā viss salikts rindiņā, katrs instruments.

Viktorija: Nē, esmu ļoti impulsīva, man tur dažreiz āmuri vienkārši lido pa gaisu. Nekādas kārtības tur nav. Nekur man nav kārtības.

Gundega: Nezinu, nezinu.

Viktorija: Kārtība man ir svarīga dēļ tā, ka man tās nav, bet, kad tā ir apkārt, esmu ļoti laimīga.

Gundega: Tavos sīpolu pīrāgos ir baigā kārtība.

Viktorija: Tā ir kārtība pēc izjūtas, es nekad neizmantoju nekādas receptes.

Gundega: Nē, bet tur ir viss...

Viktorija: Sabalansēts.

Gundega: Viss savās vietās.