Šimpanžu svētvietas

Ja skaidri būtu pierādīts, ka dzīvniekiem ir reliģija, tas lieku reizi iedragātu vispārpieņemto priekšstatu, ka cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ ir fundamentāli atšķirīgi no dzīvniekiem. Astoņkāji izmanto darbarīkus. Kapucīniem ir simbolu valoda. Zobenvaļiem ir kultūra. Delfīniem – pašapziņa.

Religion Dispatches, 7. martā

10. gadsimtā dzīvojušais Trīres bīskaps Egberts reiz esot uzlicis baznīcas lāstu bezdelīgām par to, ka tās ar savu čirpstināšanu traucējušas lūdzējiem dievkalpojuma laikā, turklāt bija apgānījušas bīskapa apģērbu, kad viņš pie altāra veica liturģiskos pienākumus. Vēsture nav saglabājusi teoloģisko pamatojumu šādam lēmumam. Katrā ziņā jautājumi par to, vai dzīvniekam var uzlikt anatēmu, kā arī – vai dzīvnieku atzīt par vainīgu kādā nodarījumā, bija pietiekami neskaidri, lai viduslaiku teologi, citu starpā Akvīnas Toms, par tiem diskutētu. Vairākuma atzītais viedoklis bija tāds, ka dzīvniekus nevar burtiski izslēgt no baznīcas, jo viņi pie tās nepieder. Pat ja dzīvnieki nodara kaitējumu, notikušais esot jāskata plašākā kontekstā kā Dieva vai Sātana plāna sastāvdaļa.

Diskusijas par to, vai dzīvniekiem ir nemirstīga dvēsele un vai viņus gaida pestīšana, kristietībā nekad nav pilnībā pārtrūkušas. Tomēr standarta atbilde uz abiem jautājumiem ir “nē”, un līdz ar to šajā tradīcijā dzīvniekiem nevar būt reliģijas tādā nozīmē, kādā to attiecinām uz cilvēkiem. Tomēr dzīvnieki nepastāv ārpus Dieva pasaules, viņi ir Dieva radības un pilda savu funkciju kārtībā, kādu Dievs ir radījis. Piemēram, dzīvnieki ietver vēstījumu, kuru vērīgs cilvēks var nolasīt. Tā “fizioloģija” sākotnējā nozīmē ir mācība par zīmēm, kas apslēptas dabā. Viduslaiku bestiāriji nav dabas enciklopēdijas, bet gan palīglīdzekļi sprediķu sacerētājiem, un katrs tajos pieminētais pastāsts par dzīvniekiem pauž kādu morāli, kuru var iepīt sprediķī, lai padarītu to atraktīvāku.

Tomēr dzīvnieki nav tikai objekti. Kaut kādā detaļās neizskaidrotā veidā viņi apzinās savu vietu Dieva priekšā: “Teiciet to Kungu, savus skatus no zemes un jūras augšup raidīdami, jūs, lielie jūras nezvēri, un jūs, jūras plūdi! [..] Meža zvēri un visi māju lopi, tārpi un spārnainie putni!” (Psalmi 148:7–10) Svētais Francisks sprediķoja putniem, svētā Antonija zirgs esot meties ceļos, lai saņemtu dievmaizīti. Arī latviešiem bija ticējumi, ka “Ziemassvētku naktī visi dzīvnieki metas ceļos, tādēļ ka piedzimis pestītājs,” un gailis dzied: “Kristus ir dzimis!” (Pēteris Šmits, “Latviešu tautas ticējumi”, 34524, 34525)

Arī mūsdienās laiku pa laikam uzvirmo diskusijas par dzīvnieku reliģiskajām jūtām. Konteksts gan ir būtiski atšķirīgs no tā, kādā šo jautājumu uzdeva iepriekšējo gadsimtu ticīgie. Proti, runa būtībā ir par cilvēka reliģiskās pieredzes pirmsākumiem. Darbā “Cilvēka izcelšanās” Čārlzs Darvins paziņoja, ka “mentālo spēju ziņā nav fundamentālas atšķirības starp cilvēku un augstākajiem dzīvniekiem”. Tas izrietēja no viņa evolūcijas teorijas – prāta spēja, tāpat kā citas spējas, nevarētu rasties pēkšņi; tām ir pakāpeniski jāattīstās daudzu tūkstošu gadu laikā. Atbilstoši arī reliģiskajām jūtām, ja liecības par tām varam atrast jau cilvēces rītausmā, vajadzētu sakņoties mentālajās īpašībās, kādas piemīt dzīvniekiem – vismaz tiem, kas radniecīgi cilvēkam.

Protams, nekur nav teikts, ka, ja cilvēku senčiem bija kaut kas reliģiskām jūtām līdzīgs, tām vajadzētu piemist arī, piemēram, šimpanzēm, kas nav mūsu senči. Tāpat pastāv liela iespēja, ka reliģija ir blakne relatīvi attīstītai spējai domāt simbolos, tāpēc tiešā veidā reliģijas aizmetņus dzīvniekos ir velti meklēt – pietiek ar to, ka dzīvniekiem ir simboliskās domāšanas aizmetņi. Tomēr doma, ka pēkšņi varētu atklāt kādu slepenu šimpanžu kultu, ir neapšaubāmi aizraujoša.

Religion Dispatches komentāra pamatā ir gada sākumā Scientific Reports publicētais pētījums par šimpanžu uzvedību. Zinātnieki vairākās Āfrikas vietās novērojuši, ka šimpanzes mēdz sviest pret kokiem akmeņus, lai gan šai darbībai nav skaidra, praktiska labuma. Akmeņi tiek sviesti pret vieniem un tiem pašiem kokiem, it īpaši koku dobumos, tāpēc ar laiku izveidojas savdabīgi akmens krāvumi. Varbūt tas ir aizsākums akmens krāvumiem, kādi atrodami daudzu reliģiju svētvietās?

Stāsts par svētnīcām ir pamācošs. Pietiek tikai pavērot, kā tas attīstījies. Prestižā zinātniskā žurnāla Nature brīvpieejas portālā Scientific Reports raksts par šimpanzēm tika publicēts ar virsrakstu “Šimpanžu akumulējošā akmeņu mešana”. Tajā norādīts, ka “pirmajā mirklī” šimpanžu radītie akmeņu krāvumi atgādina cilvēku izveidotos akmeņu krāvumus šajā teritorijā un šo paralēli ir vērts papētīt. Populārzinātniskajā žurnālā Scientific American vairākas nedēļas vēlāk par šo tēmu uzrakstīja Lora Kīho, kas ir viena no astoņdesmit Scientific Reports rakstu autoriem, bet ne starp tiem, kurus žurnāls izcēlis kā nozīmīgākos. Viņas raksts saucās “Noslēpumainā (mysterious) šimpanžu uzvedība varētu liecināt par “sakrālajiem” rituāliem”. Kīho apraksta dažādās hipotēzes, kas izvirzītas Scientific Reports rakstā (piemēram, ka šimpanzes akmeņus met pret kokiem, lai radītu dobju skaņu, utt.), bet piebilst, ka “varbūt mēs esam atraduši pirmās liecības par to, ka šimpanzes veido tādu kā svētvietu, kas iezīmē svētos kokus”. Dažas dienas vēlāk britu avīze The Independent publicēja ziņu ar virsrakstu “Noslēpumaina šimpanžu uzvedība varētu būt “sakrāli rituāli” un demonstrēt, ka šimpanzes tic Dievam”. Raksts atsaucās tikai uz Kīho teikto. Vēl pēc dažām dienām Religion Dispatches ievietoja komentāru “Ja nu dzīvnieki tic Dievam?”, kā atsauci minot tikai The Independent rakstu un YouTube video “Vai pērtiķi tic Dievam? – Šimpanžu rituāls ar akmeņu sviešanu pret koku”.

Cik man zināms, neviens pētnieks nav pievērsies cilvēka muļķības evolucionārajām saknēm dzīvniekos. Bet tur noteikti būtu ko atklāt. Lai nu kā, gala secinājumi nekādi neizriet no tā, ko Rietumāfrikas mežos ir novērojuši zinātnieki. Tas, ka šimpanzes regulāri mētā akmeņus, nenozīmē, ka tās to dara ar mērķi izveidot akmens krāvumu. Tas, ka to izveidotais akmens krāvums atgādina cilvēku svētvietas, nenozīmē, ka krāvumi izveidoti ar tādu pašu mērķi (klasiska loģikas kļūda, kad no vienādām sekām tiek izsecināts, ka arī cēloņi bijuši vienādi). Tas, ka šimpanzes izveido sakrālu vietu, nenozīmē, ka tās tic Dievam. Visbeidzot, tas, ka dažiem dzīvniekiem ir kaut kas tāds, kas ļoti specifiskā un šaurā nozīmē ir kultūra vai simbolu valoda, nenozīmē, ka tiem varētu būt arī reliģija. Un runa patiešām ir par ļoti specifiskām nozīmēm un strīdīgiem eksperimentiem, kurus šeit izvērsti nav iespējams komentēt. (Zobenvaļu kultūra izpaužas tādējādi, ka noteiktās zobenvaļu grupās ir koordinēti medību paņēmieni, kuri ir raksturīgi tikai šai grupai un tiek iemācīti, proti, nav iedzimti. Delfīnu pašapziņa tiek pamatota ar tā saucamo Galupa testu, kurā tiek novērota dzīvnieku reakcija uz savu attēlu spogulī. Par to, cik šis tests ir pārliecinošs, zinātnieki vēl strīdas – un patiešām strīdas. Arī tas, kā interpretēt daudzos eksperimentus ar simbolu mācīšanu kapucīniem, šimpanzēm u.c., ir nebeidzamu strīdu temats.)

Mūsdienās liecības par dzīvnieku it kā reliģisko pieredzi tiek interpretētas kā apliecinājums tam, ka robeža starp cilvēkiem un dzīvniekiem nepastāv jeb, pareizāk sakot, tā ir mākslīgi konstruēta. Viduslaiku teoloģijā vai tautas ticējumos atzīt, ka dzīvnieki ir reliģiozi, nenozīmē atzīt, ka viņi ir vienlīdzīgi cilvēkam. Protams, vienmēr fonā atradušās šaubas par šīs atšķirības izšķirošo dabu. “Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis; kā viens, tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem.” (Salamans Mācītājs 3:19) Tomēr doma par vienlīdzību daudzus ir mulsinājusi – vai tas nozīmē, ka šajā Dieva iekārtotajā pasaulē jāatzīst arī grandioza netaisnība? Labāk tomēr palikt pie cerības, ka “kaķa lāsti debesīs nekāpj”.