Sers

Sākumā es par šo cilvēku dzirdēju runās, kuras piepeši un tieši tajā brīdī, kad valodas iegrozījās par viņu, izslēdza mani no kopējās sarunas. Pirmā par viņu ierunājās allaž un tikai Ahmatova, vienmēr viegli, amizanti, diezgan jautri, nedaudz ironiski, vienmēr it kā sarunas gaitā, it kā starp citu, it kā ilustrējot sakāmo ar kādu viņa repliku, izteicienu, rīcību, īsāk sakot, viņu. “Ņina,” viņa piepeši vērsās pie paziņas, “tas man atsauc atmiņā, kā sers...” Vai: “Ļida, jūs teicāt, ka jūsu tēvs saņēmis vēstuli no Oksfordas – kā tur mūsu seram iet?” Vai: “Ļubočka, neesmu jums vēl palielījusies: man atveda sveicienu no Salomejas, tieši no Londonas – sers ir savā ierastajā repertuārā...”

Paziņas, viņas noslēpuma līdzzinātājas, saprotoši smaidīja, it kā apstiprinot, ka sers patiešām ir savā ierastajā repertuārā, bet galvenais – ka tā nav nekāda spēle vai pasaka, ka kaut kur patiešām ir pavisam reāls sers, konkrēta vecuma, ar konkrētām manierēm, konkrētu adresi. Reizēm viņš tika dēvēts par “lordu”.

Pat neraugoties uz to, ka viņš patiešām reāli pastāvēja, un jau tad, kad viņa man stāstīja par viņu tieši, kad es jau zināju visas detaļas tajā stāstā, kuru tagad zina ikviens, kas lasījis pašu vispārīgāko viņa vai viņas biogrāfiju, Ahmatovas dzīves laikā viņš man tā arī palika tāds kā romānu varonis – nedaudz no Valtera Skota, nedaudz no Īvlina Vo. Pat nedaudz no Šekspīra – tāds ļoti īpašs “sers”, it kā kaut kādā ziņā piederošs pie Henrija IV kompānijas vai svītas lugas pirmajā daļā, bet vēl vairāk otrajā un pie viena arī pie “Venēcijas tirgotāja” sabiedrības, jo sers bija piedevām arī ebrejs. Un skaidrojums tam bija nevis mana iztēle vai kaislība uz literatūru, vai romantiskā daba, ja tāda man būtu piemitusi, bet tas, ka viņa šo cilvēku bija reiz un uz visiem laikiem ievietojusi tajā realitātē, kura atradās aiz tās, ko redzēja visi un Ahmatova labāk par visiem. Adrese, vecums, tituls – tas ir pašsaprotami, bet tā realitāte, kuru redzēja viņš un visi, un viņa labāk par visiem, viņai bija arī iegansts – bet varbūt tikai un vienīgi iegansts – citai, viņas personīgajai realitātei, kur būt “seram”, un jo sevišķi “lordam”, nozīmē to, ko tas nozīmē Valtera Skota un Īvlina Vo romānos, kā tos lasa Krievijā.

Šajā viņas personīgajā realitātē Ahmatovas paziņas – Ņina, Ļida, Ļubočka, Marusja – bija nevis padomju režīma, ikkatras stundas smaguma nomocītas, pastāvīgas trauksmes un kārtējās ziņas par kādas pilsones vai biedra slimību nomāktas sievietes, bet reti, koši putni, kuri bezrūpīgi uzturēja šķelmīgu, gandrīz pilsonisku dāmu sarunu par viņu kā “lordu”. Vieta, kāda šim cilvēkam tika piešķirta viņas ikdienā, telpā starp viņu un slepenajiem aģentiem, pasu nodaļas darbiniecēm, pārdevējām, kas slēpa zem letes doktordesu, bezgalīgajām rindām pie autobusa pieturas un vispār visu, ko ietvēra tālaika vārds “Krievija”, bija apveltīta ar vieglu eksotikas smaržu – sers. Lords. Pazīstams no Šekspīra darbiem un tādēļ pietiekami savējais, bet tomēr ne no vietējiem – no skatuves, no lugas.

Jo tuvākas un draudzīgākas kļuva manas attiecības ar Ahmatovu, jo biežāk viņa pieminēja “seru” un jo konkrētāks un skaidrāks kļuva viņa tēls abu kopējā stāstā. Viņš bija uzradies 1945. gada rudenī, pusgadu pēc pasaules kara beigām. Viņš bija ārzemnieks valstī, ko bija pārņēmusi spiegu mānija. Viņš bija krievs, kurš dzimis Rīgā – provincē salīdzinājumā ar Pēterburgu un Maskavu. Viņš bija ebrejs. Viņš bija eiropietis šā vārda cildenākajā nozīmē. Viņš bija anglis. Viņš bija Rietumu intelektuālis – viens no pirmajiem numuriem tajā intelektuāļu sarakstā, par kuru Krievijā pastāvēja vien miglains, taču godbijības pilns priekšstats. Viņa uzvārds bija Berlins, un saturiski tas ietvēra visu, kas viņš bija, lai arī krieviski ar uzsvaru uz pirmās zilbes. Viņa vārds bija Jesaja, varens vārds.

Tas, kas par viņu bija zināms, un vēl jo vairāk tas, kas nebija zināms, padarīja viņu par kaut ko bezgalīgu un mīklainu.