Sex, drugs and rock ‘n’ roll

Par vecu rokenrolam, par jaunu, lai mirtu.

Jethro Tull

Rokenrols ir miris, bet es vēl ne.

Akvarium

“Vairākas stundas pirms plānotās uzstāšanās Electric Ballroom koncertzālē Pīters [Dohertijs] piedzīvoja nopietnu panikas lēkmi,” teikts grupas izdotā paziņojumā presei. “Labākais risinājums šādās situācijās ir turēties tālāk no panikas izraisītāja, tāpēc viņš agrā piektdienas rītā devās uz viesnīcu, lai būtu kopā ar saviem tuvākajiem draugiem.”

delfi.lv, 15. septembrī

Starp maniem paziņām ir kāds komponists, ļoti labs un ļoti tradicionāls. Viņš sacer akadēmisko mūziku. Viņam ir 65 gadi. Viņš dzīvo kādā Krievijas kūrortpilsētā pie jūras un bieži brauc uz Maskavu, lai piedalītos savu darbu atskaņojumos. Viņa muzikālā gaume ir ārkārtīgi konservatīva; pat uz Šostakoviču viņš skatās ar aizdomām, nemaz nerunājot par citiem modernistiem. Mana paziņas kompozīciju klāstā izceļas romances ar aizmirstā dzejnieka dekadenta Konstantina Fofanova vārdiem. Šīs romances liek atcerēties Čaikovski. Tad lūk, nesen mans paziņa pēkšņi sacīja, ka esot pienācis laiks iet kopsolī ar laikmetu, proti – sākt klausīties jauniešu mūziku, piemēram, “roku”. Tas mani ļoti izbrīnīja, un es vaicāju, kādu tieši rokmūziku viņš grasās sākt klausīties. “Nu kā,” viņš teica, “zināms, kādu! Beatles, piemēram. Vai tos... kā viņus sauc... Pink Floyd. Nu, visus tos jauniešus ar gariem matiem.” Es veicu galvā pāris vienkāršas aritmētiskas darbības, un lūk, pie kādiem rezultātiem nonācu. Mans paziņa ir 10 gadus jaunāks par viņsaulē mītošo Džonu Lenonu, septiņus gadus jaunāks par joprojām pie labas veselības esošo Polu Makārtniju un četrus gadus jaunāks par tikpat dzīvo Deividu Gilmoru. Taču man negribējās sajaukt komponistam galvu, un es neko neteicu.

Viena no pēckara Rietumu noturīgākajām mitologēmām ir sex, drugs and rock ‘n’ roll. Šai popkultūras svētajai trīsvienībai piemīt neparasts atjauninošs spēks: katrs, kurš tai pieskaras, tūdaļ tiek ierauts garmatainu jauniešu barā, kas, apskāvuši jaukas, atbrīvotas meitenes, dzied izaicinošas dziesmas ģitāras pavadījumā. Virs mūsu varoņu galvām plīv salds marihuānas dūmu mākonis, bet viņu džinsu kabatās droši noslēptas kaut kādas tabletītes. Šim tēlam nu jau ir vairāk nekā piecdesmit gadu. Tie, kuriem 1965. gadā bija divdesmit, tagad labākajā gadījumā (piemēram, Kīts Ričardss) izskatās pēc sažuvušām ēģiptiešu mūmijām. Par sliktākajiem gadījumiem pat nerunāsim. Savukārt tie, kuriem nav bijis nekādu attiecību ne ar šo mūziku, ne dzīvesveidu, dzīvo un noveco kā normāli cilvēki. Bet ir kāda dīvaina nianse – pat ja kāds aktieris vai rakstnieks (vai vienkārši inženieris), kurš piekopj veselīgu dzīvesveidu, rūpējas par savu izskatu un bauda pelnītu atpūtu, izskatās apbrīnojami jauns saviem gadiem, apkārtējie viņu vienalga uzskatīs par cienījama vecuma cilvēku. Turpretim tikko kājas velkošais Rejs Deiviss no Kinks intervijā stāsta, ka izšķīries no savas girlfriend un tagad meklē jaunu, un visi to ņem par pilnu – sak, nu jā, skaidrs, jauniešu lietas.

Sešdesmito gadu vidū Rietumos notika pamatīgas pārmaiņas, īsta revolūcija, kura saviem varoņiem dāvāja mūžīgo jaunību. Viņu nobružātajā karogā ierakstīti vārdi sex, drugs and rock ‘n’ roll. Palūkosim, kas noticis ar šo vārdu reālajām nozīmēm pēdējā pusgadsimta laikā.