Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
Ir jāsāk diskusija par nepieciešamību aizliegt vai atļaut Latvijā sabiedriskās vietās nēsāt musulmaņu galvassegas un citus apģērbus, kas aizsedz seju, šorīt intervijā telekompānijai LNT sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
TVNET, 11. augustā
Diskusiju par musulmaņu sieviešu galvassegām, kas nupat sasniegusi Latviju, ir iespējams izvērst dažādos aspektos. Interese par šo tēmu pēdējos gados ir saasinājusies saistībā ar pieaugošo izpratni par islāmu kā apdraudējumu Rietumu civilizācijai, kas ir skaidri sajūtams arī diskusijās par jauno migrācijas vilni no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Vienlaikus, ja reiz mēs joprojām ticam, ka katras politiskas normas pamatā ir jābūt kādam racionālam argumentam, nevis vienkārši izjūtai “mums tas nepatīk”, ir vērts padomāt par šāda galvassegu regulējuma konceptuālajiem aspektiem. Šeit mēs redzam, ka argumentācija par labu galvassegu aizliegumam brīžiem kļūst visai paradoksāla. Taču paradokss nenozīmē neko sliktu. Galu galā, kā mūs savulaik mācīja Niklass Lūmanis, laba domāšana nevirzās no paradoksa uz viennozīmību, bet no paradoksa pie labāka paradoksa.
Vispirms, bieži tiek teikts, ka pilna sejas aizsegšana esot pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Cilvēka seja esot būtisks viņa sabiedriskās identitātes elements. Mēs pazīstam cilvēkus pēc sejas; sarunas laikā partnera sejas izteiksme mums par viņu daudz ko signalizē – gan gribēti, gan negribēti. Tādēļ mēs nevarot piekrist tādai praksei, kas liek aizsegt cilvēku sejas, jo tādējādi viņiem faktiski tiekot atņemta identitāte. Apgalvojot šādi, ārpus likuma tiek izsludināti ne tikai musulmaņu sieviešu nikābi un burkas (reizēm sauktas arī par parandžām), bet arī maskas, balaklavas, seju nosedzošas motociklistu ķiveres un tamlīdzīgi. Šādu apgalvojumu zināmā mērā apstiprina mūsu kultūra: cilvēks, kurš slēpj savu seju, parasti tiek turēts aizdomās par kādiem ļauniem nolūkiem. Tomēr tālāk šajā virzienā doties ir grūtāk. Piemēram, mēs lielākoties neesam aizlieguši nedz ārstniecisko masku nēsāšanu uz ielas, nedz, piemēram, seju aizsedzošus kostīmus (nāk prātā cilvēks, kurš reklāmas nolūkos slaistās pa Barona ielu milzīga virtuļa veidolā), nedz arī balaklavas. Taču svarīgāks par šādu empīrisku argumentu ir sekojošais: vai cilvēkiem tiešām ir pienākums būt publiski identificējamiem? Un, ja atzīstam, ka tā ir, vai mēs šeit nelejam ūdeni uz sociālas kontroles un Fuko “novērošanas sabiedrības” dzirnavām – jo vairāk tādēļ, ka digitālas seju pazīšanas tehnoloģijas attīstās ļoti strauji? Ja reiz mums tiešām ir pienākums staigāt ar atklātu seju, tad varbūt ir arī pienākums nēsāt kādu aproci vai čipu zem ādas, vai tamlīdzīgus identifikācijas instrumentus? Starp citu, tas nebūt nav pārāk tālu no šodienas realitātes – atcerēsimies diskusiju, vai pie mašīnas stūres drīkst sēdēt nomaskējies cilvēks, kuru nespēj pazīt fotoradars.
Nākamais paradokss saistās ar reliģisko simbolu publisku nēsāšanu – šajā ziņā nikābs un burka vairs nav problēma tādēļ, ka apslēpj identitāti, bet gan tādēļ, ka tie simbolizē reliģisko piederību. Šis stāsts ietver arī krustiņus, Dāvida zvaigznes un hidžābus, un tam kopš Franču revolūcijas laikiem ir liela nozīme tieši Francijā – sākumā aizliedzot nēsāt šādus simbolus valsts iestādēs, pēc tam arī publiskās vietās kopumā. Šis republikāniskā laïcité pamatojums ir ļoti loģisks un sakarīgs. Valsts pilsoņa identitāte ir pārāka par citām un savdabīgi “atceļ” visas privātās identitātes, t.sk. reliģiskās un etniskās identitātes: pilsoņi valsts priekšā ir vienlīdzīgi. Taču šis arguments ir grūti saprotams zemēs, kur noteikti reliģiski simboli ir sena un organiska publiskās telpas sastāvdaļa – un tādu ir ļoti daudz arī Eiropā.
Tas mūs noved pie potenciāli viseksplozīvākās tēmas šajā diskusijā – proti, pie apgalvojuma, ka nikābi un burkas ir aizliedzami kā sieviešu pakļaušanas un nevienlīdzības iemiesojums. Galu galā, šos apģērbus nēsā tikai sievietes; nevienam nav noslēpums, ka fundamentālistiskā islāma piekritēju ģimenes ir kliedzoši patriarhālas; tātad iestāties pret šādu apģērbu publisku nēsāšanu nozīmē iestāties par sieviešu tiesībām un vienlīdzību. Mēs vēršamies ne tik daudz pret kādu reliģiju (cik noprotams, Korāns par šādām galvassegām neko nesaka, savukārt ortodoksālie jūdi un kristieši nav mazāk patriarhāli), cik pret diskriminējošu praksi privātajā sfērā, kuras simbols ir seju aizsedzošs apģērbs. Arī šis daudziem pievilcīgais arguments patiesībā ir ārkārtīgi paradoksāls. Vispirms, tas liek domāt, ka nikābu un burku nēsājošās sievietes ir tikušas piespiestas to valkāt, – turklāt pat tad, ja viņas pašas to noliedz. Taču pastāv feminisma novirziens, kas vēršas pret šādu domu gaitu kā pamatu nikābu un burku aizliegumam. Te mums ir darīšana ar kārtējo mēģinājumu noteikt “no augšas”, kas būtu jānēsā sievietēm. Taču vai tad aizliegums kaut ko nēsāt ir mazāk represīvs par priekšrakstu kaut ko nēsāt? Turklāt attiecībā uz patriarhālismu būtu jānošķir divas pieejas: ir sievietes, kuras vīrieši piespiež kaut ko nēsāt, un ir sievietes, kuras kaut ko nēsā vīriešu dēļ. Pirmo praksi ir vērts nīdēt ar visiem līdzekļiem. Turpretī, ja gribat aizliegt otro praksi, tad vispirms vajadzētu aizliegt nevis nikābus, bet gan mini svārkus un bikini. Īsi sakot, tas ir tāds kreiss liberālisma novirziens, kura galvenā specialitāte ir it visur atrast kulturālu apspiešanu – pat tur, kur neviens nejūtas apspiests. Turklāt, ja runājam par pirmo praksi (kas diemžēl ir realitāte arī Eiropā), aizliegums nēsāt nikābus un burkas visdrīzāk novedīs nevis pie musulmaņu sieviešu emancipācijas, bet gan pie tā, ka viņas vispār vairs nevarēs parādīties cilvēkos, taču tas nevarētu būt morāli vēlams likumdošanas nolūks.
Patiesībā musulmaņu sejas aizsegu jautājums lieku reizi apliecina, cik pamatīgi Eiropā ir sašķobījušies tradicionālie politiskie orientieri. Par minēto aizliegumu vienlīdz skaļi iestājas gan galēji labējie, kuriem tā ir iespēja ļaut vaļu ksenofobijai, gan galēji kreisie, kuriem ļoti patīk meklēt represijas un ekspluatāciju “buržuāziskajās demokrātijās”, – bet tie neiet savu centību pielietot, teiksim, Afganistānā. Es atļaušos prognozēt, ka šādas “dīvainās alianses” būs cieņā arī Valsts prezidenta iniciētajā diskusijā par šo tēmu mūsu zemē.