Sinhronā tulkošana vācu tiesā

„Labu rītu, saka saule, labu rītu, šalko vējš, labu rītu, labu rītu, vēlam visiem arī mēs!” Tā mēs dziedājām Dobeles pamatskolā pie skolotājas Zanderes dziedāšanas stundā. Es spriežu, ka no mana nesenā neveiksmīgā kritiena - galva noblīkšķēja vien uz Bonnas dzīvokļa virtuves vēsturiskajām jūgenda flīzēm, - ir cēlies arī kāds labums. Nogulēt es varu labi ja 5 stundas no vietas, visu pārējo diennakts laiku galva nemitīgi kombinē, pārdomā un salīdzina. Parādījies daudz laika visādām vērtīgām nodarbēm: atsāku atkal drusku klavierspēli, tur jau arī dikti ar galvu jādraudzējas, viena roka dara vienu un otrai pavisam cita programma. Vakar apzaļumoju pavasarīgi mājas priekšdārziņu, uzkopu un izrevidēju pagrabus, izsviedu veselu kalnu drazu, vienlaikus atrodot dažādus ar atmiņām saistītus niekus. Derētu pajautāt kādam neirologam, vai tas varētu būt saistīts ar manu kritienu, ka reizēm man galva ir it kā par ātru, iešaujas prātā uzreiz vairākas idejas, spēj tik pakaļ izcilpot. Četros no rīta jau klausos, vai neiet tramvajs tālumā, tad varētu principā arī celties, jo pirmais tramvajs uz pilsētas centra pusi iet četros trīsdesmit. Bet šis neiet vis. Es tomēr drīz ceļos, cenšos klusiņām uzvesties, rakstu vēstules, ņemos ar jogu. Vairs neizsamistu par īso miegu. Liela muiža, pagulēs pusdienlaiku!

Aizvakar pēc teātra vēlu izdomāju paņemt miega tableti, 6 stundas arī sagulēju no vietas - bet tad bija obligāti jātraušas no cisām ārā, lai brauktu 90 kilometrus tulkot Jīlihas ciema tiesā. Liela mašīna ar navigāciju, pa autobāni viena vienīga garlaicība, nekas nav jādara, navi-tante visu pasaka priekšā, mersim pat gaismas nav jāslēdz un logu slotiņas - visu dara sensori, ieparko arī bez bēdu, pīkst pa visiem stūriem. Tā nu man uz autobāņa uznāca snaudiens - tas no neizgulētās tabletes. Es gan diemžēl pazīstu arī tādu braukšanu, kad galīgi miegs mācas virsū, vēlu naktī no darbiem atpakaļ braucot - tad palīdz turēt logu vaļā, dziedāt līdzi radio un kustināt žokļus, gremojot kādu gumijlācīti. Bet viss šoreiz izgāja labi. Gandrīz patraucos ciemam garām, tik maziņš tas bija - bet mašīna tik liela un strauja; neesmu gan vēl tos 260 kilometrus stundā izmēģinājusi.

Tulkošana bija drīzāk komiska, nekā juridiska: četri policisti - liecinieki un divdesmitčetrgadīgs Mareks, kas uz tiesneša vaicājumu pēc profesijas atbildēja: “Nu, es ir tas, kā to sauc, stoļars”. Sārtvaidzis puisis bija pagājušā gada jūnijā sadzēries krietni un lauzies pie sveša zemnieka viņa teritorijā, izsauktie policisti slikti tika galā ar satraukto jaunekli, policijas mašīnā viņš bija ārdījies un mēģinājis atbrīvoties, ieboksējis policistienei ar galvu pa krūti. Pēc tam iecirknī spļaudījies un policistes priekšā taisījis savu bikšu priekšu vaļā. Un kā kroni visam - iekodis vienam vecākam policistam kājā. Man grūti bija tulkojot saglabāt vienaldzīgi rāmu sejas izteiksmi. Beigās sārtvaidzis dabūja 1500 eiro naudas sodu, ko tad pa daļām varēs valstij nomaksāt.

Rīt man atkal būs jābrauc tiesā palīdzēt - uz citu ciemu, tepat Menhengladbahā, tās būs mazāk lustīgas lietas: suteneri un viņu darba ņēmējas latvietes. Tagadiņ vārīšu V. kapeju un sākšu modināt, jādodas arī viņam pie virpas un jāceļ Vācijas tautsaimniecības kopprodukts. Nevis slinkojot un pūstot. Un es došos uz jogu kopt savu fizisko ķermeni. Mentālajam arī kas atleks.

Nākamā aina notiek kaimiņu mazpilsētā. Tiesas sēde vēl nav sākusies, sasveicināmies ar advokātu, iepazīstos ar liecinieci, kuras izteikumi man būs tūlīt jātulko. Diemžēl tiesa nebija iepriekš piesūtījusi nekādu ziņu, ap ko tā lieta grozās. Tad nu jātaustās pašai, citādi padumji sanāk, kad runas juristu specvalodā iet vaļā - es kliboju pakaļ un locos kā zutis pannā, jo nav viegli izlobīt, piemēram, no “nodarītiem ķermeņa bojājumiem”, par ko tiek runāts: vai tā ir pļauka, elkonis ribās vai viens riktīgs kāviens ar asiņainu degunu. Tāpēc lūru tā neuzkrītoši advokāta papīros, un pirmais, ko ieskatu: ahā! - uzvārds. Tāds pats kā aizvakar kaimiņciema tiesā. Es tad arī sarunas uzturēšanai bilstu - kāda sakritība, lūk, tāds pats uzvārds. Uz to mana paciente atmet ar roku: ‘Ā, tas mans brālis ir.” Kodīgais stoļars Mareks no Latvijas un viņa māsiņa - abi mani kundes!

Jaunās dāmas ceļš Vāczemē kopš 2001. gada nav bijis rozēm kaisīts: no viena bordeļa uz citu, no viena sutenera pie otra, uzturēšanās bez atļaujas Vācijā, pases viltošana. Buķete nopietna. Svīdām abas, jo tiesā tulkotājs runā pirmajā personā, t.i., es dublēju viņu un runāju tādus tekstus, ka man jāsarkst. Vārdu izvēlē mana kliente nav cimperlīga. Pirms pieciem gadiem sastādīto policijas protokolu faktus viņa nevar vai negrib atcerēties, vai arī apzināti sagroza. Tepat pa kreisi uz apsūdzēto sola sēž apvēlies albāņu suteners, kam par godu mēs visi ciešam garu garās stundas tiesas neērtajās mēbelēs. Es pieņemu, ka pēc tik ilgiem gadiem Mareka māsa ir pametusi rūpalu un dzemdējusi kādam vācietim bērnu, caur šo apstākli viņa nevar tikt izraidīta no valsts, un neko negrib vairs zināt par bijušo darba devēju un savu civilvīru, jo rēķinu kārtošanas veids, kāds tas ir dažās aprindās, nav noslēpums.

Pa logu vērojama nomierinoša aina - tepat blakus cietuma pagalmā jauni vīrieši pastaigājas vai spēlē galda tenisu. Melnādainiem galvā siltas adītas cepurītes, nabadziņiem salst aukstajā vācu zemē. Starplaikos aprunājos ar policistu, kas, bruņots ar roku dzelžiem, sēž apsūdzētajam blakus uz glīta soliņa ar spilventiņu (apsūdzētajam jāsēž uz cieta koka sola). Manā rīcībā ir izsēdēts nenosakāma vecuma krēsls ar atzveltni. Tomēr, sēžot pa trīs stundām, reizēm notirpst mana švaki polsterētā pēcpuse. Starpbrīžos es neuzkrītoši klapēju sev pa sēžamvietu un staigāju bezgalīgi garajos tiesas nama gaiteņos. Ēka ir skaista, 19. gadsimta beigās celta justīcijas iestāde, praktiska, ar cietumu. Piņņainais apsargs man pusbalsī komentē pilsētiņas vēsturi:

Otrajā pasaules karā daudz bumbu ticis nomests uz pilsētiņu, jo šī ir bijusi Gebelsa dzīvesvieta. Šķiramies ar manu pacienti kopīgā cerībā uz nesatikšanos. Iešaujas prātā doma pavaicāt, vai viņai vēl kādi radinieki tepat nedzīvo, tomēr paturu jautājumu pie sevis.

Elektriskajā vilcienā man iepretī sēž policists no pirmdienas tiesas prāvas, ne sakostais, bet otrs. Viņš mani nepazīst; smagi nosēžas, turot nobružātu mugursomu, no kuras lūkojas smagas aktis, nu taču jau ne daiļliteratūra. Kājās dīvaini biezzoļu, tādi kā ortopēdiski zābaki, bikses par īsu un formas cepure apgrābstītas tīrības, pats bālu vaigu. Man viņa sametas žēl, jo es ceru, ka man ne tik drīz vajadzēs doties uz šo nostūra tiesas namu, kamēr viņam tā ir ikdiena.

Izrādās - arī mana. Vakar pastā atkal bija uzaicinājums no tiesas, man jāpiedalās arī nākamajā ainā, kur turpināsies tiesas sēde izbijušajai horizontālā rūpala strādniecei. Šovakar došos nostiprināt savu otro tulka kvalifikāciju - krievu aktrise no Smoļenskas Bonnā lasīs Dostojevska otrās sievas Annas Siņicinas vēstules. Bet tagad dzeru rīta tēju: maura sūrenes laksti, neprasiet, pret ko, bet mans homeopāts to man nolika dzert gada garumā. V. sauc to par stockchentee, proti, puļķīšu vai sprungulīšu tēju, jo uz beigām brūnajā papīrkulītē ir tādi kā salmi un sausi zariņi, kas nepraktiski duras cauri tējas sietiņam. Kalendārs stāsta par janvāri, bet pie loga rāda plus 14 un līst ar brāzmām, vannas istabas logā sitas vītola zari, gari ģikts apgrauzti pirksti grābstās gar logu kā šausmenē.

Vakar klīdu pa Bonnas vecajiem kapiem, apsveicinājos ar prominenci: Bēthovena māte Marija Magdalēna. Nedaudz tālāk, arī pie kapsētas mūra, Šillera sieva Šarlote. Vācu dzejas lielmeistars ilgi nebija varējis izšķirties, kura no divām māsām viņam patīk labāk, un rakstījis saldas vēstulītes pārmaiņus te vienai, te otrai. Blakus Šarlotei uzraksts - Ernsts Šillers. Te, vecajos kapos nekustamo īpašumu cenas jau toreiz bija sālītas, jo pēdējā gājiena apbūves gabali atrodas pašā pilsētiņas centrā. Un Bonna nav lielpilsēta, tāpēc kapiņos valda zināma šaurība. Arī Šillera dēlu patiesībā nācies guldīt nevis blakus, bet gan virsū mātei. Zārki toreiz vēl bijuši pamatīgi - tagad avīzēs raksta par Berlīnes zārku skandālu: zārcinieks pārdevis vienu un to pašu solīdo, 1000 eiro vērto zārku vairākas reizes; uz krematoriju aizved lepnajā ozola zārkā ar pušķiem un samta praņām, bet, kad tuvinieki atvadījušies, pārmaina pret lētu skalu kastīti, - toreiz tāda šmaukšanās nenotika, smagais Ernsta Šillera zārks iekritis kapā un ielauzis mātes zārka vāku.

Svētdien apciemojām arī V nu jau pirms 25 gadiem aizgājušo papiņu Junkersdorfas kapsētā. Apbedīšana tur notiek divreiz nedēļā, tikai otrdienās un ceturtdienās, vai nu tev patīk, vai nē, jo kaprači ir pilsētas valdes pakļautībā un viņiem ir grafiks, vienu dienu rok vienos kapos, citu dienu nākamajos. Pusdesmitos no rīta ir aizlūgums ciema baznīcā, tad desmitos trīsdesmit pēc nelielas uzkavēšanās pie zārka, kas vairs netiek atvērts (sanepidstacija!), to ar ratiņu palīdzību nogādā pie bedres. Tur ir speciāls pacēlājs, uz kura platformas novietojas zārciņš, nospiež podziņu un - šļuk! lejā, bedrē iekšā. Blakus bedrei ir zemes kaudzīte ar tādu kā bērnu lāpstiņu, ar kuru, ja ir vēlēšanās, var uzmest smilšu sauju. Tad mācītājs atvadās un arī apstāvētāji un piederīgie atstāj kapsētu, bet bedre paliek vaļā. Palikuši vieni, pie darba stājas kaprači, parasti izmantojot mazu dārza traktoriņu ar šķūri priekšā - ceremonijas laikā tas gaida, kautri starp kokiem ieslēpts. Kapa vietu nopērk uz zināmu, diezgan pārskatāmi nomērītu laika sprīdi, piemēram, 40 gadiem. V. ģimenē tika apspriests, vai vērts pagarināt vecvectēva kapa vietas līgumu - protams, tas saistīts ar naudas līdzekļiem. Neviens jau tāpat nespēj izbraukāt uz to nostūri, un tā. Ja nepagarina līgumu, kapu valde dod rīkojumu to vietu nošķūrēt gludu un glabāt nākošo, kultūra (kārtības nozīmē) triumfē. Es gan nezinu, vai kapracis Vācijā ir sertificēts amats, kam nepieciešams uzrādīt papīru par attiecīgas apmācības un licences iegūšanu, to es vēl papētīšu. Viens ir skaidri zināms - pilsētas valdes darbinieki pēc 17.00 nestrādā, tāpēc jau 9.30 jāsāk veicīgi rakt. Pie malas izklaides pa teātriem un kapiem, ir pirmdienas rīts, ņemu savu sertificētā tulka papīru, aunu kājas un pošos uz tiesu. Pa autobāni laižos kā pa sili, siena pa labi, siena pa kreisi, nav nojausmas, kāds peizāžs ārpusē, turi tikai stūres ratu un kopā ar citiem piedalies vācu autobāņa polifonijā. Esmu paņēmusi fotoaparātu, bet laikus atceros, ka nevar tiesas namā to līdzi ņemt, pie durvīm, kur paredzēta ieiešana tikai pa vienai personai, tiek kontrolēts kā lidostā, pat mobilais telefons ar fotokameru ir jāatstāj pie drošībniekiem.

Mans iznāciens ar dāmu ir nolikts gandrīz ap pusdienlaiku, tā nu atkal vēroju rāmu ainiņu aiz loga: cietuma puiši izlikuši pa palodzēm dažādus pienesumu sainīšus un krāsainas pakas. Jāspriež, ka ledusskapja katrā kamerā atsevišķi nav. Bet esot katram televizors un spēļu konsole. Mans paziņa piņņainais cietumsargs stāsta, ka arī filmu piegādi no ārpuses drīkstot pieprasīt. Bibliotēkas gan vairs neesot, jo lielākā daļa izmeklēšanas cietuma iemītnieku vāji prot vācu valodu.

Durvis tiesas zālei Nr. 228 ir vaļā, šī ir atklāta sēde, un priekšā jau bariņš vecāko klašu skolas bērnu ar skolmeistaru. Nez vai viņi čakli nāk arī uz citiem priekšnesumiem, vai arī tikai uz tiem, kur runa par prieka mājam un tamlīdzīgām lietām? Vai skolotājs to izvēlas? Arī mana izbijusī prostitūta jau stumjas iekšā pa durvīm - ar bērnu ratiņiem! Šodien tātad būs atrakcija ar zīdaini, lieliski, jo mazi bērni man ir tāda hroniska vājība. Mazais puiša cilvēks jau izstaro bezzobainu smaidu manā virzienā un pēta svešās sejas. Arī albāņu suteners, kā redzams, treknā maizē un labā omā, konvoja pavadīts, iespraucas savā koka solā. Iejautājos līdzjūtīgi, ka vecmāmiņas laikam nav pa rokai un tētim jāstrādā. Uz to sārtvaidzīgā jaunā māmiņa attrauc: “Tēvs bērnam sēž, vot, tur!” - un rāda ar roku uz apsūdzēto bordeļa turētāju. Esmu izgāzusies, un manas pārsteigumā paceltās uzacis nav gājušas advokāta skatienam secen. Advokāts smīn ūsās, neteic man neko, bet savai klientei iesaka atturēties no spontānām runām, jo sevišķi prokurora priekšā.

Tiesa nāk, mēs visi svētā glītumā pieceļamies un godinām republikas vārdā. Tad jaunajai māmiņai ar bērnu uz klēpja jāpārsēžas zāles priekšā, liecinieces krēslā; viņai tiek nopietns, paliels krēsls, arī advokāts sēž blakus ar neizdibināmu vaigu. Man smaidīgais, piņņainais apsargs padod sēžamo no cita komplekta, liekas, tas ir drusku zemāks, nekā citiem. Priekšā mums trijiem ir tāda kā runātāja stāvpults, par galdu nenosauksi, vismaz man galda virsa ir tikai nedaudz zem zoda. Atkal spriežam par “miesas bojājumiem” - vai ar krēslu krauts vai ar roku sists? cik bieži? pa kuru vietu? Jaunajai mātei vaigos zied rozes. Debeszilā ģērbtais puiša cilvēks siekalo man piedurkni un izrāda zināmu nepacietību. Es sagrābstu pa rokas somiņu tukšu ledeņu kastīti, zēns ir priecīgs par jaunu mantiņu un dūšīgi čaukstina celofānu, pa reizei enerģiski uzsizdams ar plaukstu pa runātājpulti. Bērna māte ir ražena, es viņai esmu labi ja līdz plecam. Advokāts arī nav mazais, man šajā trio ir pastarīša loma.

Tad pie vārda tiek mūsu prokurors, sirmu galvu, jādomā - pēdējo gadu pirms pensijā iešanas, žultains un daudzvārdīgs. Es sasprindzināti klausos viņa desmit minūšu garajā teikumā ar palīgteikumiem un atkāpēm, iespraudumiem un paragrāfu citātiem, cenšoties izlobīt kādu kodolu, ko pasniegt manai klientei. Saprotu tik vien, ka jautājuma lieciniecei viņam nav, bet viņš izvērsti pauž savu nosodījumu, neizpratni un riebumu pret manas klientes horizontālo dzīves cīņu. Latgales mazpilsētas meita pa šo laiku pati ir tīri labi apguvusi vācu valodu - notikumi, kurus tagad garā laika diegā virpina tiesa, kā nekā ir 5 gadus veci. Viņa labi saprot teikto un pilnīgi ciešami var izteikt savas domas vācu mēlē. Tā nu viņa neiztur un metas verbālā tuvcīņā ar baltgalvaino prokuroru. “Vecais perdelis tu tāds,” citāta beigas. Es divreiz noplātu sausu muti un izgrūžu: viņa teica necenzētu vārdu! Drebošu galvu prokurors noņem brilli, kas laikam domāta papīru lasīšanai tuvplānā, un ar acīm meklē mani no savas kanceles augstumiem; viņš nevar uzreiz atklāt, kur esmu, jo man deguns knapi sniedzas pāri pultij.

Taču arī uz atkārtotu uzmundrinājumu no tiesneša puses es tālāk par piesardzīgi aprakstošu lamuvārda raksturojumu netieku, lai kā sarkstu un svīstu.

Varbūt manai klientei mans profesionālisma defekts nāk tikai par labu.

Laimīgi šoreiz drīkstu palīdzēt sargāt tiesu un taisnību vācu valstī tikai pusotru stundu. Atvadāmies pat kaut kā sirsnīgi - jau sarasts, esmu iepazinusies ar visu ģimeni: atvasi, bērna tēvu, brāli. Nu jau gan, cerams, uz nesatikšanos.

Tomēr, braucot mājās, domāju par sinonīmiem - kā citkārt “perdeli“ valodnieciski korekti un neitrāli ietērpt vācu vārdos, nepazaudējot valodas ekspresiju un dinamiku.